Nikolaja Rēriha glezna “Pasaules Sargātāja”, 1933
“Visai maz ir to, kurus cilvēces briesmīgais morālais stāvoklis vedina uz pārdomām, un ir daudz labu un mīļu cilvēku, kas absolūti nav spējīgi uzņemties īstena varoņdarba nastu vai kaut tikai palīdzēt šādu varoņdarbu veikt. Viņu labākos nodomus paralizē bailes, arī bailes izskatīties smieklīgiem. Ļaunuma pārņemto dedzīgo ir daudz, bet labestības pārņemto dedzīgo ir ļoti maz. Un šādi labestīgi, taču pēc dabas bailīgi cilvēki vairo to ļaužu rindas, kuri sludina nepretošanos ļaunumam, paverot džiniem labākās iespējas, viņi vairo cilvēces nelaimes un ciešanas. Bet katram sasniegumam ir vajadzīga drosme, turklāt tāda drosme, kas apvienota ar saprātīgu saudzību un piesardzību. [..]
Visiem zākātājiem atbildēsim ar kāda izcila Domātāja vārdiem: “Tas, kurš rēķinās ar vairākuma viedokli, nekad nepacelsies pāri pūlim.” Nezinu sliktāku likteni kā palikt pūlī! Tāpēc mēs mierīgi izturamies pret visiem ļaunajiem interpretētājiem.” – tā 1938. gadā rakstīja Helēna Rēriha saviem līdzdarbiniekiem.
Šis citāts no Helēnas Rērihas vēstules tika publicēts internetā, kur raisījās neliela diskusija.
Diskusija sociālajā vietnē “Facebook”
Madara Valdmane: Tas, kas mums jādara, ir jāatklāj sevī visvarenais Dievs un jāmaina sevi, jāuzlabo sevi, tad nāks gan spēks, gan ticība jeb zināšana par saviem spēkiem. Un, protams, mainīt sevi nozīmē kļūt drosmīgiem, aktīviem cīnītājiem tad, kad tas ir nepieciešams. Šobrīd tas ir īpaši nepieciešams!
Larisa Kārkliņa: Vispirms ir jāatrod problēmas sakne…
Kas šobrīd visvairāk traucē Latvijas labklājībai? Uz šo jautājumu tik viennozīmīgas atbildes nebūs. Katrā ziņā Kangara rēgs mūsu tautai ir sekojis visos laikos. Vai latviešiem nav izveidojusies slikta karma? Kamdēļ viņu izdzīšana no savas zemes ik pa laikam atkārtojas? Varbūt pārāk liela nozīme tiek piešķirta statusam, materiālo labumu raušanai par katru cenu. Varbūt skolās vairāk jāmāca godprātība un darba mīlestība. Neviens taču vairs negrib strādāt, visi grib būt priekšnieki un sashēmot kārtējo afēru…
Rita Eva Naseniece: Sadalījums drosmīgajos un bailīgajos ir pārāk vienkāršots. Jāsaprot, ka ir trešā grupa, kas (reizēm pareizi, bet reizēm nepareizi – tam nav nozīmes) redz, ka konkrētā problēma de facto ir neeksistējoša un/vai ir mākslīgi uzpūsta, lai piemēram, radītu dūmu aizkaru. Cilvēki izvēlas savas cīņas. Jēga ir izvēlēties reālas cīņas, nevis raustīties kā puņķim pēc trešās puses uzliktas viltus cīņu darba kārtības. Tāda ir gaismas kara stratēģija.
Liene Apine: Man gan šķiet, ka ir vienkāršs sadalījums – drosmīgie un bailīgie. Remdenie tiek vienkārši izspļauti…
Rita Eva Naseniece: Liene Apine, remdenie var būt gan izspļauti, gan apspļauti, bet runa nav par remdenajiem, bet ir par ko citu – nav jēgas maldīgi iedomāties, ka lieta, kas ir svarīga Tev vai man, svarīga ir citiem. Jebkuras idejas izplatīšanā būtiski ir to saprast. Vienkārši ļoti bieži šīs cīņas, kur nopuņķojušās ņemas abas puses, daudziem šķiet ir nevērtīga laika izšķiešana. Un reizēm tā arī ir nevērtīga laika izšķiešana.
Liene Apine: Runa nav par svarīgumu vai nesvarīgumu personiskās vēlmēs, vajadzībās. Runa ir par Patiesību, par pienākumu pret savu tautu.
Rita Eva Naseniece: protams, bet cilvēki nav unificēti roboti, kam izpratne par Patiesību ir kā slēdzis, ko uzklikšķina, un viņi iezaigojas kā lampiņa. Tas ko es vēlējos pateikt, ir ļoti daudz drosmīgu cilvēku, kuru drosme neparādās unificēti diriģētajā virzienā. Jo viņi neredz tā lietderību.
Aivars Garda: Vai Rita Eva Našeniece uzskata par ļoti daudziem drosmīgiem cilvēkiem tos latviešu tautas nodevējus un gļēvuļus, kuri necīnās par Latvijas atbrīvošanu no ārējiem ienaidniekiem jeb okupantiem? Vai tie ir tie cilvēki, kuru drosme neparādās unificēti diriģētajā virzienā?
Rita Eva Naseniece: Nē, Aivar, uzskatu tos par nodevējiem un gļēvuļiem. Tas, ja vēl nav skaidrs. Taču, manuprāt, tēma bija plašāka – par idejām. Vai ne?
Aivars Garda: Rita Eva Našeniece, esmu patīkami pārsteigts, ka esam vienisprātis šajā jautājumā. Manuprāt, tēma ir gan par idejām, gan par konkrētu rīcību šīs idejas īstenošanā.
Drosme ir paust progresīvas idejas, piemēram, ka bez trīsdimensiju pasaules ir Smalkā un vēl augstāka – Ugunīgā Pasaule; ka Visumu pārvalda saprātīgo būtņu Hierarhija; ka visi Hierarhijas locekļi ir dažādu attīstības pakāpju cilvēki; ka visaugstākais Hierarhs kādreiz ir izgājis cilvēka evolūciju; ka pastāv Himalaju Baltā Brālība, gluži tāpat kā realitāte ir sātaniskie tumšie spēki, ar ko cīnās Baltā Brālība (šajā cīņā esam aicināti piedalīties arī mēs, un arī piedalāmies: viens sātanistu, cits Baltās Brālības pusē). Šo ideju paušana prasa drosmi, jo vari palikt smieklīgs pūļa acīs. Tieši tas, par ko raksta Helēna Rēriha.
Paust dekolonizācijas augsto ideju arī prasa drosmi, jo gandrīz visa latviešu sabiedrība ir nodevusi savu tautu, un šīs idejas paudējs automātiski tiek izstumts no šīs sabiedrības. Pierunāt latviešvalodīgo pūli veikt Latvijas dekolonizāciju nozīmē veikt varoņdarbu – tā es domāju.
Rita Eva Naseniece: hmm, labs vēstījums, es gan netvēru to daļu par Himalajiem un Hierarhiju…
Aivars Garda: Tā daļa par Himalaju Balto Ložu jeb Pasaules Neredzamo Valdību un Hierarhiju ir visskaistākie un vissvētākie jautājumi, par kuriem runā Agni Joga jeb Dzīvās Ētikas Mācība. Tās Autors uzdod Agni Jogas sekotājiem apliecināt šos jautājumus citiem. Tas nebūt nav tik vienkārši, kā varētu likties. No Jāņa Rožkalna es esmu saņēmis brāzienu, ka runāju par šādām, viņaprāt, muļķībām. Var teikt, ka ar Jums man ir palaimējies – esmu ticis sveikā cauri ar (cerams) vieglu neizpratni. Agni Joga saka, ja cilvēces attīstība būtu bijusi normāla, tad par šiem svētajiem jautājumiem visi zinātu un runātu, jo tas ir cilvēcei nepieciešams. Negribu pat iedomāties stāvokli, ja es par šiem jautājumiem neko nezinātu.
Rita Eva Naseniece: nu nevar cilvēks visu zināt, un kur nu vēl par Himalajiem, kas ir augsti, tāli…
Liene Apine: Aivars Garda savā komentārā skaidri atklāja, ka visi Hierarhijas locekļi ir bijuši dažādu attīstības pakāpju cilvēki. No tā loģiski var izsecināt, ka cilvēks var izzināt visu, viņam ir uz to jātiecas.
Līga Muzikante: Negaidīta diskusija un tās ievirze. Par Patiesību runājot – cilvēka dzīves jēga jau arī ir To izzināt un sevi pilnveidot saskaņā ar šīm zināšanām. Šis process ir nebeidzams, no dzīves dzīvē (jā, es runāju par reinkarnāciju). Mums, cilvēkiem, ir kāds maņu orgāns – Sirds. Sirds nav tikai asiņu pumpis, bet gan vissmalkākā garīgā krātuve – mūsu esības pamats. Tajā glabājas jau sakrātā Patiesības izziņas pieredze, mūsu Augstākā apziņa. Sirds garīgā attīstīšana dod jūtziņu, kas parāda drošāko ceļu uz tālāku Patiesības izziņu. Piemēram, intuīcija jeb jūtziņas zemākais aspekts nāk nevis no smadzenēm, bet no sirds. Tas, kas šobrīd cilvēkiem ir nepieciešams, ir attīstīt spēju uztvert Sirds balsi jeb jūtziņu un drosmīgi tai sekot savās domās, jūtās un darbos. Sirdī glabājas arī Taisnīguma (spējas atšķirt patiesību no meliem) un Mīlestības (pievilksme pie patiesības) pieredze. Protams, nav tāda slēdža, ar kuru ieslēgt jūtziņu jeb izpratni par Patiesību, bet ikvienam ir dota iespēja pakāpeniski atvērt Sirds acis un ausis, tādējādi piekļūstot patiesām zināšanām.
Erika Bindemanis: Mans vectēvs, savulaik aktīvs rērihietis, man, mazam bērnam, stāstīja brīnišķīgo vēstījumu par Himalaju Balto Brālību un Svēto Grālu. Baidoties no represijām, grāmatas noslēpa. Tikai daudzus gadus vēlāk atradu.
Aivars Garda: Man ir liels prieks par Eriku – tik reto domubiedru tik smalkajā jautājumā.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.8(406) [2018. gada 27. aprīlis–10. maijs]