2002. gada 9. decembrī Latvijas Nacionālā fronte nosūtīja vēstuli Imantam Ziedonim ar aicinājumu iesaistīties cīņā par Latvijas patiesas neatkarības atgūšanu un ar savu personisko piemēru rosināt arī citus radošās inteliģences pārstāvjus atcerēties savu pienākumu – vērst tautas sirdis un centienus uz augstākajiem ideāliem, kā to vienmēr ir darījuši pasaules lielākie dižgari. Diemžēl “inteliģentais” dzejnieks palika parādā ne tikai rīcību, bet pat atbildi uz šo vēstuli.
Atklāta vēstule Imantam Ziedonim
A.god. I.Ziedoņa kungs,
Jums rakstīt mūs rosināja Jūsu intervija avīzes “Rīgas Balss” šā gada 5. decembra numurā. Mūsu uzmanību pievērsa Jūsu atzinums, ka “galvenā patriotisma izpausme, pirmkārt, ir valodas kopšana – lietot to tīru un skaistu. Otrkārt, savas vietas pazīšana. Treškārt, sava laika izjūta.”
Visiem zināms, ka patriotisms ir Tēvzemes mīlestība – vēršanās pret katru mēģinājumu iznīcināt un deģenerēt tautu. Latviešu tauta pašlaik atrodas uz iznīcības robežas. Šis laiks latviešu tautai ir tik bīstams kā vēl nekad, jo lielākā tautas daļa ir hipnotiskā miegā, nespējot saskatīt, ka pašreizējais miers un valstiskā neatkarība ir ilūzija. Valsts amatpersonas runā tikai par nepieciešamību Latvijai iestāties un integrēties (šī vārda patiesā nozīme tiek apzināti sagrozīta) ES un NATO, jo tas būtu garants turpmākai valsts stabilitātei un drošībai. Bet par kādu drošību var būt runa, ja ienaidnieku, no kura mūs it kā aizsargās NATO, mēs saucam par “savējiem” un tas jau sen “nolaiž asinis” mūsu tautai. Ārējais ienaidnieks jau saimnieko pa mūsu mājām – tie ir okupanti, kuru atrašanās Latvijā novājina latviešu tautas garīgo un fizisko pretošanās spēju.
Godātais dzejniek, Jums noteikti ir zināms, ka visos laikos pasaules lielākie dzejnieki ar visu savu gara degsmi ir bijuši apspiesto tautu pusē. Tā, piemēram, lords Bairons, būdams izcils angļu dzejnieks, cīnījās par Grieķijas neatkarību. Arī mums pašiem reiz bija liels un spēcīgs dzejnieks, kurš ikvienā savā darbā – vienalga vai tas būtu dzejolis vai luga – atklāja latviešu tautas varoņgaru, ar katru savu dzejas rindu izvirzīja sev un citiem augstākos ideālus, tiecoties modināt cilvēkos drosmi un vēlmi cīnīties par Taisnīgumu. Tas bija dižgars Rainis, kurš, kā Jums jau zināms, veltīja savu dzīvi Latvijas patiesai neatkarībai. Tieši Rainis savā laikā radošās inteliģences pārstāvjiem – dzejniekiem, rakstniekiem, literātiem un citiem māksliniekiem – veltīja šādus vārdus:
“Ja dzīvi nav vēlēšanās veidot uz varonības pamatiem, tad to veido uz meliem. Uz gļēvulību. Uz izlikšanos. Uz nodevību. Tad ir bail no varoņa, jo drosmīgais traucētu mieru tur, kur pie galda sēž iztapoņas. Vai dzejnieks lai būtu liekulis, kas par varonību un brīvību gan raksta grāmatās, bet dzīvē, savu ādu sargādams, lūko iztapīgi ar netaisnību sadzīvot un pat ēst no vienas bļodas? Tas, kas ir vecs un vairs lāga netic savam spēkam, lūko visgudri sadzīvot, piekāpties. Jaunas domas arvien ir bīstamas, sevišķi tādas, kas ved uz nākotni, jo tās aizskar tagadni. Jaunas domas seklā laikmetā uzdrīkstas domāt un teikt vienīgi dzejnieki un trimdinieki, cilvēki, kam nav ko zaudēt – nedz cienījamu stāvokli varas vīru pulkā, nedz veikalu, kas zeļ un plaukst tieši tāpēc, ka ir ievērota piesardzība un veikla viduvējība.”
Šodien tā saucamie kultūras cilvēki ne ar pušplēstu vārdu neatgādina tautai par augstajiem ideāliem, kuri vienīgie var pacelt tautas pašapziņu. Laikā, kad okupanti, kolonisti – latviešu tautas ārējais ienaidnieks – bradā pa zemi, kuras brīvību mūsu tēvutēvi izpirka ar savām asinīm, mākslinieki un dzejnieki klusē. Tauta no viņiem gaida aicinājumu uz augstākajiem ideāliem – Taisnīguma atjaunošanu Latvijā, tas ir, atbrīvošanos no kolonistiem, bet dzird tikai runas par valodas saglabāšanas un kopšanas nepieciešamību. Tās ir vergu, nevis saimnieka cienīgas prasības. Iespējams, ka prūšu tauta savā laikā arī izvirzīja tikpat minimālas prasības, un visiem zināms, kāds liktenis piemeklēja šo tautu.
Ziedoņa kungs, mēs vēršamies pie Jums kā tautā cienīta dzejnieka un Jūsu personā pie visiem dzejniekiem ar aicinājumu atcerēties un izpildīt savu svētāko pienākumu – atgriezt tautā tiekšanos uz augstākajiem ideāliem, pamodināt cilvēkos spēju atšķirt labu no ļauna, pareizu no nepareiza. Jūsu dzīvesbiedre Ausma Ziedone-Kantāne ir 8. Saeimas deputāte. Jūs kā tautas mīlēts dzejnieks un viņa kā deputāte, kas ienāca politikā, deklarējot augstus morāles principus, varētu darīt daudz laba latviešu tautai. Ir jāpanāk Latvijas dekolonizācija – citādi latviešu tautai nav nākotnes.
Lai mēs varētu domāt par latviešu valodas un kultūras attīstību, mums vispirms jāatgūst sava dzīves telpa. Mums nav jāsamierinās ar situāciju, ka Latvijas lielākajās pilsētās latvieši ir izteikta minoritāte. Mums nav jāsamierinās, ka Latvijā nevar dzirdēt latviešu valodu, ka latviešu sievietēm ir neiespējami dzemdēt, jo nav latviskas vides, kur izaudzināt savus bērnus par īstiem savas zemes un tautas patriotiem. Mums nav ar to visu jāsamierinās, jo mūsu, latviešu, vēlme atjaunot Taisnīgumu un atbrīvoties no kolonistiem ir tiesiska – to apstiprina gan starptautiskās konvencijas, piemēram, Ženēvas 1949. gada konvencija, gan arī Latvijā pieņemtie likumi.
Jau 1995. gada 26. aprīlī Saeima pieņēma likumu “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem”, pārejas noteikumos paredzot starpvalstu sarunās ar Krievijas Federāciju un Vācijas Federatīvo Republiku, kā arī iesaistot ASV un Lielbritāniju kā Jaltas un Potsdamas konferences dalībvalstis risināt jautājumu par visu Latvijas Republikai un Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un atdošanu. Savukārt, 1996. gada 22. augustā Saeima pieņēma Deklarāciju par Latvijas okupāciju. Diemžēl, visi labie nodomi palikuši tikai uz papīra.
Godātais un tautas cienītais dzejniek, Latvijas Nacionālā fronte aicina Jūs iesaistīties cīņā par Latvijas patiesas neatkarības atgūšanu un ar savu personisko piemēru rosināt arī citus radošās inteliģences pārstāvjus atcerēties savu pienākumu – vērst tautas sirdis un centienus uz augstākajiem ideāliem, kā to vienmēr ir darījuši pasaules lielākie dižgari.
Mēs gaidīsim Jūsu atbildi un izsakām cerību, ka Latvijas Nacionālās frontes, kura pārstāv latviešu tautas dedzīgāko daļu, aicinājums veicināt Latvijas dekolonizāciju gūs Jūsu sirds atsaucību.
Ar cieņu,
Liene Apine
LNF priekšsēdētāja vietniece
Rīgā, 2002. gada 09. decembrī
Vēstule publicēta laikrakstā “DDD” Nr.12(410) [2018. gada 22. jūnijs–13. jūlijs]