Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāja vietnieci Lieni Apini
DDD: Pēc intervijas ar LPSR VDK izpētes komisijas locekli Linardu Muciņu par čekas maisu atvēršanu sociālajos tīklos un citur sabiedriskajā telpā sākās kņada. Vieni atbalstīja, citi bija kategoriski pret.
Liene Apine: Manuprāt, latviešiem, kuri patiešām domā par taisnīguma atjaunošanu, kuri vienmēr prasījuši atvērt čekas maisus, tas, ko stāstīja Linards Muciņš, nebija nekas jauns. Vērtīgi, ka Linards Muciņš argumentēti atspēkoja visas tendenciozās runas par čekas maisu viltojumiem. Atliek tikai piekrist, ka čekas maisu atvēršanai pretojas tikai tie, kas paši ir tajos maisos vai arī uzticami kalpo tiem “ideāliem”, kuri valdīja okupācijas laikos un lielā mērā valda joprojām.
Pagājušā gada nogalē izdevām Imanta Lešinska grāmatu “Starp divām pasaulēm”, kurā atspoguļojas, varu teikt, liela mūsu tautas traģēdija. Lešinskis no sistēmas iekšpuses atklāj tā saucamās inteliģences patieso seju. Tā patiešām ir tikai “tā saucamā” inteliģence, jo vai nu pati sevi par tādu ir pasludinājusi, vai nedomājošs, sentimenta pārņemts, svētulīgs latviskais pūlis ir definējis šos cilvēkus par inteliģenci.
Šī tā saucamā inteliģence visus padomju okupācijas gadus ir sadarbojusies ar latviešu tautai naidīgu režīmu. Un būtībā šie cilvēki, vienalga, kādu iemeslu dēļ – personiska labuma, baiļu, varbūt pat muļķības dēļ, domājot “nekas ļauns jau no tā nebūs, ja es kādam pastāstīšu, ar ko tēju iedzēru”, – ir kultivējuši nodevības, kolaboracionisma garu. Visticamāk, tieši vai netieši viņi to ir ielikuši arī savos tā saucamajos mākslas darbos. Domāju ar to gan māksliniekus, gan rakstniekus, gan mūziķus, gan teātra un kino cilvēkus.
DDD: Kāpēc tāds apgalvojums?
L.A.: Mākslinieks sevi izsaka caur mākslu, caur veidu, kā cilvēks tiek uzrunāts. Tātad mākslā, jaunradē tiek izpausta mākslinieka būtība. Bet, ja šajā būtībā slēpjas nodevība, tad māksla, teātra izrāde, kino filma, ja ne atklāti, tad slēpti, kaut kādā emocionālā veidā arī kultivē šo nodevīgumu, pakļaušanos, samierināšanos, pārspīlēto toleranci. Padomju gados tas varbūt vēl bija attaisnojami, jo zināji, ja pacelsi galvu, tevi var paņemt ciet un pakļaut lielām represijām, bet tagad, mūsdienās, šī iesētā nodevības sēkla nes ražu un ir pļaujama lielām grēdām. Un tas attiecas ne tikai uz nacionāliem jautājumiem, bet uz visām dzīves sfērām – gan ekonomikā, ko cilvēkiem varbūt ir vieglāk saprast, gan morāles jautājumos: samierināšanās, pašcieņas trūkums, izpatikšana visiem pasaules vējiem… Īstenībā tas viss ir šīs nodevīgās inteliģences darba augļi.
DDD: Vai tev tiešām šķiet, ka viss, ko minēji, latviešos ir veidojies okupācijas laikā?
L.A.: Iespējams, ka tas ir kaut kur vēl dziļāk, bet, manuprāt, okupācijas laikā dažādu apstākļu dēļ šīs gara kroplības latviešos ir dziļi iesakņojušās, padarot lielu tautas daļu par pūli. Diemžēl tie, kas pretojās okupācijas režīmam, tika fiziski iznīcināti, līdz ar to savu idejisko pārliecību viņi nevarēja nodot tālākām paaudzēm. Savukārt tie, kas izdzīvoja, bija tik ļoti salauzti, ka vairs nebija spējīgi uzturēt dzīvus tautas pašcieņas ideālus. Taču liela daļa latviešu, kas bija sabiedriski aktīvi un gribēja labi dzīvot pie visām varām, saprata spēles noteikumus, pieņēma tos par normu. Un tādā veidā, manuprāt, nesa tālāk samierināšanos, pielabināšanos, padevīgumu, pakļaušanos un savas nacionālās pašcieņas nodevīgumu.
Viltus inteliģences smārds
DDD: Noteikti atradīsies ne mazums cilvēku, kas gribēs tev iebilst, ka inteliģence padomju laikā bija grūtos apstākļos, bet kaut kā tomēr rosināja latvietību. Piemēram, dzejnieks Imants Ziedonis cēla latviešu garu. Ko tu viņiem atbildēsi?
Liene Apine: Imanta Ziedoņa fani, kas Nacionālajā bibliotēkā viņam par godu ir nosaukuši veselu zāli, izdod grāmatas, dzied dziesmas, rīko fondus un, atvainojos par izteikumu, nosiekalojušies sauc viņu par latviešu dižgaru, manās acīs nav augstu vērtējami. Ir teiciens: “Tāds tādu atrod.”
Piemēram, dzejoļu krājumā “Sirds dinamīts” Ziedonim ir dažādi padomju ideoloģiskā smārda caurausti dzejoļi. Lūk, tikai dažas rindas, kurās viņš atbild Staburaga aizstāvjiem:
“Es mūžu balsīs ieklausos un vaidos,
Kas šalko ozolos un bērzos slaidos,
– Šis krasts ir svēts – tie teic.
– Un tev būs sods.
– Bet sirdsapziņa pavēl:
– Ej un roc!”
Ja tā ir viņa, Imanta Ziedoņa, sirdsapziņa, kas viņam ir likusi uz papīra uzlikt aicinājumu iznīcināt Staburagu, tad mana sirdsapziņa neļauj tādu cilvēku nosaukt par inteliģentu tautas dižgaru.
DDD: Cik zinu, šis dzejoļu krājums iznāca laikā, kad Imants Ziedonis jau bija sasniedzis trīsdesmit gadu vecumu – tātad nobriedis cilvēks.
L.A.: Protams, visi var kļūdīties, bet Ziedonis arī vēlāk parādīja, ka neizprot taisnīgumu. 2002. gadā Latvijas Nacionālā fronte nosūtīja Imantam Ziedonim vēstuli ar aicinājumu iesaistīties cīņā par Latvijas patiesas neatkarības atgūšanu un ar savu personisko piemēru rosināt arī citus radošās inteliģences pārstāvjus atcerēties savu pienākumu – vērst tautas sirdis un centienus uz augstākajiem ideāliem, kā to vienmēr ir darījuši pasaules lielākie dižgari. Diemžēl “inteliģentais” dzejnieks palika atbildi parādā, lai gan atbildēt, manuprāt, ir elementāra pieklājība.
Īstenos latviešu tautas dvēseles izteicējus padomju vara represēja. Visi dzejnieki, rakstnieki, mūziķi, gleznotāji, tēlnieki un citu radošo profesiju pārstāvji, kas palīdzēja latvietim saglabāt savu nacionālo pašcieņu, nebija padomju laikos atzīti. Tavs tēvs, Līga, ir tam piemērs.
DDD: Jā, mans tētis Raimonds Muzikants atteicās sadarboties ar okupācijas varu un nodot savu sirdsapziņu, tādēļ, lai nopelnītu lielajai ģimenei iztiku, veidoja un kala kapu pieminekļus, lai gan viņam bija izcils tēlnieka talants, kurš citos apstākļos varētu gūt lielu atzinību.
L.A.: Bet arī viņam bija izvēle. Un, ja runājam par šo izvēli, par ko tagad ar asarām acīs saka: “Tajā laikā jau nebija izvēles, čekas maisi jau neatspoguļo patieso situāciju…” – tad uzsveru, ka ikvienam bija izvēle. Protams, izvēle starp kļūšanu par nodevēju, kolaboracionistu vai iespējamo izstumšanu, darba nedabūšanu, vai pat cietumu un citām represijām. Šī izvēle parāda cilvēka morāli.
Nodevējs nevienam nav vajadzīgs – ne tam, kuru viņš nodod, ne vēlāk arī tam, kuram viņš pienes šīs nodevīgās ziņas. Tāpēc man no šīs t.s. inteliģences paliek šķērmi. Un tagad tie ir cilvēki, kas Atmodas laikā bija t.s. Atmodas procesu priekšgalā, Dziesmotās revolūcijas iedvesmotāji, kuri …
DDD: …kuri atstāja čekas maisus neatvērtus?
L.A.: Jā, viņi droši vien klusībā bija cerējuši, ka čekas maisi tiks iznīcināti, pirms varētu nonākt latviešu rokās.
Pretstatam vēlos pieminēt Raini, kurš droši vien tieši savu ideālu dēļ netika pieņemts kā politiķis. Dzejniekam vienmēr ir jābūt soli priekšā pārējiem – jārāda ceļš, jābūt paraugam. Tāds bija Rainis. Bet šie dzejnieki, šie mākslinieki, atvainojos, nav nekāds paraugs. Tad es labāk kā paraugu izvēlos vienkāršu lauku strādnieku, kurš, par spīti smakai, ir izmēzis kūti, mēslus aizvedis uz lauka, ar smagu darbu iearis tos zemē un rudenī nokūlis ražu. Šādu cilvēku priekšā es noliecu galvu. Viņš dara savu darbu, viņam nav svarīgs sabiedrības atzinums, nav svarīgi ordeņi, glaimi. Es domāju, ka tāds zemnieks varētu būt pirmais, kurš paņemtu sūdu dakšu un izmēztu okupantus ārā, nevis “inteliģence”, kas tam zemniekam samaitā apziņu – ar samierinošu, pieglaimīgu nodevības smārdu.
DDD: Ko tu uzskati par patiesu inteliģenci, par patiesi inteliģentu cilvēku?
L.A.: Es domāju, ka šodien patiesu inteliģenci nevar izmērīt pēc augstskolu diplomiem, godalgām, sabiedrības atzinības rakstiem, jubilejas vai piemiņas koncertiem, ziedu klēpjiem, bet gan pēc tā, cik ļoti cilvēkam piemīt taisnīguma izjūta un spēja saskatīt patiesību. Mūsu lasītāji jau ne reiz vien ir lasījuši apgalvojumu, ka cilvēki šodien dzīvo melos. Un, manuprāt, šie meli ir pārprasta inteliģence, pārprasta izsmalcinātība u.tml. Patiesībā tas ir gļēvums, degradācija un tādas ārišķības kultivēšana, aiz kuras slēpjas viss negatīvais.
Patieso inteliģenci veido cilvēki, kas saprot, ka bez ārējo ienaidnieku, okupantu, padzīšanas Latvijā nekas nemainīsies uz labo. Inteliģence apzinās, ka tie, kurus ir pieņemts saukt par “mūsu krieviem” vai “krievvalodīgiem”, patiesībā ir ārējie ienaidnieki – kādos vārdos tos sauc, tam nav nozīmes. Pat, ja viņš jūt pret šo ārējo ienaidnieku nicinājumu vai dusmas, kas citkārt inteliģentam cilvēkam varētu būt nepiedienīgi, tad šajā gadījumā ir, ja ne pilnībā atbalstāmi, tad loģiski saprotami. Un situācijā, kādā šobrīd atrodamies, pat attaisnojami.
Jāatgriežas pie tā, ko jau iepriekš esam teikuši. Līdzīgi kā Gandijs paudis – es negribu, lai mana tauta izjustu naidu, bet, ja ir jāizvēlas, tad labāk, lai ar naidu padzen okupantus nekā samiernieciski aiziet bojā, kā to šobrīd dara mūsu tauta. Tas ir pirmais, manuprāt, kas jāsaprot inteliģentam cilvēkam.
Augsti ideāli ved uz Vispārības labumu
DDD: Manuprāt, inteliģentam cilvēkam piemīt arī augsti ideāli – tieši tie viņu atšķir no pūļa.
Liene Apine: Jā, protams. Es domāju, ja cilvēks apzinās, ka viņā ir taisnīguma izjūta, tad kļūst saprotams arī tāds jēdziens kā Vispārības labums, kas mūsdienās lielākajai daļai ir tukša skaņa. Vispārības labumu nevar saprast cilvēks, kuram viss sāks un beidzas ar “es”, ar savu vēderu – ar jebko, kas viņam sniedz personisku labumu, baudu.
Ja personiskais labums – egoistiskās kaislības apmierināšana – cilvēkam ir pirmajā vietā, tad viņu nevar saukt par inteliģentu. Cilvēkam vispirms savā apziņā ir jāpieļauj, ka ir kāds Lielāks, Augstāks, Gudrāks Spēks, kurš zina, kā ir pareizi. Un patiesi inteliģents cilvēks zina, ka tāds Spēks pastāv. Vieni to sauc par Dievu, citi par Augstāko Saprātu. Kosmoss, Visums, vienalga – tur ir šis Augstākais Saprāts, visa Sākums un Gals. Ja cilvēks to apzinās, tad viņam ir iespēja iegūt spēju sintezēt, kas savukārt nepieciešama, lai attīstītu sevī taisnīguma izjūtu un sapratni par Vispārējo labumu. Un tādu es varētu uzskatīt par patiešām inteliģentu cilvēku.
DDD: Baznīca taču arī tic Dievam – vai tas ir ceļš uz inteliģenci?
L.A.: Mēs nesen publicējām Dundura feļetonu – atklātu vēstuli Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapam-metropolītam Zbigņevam Stankevičam. Uz to bija divējāda reakcija, es teiktu, pat trejāda. Vieni uztvēra šī feļetona skaudro patiesību, skaudro būtību. Viņi atzina, ka tas ir skarbs, bet patiess. Otra grupa nepauda nekādu attieksmi, viņi varbūt nobijās: atbalstīt vai noliegt. Trešie uzskatīja, ka tik traki jau nevajadzēja, jo baznīca taču cenšas – Stankevičs ir pat pret Stambulas konvenciju, tāpēc nevajadzētu vienīgajam, kurš kaut ko dara, brukt virsū.
Bet acīmredzot Dunduram ir bijusi spēja ieskatīties nākotnē, redzēt to, ko citi vēl neredz. Un Stankevičs praidā parādīja savu dubultmorāli, par ko arī šajā feļetonā ir teikts. Kad viņu aicināja paust nosodījumu notiekošajam simtgades praidam, viņš klusēja. Es nedzirdēju neviena vārda, neredzēju, ka baznīca būtu aicinājusi kristiešus aktīvi protestēt, ka būtu rakstījusi protesta vēstules, ka notiktu dievkalpojumi, demonstrācijas, krusta gājieni, kādi tiek piekopti, ejot uz Aglonu, u.tml. Zinām, ka mūsu lasītājs Andrejs Ancāns, kurš rīkoja protesta akciju pie Ministru kabineta, saņēma atteikumu no visām baznīcām, arī no Stankeviča.
Mēs zinām, ka Kristus ļoti aktīvi pauda savu nostāju pret tumsu. Viņš izmeta ārā tirgoņus no tempļa un sabojātos rakstu mācītājus nosauca par odžu dzimumiem. Mūsu kristieši nekādu attieksmi nepauž – vēl vairāk, uz aicinājumu atbalstīt gaismu, viņi atbild, ka tas nav viņu formāts. Tas, ko uzrakstīja Dundurs, es pat teiktu, vēl ir glaimojoši Stankevičam. Viņš pat nesēž uz diviem krēsliem, bet uz viena – ar pusdupsi, otra puse ir bezdibeņa malā. Principā viņš ar savu klusēšanu sēž Sātanam pie labās rokas.
DDD: Mēs nevaram runāt, ka viņi būtu ateisti – ateismu baznīca gluži nesludina. Bet vai tu piekristu, ka viņi ir bezdievji? Daudzi baznīckungi, daudzās baznīcās, manuprāt, piekopj bezdievību.
L.A.: Es teiktu, ka baznīca, manuprāt, ir daudz sliktāka par ateistiem. Baznīca šobrīd dara to, kas Svētajos Rakstos (Bībelē) ir uzrādīts kā grēks – maizes vietā dod akmeni. Pie viņiem vēršas cilvēki, domājot, ka tur iegūs Patiesību. Protams, arī šo cilvēku, kas meklē Patiesību baznīcā, atbildība nav maza. Viņiem ir dotas iespējas gūt Patiesību, tātad ir izvēle, bet viņi to neizmanto. Bet baznīca kā institūcija ar saviem baznīckungiem apzināti kaitē, es pat teiktu – viņi ir sātanisti, jo, piesegušies ar Dieva vārdu, maldina un veicina, ka sabiedrība neiet Dieva ceļu. Pasivitāte, nolaidība, samierināšanās ar netaisnīgumu, ar okupantu – ārējo ienaidnieku – klātbūtni, homoseksuālisma propagandas pieņemšana… Kas vēl ir vajadzīgs?
DDD: Bet kā ir ar Kristus Mācību? Vai, vēršoties pret baznīcu, tu nevērsies pret Kristu?
L.A.: Kādā apcerējumā par Kristu un Viņa Mācību ir teikts: “Kad Es jums stāstu par svētnīcām un tempļiem, ar tiem Es nedomāju ēkas, kuras jūs ceļat materiālajā pasaulē, bet gan savā sirdī. Tādēļ Templis ir tur, kur esat jūs, un šinī Templī jūs vienmēr atradīsiet Manu Mīlestību.”
Tātad Kristus Mācība saka – Viņš nemājo rokām celtos mājokļos. Viņš ir jāpielūdz garā un patiesībā. Es domāju, ka tas, kas šodien notiek baznīcās, ir tālu no tā, par ko runāja Kristus, tālu no Mācības, kādu Viņš nesa. Šai tā saucamajai kristietībai ir tikai tik daudz kopēja ar patieso Kristus Mācību, cik kopēja ir vārda sakne. Varbūt arī kaut kādi ārēji atribūti, bet Kristus Mācības būtība tur nav.
Kristus novēlēja cilvēkiem gaidīt Viņa otrreizēju Atnākšanu. Arī Buda novēlēja sagaidīt Maitreiju. Ja mūsu kristieši patiešām sekotu Kristus Mācībai, tad viņi bez minstināšanās un ar prieku pieņemtu Maitreijas Mācību jeb Dzīvās Ētikas Mācību. Kristus jau ir devis Mācību, jaunus Svētos Rakstus, kas ikvienam ir pieejami – latviešu valodā. Lasi Dzīvās Ētikas Mācību, domā, studē – tad arī ieraudzīsi Patiesību un sapratīsi, ka baznīcā tās nav, diemžēl.
Ikvienam ir roka jāpieliek…
DDD: Kas tev pašai dod spēku tik ilgi, jau 18 gadus, atdot savu brīvo laiku, enerģiju cīņā par okupantu aizbraukšanu, tātad ieguldīt to darbā šobrīd bez acīmredzama rezultāta? Līdzīgi sējējs sēj, gaidot, kad graudi uzdīgs?…
Liene Apine: Kā jau minēju – tā ir Dzīvās Ētikas Mācība, kas devusi apziņu par visa vienotību, tā ir dzīves jēgas apzināšanās. Paldies Visaugstākajam, paldies manam Skolotājam, ka man ir iespējas šo taisnīguma izjūtu apgūt, un citādāk jau nemaz nevar būt. Esmu dzirdējusi: “Liene, padomā par sevi – kad tad tev ir laiks personiskai dzīvei?” Bet es jau tikai par sevi domāju – visu savu laiku veltu sev, savai personiskai dzīvei, jo viss, kas ar mani notiek, ir mana personiskā dzīve! Mana piederība latviešu tautai ir mana personiskā dzīve. Mana piederība, mana piedzimšana Latvijā ir mana personiskā dzīve. Un es to vēlos nodzīvot jēgpilni, vēlos izmantot visas man dotās iespējas sevi attīstīt, kļūt drosmīgāka, pašaizliedzīgāka, taisnīgāka.
Tāpēc darbs laikrakstā “DDD”, cīņa par taisnīguma atjaunošanu prasībā likvidēt okupācijas sekas, padzenot ārējos ienaidniekus, nesamierināšanās ar homoseksuālisma izplatīšanos – tās visas ir rūpes par sevi kā daļu no visa lielā.
DDD: Daudzi jautās – vai tev nav bail?
L.A.: Ja tu runā par bailēm zaudēt dzīvību, tad tādu baiļu man nav. Tās nevar saukt par bailēm, bet man ir piesardzība – es ceru, ka manī ir pietiekami daudz saprašanas, lai ar savu rīcību nekaitētu. Gribētos kļūt gudrākai, lai nekaitētu. Gribētos, lai mūsu darbs, mūsu rīcība mudinātu rīkoties arī citus, bet, pat ja tā nenotiks, tad tomēr es citādāk vienkārši nevaru. Es daru to, kas man patīk, ko es uzskatu par pareizu, es daru to, ko nevaru nedarīt, – es vienkārši citādi nevaru. Man ir palaimējies, ka man apkārt ir cilvēki, kas domā tāpat kā es.
DDD: Ko tu mūsu lasītājiem novēlētu?
L.A.: Iegūt patiesu inteliģenci, būt redzīgiem, nebaidīties un nedzīvot melos, ko savās intervijās jau ne reizi vien ir novēlējis arī Aivars Garda. Tam es varu tikai pievienoties. Es novēlētu ne tikai mūsu lasītājiem, bet ikvienam latvietim meklēt iespēju pielikt roku, lai, kā Rainis teica, “lielais darbs uz priekšu tiek”.
Saprotu, ka ne visi var kļūt par žurnālistiem un rakstīt, bet ikviens var dot savu artavu, lai laikraksts “DDD” iznāktu arī turpmāk. Līdz šim, kopš 2002. gada maija, avīze ir iznākusi katru otro nedēļu, jo finansiālu atbalstu sniedza apgāds “Vieda” un Aivars Garda personiski, savukārt laikraksta veidotāji ir strādājuši bez atlīdzības. Šobrīd, mainoties ekonomiskajai situācijai, apgādam “Vieda” vienam pašam ir grūti nodrošināt laikraksta iznākšanu, tādēļ varu mudināt ikvienu mūsu lasītāju nākt talkā – pielikt savu roku jeb savu finansiālo artavu. Ja ikviens regulāri, ik mēnesi ziedotu kaut nedaudz, tad kopā veidotos pietiekami liels atbalsts. Jau tagad prieks par tiem mūsu lasītājiem, kas pašaizliedzīgi palīdz, kļūstot par daļu no darba Vispārības labumam. Diemžēl ir jāpiekrīt Leonardam Inkinam, ka vairums cilvēku nevēlas ziedot vispārības labumam vispār neko. Labākajā gadījumā daži uzskata, ka ir ziedojuši jau ar to vien, ka ir izlasījuši par brīvu saņemtu avīzi vai grāmatu.
DDD: Paldies!
Intervēja Līga Muzikante
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.12(410) [2018. gada 22. jūnijs–13. jūlijs]