Saruna ar Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidenti Daigu Dadzīti

 

Kam tas ir izdevīgi?

 

DDD: Paralimpietis Aigars Apinis jau nedaudz pastāstīja par iecerēto, bet šobrīd “iesaldēto” Paralimpiskā sporta centra būvniecību, kuru atbalstīt politiķi esot solījušies, taču dzīvē tiek īstenots princips – kā var nesolīt?… 

Daiga Dadzīte: Jā, 2016. gada novembrī izglītības ministrs Kārlis Šadurskis un premjers Māris Kučinskis mūs pieņēma Ministru kabinetā pie galda, kur parasti sēž ministri un apspriež valstij svarīgus jautājumus. Runājām par to, kas mums ir nepieciešams un kādā veidā vēl vairāk attīstīt sportu cilvēkiem ar invaliditāti. Izteicām jau sen loloto ideju veidot multifunkcionālo sporta centru, un Šadurskis pats personīgi apliecināja, ka tādam centram ir jābūt un tas būs.

Vēlāk arī Māris Kučinskis uzņēmās politisko atbildību par šī centra izveidi. Sākotnēji saņēmām nepieciešamos līdzekļus zemes iegādei un sporta centra projektēšanas uzsākšanai. 2017. gada nogalē Saeima pieņēma likumu “Par valsts budžetu 2018. gadam”, piešķirot centra izveidei 1,2 miljonus eiro.

DDD: Taču, kā var spriest, šī nauda vēl nav saņemta. Kādēļ?

D.D.: Sākās dīvainas lietas. Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Edgars Severs vienpersoniski salika visas kontrolsistēmas līgumos par Latvijas Paralimpisko sporta centru. Rezultātā bez viņa vairs nekas nevar un nedrīkst notikt. Pašlaik, atrunājoties ar kaut kādām interesantām aizdomām, projekts ir “iesaldēts”. Starp citu, būtiski ir pieminēt, ka Izglītības un zinātnes ministrija pārkāpj pat Iesniegumu likumu, kas nosaka termiņus, kādos jāsniedz atbilde uz saņemtajiem iesniegumiem. Mēs vēl joprojām gaidām atbildi uz iesniegto jautājumu, kad mēs slēgsim līgumu un saņemsim ar likumu piešķirto naudu, lai varētu turpināt darbu pie Latvijas Paralimpiskā centra izveides.

Kad gada sākumā man zvanīja IZM Finanšu departamenta eksperts Aigars Cirmans un jautāja, kad aptuveni ieplānot piešķirtās naudas pārskaitījumu, ierosināju veikt maksājumu trijās daļās – aprīlī, maijā un jūnijā. Bijām izplānojuši, ka tas mums ļaus izpildīt likumā noteiktos termiņus par iepirkumu izsludināšanu šajā gadā paredzētajiem darbiem, lai pēc iespējas ātrāk varētu sākt centra būvniecību.

DDD: Un cik no piešķirtā finansējuma Latvijas Paralimpiskā komiteja ir līdz šim saņēmusi?

D.D.: Vēl joprojām – necik. Par šo finansējumu paredzēts runāt nākamajā Nacionālās sporta padomes sēdē.

DDD: Tikai vēl runāt?

D.D.: Jā. Solīja, ka sēde būs jūlijā, bet ir jau septembris.

DDD: Vai, tavuprāt, tā ir nejaušība vai tomēr apzināta rīcība?

D.D.: Domāju, ka tā ir apzināta kavēšanās.

DDD: Kurš ir ieinteresēts kavēt vai pilnībā apturēt šo projektu?

D.D.: Ja tiek uzcelts Paralimpiskais sporta centrs ar stadionu, kā tas tiek plānots, tad tas būs vienīgais vieglatlētikas stadions Rīgā, kur varētu ne tikai trenēties, bet arī rīkot Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas (IAAF) apstiprinātās sacensības. Turklāt runa ir ne tikai par paravieglatlētiku, bet par vieglatlētiku kopumā, jo “Daugavas stadions” jau vairs nav vieglatlētikai – tas ir futbolam. Vienīgais, ko drīkst “Daugavas stadionā” darīt, – mest šķēpu un skriet. Lode un disks – tādas disciplīnas “Daugavas stadionā” vairs nav pieļaujamas, lai nebojātu futbolam paredzēto segumu.

DDD: “Daugavas stadions” ir IZM pārraudzībā – varbūt kādas amatpersonas nevēlas konkurenci?

D.D.: Latvijas Paralimpiskā sporta centra biznesa plānā ir ļoti labi redzams, ka divu trīs gadu laikā mūsu komplekss jau var sākt pelnīt, tādējādi piedāvājot cilvēkiem ar invaliditāti trenēties bez maksas. Turklāt paredzēts, ka centrā deviņdesmit procenti darbavietu būs atvēlētas cilvēkiem ar invaliditāti. Valsts Sociālās integrācijas aģentūrā cilvēki apgūst prasmes, kuras varēs likt lietā Latvijas Paralimpiskajā sporta centrā.

DDD: Tad jau valstij būtu jābūt divkārši ieinteresētai, jo šāds komplekss atrisinātu ne tikai pielāgotā sporta, bet arī cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības jautājumu.

D.D.: Valsts ir ieinteresēta, it īpaši Labklājības ministrija, jo tādā veidā tiks nodarbināti cilvēki ar invaliditāti un būs mazāk jāmaksā sociālie pabalsti.

DDD: Sanāk, ka ieinteresēta nav Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departaments?

D.D.: Ieinteresēti nav sporta funkcionāri. Visos Izglītības un zinātnes ministrijas dokumentos redzam, ka lēmumus par naudas sadali sportā būtībā izlemj daži cilvēki: IZM Sporta departamenta vadītājs Edgars Severs, IZM biroja vadītājs Andis Geižāns, Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents Einars Fogelis, Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis un Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvis.

 

“Mums ir savas, jums – savas!”

 

DDD: Mūsu lasītāji jautā, kādēļ Rio vasaras Olimpiskajās un Paralimpiskajās spēlēs mūsu valsts komandas bija tērptas atšķirīgos tērpos?

Daiga Dadzīte: Šis stāsts par sportistu formām sākās vēl gadu pirms Rio vasaras spēlēm.  Izglītības un zinātnes ministrija sasauca sēdi, lai runātu tieši par vajadzībām, par budžetu, kā gatavoties Olimpiskajām un Paralimpiskajām spēlēm. Piedalījās LOK ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers, Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents Einars Fogelis, LOK prezidents Aldons Vrubļevskis, IZM Sporta departamenta vadītājs Edgars Severs, LPK viceprezidents Aigars Apinis, es un vēl pāris cilvēku. Runājām par to, ka mums jābūt vienotam tēlam, jo pārstāvēsim vienu valsti.

Starti Olimpiskajās un Paralimpiskajās spēlēs nav individuālu sportistu uznāciens, bet gan savas valsts – Latvijas – goda pārstāvēšana starptautiskā līmenī. Un nauda arī tiek piešķirta no Latvijas valsts budžeta. Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) toreiz skaidri pateica, ka parādes un sporta formas olimpiešiem un paralimpiešiem būs vienotas. Tikmera kungs pat parādīja pīni kā vienojošu simbolu visiem tērpiem un sporta atribūtiem. Bija arī skaidrojums, kādēļ izvēlēta šāda pīne – tas, lūk, esot pieclatnieka Mildas simbols. Mēs akceptējām ideju un noticējām, ka viss būs kārtībā.

Tad pēkšņi sabiedriskajos medijos ieraudzījām, ka LOK jau prezentē olimpiešu formas. Sākumā nesapratām, kādēļ mēs tur neesam, kāpēc tikai olimpieši? Zvanīju Tikmera kungam, kurš lakoniski atbildēja: “Mums ir savas, jums – savas!” Uz Olimpiskās komitejas rīkoto olimpiešu formu prezentācijas pasākumu aizgāja Latvijas Paralimpiskās komitejas (LPK) sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Skujiņa, kura Vrubļevskim uzdeva jautājumu, kādās formās startēs un kādās formās parādē ies paralimpieši. Vrubļevskis atbildēja, ka varot iedot firmas “4F” pārstāvja tālruņa numuru – zvaniet un kārtojiet paši! Kad uzzinājām, ka viens olimpieša komplekts, ja pareizi atceros, maksā gandrīz trīs tūkstošus eiro, tad mēs sapratām, ka, pirmkārt, finansiāli nevar to atļauties.

DDD: Vai tad valsts nedeva atsevišķi papildus līdzekļus formām?

D.D.: Mums šādi papildus līdzekļi netika doti – par olimpiešiem nezinu. Nekas cits neatlika kā šūt formas pašiem. Zvanīju bankai “Citadele” – tā apsolīja palīdzēt, sniedzot finansiālu atbalstu vismaz parādes formu iegādei. Interneta meklētājā “Google” uzrakstīju “lina apģērbi” – uzgāju Ivetu Purmali no Smiltenes, kurai darbnīcā ir veselas divas šujmašīnas un divas palīdzes… Mums visi 28 formu komplekti kopā izmaksāja 7 tūkstošus eiro, bet olimpiešiem – viens komplekts 3 tūkstošus…

 

Kurš šiverējas pa sporta naudu?

 

DDD: Tu iepriekš stāstīji, ka lēmumus par naudas sadali sportā būtībā izlemj daži cilvēki – starp viņiem pašreizējā izglītības ministra Šadurska biroja vadītājs Andis Geižāns. Bet Latvijas Paralimpiskā komiteja nav pat lēmēju sarakstā?

Daiga Dadzīte: Nē, nav. Protams, man nav saprotams, kādēļ mūsu organizācijas vietā ir, piemēram, tāds Šadurska biroja vadītājs?… Manuprāt, viņam ir jāseko, lai ministrs nenokavē kādu tikšanos, nevis jāsēž sporta budžeta komisijās.

Paralimpiskā komiteja kādreiz bija Finanšu piešķiršanas sportam komisijā, kas lēma par budžeta sadali sportam, bet pirms trim gadiem bez jebkādiem paskaidrojumiem mūs no šīs lemšanas atstādināja.

DDD: Pirms Olimpiskajām un Paralimpiskajām spēlēm…

D.D.: Jā, lūk, un mūsu vietā komisijā par finansējumu sportam sāka lemt Latvijas Pašvaldību savienība. Uzzināju to, ierodoties kārtējā Nacionālās sporta padomes sēdē, kad prioritātes jau bija noteiktas un budžets sadalīts. Pajautāju, kāpēc netika pieaicināta LPK? Saņēmu lakonisku atbildi – Paralimpiskā komiteja jau vairs nav Finanšu piešķiršanas sportam komisijā, jūsu vietā ir Latvijas Pašvaldību savienība. Kāpēc – to es nezinu un nevaru jūsu lasītājiem izskaidrot.

DDD: Tātad Latvijas Paralimpiskā komiteja, kurai ar likumu ir uzlikts pienākums rūpēties par noteiktu sporta nozari Latvijā, nemaz nepiedalās svarīgu sporta jautājumu risināšanā?

D.D.: Latvijā mēs esam, man liekas, pēdējā vietā.

DDD: Kāpēc tik skarbi?

D.D.: Tāda ir attieksme. Sporta likumā noteikts, ka Latvijas Paralimpiskā komiteja atbild par visu sporta dzīvi cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā – lai viņi trenētos, īstenotu aktīvu dzīvesveidu. Mums par to ir jārūpējas. Lai to spētu izdarīt, vajadzētu kontrolēt, lai visas uzceltās sporta būves būtu pielāgotas cilvēkiem ar individualitāti. Protams, ka neviens mūs pat tuvumā nelaiž šīm būvēm un nekādu saskaņošanu neprasa.

DDD: IZM Sporta departamenta vadītājs Edgars Severs lielījās, ka dārgi renovētais Daugavas stadions ir pielāgots cilvēkiem ar invaliditāti. Vai varam jūs apsveikt ar vismaz vienu labu ziņu mūsu valstī?

D.D.: Kad tika uzsākti darbi Daugavas stadionā, mūs uzaicināja uz tikšanos. Aiznesām lielu grāmatu, kurā izklāstīts, kā visam ir jābūt, lai sporta būvi pielāgotu cilvēkiem ar invaliditāti. Tā kļuva par pirmo un pēdējo reizi, kad mūs pieaicināja…

DDD: Bet varbūt viņiem viss bija skaidrs no vienas tikšanās reizes. Renovētajā Daugavas stadionā, kur iztērēts vairāk nekā 61 miljons eiro, visam vajadzētu būt pielāgotam arī sportistiem ar invaliditāti. Katrā ziņā nauda tika saņemta, lai viss būtu kārtībā, arī no šī aspekta raugoties.

D.D.: Tur nepavisam tā nav. Kā piemēru varu minēt dušu telpas, kas it kā esot pielāgotas cilvēkiem ratiņkrēslā. Uzsvars ir uz “it kā”, jo patiesībā cilvēks ratiņkrēslā šīs dušas izmantot nevar. Jā, tur divās vai trijās dušas telpās ir ierīkoti soliņi, uz kuriem apsēsties, bet ne jau cilvēks ratiņkrēslā! Tādi soliņi ir piemēroti veciem cilvēkiem. Kad mūsu paralimpietis Aigars Apinis aizrādīja, ka šāds soliņš der vecam cilvēkam piesēšanai, nevis cilvēkam ratiņkrēslā, lai nomazgātos, nākamajā reizē mums tika paziņots, ka tik tiešām tie ir paredzēti veterāniem…. Būtībā Daugavas stadionā var rīkot veterānu, nevis paralimpiešu sacensības.

DDD: Bet, ja likumā ir noteikts, ka Paralimpiskā komiteja ir atbildīga par visu, ko tu uzskaitīji, – kādu atbalstu komiteja saņem no valsts, lai to realizētu dzīvē?

D.D.: Šis ir smags jautājums. Patiesībā likums jau sen ir jāmaina, jo Latvijas Paralimpiskā komiteja dara daudz vairāk un atbild par daudz vairāk lietām, nekā ir noteikts likumā. Likumā ir nepieciešami grozījumi, paplašinot gan LPK pilnvaras, gan nosakot finansējuma mehānismus.

Jau teicu, ka valsts attieksme pret mums ir pazemojoša, ar mūsu viedokli un vajadzībām neviens nerēķinās. Gluži citāda ir starptautiskās sabiedrības attieksme. Starptautiskā Paralimpiskā komiteja ļoti ieklausās manā kā LPK prezidentes viedoklī. Tikko Berlīnē bija Eiropas čempionāts paravieglatlētikā, kurā, starp citu, Latvijas paravieglatlēti ieguva piecas zelta, vienu sudraba un vienu bronzas medaļu. Čempionāta laikā tikos ar Starptautiskās Paralimpiskās komitejas prezidentu, kurš šobrīd nespēj atrast risinājumu, kā piesaistīt sportam cilvēkus ar īpaši smagu invaliditāti, jo šādiem cilvēkiem vajag vairākus asistentus, trenerus, kas būtu gatavi ar viņiem strādāt vairāku gadu garumā. Šī problēma nodarbina Starptautiskās Paralimpiskās komitejas prezidentu jau vairāk nekā pusgadu, tādēļ viņš bija priecīgs, ka varēju piedāvāt viņam konkrētu risinājumu.

 

9 miljoni : 58 tūkstoši

 

Daiga Dadzīte: Man ir deviņu gadu pieredze parasporta attīstīšanā Latvijā. Valsts sporta funkcionāri redz, kā mēs cīnāmies, pilnveidojamies. Lai gan darbojamies faktiski bez finansējuma, attīstās jauni parasporta veidi. Latvijā šobrīd ir iespējams trenēties 24 ziemas un vasaras sporta veidos. Olimpiskā komiteja noteikti baidās no konkurences, jo ar labajiem rezultātiem mēs varam atņemt viņiem daļu sponsoru naudas. Atbalsta sniedzējiem taču vajag, lai viņu firmu reklamētu pasaulē. Un kurš gan labāk to varētu izdarīt par zelta medaļas ieguvēju! Lūk, manuprāt, tāpēc Olimpiskā komiteja ļoti baidās no konkurences un dara visu, lai mūs pēc iespējas vairāk norobežotu. Man pat brīžiem šķiet, ka viņi mūs labprāt iznīcinātu, jo šķēršļi, kādus mums liek, lai saņemtu pat nelielu atbalstu no valsts, ir lieli.

DDD: Protams, Latvijā cilvēku ar invaliditāti, kuri sporto, ir mazāk nekā parasto sportistu. Un tomēr – interesanti, kāds ir Latvijas Olimpiskās komitejas un kāds ir Latvijas Paralimpiskās komitejas budžets?

D.D.: Tas nav nekāds noslēpums. Ikvienas var ieiet Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā, kur publicēti Nacionālās sporta padomes sēdes protokoli ar visiem cipariem un summām. Salīdzināt nevar. Gatavojoties Eiropas Godīgas spēles kustības kongresam, kas norisinājās Rīgā, paskaitīju, cik 0,00000 procenti no kopējās (tajā skaitā arī sporta būvēm) atvēlētās naudas ir tikusi Paralimpiskajam sportam. Tie bija smieklīgi mazi cipari. Šodien vienam paralimpietim – sportistam, kurš izcīna Latvijai medaļas, – treniņiem, medicīniskajai aprūpei varam nodrošināt tikai līdz 3 tūkstošiem eiro gadā.

DDD: Bet olimpiešiem?

D.D.: Viņiem, protams, ir citas summas, jo pastāv dažādas iespējas saņemt finansējumu. Piemēram, parastajiem sportistiem ir stipendijas, kuras ar īpašiem Ministru kabineta lēmumiem netiek apliktas ar nodokļiem, lai gan likums nosaka ar nodokļiem aplikt stipendijas, kas lielākas par likumā noteiktajām. Tāpat viņiem ir sociālais fonds, no kura atbalstu var saņemt bijušie sportisti. Es gan zinu vairākus gadījumus, ka kādreizējie sportisti, pat olimpiskie laureāti, nav saņēmuši palīdzību, lai ārstētos no vēža, lai spētu nopirkt nepieciešamās zāles. Sociālais fonds viņiem nepalīdzēja, lai gan tie bija olimpisko medaļu ieguvēji. Šo sportistu radinieki zvanīja mums, Paralimpiskai komitejai, – vai mēs nevaram kaut kā līdzēt?

Latvijas Olimpiskā komiteja administratīvajiem izdevumiem vien no valsts saņem 9 miljonus eiro, bet Paralimpiskai komitejai viss kopējais valsts piešķīrums ir 365 tūkstoši eiro. Mums administratīvajiem izdevumiem ir novirzīti, ja nemaldos, 16 procenti no šiem 365 tūkstošiem. Tātad Paralimpiskās komitejas darbam, tajā skaitā arī mūsu darbinieku algām, no valsts ik gadu mēs saņemam apmēram 58 tūkstošus eiro, bet Olimpiskā komiteja – 9 miljonus. Lūk, šāds ir šis salīdzinājums.

DDD: Un kam procentuāli ir vairāk medaļu olimpiskajās spēlēs?

D.D.: Patiesībā pēc Rio Paralimpiskajām spēlēm parasportā tieši Latvija kā valsts ir pirmajā vietā visu 186 valstu tabulā, ņemot vērā izcīnīto medaļu, sportisku un iedzīvotāju kopējo skaitu valstī.

DDD: Ja to var izdarīt par 365 tūkstošiem, tad kāpēc maksāt vairāk?!…

D.D.: Ar bankas “Citadele” atbalstu šogad varējām beidzot izremontēt telpas.

DDD: Šeit vietā būtu lasītājiem paskaidrot, ka Latvijas Paralimpiskā komiteja atrodas daudzstāvu ēkas pagrabā, kur pa logiem var redzēt tikai garāmgājēju kurpes.

D.D.: Bet Olimpiskai komitejai ir piecstāvu māja pašā Rīgas centrā pie Mākslas muzeja. Un tādēļ viņiem vajag 9 miljonus, jo šī māja taču ir jāapsaimnieko. Viņiem ir jāapsaimnieko arī autoparks un Usmas makšķerēšanas bāze…

 

Labs piemērs – Lietuva

 

DDD: Vai arī citās valstīs olimpieši strīdas ar paralimpiešiem?

Daiga Dadzīte: Lietuvā pirms diviem gadiem federācijām veiksmīgi izdevās nomainīt Olimpiskās komitejas vecos sporta funkcionārus, par Olimpiskās komitejas prezidenti tika ievēlēta progresīvi domājoša sieviete. Lietuvas Olimpiskās komitejas jaunās vadības politika atšķiras no Latvijas Olimpiskās komitejas veco funkcionāru domāšanas. Atšķirībā no Latvijas sporta funkcionāriem, kuri strādā tikai ar augstu sasniegumu sportistiem, Lietuvā primāri orientējas uz jaunu cilvēku iesaistīšanu sportā. Tā ir pavisam cita domāšana un cita motivācija.

Ja runājam par finansējumu, tad Lietuvas Paralimpiskā komiteja ik gadu no valsts saņem miljonu eiro. Tikpat daudz tā saņem no Lietuvas Olimpiskās komitejas. Turklāt Lietuvas Paralimpiskajai komitejai nav jāuzņemas atbildība par visiem parasportistiem visā Lietuvā – to dara pašvaldības, kuras veido un uztur sporta klubus, kuros trenējas gan veseli cilvēki, gan cilvēki ar invaliditāti – gan neredzīgi, gan nedzirdīgi, gan cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem. Viņiem ir vietējie Lietuvas čempionāti, kur izcīna pirmās, otrās, trešās vietas un parāda labus rezultātus. Viņi netiek ņemti valsts vienībā, bet par viņiem zina un viņus ievēro Paralimpiskā komiteja, un attiecīgi tālāk arī virza – dod naudu treniņiem, lai gatavotu konkrētām Eiropas un pasaules līmeņa sacensībām. Ja kāds izpilda lielos normatīvus paraolimpiskajām spēlēm, tad viņi iekļūst Paralimpiskajā vienībā.

DDD: Cilvēkiem, kas nav saistīti ar sportu, nav nekādu priekšstatu par to, cik viegli vai grūti ir izpildāmi paralimpisko spēļu normatīvi.

D.D.: Paralimpisko spēļu normatīvus nevar izpildīt bez nopietniem treniņiem. Un, ja sportistam vēl pa dienu jāstrādā un jāplāno, kā vakarā vēl aizskriet uz treniņu zāli, – tas ir nenormāli grūti.

DDD: Tu raksturoji Latvijas parasportistu ikdienu? Tā ir dubultslodze.

D.D.: Mūsu sportisti, kas izcīna medaļas, ir vienkārši savas zemes patrioti. Jāstrādā ir ļoti smagi.

Patiesībā gan mūsu parasportisti, gan Latvijas Paralimpiskās komitejas vadība ir dedzīgi entuziasti. Latvijas Paraolimpiskās komitejas vadība sestdienās un svētdienās organizē sacensības, piedalās dažādās pašvaldības organizētās sporta aktivitātēs, nesaņemot par nekādu atlīdzību. Mēs vienkārši to darām brīvprātīgi.

Un tieši tāpēc Latvijai ir ļoti nepieciešams Paralimpiskais sporta centrs, kura projekta izstrādi esam uzsākuši, bet, kā jau ierasts, atkal saskaramies ar mākslīgi radītiem birokrātiskiem šķēršļiem nepieciešamā finansējuma saņemšanā…

 

Intervēja Līga Muzikante

Publicēta laikrakstā “DDD” Nr.17(415) [2018. gada 7.–20. septembris] un Nr.18(416)

 

Saistītie raksti:

IZM Sporta departaments liek sprunguļus paralimpiešiem