Celt nākotni uz taisnības pamatiem

Šo sarunu rosināja mūsu avīzes lasītāji, kas ievērojuši Steidzītes Freibergas taisnīgās domas, skanīgos dzejoļus mūsu avīzes slejās un apgādā “Vieda” izdotajā dzejoļu krājumā “Ceļavējos”. Ventspilī dzīvojošā dzejniece un publiciste ne vien aktīvi piedalās laikraksta “DDD” tapšanā un Latvijas Nacionālās frontes darbā, bet ir vienīgā no mums zināmajām mūsdienu dzejniecēm, kas publicējusi dzejoļu krājumu, stingri iestājoties par latviešu tautas tiesībām un pienākumu atbrīvoties no ārējā ienaidnieka. Tikmēr plaši pazīstamie, sabiedrībā cildinātie mūslaiku dzejnieki, rakstnieki, mākslinieki, mūziķi nodod šos latviešu tautas brīvības ideālus, tādējādi apliecinot, ka ir gļēvuļi un iztapoņas.

 

 

Saruna ar LNF priekšsēdētāja vietnieci, dzejnieci un publicisti Steidzīti Freibergu

 

Kur paliek spēks pēc Dziesmusvētkiem?

 

DDD: Iepriekšējā “DDD” numurā tika publicēts viens no taviem skaistajiem dzejoļiem par Dziesmusvētkiem. Kas tevi pamudināja rakstīt par Dziesmusvētkiem, par tematu, kultūras fenomenu, pret kuru daudzi latvieši izturas ar lielu svētumu?

Steidzīte Freiberga: Dziesmusvētki – skaistā latviešu tautas tradīcija – jau pati par sevi ir fenomens. Tauta laikiem cauri – visādiem spaidiem, represijām, okupācijām u.tml. – ir iznesusi, saglabājusi Dziesmusvētkus, kas līdz pat šai dienai vēl pastāv un joprojām ar tādu enerģiju un vienotību tiek svinēti. Domāju, ka to tik tiešām var uzskatīt jau par kultūras fenomenu. Dziedāt, dejot bez pārtraukuma tik ilgu laiku – tur taču ir vajadzīgs spēks, enerģija, izturība, lai kaut ko tādu dabūtu gatavu. Un ar tādu gara pacēlumu, ka cilvēks nevarēja palikt vienaldzīgs. Bet tas liek padomāt, kur šis spēks paliek, kad sava zeme ir jāatbrīvo no ārējā ienaidnieka? Kādēļ šajā lietā ir tāda vienaldzība?

Piedomājot par lozungu, kas ir izkarināts, – “Ja varam Dziesmusvētkos, varam vienmēr” –, ir jājautā: ko tad īsti varam, kas reāli šodien tiek darīts, lai latviešu tauta pastāvētu? Dziesmusvētki, protams, ir vajadzīgi. Pat Dzīvajā Ētikā ir teikts, ka tautai ir jādzied. Tas tik tiešām ir tāds gara pacēlums, kas cilvēku paceļ kaut kur augstāk. Bet ir jau arī jāstrādā, ne tikai jādzied un jādejo. Arī dziedāšana, protams, ir darbs, var teikt – gara darbs, bet ir reāli jāpiestrādā pie tā, lai tauta vispār pastāvētu, lai tā būtu. Kas tad nākotnē piekops šo skaisto tradīciju, kas dziedās un dejos, ja tautas vairs nebūs?! Šāds drauds jau šobrīd klauvē pie mūsu tautas durvīm. Ja ar tādu pašu sparu un gribu, ko vērojām Dziesmusvētkos, latvieši censtos atbrīvot savu zemi no ārējā ienaidnieka – okupantiem –, cepuri nost: dziedam, dejojam, svinam, jo mums tādā gadījumā būtu ideāli un taisnīgi mērķi. Bet nekā, nav šo mērķu, nav šo taisnīgo ideālu – savas zemes atbrīvošana no okupantiem.

Nesaprotu, kas par lietu, kāpēc ir šo taisnīgo ideālu trūkums – vai tā nevarība? Nu, nē, redzējām taču Dziesmusvētkos, ka nevarības nav, ja ir griba. Tātad nav gribas. Bet kāpēc nav gribas iestāties par taisnīgumu un padzīt ārējo ienaidnieku no savas zemes?

DDD: Vai tev ir atbilde uz šo jautājumu, kāpēc nav? Ja nav, tad – kur to gūt?

S.F.: Varbūt tādas gribas nav tāpēc, ka latvieši ir kļuvuši lētticīgi un pakļaujas varas nodevīgajai ietekmei, apziņas degradācijai. Tiek iestāstīts, ka okupanti taču ir mūsējie, kurus nedrīkst atdot, bet gan jāintegrē mūsu tautā – neatdosim taču “savus krievus”! Apziņas latviešiem ir tik tālu sagandētas, ka viņi acīmredzot tam notic. Lai gan, parunājot individuāli ar cilvēkiem, atklājas, ka nemaz nav tā, ka viņiem patiktu šeit tie okupanti. Taču laikam aiz gļēvuma baidās atklāti iestāties pret varas režīmu, mīļā miera labad piecieš, lai nenokļūtu nevēlamo sarakstā un neiedzīvotos nepatikšanās un tādā garā.

Iecietība kā tāda jau dažkārt ir nepieciešama, bet ne jau šinī gadījumā – brāļoties ar okupantiem un pieciest tautas bojāeju. Tā pat ir nodevība! Vai tad labāk iedomāties latviešu tautu kā muzeja eksponātu, kad interesenti ietu skatīties, kā tādi latvieši reiz dziedājuši un dejojuši, nemanot, ka viņu ārējais ienaidnieks viņus grūž bezdibenī? Un tas vēl ir jautājums, vai šāds “gods” latviešu tautai tiktu piešķirts – varbūt tādā reizē izputēsim kā pelavas vējā. Ja jau esam tik gļēvi un bailīgi cīnīties par savas tautas nākotni, kas būtībā ir ikviena cilvēka pienākums, tad Augstākie spēki var arī pieļaut šādas tautas pilnīgu izputēšanu – bez pēdām. Jā, manuprāt, tās ir bailes, gļēvums, kas laupa pat arī gribu aizstāvēt taisnīgumu. Un gūt šo gribu, manuprāt, var, apzinoties savu misiju uz zemes un drosmīgi pārvarot bailīgumu, lai šo misiju, ko mums uzticējis Radītājs, īstenotu.

 

Par galma “inteliģenci”

 

DDD: Aicināju tevi uz sarunu, jo esi dzejniece un spēj daiļi runāt arī par neglītām lietām, tu spēj to ietvert ritmā, padarīt vienkārši uztveramu un saprotamu. Tu neraksti neglīti, tavs radītais ir glīts, daiļš, jo ir taisnīgs. Tu piedalies arī feisbuka diskusijās, un mūsu lasītāji arī var tām sekot līdzi. Bieži vien diskusijās iesaistās cilvēki, kuri sevi pasludina par ļoti kulturāliem, izglītotiem – spēlē klavieres, lasa grāmatas, interesējas par filozofiju, bet par jautājumiem, kas skar tautas pašcieņu, tautas izdzīvošanu, nepieciešamību atbrīvoties no ārējā ienaidnieka, ir pilnīgi, teikšu, neizglītoti, muļķi. Vai tev ir izskaidrojums, kā to savienot? Viņi paši sevi uzskata par kulturāliem cilvēkiem, bet taisnīgumu un tautai svarīgus jautājumus nesaprot.   

Steidzīte Freiberga: Man liekas, ka dzejniekiem, rakstniekiem, mūziķiem ir bailes kļūt nepopulāriem, atstumtiem…

DDD: Viņiem bail, ka netiks aicināti uz dažādiem pasākumiem, valsts svētkiem…

S.F.: Jā, pret viņiem dažādi vērsīsies, un viņi vairs negūs panākumus. Un to taču viņi negrib piedzīvot – baidās. Tik sagandētas apziņas diezin vai viņiem varētu būt, lai nesaprastu, par ko runā Aivars Garda, laikraksts “DDD”. Manuprāt, viņi ļoti labi saprot, bet baidās, kā saka, par savu ādu. Tādējādi runāt to, kas nav vēlams šodien, viņi baidās, dažādi atrunājoties, ka tas ir “aizgājis vilciens”, ka nu jau vairs nav iespējama nekāda deokupācija un dekolonizācija, ka nav jau tie okupanti nemaz tik ļauni un galu galā viņi jau neesot vairs nekādi okupanti, bet gan mazākumtautība, ar kuru ir jāsadzīvo… cits vēl nekautrējas pateikt, ka viņi taču maksājot nodokļus un palīdzot mums izdzīvot, un tādā garā. Nu – gļēvuma un stulbuma kalngals! Tātad nedrīkst runāt to, ko nedrīkst – nedrīkst teikt, ka mums ir ārējais ienaidnieks, nedrīkst teikt, ka mums ir okupanti, nedrīkst teikt, ka mums ir piektā kolonna… Nekā tāda mums nav – tie visi ir mums nepieciešami un integrējami mūsu tautā… Lūk, par ko ir jārunā!… Un to mūsu pakalpīgie, “inteliģentie” cilvēki arī padevīgi pilda.

DDD: Dzīvās Ētikas Mācībā ir teikts, ka skaists vienlaikus ir arī pareizs un labs. Tātad, ja gribi zināt, kas ir pareizs, tad apskati vai šī lieta vai parādība ir arī skaista un laba. Kā tev šķiet, vai šie dzejnieki, rakstnieki, mūziķi vispār spēj radīt skaistas lietas, ja viņi baidās aizstāvēt taisnīgumu?

S.F.: Ja paskatās šodien uz tām slavenībām, tad tiešām redzam, ka formula skaists–pareizs–labs patiesi darbojas. Un, ja reiz Dzīvās Ētikas Mācībā par to ir teikts, tad der aizdomāties. Tā saucamā mūsdienu radošās inteliģences pārstāvji, manuprāt, tiešām vairs nav spējīgi neko skaistu radīt. Ņemsim to populārāko – Raimondu Paulu. Sākumā latvieši viņu cildināja kā latvieti, kurš latvietis bijis, ir un būs. Un viņa agrākās dziesmas arī bija latviešiem patiesi pievilcīgas un skaistas.

DDD: “Manai dzimtenei” jau arī ir viņa dziesma.

S.F.: “Manai dzimtenei” ir, ja ne vienīgā, tad viena no tām, kas tik tiešām paceļ garā.

DDD: Bet tā radusies padomju okupācijas gados, kad vairākums latviešu patiesi izjuta ilgas pēc brīvības, gaidīja brīdi, kad varēs skaļi to pateikt un parādīt šo vēlmi arī darbos.

S.F.: Jā, tad bija ilgas pēc brīvības, bet tagad jau vairs nav ko gaidīt – viss taču ir un nekas vairs nav vajadzīgs, vienīgi jāpiemērojas, lai saglabātu to stāvokli, kas iegūts. Tā mūsu slavenības sargā savu popularitāti un neaizskar “aizliegtas lietas”. Arī cildinātais Imants Ziedonis taču tāpat nav darījis neko “aizliegtu”, pat nacionālos partizānus saucis par bandītiem, bet uz viņam rakstīto vēstuli aiz bailēm saskarties ar “aizliegtu augli” pat nav bijis tik tolerants, lai jums atbildētu. Nu, un šādi arī palicis godājams vēl šodien. Vispār biju viņā sāpīgi vīlusies, jo, redzot viņa mīlestību pret dabu, biju iedomājusies, ka pret savu tautu tā nebūs mazāka. Bet diemžēl reāli tas bija tieši pretēji: vienaldzība pret ārējā ienaidnieka integrāciju tautā, spēja sadzīvot ar okupantiem, kuru dēļ latviešu tauta pamazām iet bojā, – nu, tas ir pat amorāli no tādas slavenības un, protams, nodevīgi.

Tāpat mūziķis Imants Kalniņš, kura labvēlīgā attieksme pret padomijas “vērtībām” jau nav vairs nekas jauns. Nesen izdzirdēju viņu radioraidījumā, šķiet, “Brīvais mikrofons”, kad sarunā ar Krauzi viņš pateica, ka latviešiem esot par maz cieņas pret padomju laikā iegūtajām “vērtībām”. Tātad okupācija, represijas, iznīcināšana būtu tās galdā liekamās, godājamās “vērtības”?  Un, ja tādi kā viņš, tajā laikā tika pie slavas, tad jau tikai ar kolaboracionismu. Tātad šī slavenība, Kalniņš, var paust savus kangara uzskatus, bet, kad raidījuma vadītājam Krauzem piezvanīja kāds cilvēks, kurš tos nosodīja, tad šis zvanītājs momentā tika atslēgts. Tādējādi pat žurnālisti, kuriem tāpat būtu jāiet taisnīguma ceļš tautas priekšgalā, arī piekopj šo kolaboracionismu vēl šodien.

Par “galma” dzejnieci Māru Zālīti, kura pielaizīgi slavināja Vairu Vīķi-Freibergu, uztapināja odu Eiropas Savienībai, man pat runāt negribas. Nožēlojami, ka tādi cilvēki tiek uzskatīti par ģeniāliem inteliģences pārstāvjiem.

Un arī mākslinieku aprindās nerodas vairs nekas skaists. Mākslas darbi, kurus piedāvā, – grūti pat saprast, kas gleznās jāierauga. Tāpat arī Raimonds Pauls iet līdzi laikam un, lai paliktu “līmenī”, sācis jau pievērsties “modernai” mūzikai, kas latvieti vairs nepaceļ garā un ko nevar vairs saukt par skaistu mūziku. Pauls ne tikai mūzikā kļuvis “moderns”, bet arī politiskā ziņā nav kautrējies pievienoties nodevējiem. Iespējams, ka daudzi ir aizmirsuši faktu, ka viņš bija viens no tiem Saeimas deputātiem, kurš nobalsoja ar Abrenes atdošanu. Nodevējiem talants tiek atņemts…

Bet, saucot mani par dzejnieci, tu man glaimo; neesmu dzejniece ar titulu un neeju apritē, bet pašu vidē vien apgrozos. Es vienkārši neprotu rakstīt “moderni” un no mūsu laikmetīgajiem speciālistiem droši vien izpelnītos kritiku.

DDD: Tu nemāki uzrakstīt nesaprotami, tu neproti murgot, bet visu pasaki skaidri un saprotami, saucot lietas īstajos vārdos

S.F.: Jā, tāds “netikums” man piemīt. Bet tā jau varbūt ir liela māksla – uzrakstīt tā, lai būtu jādomā, ko tas nozīmē. Nepārvaldu spēju uzrakstīt dzeju tik neuztveramu, lai cilvēkiem būtu jāsanāk kopā un jāizgudro, ko tad tas varētu nozīmēt. Tādu dzeju uzrakstīt, protams, nemāku.

 

Uz dzimtenes pusi – dvēsele iztvīkusi

 

DDD: Vai tev tiešām šķiet, ka tas ir labi, ka cilvēkam jāsāk domāt, kas dzejā ir ielikts? Protams, Raiņa dzeju lasot, ir jādomā – tur ir vairāki līmeņi, bet viņa dzeja ir paraugs, kā mākslas darbam ir jāveido skaistuma izjūta.

Steidzīte Freiberga: Protams. Rainim pat visvienkāršākie vārdi skan ļoti skaiti. Kā, piemēram:

“Es vērīgi klausos

Šos garos gadus,

Vai neskan balsis,

Kas ziedonim radus?

Skats ilgās tiecas

Uz dzimtenes pusi,

Visa mana dvēsele

Iztvīkusi.”

Nav izmeklēti “moderni” vārdi un neskaidra, nesaprotama doma, bet tās ir skaistas ilgas pēc dzimtenes.

DDD: Bet kāpēc mūsdienās trūkst šādu skaistumu mīlošu dzejnieku, mākslinieku? Tu droši vien teiksi – nav pieprasījuma. Vai tev šķiet, ka tas ir nejauši, ka mums tādu trūkst?

S.F.: Nu, nezinu, domāju, ka viņi grib palikt savā “līmenī” un pieskaņojas režīma esošajam, atļautajam.

DDD: Man jāpiekrīt tam, ko teici iepriekš – parunājoties ar cilvēkiem viens pret vienu, viņi atzīst, ka tiem nepatīk okupanti, bet, tiklīdz iziet sabiedrībā, neviens neuzdrošinās pateikt, ka karalis ir pliks. Kurš nosaka modi, kurš izlemj, ko drīkst un ko nedrīkst? Kurš apzināti degradē cilvēku apziņas?

S.F.: Tik tiešām laiks ir tāds, kad apziņas tiek mērķtiecīgi degradētas, lai cilvēks nesāktu domāt par ko tādu, ko “nedrīkst”. Tiek palaisti sabiedrībā visādi šovi un triki, lai tik cilvēki nesāktu nopietni aizdomāties, lai viss rādītos jauki, lai dzīvotu melos un patiesību neredzētu. Bet cilvēki šo sagandēto apziņu dēļ ir zaudējuši arī pašapziņu un, kā jau iepriekš teicu, ir pārāk gļēvi un bailīgi, lai spētu apzināties, kāda tad īstenībā ir tā patiesība. Tātad nav drosmes nevienam pateikt, ka karalis ir pliks.

Drosmīgie ir aizgājuši no mums – piemēram, Aivars Brīze, kurš spēja lepni sacīt: “Es lepojos, ka esmu latvietis!” Un mēs lepojamies ar viņu kā taisnīguma aizstāvi, savas zemes īstenu patriotu, kurš nebaidījās atklāti paust savus uzskatus un iestāties par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Un tagad viņš droši vien būtu vēl daudz ko radījis noderīgu mums – jau savā laikā viņš to ir pierādījis. Un Brīze tomēr turējās savā popularitātē, jo viņš bija pārāk ievērojams un drosmīgs, lai tā vienkārši viņu nobīdītu malā, – latvieši varēja arī sadumpoties, jo tautā viņš bija iemīlēts. No viņa latvietim būtu jāpamācas drosme, pašapziņa, taisnīguma izjūta. Es domāju, ka tieši šīs īpašības notur mākslinieku savos augstumos, nevis gļēvs kolaboracionisms.

DDD: Aivars Brīze bija viens no tiem, kas saprata nepieciešamību atbrīvoties no ārējiem ienaidniekiem.

S.F.: Jā, tā tas ir. Un tādu mums šodien ir retums. Tas ir nožēlojami, ka tāda mums ir tā saucamā “inteliģence”, kurai būtībā ir jāiet tautai pa priekšu, lai palīdzētu saprast, ieraudzīt un aicināt uz cildeniem taisnīguma ideāliem. Bet šodien notiek tieši pretējais: mūsu “inteliģence” aizstāv netaisnīgumu un melus. Kas, piemēram, Aināram Mielavam lika 9. maijā dziedāt okupantu dzīrēs pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa? Šis viņa nožēlojamais žests man lika viņā sāpīgi vilties. Līdz tam viņš man šķita simpātisks un tolerants pret cilvēkiem. Bet izrādījās, ka viņš ir tolerants tikai pret savas zemes ārējo ienaidnieku, nevis savu tautu.  Žēl. Tā ir nežēlība pret savu tautu un nodevīgums – tas tiešām ir nožēlojami!

DDD: Bet vai tu, rakstot dzeju par latviešu tautai svarīgām lietām, par nepieciešamību būt drosmīgiem, par nepieciešamību atbrīvoties no ārējiem ienaidniekiem, jūti, ka tas ir tevis kā dzejnieces necienīgs temats? Vai gan cita iemesla dēļ par šiem tematiem neraksta neviens cits?

S.F.: Nu gan tu pateici – necienīgs temats. Ja tas tā būtu, es nerakstītu. Es nedarītu to, kas ir manis necienīgs. To ir nepieciešams darīt, un esmu lepna, ka šajā ziņā, man kaut kas mazliet izdodas, ja jau reiz tu tā saki. Priecājos, ka varu kaut nedaudz pielikt savu enerģiju mūsu kopējam labumam. Varētu jau rakstīt tikai par putniņiem, par puķītēm – jauki apzināties dabu, kas ir apkārt, bet šobrīd pilnīgi nepieciešami ir runāt par taisnīguma ideāliem, kuri ir jāīsteno, lai tauta varētu sagaidīt Rītdienu. Ir jāraksta par esības jēgu.

Kāda nozīme, kāda jēga būtu dzīvot cilvēkam, ja viņš neapzinātos savu misiju, rūpes par savu tautu, pienākumu to aizstāvēt? Un kas to darīs, ja ne mēs paši? Tas taču ir mūsu pienākums – padzīt no Latvijas ārējo ienaidnieku, attīrīt savu “inteliģenci” no puvuma smakas un veidot latviešu tautas nākotni uz Taisnīguma pamatiem.

DDD: Atceros, ka feisbuka diskusijās bija dažas tādas smalkas dāmas, kuras rauca deguntiņus – sak, par tādām lietām jau kulturāli cilvēki nerunā, tas jau neesot viņa līmenis…

S.F.: Stulbi ir kaut ko tādu runāt un reizē domāt, ka viņš ir kulturāls. Vai kulturāls cilvēks ir tas, kurš nerūpējas par savu tautu un neaizstāv taisnīgumu? Šāds cilvēks ir rupjš tumsonis, kurš cenšas paspīdēt ar to, kā viņam nav. Feisbukā vispār parādās tādi stulbeņi, kas demoralizē jebkuru diskusiju, izlejot draņķi uz cilvēkiem, kuri parāda patiesību un aicina to aizstāvēt. Taču labi, ka ir arī saprātīgi cilvēki. Bet, protams, būtu pavisam labi, ja to saprātīgo ar normālu apziņu būtu vairāk.

 

Vēlēšanās saprast, uzzināt

 

DDD: Iepriekš pieminējām Raini, kura darbi spēj atraisīt skaistuma izjūtu. Ne reizi vien ir dzirdēts sakām – man nav mākslinieciskās uztveres. Kā tev šķiet, vai ir vēl kāds veids, kā cilvēks sevī var šo skaistuma un taisnīguma izjūtu apjaust, attīstīt?

Steidzīte Freiberga: Es jau sākumā arī nebiju, var teikt, nekas – ne rakstniece, ne dzejniece (kā tu mani te dēvē), ne māksliniece vai kas cits. Tikai, pateicoties cilvēkam, kurš jaunības gados, var teikt, bija mans skolotājs (ikvienam cilvēkam jau būtībā ir kāds skolotājs, tikai jāprot to ieraudzīt), kas aicināja padomāt tālāk par zemes lietām un izzināt esības jēgu, es sāku meklēt atbildes uz šiem jautājumiem – gan attiecīgās grāmatās, gan dažādos izziņas avotos. Vēl pirms tikšanās ar Aivaru Gardu, pirku apgāda “Vieda” izdotās grāmatas.  Iemīlēju šo apgādu, jo tik daudzveidīgas un vērtīgas grāmatas citur neatradu. Iegādājos tur A. Klizovska “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamatus”, par kuru, izlasot kādā laikrakstā šādu nosaukumu, domāju: kur gan tādu grāmatu varētu dabūt? Un tā, man par laimīgu izbrīnu, atradu to “Viedas” izdevniecībā – un vēl latviešu valodā! Tad arī sāku pirkt Dzīvās Ētikas Mācību, ko latviešu valodā bija izdevis tikai apgāds “Vieda”. Un sāku prātot – ko gan es varētu tādu izdarīt vispārības labā, lai manai esībai būtu kaut kādas jēgas?

Šī prātošana mani vienkārši apsēda – nevarēju tikt vaļā no šīm domām. Līdz beidzot man tika dota iespēja iepazīt Aivaru Gardu un jūs visus. Kļuvu par daļu no Latvijas Nacionālās frontes. Man tika atvērtas durvis, tika dota iespēja, pēc kuras biju ilgojusies. Un, protams, esmu ļoti pateicīga izdevniecībai “Vieda” par manas dzejas grāmatas “Ceļavējos” palaišanu tautās. Par šo iepriekš neprognozēto sastapšanos ar Jums acīmredzot ir jāsūta pateicība uz Augšu, jo manai gribai, manai neatlaidīgai vēlmei tika pasniegta Roka. Tikai tagad jācenšas šo Palīdzību attaisnot, un tik tiešām netupēt aizkrāsnē, bet visiem iespējamiem līdzekļiem pielikt to kriksīti enerģijas, ko spēju, savas zemes un savas tautas labumam. Tātad, kaut arī cilvēks ir bez jebkādiem dotumiem, bet viņam ir stipra griba un vēlme darīt kaut ko nepieciešamu un labu, tiks Dota šāda iespēja – ikvienam attiecīgā veidā.

DDD: Tevī klausoties, man šķiet, ka te ir atbilde arī tiem, kuri tādās, var teikt, pat dusmās prasa: tad pasakiet, ko darīt, lai ārējie ienaidnieki, padomju laika okupanti, kolonisti un viņu pēcteči tiešām brauktu projām!? Droši, ka svarīga ir arī šī vēlēšanās – vēlēšanās saprast, uzzināt dzīves jēgu, vēlēšanās sevi likt lietā taisnīguma labā, vēlēšanās atbrīvoties no ārējiem ienaidniekiem, un tad šīs iespējas, šie ceļi, šie veidi pavērsies.

S.F.: Pareizi. Tu to ļoti skaisti un precīzi to pateici, te vairs nav ko piebilst.

 

Visapkārt tikai krievvalodīgie…

 

Steidzīte Freiberga: Nekad nebeigšu brīnīties par tiem saviem tautiešiem, kas var mierīgi sadzīvot ar to, ka viņi atrodas okupantiskā dzīves telpā, lai gan skaitās savā zemē. Mani vienkārši tracina, ka visapkārt ir tikai okupanti ar savām atvasēm. Kā Ventspilī – gan pilsētā, gan tās apkārtnē – ielās, veikalos, ārstniecības iestādēs, aptiekās un it visur. Ventspilī visi vasarnīcu rajoni, ezeru un upju atpūtas vietas ir šo ieklīdeņu pilnas un skan tikai krievu valoda. Viņi ir salīduši it visur, kur vien acis redz un ausis dzird. Un ir tik bravurīgi, ka nenāc ne tuvu. Kā ne – atbrīvotāji, atbrīvojuši taču latviešus no visa – no mājām, no kultūras, no savas zemes un dzīves telpas… Nekur latvietis nevar justies kā savā zemē, savā Latvijā – visapkārt tikai krievvalodīgie okupanti ar savām atvasēm – kā kādā Krievijas guberņā. Un latvieši penterē viņu valodā – nu, pilnīgi bez pašlepnuma. Pretīgi! Pilnīgi pamatoti lietuvieši un igauņi latviešus par to ir nicinājuši. Bet mums nav tik daudz pašcieņas, lai to apjēgtu un nokaunētos par tādu necieņu pret sevi pašu un savu tautu. Kā var negribēt atbrīvot savu zemi no ārējā ienaidnieka – okupantiem, piektās kolonnas?! Vai tiešām nav pretīgi to priekšā rāpot, klanīties, lai tikai viņi šeit justos labi. Vai tad latvietim savā zemē nebūtu jājūtas labi, vai mums nav jābūt savas zemes saimniekiem? Praksē pierādās pretējais. Lai cik tas būtu nožēlojami, bet latvietis negrib būt saimnieks savā zemē, viņš neņem pozitīvu piemēru no citām tautām, bet grib locīt ceļus un muguru okupantu priekšā. Tas ir šķebīgi… Nezinu, kāpēc Dievs devis man piedzimt tik mīkstčaulīgā tautā…

Brīžiem rodas iespaids, ka visos varas un sabiedrības līmeņos tiek pildīts uzdevums – padarīt latviešu tautu par pilnīgiem gļēvuļiem un noslaucīt no zemes virsas. Mēs runājām par inteliģenci, par kultūru – mākslu, mūziku, dzeju un kino. Vai kāds mūsdienu tā saucamais dzejnieks, literāts, filmu autors, mūziķis ir izmantojis savu “talantu”, lai radītu darbu, kas patiešām iedvesmo latviešu tautu? Vai ir kāds aicinājums saskatīt skaudro realitāti, pārtraukt noziedzīgo krievvalodīgo integrāciju un padzīt ārējo ienaidnieku? Nav! Televīzijā atkal un atkal tiek rādītas latviešu vēsturi kropļojošas filmas, piemēram, “Ilgais ceļš kāpās”. Ar katru šādu filmu latvieši tiek pazemoti vēl vairāk.

Tu iepriekš teici, ka dažreiz cilvēki uz mums dusmojas, kad runājam par nepieciešamību padzīt ārējos ienaidniekus. Ne jau uz mums viņiem vajadzētu dusmoties, bet uz sevi un pie varas esošajiem nodevējiem, kas izliekas neredzam šo problēmu.

Ja runājam par dusmām – arī es dažkārt dusmās sastrīdos, kad vajadzēja saglabāt līdzsvaru. Bet ko padarīsi – nevaru palikt vienaldzīga, kad cenšas ieborēt, ka stulbi argumenti ir gudrība. Tracina arī šī “gudrība”, ko daudzi praktizē – ka viss, lūk, ir Dieva rokās un nav tur ko noņemties ar cilvēkam neiespējamo. Atliek tikai lūgt Dievu un tad jau, kā Dievs lems, tā būs. Nu nekā nebūs – Dievs nelems mūsu vietā, viss ir mūsu rokās. Ja tev pašam nav nekādas gribas un vēlmes veikt šo darbu – likt lietā savu enerģiju, lai iestātos pret netaisnīgumu, – tad ko tev Dievs dos? Dievs vienīgi var pielikt Savu Palīdzību pie tā tava darba, ko tu veic, bet ja nav šī darba, tad ko tu lūdz, ko gaidi?

DDD: Principā tas jau attiecas arī uz mūsu tautu. Ja mēs aktīvi vēlētos atbrīvoties no okupantiem, tad rastos palīgi, rastos iespējas, rastos situācijas, rastos spēja šīs iespējas saskatīt, bet šobrīd latviešu vairākums slīgst melu un gļēvuma purvā.

S.F.: Tieši tā. Mēs lūdzam “Dievs, svētī Latviju”. Kā Viņš var svētīt tādu Latviju, kuru mēs paši neturam svētu?! Bet Latvija taču ir mūsu Tēvzeme, Dieva dotā zeme, tādēļ ir jāatdod viss iespējamais (reizēm pat neiespējamais) savas zemes un tautas izdzīvošanas labā. Tas ir mūsu pienākums. Katrs taču var kaut ko pielikt šajā svētīgajā misijā – kaut vai savu domu, kuru stiprina drosmīga griba. Viss jau sākas ar domu. Man prātā nāk skauta devīze (kādreiz vismaz tāda bija) – skauts ir tīrs domās, vārdos un darbos. Tas ir skaists moto, kuru var attiecināt ne tikai uz skautiem, bet uz cilvēku jebkurā citā dzīves gadījumā. Bet nodevīgs cilvēks būs nodevīgs arī domās, vārdos un darbos – diemžēl. Tātad katru dienu ir spēcīgi jādomā par vēlamā īstenošanu, tad arī viss šādā vai tādā veidā, bet notiks. Tikai vajag gribēt, sākt ar domu…

DDD: …radīt un uzkrāt enerģiju, kas vienā brīdī materializēsies un izpaudīsies acīmredzamās lietās.

S.F.: Jā. Pilnīgi precīzi.

DDD: Vai kāds spēja iedomāties, ka Padomju Savienība patiešām kādreiz sabruks; taču sabruka (protams, varam tagad spriest, vai tiešām ir sabrukusi vai tikai pārveidojusies). Bet šodien jādzird pārmetumi, ka nav jēgas censties, ja pūlēm nav momentāns un acīmredzams rezultāts.

S.F.: Atceros, cik pozitīvi tauta bija noskaņota uz patiesu brīvību Atmodas laikā.  Visvalža Lāča grāmatā ir attēls, kur cilvēki tur rokās plakātu ar dzejnieka Andreja Eglīša vārdiem: “Krievs, tev pašam sava zeme. Vai tu nesajūti tautas naidu, mīdot mirušos un dzīvos?” Latvieši gaidīja, kad viss notiks un viņi, okupanti un kolonisti jeb ārējie ienaidnieki, aizvāksies. Bet nekā – mūsu vara uz latviešu tautas gribu nospļāvās – pastrādāja pret tautu neaptveramu nodevību, pievīla, aizturot šeit okupantus.

DDD: To izdarīja pašu bāleliņi.

S.F.: Jā. Bet okupanti bija gatavi aizbraukt – sēdēja jau, kā mēs bieži sakām, uz koferiem. Un tad viņi bija daudz cilvēcīgāki, bet tagad kļuvuši pavisam nekaunīgi, jo viņi saprot, ka var uzkundzēties, ka ir mums nepieciešami, – un tā panāca savu.

 

Atdosim viņus Krievijai!

 

DDD: Bet kāpēc šis jautājums par ārējo ienaidnieku, par okupantu padzīšanu ir tik nepatīkams? Kāpēc, tavuprāt, tiem mūsu nodevējiem tie okupanti šeit ir vajadzīgi?

Steidzīte Freiberga: Es arī esmu par to domājusi. Viņiem acīmredzot pastāv kaut kāda sadarbība, vienošanās, ka šai piektajai kolonnai šeit ir jābūt. Ja mūsu vara ir nodevīga, tad tur nodevības vien notiek. Acīmredzot mūsu varturiem tiek prasīts šo piekto kolonnu šeit paturēt. Nav man īsta skaidrojuma.

Kad kādai mūsu vasarnīcas kaimiņu krievietei, kas lielās, ka viņai tur un tur pasaulē esot radi, pajautāju, ko tad viņa šeit, svešā valstī, dara, kāpēc nebrauc prom pie savējiem, viņa atbildēja, ka viņiem neļaujot aizbraukt. Uz manu jautājumu, kurš tad neļauj, viņa aizgāja neatbildējusi un vairs runāties ar mani nenāk.

DDD: Jā, interesanti, kurš tad neļauj?

S.F.: Un kāpēc tad neņem vērā Putina aicinājumu atgriezties? Protams, viņš jau aicina sev noderīgos – jaunos, speciālistus.

DDD: Mums tas nav jāņem vērā, mums ir jāatdod Krievijai visi viņējie.

S.F.: Protams. Un runa jau ir par tautiešiem – tātad visiem.

DDD: Īstenībā tas ir noziedzīgi – turēt svešas tautas un valsts piederīgos mūsu zemē. Tas ir noziegums gan pret krievu tautu, gan pret mums pašiem.

 S.F.: Jā, protams. Ja reiz kangarvara paveica genocīdu pret savu tautu, tad tas, ka viens otrs tagad saka – ko tur vairs, tagad jau vairs neko nevar, nav jau viņi nemaz tik slikti, ir viņi jāpieņem, – manuprāt, arī ir noziedzība, nodevība pret savu tautu. Tu esi savas tautas nodevējs, ja pieļauj, ka ārējam ienaidniekam – okupantiem – ļauj palikt mūsu zemē, liekot viņus integrēt un ar viņiem sadzīvot. Uzskatu, ka šāds latvietis ir savas tautas nodevējs.

DDD: Cilvēki diemžēl to nesaprot. Kad feisbuka diskusijās tiem “gudriniekiem”, “smalkajiem” ļautiņiem prasām, kāpēc viņi ir tik nežēlīgi pret savu tautu, atbildēt viņi nespēj.

S.F.: Bet ko tad viņi var atbildēt? Protams, ka atbilžu tiem nav, jo kaut kur zemapziņā ļoti labi saprot, kas ir taisnīgums un kas meli. Savās mājās aiz aizkariem tie apstiprinās, ka negrib šeit okupantus, bet parādīties atklātībā ar šādu nostāju viņi ir par gļēviem, baidās, jo tas ir tabu. Vienlaikus kaut kā sevi izpaust gribas. Feisbuka diskusijās var šo gļēvumu kaut kādā mērā kompensēt, aplejot ar draņķi drosmīgus cilvēkus (viņus tracina šo cilvēku drosme, jo pašiem tās nav), kuri nebaidās atklāti paust patiesību. Un kas tad īsti ir gļēvums, kur tas mīt? Manuprāt – blakus nodevībai.

DDD: Jāsaka – šis nav varoņu laiks, bet šis ir nodevēju laiks?

S.F.: Jā, patiešām. Bija kādreiz varoņi, kas nebaidījās savas tautas un Tēvzemes labā ziedot pat dzīvības. Tagad šos varoņus, mūsu senčus, latvieši pieviļ ar šādu nožēlojamu gļēvumu.

Dīvains ir šis laiks – nāk prātā Raimonda Paula dziesma “Dīvaina vasara”. Šī dziesma man asociējas ar šo dīvaino laiku. Bet būtībā laiks ir sarežģīts un ļoti nozīmīgs – viss sadalās, atšķiras graudi no pelavām, cilvēki paši sevi nostāda savās vietās. Vismaz tagad tiešām vajadzētu sākt domāt, nevis nodarboties ar sava stulbuma manifestu. Nav vairs laika neko nedarīt.

 

Meklē, un tu atradīsi

 

DDD: Kur tu ņem spēku, lai, redzot šo skaudro patiesību, tomēr nemestu plinti krūmos un spētu atkal un atkal rakstīt un dzīvot visam līdzi?

Steidzīte Freiberga: Kā jau teicu, ja jau reiz man tika Dota iespēja darīt, tad nedrīkstu šo Devēju apkaunot – nedrīkstu mest plinti krūmos. Nekāds liels darītājs jau no manis nav, tas ir tikai mazs kriksītis, ko pievienoju visam kopējam darbam – tik cildeniem ideāliem, kā taisnīguma atjaunošanai mūsu zemē. Un par šo nezūdošo vēlmi un iespēju man ir jāpateicas maniem DRAUGIEM. Ja man VIŅU nebūtu – nezinu, vai būtu aizgājusi pareizajā virzienā, vismaz būtu maldījusies bezgala ilgi. Bet tagad man ir šie CILVĒKI, ar kuriem kopīgi darboties, un esmu par to viņiem bezgala pateicīga.

DDD: Patiesi, tas ir tas netveramais brīnums – iespēja satikties, iespēja kopā strādāt. Kaut arī ir grūti, tomēr labāk dzīvot, redzot šo skaudro patiesību, nekā dzīvot melos un būt nodevēju kārtā.

S.F.: Jā, tā tas ir. Par visu, kas mums ir, par dotajām iespējām, tik tiešām ir jāsūta pateicība uz Augšu. Tikai ir jācenšas izmantot šīs iespējas. Jānovēl latviešiem beidzot sākt nopietni domāt, jo esam patiešām uz bezdibeņa malas. Mums nav vairs laika, ir nopietni jādomā – jāmēģina vēl iespēt. Jāattīsta sevī drosme domāt, redzēt, saprast un būt gataviem arī rīkoties, jo neko atlikt vairs nevar. Lai gan tā saucamā. prokrastinācija (darbu atlikšana uz vēlāku laiku) ir arī manos netikumos, bet šī lieta nav atliekama, te vairs nevar atlikt – nav laika!

DDD: Nu jau ir tik daudz atlikts, ka vairs nav kur. Ir pēdējais mirklis kaut cik civilizēti, ar mazākiem zaudējumiem visu atrisināt. Mūsu tauta jau ir tik daudz zaudējusi.

S.F.: Jāatzīst, ka vairāk jau nav ko zaudēt. Ja jau esam pazaudējuši savu pašcieņu un pieļaujam, ka okupanti šeit paliek un mūsu tauta aiziet zudībā, tad ko vairs var zaudēt – tas ir viss. Dzīvot dzīvi bez pašcieņas – tas ir tik nevērtīgi un nožēlojami. Ja būs pašcieņa, tad zudīs gļēvums un būs drosme skatīties patiesībai acīs. Gļēvums un bailes no patiesības, pašapziņas trūkums – tas viss taču padara cilvēku bezjēdzīgu!

 

Intervēja Liene Apine

 

Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr. 14(412) [2018. gada 27. jūlijs–9. augusts] un Nr.15(413) [2018. gada 10.–23. augusts]