Vilnis Eisters
Okupantu izraidīšana – tas ir pienākums
Latviešu tautas “vājums” ir izskaidrojams tikai ar to, ka godīgi cilvēki vienmēr izvairās būt tādi, kādi bija nelieši, kas veica pret viņiem nelietības. Latviešu tautai, kuru sistemātiski 800 gadu garumā centās iznīcināt fiziski un garīgi, beidzot ir jāsaprot, ka esam bezdibeņa malā, un jābeidz klīrēties. Lai izdzīvotu, jāpārņem citu tautu metodes – metodes, kuras citi nenosoda.
Patiesības vārdā, okupācijas noziegumos tūkstošiem noslepkavoto, nomocīto, deportēto upuru vārdā mums ir tiesības – NĒ, pienākums! – veikt DDD. No okupētās Baltijas valstu teritorijas tos, kas nomaldījušies savu melu un nebeidzamā cinisma labirintos, jāizraida ar viņiem pazīstamu metodi – ar likumīgām deportācijām uz Dzimteni, nevis kā latviešus no Dzimtenes! Propagandas un “intelekta sadisma” izmežģītās smadzenes nespēj saprast, ka okupanti šeit ienāca un savairojās nozieguma rezultātā, nepazīstot terminu “cilvēktiesības”.
Vācu okupantu – krievu okupantu dvīņu – izraidīšanas politiku stingri atbalstīja Rietumu sabiedroto līderi, kas par to bija domājuši jau krietnu laiku pirms nacistiskās Vācijas sagrāves un Potsdamas konferences. Un, protams, arī PSRS vāciešu izraidīšanu atbalstīja pilnībā. 1944. gadā V. Čērčils, kurš, manuprāt, patiešām ir un paliek 20. gadsimta tālredzīgākais politiķis, runājot Lielbritānijas Parlamentā, sacīja: “Okupantu tautu izraidīšana ir pats iedarbīgākais un stabilākais instruments, lai nākotnē nodrošinātu mieru un saticību Eiropas valstīs un sabiedrībā.”
1945. gada jūlijā trīs sabiedrotie – PSRS, ASV un Lielbritānija – Potsdamā parakstīja vienošanos, dodot zaļo gaismu etniskai pārvietošanai (tīrīšanai), tas ir, ārpus Vācijas dzīvojošo vāciešu deportācijai uz Vāciju. Staļins, Trumens un Etlijs to uzskatīja par pašsaprotamu aktu un visādi veicināja.
V. Čērčila tālredzības ignorēšana deva savu rezultātu – pie vienas reizes, iznīcinot brūno mēri, netika iznīcināta “sarkanā cūcība”, un padomju propagandas ietekmi ārpus okupētajām teritorijām sāka just jau 1945. gadā. Čērčils to saprata labāk par citiem, jo savā slavenajā 1946. gada marta runā Fultonā brīdinoši uzsvēra, ka “tālu no Krievijas darbojas viņu piektā kolonna, un tās ir draudošas briesmas mieram un visai civilizācijai.”
Mūsdienu civilizācijas trauslums
Tagad, mūsdienās, likumīgas izraidīšanas politikai ir jāpakļauj liels skaits tāpēc, ka PSRS okupācijas nozieguma rezultātā Baltijas valstīs ieradās Krievijas kolonisti, no kuriem vairākumam nav bijušas nekādas saknes Baltijas zemēs. Likumīgas izraidīšanas politikai ir jāpakļauj krievvalodīgie, kas ieradušies no visas okupētājvalsts PSRS teritorijas daļām un ievākušies mājokļos pēc baltiešu apspiešanas, deportācijām vai nogalināšanas, kā arī viņu pēcnācēji. Šai politikai jāpakļauj arī krievu okupācijas armijas virsnieki, kā arī viņu ģimenes; daudzi no viņiem krievu okupētajā Baltijā bija labprāt izmantojuši noziedzīgā ceļā iegūtās privilēģijas un pieprasa vēl to turpinājumu.
Cilvēks, kurš izmanto noziegumā gūtos labumus, ir noziegumu līdzdalībnieks! Tādam vispār nebija un nav morālu tiesību pretendēt uz latviešu zemi un īpašumiem, lai gan daudzi iztēlojas sevi par “izraidīto” un tādējādi par upuri. Viņu “vēstures uzvaras un panākumi” atklāj netīkamu patiesību par šo cilvēciņu dabu: ja pietiekami daudz idejiski motivētu cilvēkveidīgo rīcībā nonāk nepieciešamie resursi un viņiem ir pietiekami daudz necilvēcības spēka, tie spēj sagraut senas un šķietami mūžīgas morālās un garīgās vērtības un tradīcijas. Ja pilsonisko sabiedrību iespējams iznīcināt pat valstīs ar tik bagātām vēsturiskām un kultūras gara mantām, morāles tradīcijām, darba cienīšanu, kādas bija Baltijas zemes, tad līdzīgā veidā to var sagraut arī jebkur pasaulē.
Pēckara staļinizācijas vēsture un mūsdienu Krievijas šovinistiskā agresija diemžēl pierāda to, cik patiesībā trausla ir mūsu civilizācija, ja netiek nosodīti visi okupācijas noziegumi, kā Vācijas, tā Krievijas. Šajās 20. gadsimta civilizācijas grautiņos cietušajās bijušajās komunistu okupētajās zemēs bija nepieciešams kaut kas vairāk par vienkāršiem demokrātijas institūtiem, vēlēšanām, politiskām partijām. Tām bija jāatjauno neatkarīga sabiedrība, kurā iespēja izvirzīties ir dota talantīgajiem, nevis saskaņā ar bijušās okupācijas varas un okupantu politiķu revanšistiskajām iegribām ideoloģiski pareizajiem. Lai atjaunotu valsti, tās pilsoņiem vispirms ir jāsaprot, kā etnocīda veikšanai tika sagrauta valsts un tauta, kropļota propagandas valoda, kā manipulēja ar iedzīvotājiem un slepkavoja, deportēja, kā viņu vietā iesūtīja režīmam uzticīgus “sargsuņus”, iznīcinošos elementus.
PSRS mantiniece Krievija mūsdienās pievērš īpašu uzmanību etniskajām grupām, kas tika pakļautas etniskās tīrīšanas akcijām – sevišķi Baltijā, Ukrainā un Kaukāzā. Vēstures gaitā, īpaši 20. gadsimta 30. gados, pirmskara, kara un pēckara laikā, krievi šajos reģionos veica īstus krusta karus pret vietējām tautām. Taču starptautiskās institūcijas līdz pat šai dienai nav nosodījušas pret cilvēci veiktos PSRS noziegumus, kas bija daudzkārt apjomīgāki nekā nacistiskās Vācijas “sasniegumi”. Kad krievu okupanti iznīcināja tūkstošiem mūsu un citu tautu pārstāvjus, neviens starptautiskais spēks nevērsās pret šiem noziegumiem.
Debates par padomju okupācijas noziegumu nosodīšanu un novēršanu tiek ierobežotas. Šajā ziņā ļoti aktīvi darbojas Kārļa Marksa tautieši, jo, nedod Dievs, ka varētu būt Nirnberga 2, – tad jau viņu tautieši aizņems visu apsūdzības solu, zaudēs pasaulē “apbižoto” statusu. Tikmēr vēl šodien vāciešus, pat nometņu grāmatvežus, velk uz giljotīnu invalīdu ratiņos… Savukārt padomju okupācijas noziedznieku “nevainība” ir kļuvusi jau par starptautisku nekaunību un apsmieklu. Šie netiesātie noziedznieki vienbalsīgi apgalvo, ka viņi ir apdalīti, ka netiek apmierinātas viņu “godīgās” prasības un tāpēc tās jāapmierina ar ierasto metodi – agresiju pret citām tautām un valstīm.
Latviešu tauta – apdraudēta kā vēl nekad
Latvijas valdība nepārprotami neizsargā savu tautu no genocīda, etnocīda, kara noziegumu veicēju revanšistiskās klātbūtnes un noziegumu pret cilvēci slavinātājiem. Latvijas valdība turpina noziegumu. Padomju okupanti, kas palikuši Latvijas teritorijā, piedalījās daudzkārt lielākā un ilgstošākā noziegumā pret pamattautu nekā nacistiskā Vācija. Atkārtošu, ka vāciešus izraidīja no visām viņu okupētajām valstīm, bet krievi un pārkrievojušies cittautieši, kas ienāca okupētajā Latvijā, šeit ir palikuši un savairojušies. Neveicot dekolonizāciju, nelikvidējot šī necilvēcīgā nozieguma sekas, latviešu tauta ir apdraudēta kā vēl nekad iepriekš.
Tā saucamā integrācija un latviešu tautas pasniegtā uzticība nav devusi vajadzīgo rezultātu. Etnocīds, par ko var uzskatīt PSRS okupāciju, kas pārņēma Latviju un tās pamatiedzīvotājus, prettiesiski grozīja un vēl joprojām groza Latvijas valsts un latviešu tautas nacionālo politiku, rada ideoloģisku izkropļojumu, kā arī laupa latviešu tautas pastāvēšanai drošības apziņu. Etnocīda sekas ir jūtamas pat ikdienā, dzīvojot līdzās potenciālajiem noziegumu turpinātājiem – agresorvalsts piektajai kolonnai.
Noziegums pret cilvēci turpinās
Turklāt cilvēcei ir jāuzzina atsevišķas detaļas, kā tika veikta un turpinās latviešu tautas un valsts iznīcība, nevis vispārējas teorijas. Pa pasauli ir jāizskan atsevišķu cilvēku stāstiem – kā to dara holokausta upuri. Globāli vispārinājumi par fašisma un staļinisma noziegumiem nav iedarbīgi. Cilvēcei ir jāizprot, kas iedvesmoja viņu priekštečus, kurus okupanti glorificē. Beidzot jāierauga, ka tie bija dzīvi cilvēki, kurus pazemoja, nomocīja, noslepkavoja. Tās bija dzīvas okupācijas režīma cilvēkbūtnes, kas to paveica.
Lai noslēptu šos noziegumus pret cilvēci, ar visiem iebiedēšanas līdzekļiem latvieši tiek atradināti no spriešanas un domāšanas un piespiesti redzēt to, kā nemaz nav un kas nevar būt, – iedomāties neiespējamo okupantu “integrāciju” par realitāti. Galvenais – nerunāt par DDD! Tagad nākusi klāt jaunākā izmēģinājuma metode – mums, latviešiem, ar uzticīga sunīša pilnu sejas izteiksmi māca “saliedēties” ar okupantu nelietībām. Jāuzklausa kolaboracionistu-ekskomunistu padomi un rīkojumi, kas sniegti “saliedēšanās” ekstāzē, smaidot tikai ar sava dibena krunkām zem biksēm, lai tikai okupants neizjustu latvieša nepatiku un nepiekritību viņu recidīvisma vēlmēm.
Gaidīt no okupantiem sapratni? Blefs! Cilvēki, kurus liktenis pasargāja no iznīcības, pēc okupantu domām, ir “nedobitije”, viņiem pretīgi un izstumjami aiz cilvēcisko attiecību rāmjiem, ja tie sāk runāt par taisnīguma atjaunošanu. Savukārt daudzus, kas guvuši kaut kādu materiālo labumu no latviešu iznīcināšanas, diez vai moka vismazākā vainas apziņa, un tāpēc viņi tiecas piešķirt savai rīcībai leģitimitātes iespaidu. Ja sveša nelaime viņiem dod labumu, rodas vēlme pārliecināt sevi un pārējos okupantus, ka šī cita cilvēka nelaime bijusi morāli attaisnojama ar “atbrīvošanas metodiku”. Šis viss, par ko rakstu, vēl joprojām ir ieprogrammēts okupantu izmežģītajās smadzenēs!
Lai kādi arī būtu ilgstošā antilatviskā naidīguma iemesli, DDD (likumīgas izraidīšanas politika) patiešām palīdzētu pasauli padarīt drošāku un labāku. Neveicot DDD, rodas sasprindzinājuma zona nākotnē, pie sienas, kas uzcelta starp latviešu tautu un okupantiem.
Mēs, latvieši, negribam būt tādi kā viņi, lai arī to dēvētu par mūsu “vājumu”. Okupanti mums centās atņemt dzīvību, Dzimteni, valodu. Taču viņi paši sev nozaga un sagrāva savu Dzimteni, klaiņojot pa svešam zemēm. Cilvēki, kas atsvešinājās no savas Dzimtenes, nevar komfortabli iedzīvoties okupētajā zemē. Kamēr viņi būs šeit, viņi būs sveši gan sev, gan latviešu tautai. Mums, krievu okupantu “nelaimes grēkāžiem”, ir tiesības un pienākums palīdzēt šiem “svētajiem mocekļiem” atgūt savu īsteno Dzimteni daudz humānākā veidā, nekā viņi rīkojās noziedzīgā okupācijas režīma aktīvajā un pasīvajā laikā. Viņus var izārstēt tikai ar DDD.
Savukārt, atsakoties no DDD, no likumīgas okupantu izraidīšanas, mēs kopā ar okupantiem kļūstam par nozieguma pret cilvēci līdzdalībniekiem. Šis noziegums iznīcina latviešu tautu.
Raksts publicēts laikrakstā “DDD” Nr.12(410) [2018. gada 22. jūnijs–13. jūlijs]