Kā kultūrmarksisti pārņem Latvijas skolas
Saruna ar latviešu mammām – Ievu Bērziņu un Elīnu Bogušu
“Skola2030”
DDD: Izglītības sistēmā notiek būtiskas pārmaiņas. Šoreiz runāju nevis par krievu skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā, bet visu izglītības sistēmu Latvijā. Jūs esat iedziļinājušās Izglītības un zinātnes ministrijas plānos. Vai varat pastāstīt, kādas izmaiņas gaidāmas un kādēļ?
Ieva Bērziņa
Ieva Bērziņa: Sekojot līdzi jaunajam izglītības satura reformas projektam “Kompetenču pieeja izglītības saturā” (lietots nosaukums arī “Skola2030”) un ļoti daudzajiem projekta publicitātes un reklāmas pasākumiem, nonācu pie secinājuma, ka viens no būtiskākajiem, bet sabiedrībai ne tik viegli pamanāmajiem vispārējās izglītības reformas mērķiem ir ietekmes pārdale izglītības sistēmā jeb valsts izglītības privatizācija.
DDD: Ko tas nozīmē?
I.B.: Reformas rezultātā svešzemju privātajās rokās nonāks Latvijas lielākā bagātība un vērtība – mūsu bērnu prāti, sirdis un potenciāls. Kopumā reforma šobrīd lielā mērā izskatās kā atbalsta pasākumu kopums konkrētas privātas organizācijas oficiālai institucionalizācijai Latvijas izglītības sistēmā, nododot šīs organizācijas rokās privilēģiju noteikt izglītības mērķus, saturu un pieejas tā īstenošanai, pedagogu sagatavošanu, izglītības kvalitātes uzraudzību un izglītības politikas plānošanu. Faktiski tas ir apvērsums jeb rūpīgi izplānota varas pārņemšana. Īstenojot ieplānoto satura reformu, šīs privilēģijas iegūst privātā iniciatīva “Iespējamā misija”. Projekta saturiskajai īstenošanai ir piesaistīta “Iespējamās misijas” ilggadējā vadītāja un valdes locekle Zane Oliņa, kas mācību un izglītības vadības tehnoloģijas apguvusi ASV, Arizonas universitātē un tās pilnveidojusi, strādājot Floridas universitātē.
Pirms satura reformas uzsākšanas Latvijā notika izmaiņas arī reformas īstenotāja – Valsts izglītības satura centra (VISC) – vadībā. VISC vadītāja amatu ieguva ilggadējs Sorosa fonda Latvijā (tagad DOTS) valdes priekšsēdētājs Guntars Catlaks. Zīmīgi, ka viņš šo amatu ieguva laikā, kad Izglītības un zinātnes ministriju vadīja viena no “Iespējamās misijas” vadītājām Mārīte Seile. Turklāt gan Z. Oliņa, gan G. Catlaks un M. Seile ir bijuši kolēģi, strādājot Sorosa fondā Latvija.
“Iespējamā misija” ir globālā tīkla “Teach for All” (TFA) dalībniece un pārstāve Latvijā. “Iespējamās misijas” mātes organizācija TFA ir pasaules mēroga projekts, kura mērķis ir izvērst globāli vienotu izglītības pārmaiņu kustību. TFA tiek uzturēts no privātpersonu – filantropu un globālu korporāciju – ziedojumiem, tādējādi faktiski kalpo kā instruments, lai izglītības saturu veidotu atbilstīgi globālo korporatīvo biznesa tīklu vajadzībām, mērķiem un vērtībām.
Latvijā “Iespējamo misiju” 2008. gadā ir dibinājušas AS “Swedbank” (iepriekš “Hansabank”), “Lattelecom” un nodibinājums “Ideju partneru forums” (dibinātāji – bijusī “Hansabank” vadītāja Ingrīda Blūma, tagadējā Sorosa fonda Latvijā jeb DOTS vadītāja Ieva Morica un pašreizējais partijas “Kam Pieder Latvija” jeb Artusa Kaimiņa partijas valdes loceklis Atis Zakatistovs).
Līdz ar Zanes Oliņas nonākšanu projekta saturiskās vadītājas amatā, redzams, ka “Iespējamās misijas” absolventi ir ieguvuši dominējošu ietekmi gan projekta īstenošanā, gan apkalpošanā. “Iespējamās misijas” absolventiem uzticētas nozīmīgas vecāko ekspertu amata pozīcijas svarīgās izglītības jomās jaunā izglītības satura izstrādē. Absolventu dibinātie uzņēmumi sniedz dažādus atbalsta pasākumus projekta īstenošanā. Papildus Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumam, “Swedbank” un Britu Padome ir aktīvi projekta līdzfinansētāji un atbalstītāji.
Ja vēlamies saprast, kā interesēs un ar kādu mērķi tiek īstenota satura reforma, tad ir jāskatās un jāsaprot, kādas ir šo organizāciju intereses Latvijā. Jo tieši viņi, nevis Latvijas vecāki, šobrīd ir izglītības pasūtītāji, kas ieguvuši pārākumu cīņā par mūsu bērnu prātiem.
Skolas ražos globālos mietpilsoņus
Ieva Bērziņa: Vēl viens nozīmīgs izglītības satura jeb sev vēlamā globālā pilsoņa pasūtītājs ir starptautiskā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD)[1], kas par saviem ciešajiem sadarbības partneriem Latvijā ir atzinusi tieši Guntaru Catlaku un Zani Oliņu. Šī organizācija ar izglītības palīdzību vēlas risināt tādas problēmas kā klimata pārmaiņas, pasaules pārapdzīvotība, biotehnoloģijas un mākslīgais intelekts, uzdodot jautājumu, kas vispār ir cilvēks 21. gadsimtā. OECD kā primāru izvirzījusi jaunu vērtību radīšanu.
Nav grūti saprast, ka šādā kontekstā izglītības saturā neparādās tādas lietas kā bērnu un jauniešu orientācija uz ģimenes dzīvi un laulību, latviskuma apzināšanās un izkopšana, piederības veidošana latviskajai kultūrtelpai, jo tās ir pretrunā globālajai nepieciešamībai samazināt iedzīvotāju skaitu un veidot mobilus globāla darba tirgus dalībniekus, kas visa mūža garumā aizrautīgi spēlēsies ar digitālajām tehnoloģijām jaunizgudrotās profesijās un visai bezjēdzīgos darbos jeb nodarbēs.
Elīna Boguša
Elīna Boguša: Reformas izglītības sistēmā ir bijušas vairākas, ne tikai nacionālā līmenī, bet arī globālā. Esmu sapratusi, ka katra reforma ir bijusi ļoti mērķtiecīga – katrā ir veidojies noteikts vārdu kopums, formulējumi, tikai zinātājam saprotami kodi, kas šobrīd ir integrēti projektā “Skola2030” Latvijā. Pēc būtības tajā, kas šobrīd tiek realizēts, nav nekā unikāla – tikai tas, ka tiek sperts pēdējais solis lēnā, ilglaicīgā transformācijas procesā.
Ja šī sistēma tiktu realizēta uzreiz un ātri, bez vairākiem sagatavošanās posmiem, neviens cilvēks nepiekristu būt tās daļa. Es sāku analizēt plānotās pārmaiņas, jo gribēju piedalīties publiskajā diskusijā par projektu “Skola2030”, bet līdz tā saturam nemaz uzreiz netiku, jo sāku pētīt to, kas vispār ir šis projekts un kādēļ tas tiek ieviests. Izmaiņas tiek pasniegtas kā Latvijas nacionālā izglītības reforma, taču patiesībā iecerētās pārmaiņas, kuras finansēs arī no Eiropas Savienības Sociālā fonda naudas, ir sens un pamatīgs plāns globālā līmenī. Sasniedzamais mērķis nav patīkams. Aiz izskaistinātiem terminiem un nosaukumiem atklājas vērtību pārdefinēšana, cilvēka izpratnes maiņa, iespējams, cilvēka pakļaušana globālo korporāciju mērķu īstenošanai – padevīgs patērētājs. Mēs varam runāt par to, ka cilvēks atsakās no savas nacionālās identitātes un tiek pakļauts paredzamajai socializācijai (anticipatory socialization).
Ieva Bērziņa: Jau pirms izglītības reformas projekta uzsākšanas iniciatīvai bija ļoti liela publicitāte, kāda nekad nav bijusi nevienam citam Izglītības un zinātnes ministrijas īstenotam projektam. Sākotnēji reforma tika pieteikta kā revolūcija izglītībā, kurā tika noniecināts viss esošais, to skaitā jo īpaši “vecie un stagnējošie” skolotāji, kas noteikti esot lielākais šķērslis revolucionārajām pārmaiņām.
Tomēr šāds “revolūcijas” pieteikums sastapās ar pedagogu un sabiedrības pretestību, tādēļ projektā īstenotāji savu retoriku/kažoku nu jau mainījuši vairakkārt. Parādījās apgalvojumi, ka viss, kas tiek darīts, tomēr ir labi, ka iesāktais jāturpina, ka tikai jārada atbalsts pedagogiem, lai viņi varētu turpināt savu darbu vēl labāk. No sabiedriskajai apspriešanai nodotajiem projekta dokumentiem – izglītības satura un pieejas apraksta un sasniedzamajiem rezultātiem (standartu projektiem) – nu jau gandrīz izzudis revolūcijas sauklis un atslēgas vārds “kompetence”, atgriežoties pie ierastajām zināšanām, prasmēm un attieksmēm. Parādījies vēl viens kompetenču aizstājējvārds – “lietpratība”, un projektam dots jau trešais nosaukums “Izglītība mūsdienīgai lietpratībai – izglītības satura un pieejas apraksts”.
Tomēr izstrādātais piedāvājums, kas nodots sabiedriskajai apspriešanai, ir ļoti zemas saturiskās un tehniskās kvalitātes dokuments. To nepieciešams pārstrādāt pilnībā, kā tas izskanēja Saeimas trīs komisiju kopsēdē 2018. gada 6. februārī un kā to savā rakstā “Izglītības un kultūras” 2018. gada februāra numurā norādījis arī Latvijas Pedagogu domes priekšsēdētājs Andrejs Mūrnieks.
Darbosies jauno pārmaiņu aģenti
Ieva Bērziņa: Lai arī projekta īstenotājs un tā komanda ir piedāvājusi nekvalitatīvu produktu, kas neatrisina lielāko daļu no sākotnēji izvirzītajām problēmām (satura sadrumstalotība, fragmentārisms, pārslodze utt.), projekta īstenotājam ir izdevies panākt ārkārtīgu nozīmīgu aģentorganizācijas “Iespējamā misija” interešu lobiju izglītības sistēmā.
2018. gada 9. janvārī valdībā tika izskatīts informatīvais ziņojums “Priekšlikumi konceptuāli jaunas kompetencēs balstītas izglītības prasībām atbilstošas skolotāju izglītības nodrošināšanai Latvijā”, kura viens no autoriem ir “Iespējamā misija”.
DDD: Kas tajā jauns?
I.B.: Jaunā pieeja paredz “Iespējamajai misijai” nozīmīgu (ja ne noteicošo) lomu nākamo pedagogu sagatavošanā, arī ieviešot “Iespējamās misijas” jeb TFA globālās kustības īstenoto pieeju par pārmaiņu aģentu iesūtīšanu skolās.
Tātad jaunais pedagogu sagatavošanas koncepts paredz “maģistra līmeņa programmas izveidi izglītības tehnoloģiju speciālistiem, lai sagatavotu spēcīgu pārmaiņu aģentu tīklu, kas izstrādās un īstenos pilnveidotu, mūsdienīgu pieeju mācībām un nodrošinās atbalstu jaunu pedagogu sagatavošanā un veiksmīgā ienākšanā Latvijas skolās”.
Jaunā koncepcija paredz “Iespējamās misijas” līdzdalību jaunizveidotās institūcijās: valsts dibinātā nevalstiskajā organizācijā (kas pats par sevi ir bezprecedenta gadījums!) – pedagogu profesionālajā Nozares ekspertu padomē un Pedagoģijas izglītības jaunveides konsultatīvajā padomē, kurai būs uzdots pārraudzīt un sniegt atzinumus par konceptuāliem un stratēģiskiem pedagogu izglītības sistēmas attīstības jautājumiem, sniegt atzinumus par augstskolu izstrādātajiem pedagogu izglītības attīstības plāniem u.c.
Ziņojumā arī norādīts, ka pedagogu sagatavošanas jauno studiju programmu saturs jāveido, satura izstrādē iesaistot arī “Iespējamās misijas” ekspertus. Faktiski “Iespējamās misijas” rokās šobrīd tiek ielikti visi groži, lai tā vadītu un mainītu Latvijas izglītības sistēmu atbilstoši šīs organizācijas pārstāvētajām interesēm, kas dažkārt var sakrist, bet visbiežāk tomēr nesakrīt ar Latvijas kā nacionālas valsts interesēm.
Multikulturālisms kā norma
DDD: Tātad Izglītības ministrija īsteno nevis Latvijā un Latvijai radītas un izstrādātas reformas, bet gan izpilda globālās varas jeb vienotās pasaules kārtības pasūtījumu?
Elīna Boguša: Izmaiņas vispārējās izglītības saturā (projekts “Skola 2030”) ir neliela daļa no “OECD Education 2030”[2] un ANO plāna “Agenda 2030”[3], kurā kopumā ir 17 mērķi[4]. Izglītības sistēmas reformas uzdevums ir formēt sabiedrību, kas akcentēs un īstenos pārējās šī plāna daļas. Tas ir plānotās izglītības reformas galvenais uzdevums.
Nevaram vairs skatīties vienu lietu atsevišķi. Iedziļinoties ir redzams, ka aiz katras organizācijas, katra mērķa stāv daudz organizāciju. Tas ir kā tāds kopums.
DDD: Kā astoņkājis?
E.B.: Vēl lielāks un ar daudzām galvām. Ja sākumā likās, ka būtu jānocērt viena, tad tagad izskatās, ka šo galvu ir mežonīgi daudz un kāju – vēl vairāk.
Ja runājam par “Iespējamo misiju” (lasīju, ka skolotāji ir priecīgi par šo nosaukumu “Iespējamā misija”), šīs misijas mātes organizācijas “Teach for All” (TFA) aizsākums ir meklējams pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados ASV. Eiropā pirmā filiāle “Teach First” tika nodibināta Lielbritānijā. Pēc tam 2008. gadā radās filiāles Baltijas valstīs – Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Šobrīd tīkls sevī apvieno 46 partnerorganizācijas, pārsvarā trešās attīstības valstīs un pēdējos gados valstīs, kur ir izteikta bēgļu problēma.
Galvenais pamatmērķis šīm organizācijām ir darboties skolās, kurās ir multikulturāla vide, kur bērni lielākoties nāk no sociāli neaizsargātām un maznodrošinātām ģimenēm, kas rada dažādas uzvedības un attieksmju problēmas bērniem. Skolās, kur bērns var pat nezināt valsts valodu, skolotājam ir jātiek galā ar šo situāciju kopumu. Mums Latvijā ir grūtāk izprast, bet Anglijā un Amerikā ir skolas, kurās mācās bērni pārsvarā tikai no sociāli maznodrošinātā slāņa. Viņu vecākiem vai nu vispār nav darba, vai ir ļoti daudz jāstrādā, lai izdzīvotu. Un tad tika nodibinātas šīs it kā labās organizācijas, kas teicās palīdzēt un rūpēties par viņu bērniem. Anglijā šī sistēma lielākoties tiek realizēta skolās, kur mācās iebraucēju bērni no dažādām kultūrām. Mums Latvijā to, kas paredzēts bērniem no problemātiskām ģimenēm, ar koncentrēšanās problēmām, ar augstāku interešu trūkumu, ar šo jauno izglītības reformu tagad vēlas ieviest visā izglītības sistēmā.
DDD: Tātad mērķis ir nevis vairāk iemācīt, padarīt mācību procesu efektīvāku, bet gan ievirzīt bērnu domāšanu “pareizā” – globālistiem vēlamā virzienā?
E.B.: Doma ir mācīt mazāk, bet it kā dziļāk. Bet, ja papētām izglītības virzienus, top skaidrs, ka viens no mērķiem ir izveidot ideālu globālo pilsoni – mobilu globālā darba tirgus dalībnieku, kredītu maksātāju, patērētāju. Kādēļ skolā jāmāca bērnam, kā būt labam kredīta maksātājam – kā prātīgi aizņemties? Kāpēc vispār ir jāmāca ņemt kredītus? Vai mēs neesam spējīgi dod daudz vairāk? Vai nebūtu vērtīgāk mācīt bērniem, kā attīstīt ekonomiku, kurā nav jāaizņemas? Bet tas nav patērētāju sabiedrības mērķis. Tādēļ uzskatu, ka ANO plāna “Agenda 2030” darba kārtībā izvirzītie mērķi nav patiesi. Ar to domāju, ka uzrakstītais dokumentos nesaskan ar pašiem darbiem.
Jauns ne vienmēr nozīmē labāks
DDD: Cilvēkam, kuram nav tiešas iesaistes Latvijas izglītības sistēmā un kuram nav skolas vecuma bērnu, no publiskajā telpā pieejamās informācijas ir radies priekšstats par reformu kā nepieciešamību atbrīvoties no novecojušām padomju laika izglītības paliekām. Ir taču beidzot jāmāca latvietim, ka viņam ir sava valsts, par kuru ir jārūpējas. Ne tikai satura un mācīšanas metožu, bet arī tehnisko līdzekļu jomā ir nepieciešamas izmaiņas, jo uz vecajām krīta tāfelēm, taču vairs nevar rakstīt. Tāds priekšstats var rasties cilvēkam, kurš par skolās notiekošo uzzina tikai no plašsaziņas līdzekļiem. Vai šāds priekšstats ir kļūdains?
Elīna Boguša: Redziet, ir ļoti labi formēts viedoklis, ka mums viss ir novecojis, ka neko vairs bērnam neprotam iemācīt, arī skolotāji ir novecojuši u.tml. Labs piemērs ir vecā tāfele. Tagad mums bērniem klasēs ir jaunas “gudrās tāfeles”, t.s. baltās tāfeles. Pirmkārt, vairumā gadījumu klases nav paredzētas jaunajām tāfelēm. Bērnam nav viegli visu dienu sēdēt pie milzīgi liela ekrāna ar spožu gaismu, kas to apspīd. Tas nav rakstīt uz tāfeles, tas ir paņemt tieši no interneta informāciju vai to, ko skolotājs ir iepriekš sagatavojis. Šī ir tā jaunā modernizācija, kas notiek. Es neesmu pārliecināta, ka ar to paredzēts veidot veselāku, gudrāku cilvēku. Mums pēdējos divdesmit gadus tiek veiksmīgi iegalvots, ka esam (nerunāsim, ka maza tauta) atpalikuši, ka mūsu izglītības sistēma ir atpalikusi.
Ieva Bērziņa: Bažas rada to valstu pieredze, kuras šādas reformas ideoloģisku, nevis pedagoģisku apsvērumu dēļ ieviesušas jau agrāk. Piemēram, Jaunzēlande, kas arī ir viena no OECD dalībvalstīm, šobrīd ir paziņojusi, ka steidzīgi ir nepieciešama izglītības reforma, lai atkāptos no tādas reformas, ko Latvijā tagad tik ļoti tiek uzspiests īstenot.
Laikā no 2000. līdz 2010. gadam Jaunzēlandē ideoloģiska spiediena dēļ tika īstenotas vairākas izglītības reformas, pārejot no tradicionālās zināšanās balstītās pieejas uz jauno progresīvo bērncentrēto pieeju un fokusēšanos uz prasmēm un kompetencēm. Tika uzsvērts, ka svarīga nav iegaumēšana, bet gan problēmu risināšanas stratēģijas, dziļā mācīšanās, dziļā domāšana. Tās ir bieži dzirdētas frāzes saistībā ar izglītības satura reformu Latvijā. Nevis iemācīties reizrēķinu, bet atrast vismaz trīs dažādas stratēģijas, kā nonākt līdz rezultātam. Daudzus bērnus, arī vecākus un skolotājus šāda pieeja ļoti bieži mulsināja. Rezultātā matemātikas zināšanas Jaunzēlandes skolēniem ir kritušās, tas pats attiecas uz lasītprasmi un zinātnēm. Eksperti vaino tieši izglītības reformu, pat apgalvojot, ka tā ir “apmuļķojusi veselu paaudzi”. Līdzīga situācija ir arī Vācijā, ASV.
DDD: Rodas iespaids, ka skolas mērķis turpmāk būs nevis iemācīt lasīt, rakstīt, rēķināt, iepazīt un izzināt dabas zinātnes utt., bet pārprogrammēt līdzšinējo vērtību sistēmu, padarot bērnus par viegli manipulējamiem un vadāmiem sabiedrības elementiem?
Elīna Boguša: Ja jebkuram inteliģentam cilvēkam, kuram ir bērni, uzdotu jautājumu: kā mācīt jūsu bērnu – vai ar aktiera meistarību visu laiku izklaidēt, lai iesaistītu viņu mācību procesā, vai izmantot jau ilgā laika posmā pārbaudītas pedagoģiskās metodes un reāli izglītot? – esmu pārliecināta, ka visi būtu nevis par izklaidēšanu, bet par disciplinētu izglītošanu un pilnvērtīgu, padziļinātu mācību procesu.
Telekompānija BBC ir izveidojusi filmu, kurā perfekti atspoguļots, kas tie ir par bērniem, kādas ir viņu problēmas, ar ko satiekas šie “Teach First” skolotāji, kāpēc viņiem ir nepieciešama aktieru meistarība, kāpēc tagad arī fizika un ķīmija ir jāpasniedz pompozā veidā ar krāsainiem uzskates materiāliem, pastāvīgi izklaidējot, bez padziļināta zināšanu iegūšanas procesa. Izrādās, ka tiem bērniem vispār nav intereses par dzīvi, bet skolotājiem ir jāpanāk, lai viņi vismaz kaut ko iemācītos, lai skolēniem nebūtu pats zemākais, bet vismaz “C” zināšanu līmenis, nerunājot par augstākiem līmeņiem.
Aiz gudrām frāzēm paslēpies ļaunums
DDD: Kāds tad ir skolas mērķis “Iespējamās misijas” izpratnē? Ko viņi grib iemācīt?
Ieva Bērziņa: Sabiedriskajā apspriešanā piedāvātais izglītības mērķis ir ļoti izplūdis un vienpusēji koncentrēts uz cilvēku kā ekonomiski vienību, darba tirgus elementu: “vispārējās izglītības mērķis ir, lai ikviens jaunietis kļūtu par mērķtiecīgu un lietpratīgu savas profesionālās nākotnes veidotāju, kurš izsvērti līdzdarbojas sabiedrības dzīvē, sadarbojas, ir Latvijas patriots; ir padziļinājis zināšanu sabiedrībā pieprasītas zināšanas prasmes un attieksmes atbilstoši saviem mērķiem; inovatīvi un produktīvi strādā tautsaimniecības izaugsmei, labklājīgas, ilgtspējīgas valsts un pasaules veidošanai.”
Šajā sakompilētajā izglītības mērķī iztrūkst ne tikai latviskās identitātes un ģimenes dimensijas, bet kādas augstākas garīgas tiecības vispār. Salīdzinājumam gribu pieminēt Igauniju, kuras pamata izglītības standartā īsi, skaidri un nepārprotami ir noteikts, ka “Igaunijas skolas ir atbildīgas par igauņu nācijas, valodas un kultūras aizsardzību un attīstību, tādēļ mācību un audzināšanas darbā īpaša uzmanība pievērsta igauņu valodas apguvei. Skolēns, beidzot pamatskolu, apzinās un izprot savas nākotnes lomas ģimenē, darbā, sociālajā un sabiedriskajā dzīvē.” Turklāt ģimene šajā lomu uzskaitījumā ir pirmajā vietā!
Piedaloties sanāksmē, kurā tikās VISC vadītājs un satura izstrādes eksperti, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesore Laima Geikina paskaidroja, ka jaunā izglītības satura teorētisko ietvaru veido sociālais konstruktīvisms. Tika pieminēti tādi kultūrmarkismam tuvi vārdi kā Ļevs Vigotskis (1896–1934)[5] un Paulo Freire (1921–1987)[6]. Savukārt jaunā satura devīze ir: “Domāt, darīt, zināt!” – kas, Z.Oliņas vārdiem runājot, nozīmē, ka domāsim, ko darīt, lai zinātu, kā darīt, idejiski pieder sociālajam konstruktīvistam Džeromam Bruneram (1915– 2016)[7].
DDD: Manuprāt, skolā bērniem ir ne tikai jāapgūst zināšanas no mācību grāmatām, bet jāpadziļina ģimenē ieliktā izpratne par pamatvērtībām, par to, kas ir labs un kas slikts.
Ieva Bērziņa: Nu jau vairāk nekā piecus gadus, cenšoties iesaistīties izglītības procesu īstenošanā un dažādu dokumentu sabiedriskajās apspriešanās, ir bijis ļoti grūti panākt to, ka tieši šīs vērtības – ģimene, laulības, latvietība, tauta – tiktu atbalstītas, nostiprinātas izglītības saturā. Jaunajā izglītības saturā apdraudēta ir arī latviešu valoda. To tiek paredzēts mācīt pēc tādas pašas pieejas kā svešvalodu. Kāda apmēra multikulturālismam tiekam gatavoti?
Lai gan 2016. gadā tika pieņemti grozījumi Izglītības likumā, kas paredz, ka Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene, jaunajā izglītības saturā bērnu un jauniešu orientācija uz ģimenes dzīvi nav konstatējama. Gluži pretēji – projekta “Skola 2030” sasniedzamie rezultāti paredz, ka skolēns, beidzot 9. klasi, ir nevis orientēts uz ģimenes un laulības dzīvi nākotnē, kā tas noteikts likumos, bet gan spriež par laulību kā vienu no kopdzīves izvēlēm: “Diskutē par partnerattiecību un laulības mērķiem, salīdzina to ar citiem attiecību modeļiem,” vai arī “Kritiski izvērtē, kādi ir ieguvumi un trūkumi (riski) dažādiem cilvēku attiecību modeļiem sabiedrībā (piemēram, konflikts; sadarbība; konkurence; laulība, partnerattiecības u.c.), lai pieņemtu lēmumu par sev vēlamāko attiecību modeli ar citiem cilvēkiem.”
2016. gadā es darbojos VISC izveidotajā darba grupā Valstiskās un tikumiskās audzināšanas vadlīniju izstrādē. VISC konsekventi atteicās iekļaut tādu vērtību kā mīlestība. Šobrīd aktīvi tiek plānota Valsts aizsardzības mācības ieviešana izglītībā, bet, atverot Latvijas Nacionālo bruņoto spēku mājaslapu, lasāms, ka tieši mīlestība ir viena no karavīra pamatvērtībām: “Mīlestība: ticība, cerība, mīlestība – lielākā ir mīlestība.”
Arī latviešu tauta kā vērtība netika iekļauta Valstiskās un tikumiskās audzināšanas vadlīnijās, kurām ir ļoti garš nosaukums “Izglītojamo audzināšanas vadlīnijas un informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvērtēšanas kārtība”. Ir iestājies laiks, kad vārdu salikums “latviešu tauta” ir kļuvis par tabu.
Elīna Boguša: Izglītības sistēmas reformas projekta ievadā teikts: “Vērtības un tikumus mēs nevaram ne iemācīt, ne ieaudzināt, tāpēc ir jāstrādā ar ieradumiem.” Tāpēc ieradumi saturā ir ļoti izcelti. Par to pat nevajadzētu būt diskusijai, vai vērtības ir ieaudzināmas. Tās pat nav jāmāca – bērns no mazotnes organiski pieņem to, kas ir ap viņu.
Ja ģimene, sabiedrība dzīvo, pamatojoties uz pamatvērtībām – LR Satversmē tās ir vispārcilvēciskās vērtības –, tad aug garīgi vesels cilvēks. Problēmas sākas tad, ja ģimenē un sabiedrībā rada vidi, kur nav robežu, nav šīs pamatvērtību sistēmas, paralēli tiek veicināta izkropļota izpratne par dzimumu un aktīvi veidota vide ar Holivudas filmām, seriāliem, popmūziku, dzelteno presi, – tad veidojas psihiski slims cilvēks.
Jaunajā piedāvātajā izglītības saturā, kā arī šī satura ieviesēji runā par globālām krīzes situācijām, kam ir jāgatavo bērni – bērns ir jāsagatavo nezināmajam. Uzskatu un esmu pilnīgi pārliecināta, ka cilvēks nevar būt garīgi vesels un stabils sabiedrības loceklis, gan ģimenes veidotājs, gan pilsoniskās lomas veicējs, ja viņa dzīves izpratne nav veidota, balstoties un pamatvērtībām, kuras iepriekš pieminējām – piederība ģimenei, tautai un tās kultūrai. Jebkuram cilvēkam ir vajadzīga stabilitāte, veselība un drošības sajūta. Ja mēs bērnam iedodam šo mīlestību, ģimenes spēku un zināšanas par viņa tautas vēsturi un kultūru, mēs radām viņā drošu pamatu, uz kura var tikt veidota katra cilvēka dzīve, arī globālā pasaulē. Globalizācija ir pakārtota cilvēka attīstībai. Bet šobrīd izskatās, ka valdošajai elitei ir vēlme cilvēku pakārtot globalizācijas procesiem un tehnoloģiju attīstībai.
Stambulas konvencijas “āža kāja”
DDD: Šobrīd liberālās organizācijas, izmantojot plašsaziņas līdzekļus (arī sabiedriskos medijus), ļoti uzbāzīgi cīnās par Stambulas konvencijas ratifikāciju. Aiz it kā cēliem mērķiem – novērst vardarbību pret sievietēm – slēpjas nelietīgs nodoms sagrozīt dabisko lietu kārtību, ieviešot kroplīgus “sociālos dzimumus”. Ja tiek izkropļota Latvijas izglītības sistēma, ja tiek īstenota dzīvē Stambulas konvencija, ja praidi gluži kā visas citas anomālijas kļūst par normu, tad iestājas pilnīga anarhija.
Ieva Bērziņa: Saistībā ar Stambulas konvenciju, no izglītības viedokļa, galvenās bažas ir saistītas ar šīs konvencijas 12. un 14. pantu. Šie panti pēc savas būtības rada nopietnu apdraudējumu ne tikai nacionālajām kultūrām, bet tautas un sabiedrības veselībai un dzīvotspējai vispār.
Konvencijas 12. pants paredz “izskaust paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi”, kurā saskatāmas idejas par dzimumu lomu stereotipiem. Iepazīstoties ar konvencijas autoru un Labklājības ministrijas sniegtajiem skaidrojumiem, kas tad īsti saprotams ar izskaužamajiem aizspriedumiem un diskriminējošajiem dzimumu stereotipiem, nākas secināt, ka par tādiem nereti tiek atzītas objektīvas dzimumu bioloģiskās jeb iedzimtās īpašības.
Pēc zinātnieku atzinumiem, apmēram 80% zēnu un 80% meiteņu ir ar tipiskām katram dzimumam raksturīgām īpašībām, pārējiem dzimumu īpašības var būt vairāk vai mazāk līdzīgas pretējā dzimuma īpašībām.
Diskusijās par Latvijā ieviesto dzimumu līdztiesības pieeju, īpaši izglītībā, ģenētiķis, profesors Jēkabs Raipulis ir uzsvēris, ka, novērtējot vairākas ar dzimumu atšķirībām saistītās īpašības kā stereotipus, mēs riskējam vērsties pret dziļākām cilvēka īpašībām, kas nav stereotipi. Sfēras, kuras šajā ziņā ir ļoti jutīgas un ar tālejošām sekām, ir bērnu audzināšana, izglītošana, profesijas izvēle atbilstoši indivīda dotumiem un bioloģiskajai konstitūcijai. Diemžēl izskatās, ka iepriekšējā gadsimta utopijas par cilvēka un dabas pārveidošanu un to izraisītie totalitārie režīmi ir nevis nākuši par mācību, bet gan raduši jaunas, rafinētākas izpausmes formas šodienas starptautiskajās varas struktūrās pasaulē un Eiropā, un arī Latvijā. Ideoloģiski noteiktā vēlme mainīt cilvēka būtību ir tik spēcīga un globāla kā vēl nekad iepriekš.
DDD: Tātad, jūsuprāt, starptautiskās varas struktūras ir mērķtiecīgi izvēlējušas skolas, lai, mainot izglītības sistēmu, bērniem sajauktu prātus, izkropļojot dabisko priekšstatu par lietu kārtību?
I.B.: Jā, jo izglītība nepārprotami ir atzīstama par iedarbīgāko instrumentu sabiedrības pārveidei.
2008. gada 9. jūnija Eiropas Savienības “Padomes secinājumos par dzimumu stereotipu izskaušanu sabiedrībā” teikts – “lai uzlabotu sieviešu stāvokli un veicinātu dzimumu līdztiesību, jau agrā bērnībā ir jāizskauž dzimumu stereotipi, kas veido meiteņu un zēnu identitāti, pievēršot īpašu uzmanību tām struktūrām un mehānismiem, kas vairo un pastiprina tradicionālās dzimumu lomas un stereotipus.” Ar šīm struktūrām, pirmām kārtām saprotot – ģimeni, kultūru un izglītību.
Kā norādīts rekomendācijās, “pastāvīgi dzimumu stereotipi izraisa cilvēkresursu nelietderīgu izmantošanu, un tas liedz ES pilnībā izmantot tās potenciālu, tādēļ tie ir nopietns šķērslis, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas izaugsmes un nodarbinātības mērķus.” Kā redzams, šai dzimumu līdztiesībai nav nekādas saistības ar sieviešu tiesībām, viņu patiesajām vēlmēm, vajadzībām, dzīves prioritātēm.
Eiropas Parlaments 2013. gada 12. martā pieņēma “Rezolūciju par dzimumu stereotipu izskaušanu Eiropas Savienībā”, kurā uzsvērts, ka ir “jāizstrādā politika, kurā ir pievērsta uzmanība dzimumu stereotipu izskaušanai no ļoti agrīna vecuma”. Stambulas konvencija ar tās 14. pantu, kas paredz, “lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu sociālās lomas, kas nav padarītas par stereotipiem”, ir visu līdzšinējo centienu cilvēka būtības radikālā pārveidošanā integrēšana un nostiprināšana augstākā līmeņa politikas dokumentā, kura juridiskais spēks stāv pāri nacionālo valstu konstitūcijām.
Konvencija tikai vairos vardarbību
DDD: Stambulas konvencijas dedzīgie aizstāvji neatlaidīgi uzsver, ka konvencijas ratifikācija nepieciešama, lai izskaustu vardarbību. Vai tiešām, ratificējot šādu konvenciju, vardarbības riski ģimenē tiks samazināti līdz minimumam?
Ieva Bērziņa: Stambulas konvencija, tāpat kā izkropļotā dzimumu līdztiesības politika, vardarbību ģimenēs nemazinās, bet drīzāk gan vairos. Zīmīgi, ka Stambulas konvencijā nav paredzēti pasākumi ģimenes vērtību stiprināšanai sabiedrībā, nerunājot par bērnu un jauniešu sagatavošanu ģimenes dzīvei.
Abu dzimumu iekļaušana darba tirgū vienlīdz lielā apmērā (pilnas slodzes nodarbinātība) ir dzimumu līdztiesības pamatmērķis. Tomēr šis mērķis ir sasniedzams vienīgi uz sieviešu, bērnu un ģimeņu interešu rēķina – pēc iespējas samazinot laiku, ko sieviete var atvēlēt sevis kā mātes realizēšanai, un pēc iespējas agrīnāk nododot bērnu ārpusģimenes dienas aprūpē (valstij uzņemoties vecāku lomu un piesavinoties bērna emocionālo, garīgo un materiālo vērtību ģimenē).
Sieviešu izvēle nestrādāt laikā, kamēr audzināmi bērni, tiek vērtēta kā grūti novēršams šķērslis sieviešu nodarbinātības palielināšanā. Tas, ka šis šķērslis ir objektīvs un to nosaka lielākās daļas sieviešu izvēle un dzīves prioritātes, dzimumu līdztiesības politikā netiek pietiekami novērtēts un ņemts vērā, tādējādi, nevis mazinot, bet veicinot dzimumu diskrimināciju, kā arī negatīvi ietekmējot gan bērna un sievietes veselību un ģimenes dzīves kvalitāti kopumā, gan visas sabiedrības veselību.
Eiropas valstu pēdējo desmitgažu sasniegumi sieviešu iesaistē darba tirgū vienlaikus ir noveduši pie rietumu sieviešu pārslodzes, dzimstības rādītāju dramatiska krituma, ģimenes institūta krīzes, vardarbības ģimenē pieauguma, bērnu psihiskās veselības stāvokļa pasliktināšanās, pusaudžu noziedzības palielināšanās un citām negatīvām sekām, kuru sociālo cēloni politiskā vara pagaidām izliekas neredzam un nesaprotam – cilvēcisko un ģimenisko saišu noārdīšanās.
Ir vērts ieklausīties amerikāņu psihiatru T. Luisa, F. Amani un R. Lenona brīdinājumā rietumu sabiedrībai: “Ekonomika uzplauka, bet ģimenes sāka izzust. Dzenoties pēc tālākas darba efektivitātes paaugstināšanas, informācijas laikmets pieprasa vēl pamatīgāku atkāpšanos: aizvien mazāk laika cilvēciskām attiecībām, bērniem, bet vairāk bezpersoniskai attīstībai. Pirms mūsu dzīve izgaist putekļos, iespējams, vēl paspēsim padomāt, cik daudz bagātības un labklājības cilvēki vēl spēs izturēt.” Citāts ir no grāmatas “Mīlestības teorijas pamati”, kas iznākusi arī latviešu valodā. Pašreizējā situācija visai skaidri parāda, ka politiskās ambīcijas ir sasniegušas tos apmērus, kad tās ļoti drīz vairs var nebūt savietojamas ar cilvēciskajām iespējām Rietumu sabiedrībā. Esam uz pašiznīcināšanās sliekšņa.
Veselīga izpratne – tātad stereotips…
DDD: Kādi ir šie “dzimumu stereotipi”, kurus esot nepieciešams izskaust?
Ieva Bērziņa: Jā, jaunā izglītības satura projekta plānošanas dokumentos ir minēts, ka satura izstrādē īpaša uzmanība tiks veltīta sabiedrībā valdošo stereotipu par dzimumu lomu sadalījumu izskaušanai, nepieļaujot stereotipisku dzimumu attēlojumus mācību līdzekļos…
DDD: Piemēram?
I.B.: Piemēram, sieviete – mājsaimniece, vīrietis – naudas pelnītājs. Tiks piesaistīti dzimumu līdztiesības eksperti mācību līdzekļu satura izvērtēšanā no dzimumu līdztiesības viedokļa[8]. Pārskatot mācību un mācību līdzekļu saturu, stereotipiski uzskati par sieviešu un vīriešu lomām tiks aizstāti ar “mūsdienīgiem dzimumu lomu attēlojumiem”, kas neierobežo personu atkarībā no dzimuma nevienā jomā, un netiks pieļauts dzimumu stereotipisks attēlojums.[9]
Kā redzams, pat bez Stambulas konvencijas Latvijas izglītības sistēmā konvencijas nostādnes ir paredzēts īstenot. To nosaka gan vairāki vietējie normatīvie akti, gan arī starptautiskās vienošanās.
Tā, piemēram, 2013. gada 5. martā valdībā tika apstiprināts Tieslietu ministrijas sagatavotais “Informatīvais ziņojums par ārvalstu pieredzi prostitūcijas ierobežošanas jomā un priekšlikumiem prostitūcijas mazināšanai Latvijā”, kas pēc tieslietu ministra Jāņa Bordāna rīkojuma tika sagatavots darba grupā sadarbībā ar tādām nevalstiskajām organizācijām kā “Centrs Marta” un “Papardes Zieds”.
Pamatojoties uz šo ziņojumu par prostitūciju(!!!!), Izglītības un zinātnes ministrijai tika uzdots gan mācību saturā iekļaut jautājumus par dzimumu līdztiesību, tai skaitā par prostitūcijas, cilvēku tirdzniecības, fiktīvo laulību būtību un sekām, gan organizēt attiecīgas pedagogu, skolotāju un mācību grāmatu autoru un mākslinieku apmācības, kā arī nodrošināt, ka vispārizglītojošo skolu mācību saturs tiek pastāvīgi pārskatīts, lai tas atbilstu Labklājības ministrijas izstrādātajām “Vadlīnijām mācību grāmatu veidotājiem: dzimumu līdztiesības principu integrēšanai mācību grāmatās”.
Minētās vadlīnijas ir vērstas uz to, lai mācību grāmatās tiktu panākta absolūta dzimumu vienlīdzība. Tās rekomendē, ka “ilustrācijās garākajai, spēcīgākajai un aktīvākajai personai tikpat bieži kā vīrietim ir jābūt arī sievietei”… Vai tā tiešām ir objektīvā fiziskā realitāte, kad palūkojamies apkārt?
Par īpašu izskaužamo “stereotipu” ir kļuvušas vecāku lomas. Vadlīniju autori par “stereotipu” uzskata mātes īpašo lomu bērna dzīvē. Mācību grāmatu autoriem tiek ieteikts izvairīties no dzimumsegregācijas terminoloģijā, jo dzimumu līdztiesības eksperti dažos izteikumos ir konstatējuši vārda “vecāki” aizstāšanu ar vārdiem “māte”, “māmiņa”, ko esot iespējams interpretēt kā stereotipisku pieņēmumu par mātes īpašo lomu bērnu audzināšanā un tēva lomas mazināšanu: “Sieviešu bioloģiskā funkcija – spēja dzemdēt un zīdīt bērnu – automātiski nenozīmē arī prasmi aprūpēt un audzināt bērnus. Šīs prasmes var iemācīties gan sieviete, gan vīrietis.”
Tas, ka vīriešiem un sievietēm bērnu radīšanā un audzināšanā var būt atšķirīgas, bet līdzvērtīgas funkcijas un lomas, dzimumu līdztiesības ideoloģijas ieviesējiem nav saprotams.
Dzimums kā sociāls konstrukts
DDD: Tātad mūsu bērniem mācīs, ka mamma var nebūt arī mamma?
Ieva Bērziņa: Jā, mātes lomas pazemināšana ir pretrunā latviskajai kultūridentitātei un tradīcijām. Arī jau minētajā piemērā redzams, kā varētu darboties Stambulas konvencijas 12. pants par kultūras tradīciju un paražu izskaušanu. Eksperti iesaka mācību grāmatas veidot tā, “lai abu dzimumu skolēniem netiktu iemācītas tradicionālās dzimumu lomas”. Tāpat tiek ieteikts sporta nodarbībās ignorēt objektīvi pastāvošās zēnu un meiteņu bioloģiskās atšķirības. Pēc ekspertu domām, atšķirīgām prasībām sportā zēniem un meitenēm nav objektīva pamatojuma.
Tā, lūk, slēpjoties aiz ārvalstu pieredzes prostitūcijas ierobežošanā, Stambulas konvencijas aizstāvji jau ir panākuši valdības deleģējumu sev vēlamo ideoloģisko nostādņu iekļaušanai izglītības saturā jeb faktiski ieguvuši kontroli pār izstrādājamo mācību saturu, mācību un metodiskajiem līdzekļiem.
Informatīvajā ziņojumā arī norādīts, ka “ar prostitūciju saistītos jautājumus un dzimumu līdztiesības aspektus būtu nepieciešams integrēt arī pedagogu augstākās izglītības saturā un skolotāju, tostarp – pirmsskolas pedagogu, tālākizglītības apmācībā”. Tāpat ziņojumā norādīts, ka ir būtiski vērst uzmanību arī uz informācijas pasniegšanas veidu, jo “informācija, kas pasniegta interaktīvā veidā, varētu izraisīt bērnos lielāku interesi un sapratni. Informāciju par prostitūcijas radītajām sociālajām sekām un ietekmi uz veselību būtu jāsniedz pēc iespējas uzskatāmākā veidā, ar reāliem piemēriem, kas nenoliedzami atstās lielāku iespaidu uz jauniešiem kā teorētiskas zināšanas. Šajā nolūkā būtiski būtu izglītošanas un prevencijas darbā iesaistīt nevalstiskās organizācijas.”
Drīzāk gan gribētos domāt, ka informatīvajā ziņojumā aprakstītās nostādnes attiecībā uz mācību materiālu un izglītības saturu pilnveidi ir nepieciešams nodot izvērtēšanai godprātīgiem bērnu psiholoģijas speciālistiem – pedagogiem, psihologiem, kriminologiem, ārstiem seksologiem u.c.
DDD: Vai Bordāns, kurš tagad uzstājas kā nacionāli konservatīvo vērtību aizstāvis, zināja, ko viņš paraksta?
I.B.: Vērojot, to, kas pēdējos sešus septiņus gadus notiek dzimumu līdztiesības jomā, kas ir galvenie spēlētāji un procesu virzītāji, domāju, ka zināja. Konservatīvās vērtības vairāk ir kā sauklis vēlētāju maldināšanai. Katrā ziņā sadarbība ar “Centru Marta” un “Papardes Ziedu” nav nezināšanas dēļ.
DDD: Tad jau Stambulas konvencija faktiski jau šodien ienāk skolās?
I.B.: Jā, “Centrs Marta” īsteno zēnu un meiteņu grupas, kuru metodiskajā materiālā bērniem un jauniešiem skaidrots, ka dzimums ir nevis bioloģiski noteikta iedzimta un nemaināma cilvēka īpašība, bet gan sociāls konstrukts: “Zēnu un meiteņu grupās tiek uzskatīts, ka veids, kādā sabiedrība iedala dzimumus un izturas pret tiem, nav iedzimts vai neizmaināms. Dzimumus galvenokārt veido sabiedrības normas un uzskati.”
Katru reizi piedaloties Latvijas kosmētikas giganta “Madara” labo cenu diennakts akcijās, viens eiro no mūsu pirkuma tiek ziedots “Centram Marta” šo grupu organizēšanai. Savā jaunākajā apmācību programmā, kas veltīta pusaudžu un jauniešu pašpaļāvības un patstāvības veicināšanai tematā “Sabiedrības normu un stereotipu apšaubīšana”, iztirzāts jautājums, kādēļ gan paši cilvēki nevarētu izvēlēties, ka būs zēni, meitenes, kaut kas pa vidu vai vispār neviens no minētajiem? Galvenais, lai pats cilvēks izvēlētos to, kā viņu uztver apkārtējie – kā zēnu, meiteni vai ko citu. Svarīgi, lai pārējie cienītu un atbalstītu šo izvēli. Tā būs transfobija, ja, atsakoties atzīt personas izvēlēto dzimtes identitāti, turpināsit viņu uzrunāt vecāku dotajā zēna vārdā vai vīriešu dzimtē. Tie ir tikai daži piemēri no īstenotajām praksēm. Šī organizācija ir izvirzījusi sev ļoti skaidru mērķi: panākt pēc iespējas lielāku ietekmi bērnu un jauniešu izglītošanā. Cīņa par sieviešu tiesībām aizvien vairāk atkāpjas šīs jaunās prioritātes priekšā.
Šobrīd Labklājības ministrija ir sagatavojusi jaunu dzimumu līdztiesības plāna projektu “Plāns sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju veicināšanai 2018.–2020. gadā”, kurā paredzēts veidot ekspertu darba grupu starpinstitūciju sadarbības dzimumu līdztiesības integrētās pieejas nodrošināšanai izglītības politikā. “Centrs Marta” jau izteicis vēlmi darboties šajā grupa. Tādējādi mums atliek vien būt modriem.
Neatdosim savus bērnus bez cīņas!
DDD: Bet vai ir iespējas kaut ko mainīt? Jūs redzat šādu iespēju?
Ieva Bērziņa: Mēs jau vismaz piecus gadus cenšamies kaut ko mainīt – apstrīdam Stambulas konvenciju, virzām priekšlikumus izglītības dokumentos, aicinot stiprināt ģimenes un latviskās vērtības, sagatavot bērnus ģimenes dzīvei. Diemžēl realitāte ir tāda, ka ierēdniecība jebkuru likuma normu centīsies pakļaut savām politiskajām interpretācijām, tādēļ kā vienīgā iespēja atliek mobilizēties sabiedrības aktīvajai, veselīgi domājošajai daļai – gan skolotājiem, gan vecākiem, gan dažādu nozaru speciālistiem. Neatdot mūsu bērnu prātus un sirdis, tautas nākotni bez cīņas.
Vēsture – tautas saknes
DDD: Vēl nesen notika cīņas par to, lai skolās kā atsevišķs priekšmets tiktu mācīta Latvijas vēsture. Vai šajā ziņā atkal ir plānotas kādas izmaiņas?
Ieva Bērziņa: Kopš 2011./2012. mācību gada Latvijas vēsture un Pasaules vēsture tiek mācīti kā atsevišķi priekšmeti. Savukārt projektā “Skola2030” “Latvijas vēsture” vairs nebūs patstāvīgs mācību priekšmets. Pasaules un Latvijas vēstures būs apvienotas vienā. Par mācību priekšmeta nosaukumu vēl tiekot domāts.
Kā stāstījuši projekta eksperti, mācību sasniegumu rezultāti būtiski neatšķiroties, vai abas vēstures tiek mācītas kopā vai atsevišķi. Kā pamatojums abu priekšmetu apvienošanai tiek izmantots pieņēmums, ka ar šādu pieeju skolēnam būšot iespēja iegūt pilnīgāku vēstures procesa izpratni.
DDD: Kā veidosies bērnu nacionālā pašapziņa bez Latvijas vēstures īpašas apguves?
I.B.: Šis ir labs jautājums, jo Latvijas vēsturei kā atsevišķam mācību priekšmetam tiešām ir būtisks emocionālais un patriotiskais pienesums nacionālās pašapziņas veidošanā. 2011. gadā, uzsākot Latvijas vēstures mācīšanu atsevišķi, tika pamatots, ka izmēģinājuma projekta aprobācijas rezultātā ir secināts, ka dalītu mācību priekšmetu “Latvijas vēsture” un “Pasaules vēsture” apguve ir vairāk motivējusi skolēnus pievērsties Latvijas vēsturei un pozitīvi mainījusi viņu attieksmi pret to.
Tagadējā projekta izstrādātāji gan apgalvo, ka pasaules vēsture tikšot apgūta caur Latvijas vēstures prizmu. Vai to izdosies realizēt, abas vēstures apvienojot, tomēr ir bažas. Pirmkārt, jaunā satura aprakstā un sasniedzamajos rezultātos vēsture šobrīd tiek iepludināta sociālās un pilsoniskās izglītības jomā, tādējādi tās aprises nemaz nav skaidri saskatāmas. Otrkārt, jaunajā izglītības saturā ir sajūtams ļoti liels globālās izglītības[10] spiediens, kas paredz veidot atvērto globālo sabiedrību un globālo pilsonību.
2018. gada 26. martā 352 Latvijas skolās tika uzsākts kārtējais OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) Starptautiskais skolēnu novērtēšanas pētījums (PISA 2018), kurā skolēniem būs jādemonstrē sava izpratne par globālo kompetenci jeb faktiski jāapliecina, cik lielā mērā Latvijā izdevies izveidot atvērto sabiedrības modeli un ieviest globālās pilsonības vērtības.
Tieši globālās izglītības dimensijas ieņem nospiedošu dominanci jaunajā izglītības satura sociālās un pilsoniskās izglītības jomā. Treškārt, kāda būs jauno pedagogu sagatavošana? Izglītības satura reformas projekta vadība ierosina turpmāk sagatavot pedagogus pa izglītības jomām, kas varētu mācīt pēc iespējas plašāku mācību priekšmetu skaitu. Pēc šādas paradigmas vēsturi mācītu sociālās un pilsoniskās izglītības jomas pedagogs.
Vēstures mācība – nacionālās pašapziņas pamats
Ieva Bērziņa: Turklāt galu galā neviens nav pajautājis pašiem skolēniem, kāds ir viņu viedoklis – kā viņi vēlētos apgūt vēsturi. Pajautāju savai meita, kas šobrīd mācās 7. klasē, un viņas atbilde bija ātra un pārliecinoša: “Tikai atsevišķi! Citādi es Latviju pazaudēšu.”
Vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu sāks mācīt tikai septītajā klasē, kas, manuprāt, ir pārāk vēlu. 4.–6. klasē vēstures tematiku iekļautu sociālo zinību jomā kā atsevišķu mācību priekšmetu vai moduli, piemēram, kā “Dzimtenes mācība”. Par nosaukumu gan vēl tiekot domāts.
Elīna Boguša: Savukārt 10. klasē vēsture ar sociālajām zinībām atkal tiek apvienota vienotā mācībā, kur ietilpst tādas mācības kā ekonomika, politika, tiesības, vēsture, filozofija, reliģija, psiholoģija. Ļoti plašs apjoms vienam mācību gadam kā integrētajai pieejai.
Bet 11. un 12. klasēs sociālās un pilsoniskās jomas mācību saturs tiek sadalīts trīs piedāvājumos – izvēlēs. Tātad: vēsture un humanitārās studijas vai vēsture un sociālās studijas, trešā izvēle ir sociālās un ekonomikas studijas, kur vēsture vispār nav iekļauta. Katrs no šiem piedāvājumiem ietver četrus mācību priekšmetus.
Bažas rada, ka vēsture kā patstāvīgs mācību priekšmets, lai arī Latvijas un pasaules vēstures apvienotajā piedāvājumā, tiks mācīta tikai trīs gadus, tas ir, no 7. līdz 9. klasei. Interesanti, ka Latvijas un pasaules vēstures dalīšana un atkal apvienošana ir notikusi vairākas reizes, bet nav pamatotu pētījumu, apkopotu rezultātu, kas apstiprinātu vienu vai otru vēstures mācīšanas un mācīšanās veida jēgu un sasniegtos rezultātus.
Vēstures mācība ir viens no veidiem, kā tiek plānots pārveidot jaunās paaudzes vēsturisko apziņu, latvisko piederību – to pārvēršot par pasaules pilsoņa iedabu. Vēstures mācībā ir iecere mācību procesu atbrīvot no faktu – datu – informācijas apjoma. Vēl ir jautājums, vai šobrīd tiek gatavotas jaunas mācību grāmatas vēsturei? Vai tās tiek šobrīd sastādītas no jauna – vēlreiz pārrakstīta vēsture?
DDD: Vēsture jebkurai tautai ir svarīga kā tautas pastāvēšanas nosacījums, kas veido nacionālo pašapziņu. Vēsture ir obligāti jāmāca – jo vairāk zina savu pagātni, jo nacionālāka un stabilāka ir tautas pastāvēšana nākotnē. Vai pareizi saprotu, ka šīs izglītības reformas mērķis ir nocirst jebkādas nacionālās piederības saiknes?
E.B.: Jautājums ir ļoti komplekss, un vēl sarežģītāka ir atbilde. Tas ir par cilvēka spēju saskatīt kopbildi. Šī ir nerimstoša tieksme uzzināt, kas viņš ir.
Cik daudz cilvēku šodien sev uzdod jautājumu: “Kas es esmu?” Jo biežāk katrs sev to jautāsim, jo vairāk izpratīsim notiekošos procesus. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jārod atbilde gan par saviem vecākiem, dzimtas vēsturi, cik vien tālā senatnē tas ir iespējams, gan par tautas saknēm un vēsturi, par tautu, kurai esi piederīgs, par valsti, kurā esi dzimis, par pasauli un dabu. Tikai tad tu pamazām tuvojies pašai būtībai – sev.
Visas šīs kategorijas, kas cilvēkam jāizzina, ir saistītas un nav atraujamas cita no citas. Jā, mūsu apziņa drastiski tiek sašaurināta līdz valsts pastāvēšanas simtgades svinībām, bet mēs katrs sniedzamies daudz senāk. Ja nezināsim savu vēsturi, nespēsim uzzināt jēgu ceļam, kurp dodamies. Tādā gadījumā esam manipulējams subjekts. Diemžēl tieši tas ir sasniedzamais mērķis jaunajai Apvienoto Nāciju Organizācijas “Darba kārtībai 2030”.
Lai izprastu šo visu, par ko mēs tik apjomīgi esam runājušas, varu ieteikt noskatīties dažus video interneta vietnē “Youtube”. Meklētājā ierakstiet Charlotte Iserbyt – viņa stāsta par degradējošām ASV izglītības sistēmas reformām jau kopš 1960. gadiem.
Izkropļota valoda – izkropļota domāšana
DDD: Kas notiek ar latviešu valodu jaunajā izglītības saturā? Varbūt vispār latviešu valodas mācība vairs nav vajadzīga?
Elīna Boguša: Esam nonākuši īpatnējā situācijā – mums ir jārunā par visnepieciešamāko jebkura cilvēka attīstībai, tas nozīmē arī tautas un civilizācijas attīstībai kopumā. Ir jāpierāda paši pamati, to nepieciešamība un nemainība.
Valoda ir viens no šiem primārajiem pamatiem, par kuriem attīstītā civilizācijā nebūtu jādiskutē. Bet lielai daļai cilvēku nav zināšanu, kādēļ valoda un tās attīstība ir nepieciešama! Tas ir ļoti satraucoši un bēdīgi.
DDD: Un kādēļ ir nepieciešama?
E.B.: Valoda neatsverami ir viena no cilvēka bagātībām, kas ne tikai ļauj izteikt savas domas, vēlmes, bet arī attīsta smadzeņu darbību. Valoda ir cilvēka domāšanas centrā, jo tā strukturē un ierobežo idejas, kuras cilvēks spēj formulēt un izteikt.
Tiek izdalītas sarunvaloda, literārā valodā un zinātniskā valoda. Valodas attīstību ietekmē valodas tīrība, tas ir, cik tā ir vai nav piesārņota ar slengiem un svešvārdiem, kas pārņemti no citām valodām. Literārā valoda ir kultūras bagātības mantojums, kas ir katras tautas lepnums. Bet kas notiek, ja sarunvalodā arvien biežāk tiek iekļauti slengi, saīsinājumi un literatūras klasikas darbi tiek aizstāti ar mūsdienu moderniem daiļdarbiem?
Uzskatu, ka valodas, līdz ar to arī cilvēku, garīgo nabadzību veicina tehnoloģiju attīstība. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir “gudrie” telefoni, tautā saukti par smartphones – ar tiem ikdienas sarakstē veidojas dažādi saīsinājumi, kas laika gaitā pārveido valodu.
Cilvēkam, lai tas spētu sevi nosargāt, ir nepieciešams zināt, kas viņš ir. Domājot par valodu, ir ļoti liela atšķirība starp cilvēku un dzīvnieku. Dzīvnieku kliedzieni izteic to stāvokli, vienlaicīgi signalizējot par to citiem sugas brāļiem. Savukārt cilvēku valoda ir apzināta un artikulēta, sabiedriski un vēsturiski attīstīta sistēma, ar kuras palīdzību cilvēks spēj aprakstīt smalkas izjūtas, apkārtējo vidi, kā arī nodot vēstures un kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm.
Lai vairāk izprastu valodas jēgu, piemērs ir papagailis. Viņš spēj atdarināt skaņas, ko pasaka cilvēks, bet papagailis pats nekad neveido jaunu saturu. Valoda ir cilvēka košākā rota. Tā ir jāmācās darināt un nēsāt katram cilvēkam. Valoda ir māksla, kuru varam mācīties mūža garumā. Diemžēl šodien redzam, ka valoda jau ir stipri traumēta, tā ir kļuvusi sekla.
Latvieši bieži vien vairs nezina, cik patiesībā mūsu valoda ir dziļa un skaista. Izglītības reforma ir pēdējais cirtiens, lai atslēgtu latvieti no šīs unikalitātes. Mēs stāvam uz sliekšņa starp bagātību un trulumu. Tehnoloģiju attīstība nav civilizācijas – cilvēka – attīstība, uzplaukums. Tehnoloģiju attīstība ir pašas civilizācijas noriets. Valodu, tās sarežģītību cilvēks var apgūt tikai saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Cilvēkam nepietiek ar runas orgāniem, viņam ir jāattīsta spēja runāt, runas māksla. Svarīgi zināt un atcerēties, ka valoda ir cilvēka kā sabiedriskas būtnes raksturīga pazīme, to mēs pārmantojam no paaudzes paaudzē. Valoda spēj atklāt dvēseles stāvokli. Kur nonāks sabiedrība, ja izvēlamies komunicēt ar tehnoloģijām?
DDD: Atgriežoties pie latviešu valodas mācībām skolās – kā tā tiek plānota?
Ieva Bērziņa: Šobrīd valodnieki un pedagogi saskata, ka tieši latviešu valodai un literatūrai jaunā izglītības satura reforma nodarīs vislielāko kaitējumu.
Kā Latvijas Pašvaldību savienības organizētajā sēdē par jauno izglītības saturu šā gada martā atzina latviešu valodniece un sociolingviste Vineta Poriņa – to, ko neizdarīja Valodas referendums, to izdarīs jaunā izglītības reforma. Reformas ieviesēji latviešu valodas statusu izglītības saturā ir pazeminājuši no dzimtās valodas un valsts valodas līdz vienai no valodām, pielīdzinot latviešu valodas apguvi svešvalodas apguvei.
Jau šobrīd latviešu valodas prasme un izpratne par latviešu literatūru ir ļoti vāja. Par to sūdzas un šausminās ikviens augstskolas pasniedzējs. Jaunais izglītības saturs šobrīd, ja nekas nemainīsies, paredz latviešu valodai lēnu un mokošu nāves spriedumu. Projekta autori uzstājīgi turas pie savas pārliecības, ka bērniem nekas neesot kaitīgāks par gramatikas likumu apguvi… Valoda esot jāmācas uz ielas – no veikalu izkārtnēm; bet literatūra – no sociālajiem tīkliem, kuru teksti bērniem esot saprotamāki.
Pagaidām nelīdz ne konservatīvo, ne pat liberālo pedagogu palīgā saucieni, jo ietiepīgi tiek apgalvots, ka arī valodu apguvē jāievieš līdztiesība.
DDD: Kā to saprast?
I.B.: Ieteikums saglabāt latviešu valodu kā atsevišķu mācību priekšmetu tiek noraidīts ar nekur nepamatotu apgalvojumu, ka “kopējs plānojums un pieeja valodu jomā ir ieguvums, jo nostiprina skolēna valodas izjūtu un prasmes, dodot iespēju valodas salīdzināt”.
Ņemot vērā visus citus šī projekta īstenošanas aspektus un iesaistītās personālijas, par kurām esam jau runājušas iepriekš, rodas tikai viens secinājums: ieviešot izglītības satura un pieejas reformu un projektu “Skola2030”, Latvija tiek mērķtiecīgi gatavota kāda globāla projekta realizēšanai mūsu valsts teritorijā, kurā ideja par latvisku Latvija nav dzīvotspējīga.
Lūk, minēšu piemēru no jaunajā izglītības saturā paredzētajiem rezultātiem kultūras izpratnes un pašizpausmes jomā, bērnam beidzot trešo klasi: “Veido attiecības ar līdzcilvēkiem, kurās apliecina savu piederību noteiktai kultūrai, un ar skolotāja atbalstu risina ar šīm attiecībām saistītas problēmsituācijas.” Kādas varētu būt latviešu bērna problēmsituācijas Latvijā, paužot savu piederību latviešu kultūrai?
Valoda – tautas būtības izteicēja
Ieva Bērziņa: Latviešu valoda ir tautas pamatvērtība un identitātes būtība. Jau šobrīd tās prasmes jauniešiem nereti ir ļoti neizkoptas.
Režisors Pēteris Krilovs 2016. gadā portālā “Diena.lv”, jautāts par izglītību, sacījis: “Es gribu teikt: Neesiet muļķi! Esiet gudri! Vajadzētu pilnveidot izglītības sistēmu visos līmeņos. Man, protams, vairāk rūp augstākā izglītība, jo tā rada gala produktu, kas veido kultūras un izpratnes klimatu valstī. Bet tas nevar rasties, ja nav pēctecības. Varu iedot palasīt, cik šausmīgā valodā studenti raksta savus teorētiskos darbus. Tie liecina, ka skolās valoda ir ļoti noniecināta.”
Latviešu valoda līdz ar lietuviešu valodu ir vienīgās dzīvās baltu valodas un vienas no vissenākajām indoeiropiešu valodām, kam rodamas kopīgas saknes ar sanskritu. Saglabāt un izkopt latviešu valodu ir ne tikai latviešu tautas, bet arī katra Latvijas pilsoņa vai pastāvīgā iedzīvotāja atbildība.
Dzimtā valoda ir cieši saistīta ar domāšanu. Nonivelējot dzimtās valodas prasmi, tiek nonivelēta un izmainīta cilvēka būtība, apdraudēta tautas pilnvērtīga pastāvēšana. Nekas tāds nav iedomājas ne Igaunijas, ne Lietuvas izglītības sistēmās, kuras arī īstenojušas un īsteno izglītības reformas un kompetenču pieejas ieviešanu. Gluži pretēji – Igaunijas pamata izglītības standartā ir noteikts, ka “Igaunijas skolas ir atbildīgas par igauņu nācijas, valodas un kultūras aizsardzību un attīstību, tādēļ izglītības saturā īpaša uzmanība pievērsta tieši igauņu valoda apguvei.”[11]
Būtu nepieciešams atjaunot arī obligāto latviešu literatūras sarakstu, jo bez kopīgas kultūrvēsturiskās atmiņas etnisko un nacionālo identitāti stiprināt nav iespējams.
Diemžēl jāatzīst, ka latviešu valodas noniecināšanas process Latvijas izglītības sistēmā iesācies pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Vēl 2000. gadu sākumā tapušajā latviešu valodas programmas paraugā, kas joprojām atrodams VISC mājas lapā, lasāms, ka dzimtajai valodai un nacionālajai literatūrai izglītības sistēmā ir īpaša vieta, ka dzimtā valoda ir tautas pastāvēšanas un gara attīstības pamats, viena no cilvēka pamatvērtībām un kā tāda tā arī ir atklājama skolā. Izglītības saturam nonākot globālās izglītības un Sorosa atvērtās sabiedrības veidotāju ietekmē, šī izpratne un prioritātes ir dramatiski mainījušās.
Tagad palīdzēt var vienīgi visas sabiedrības pretspars. Latvijas Pedagogu domes vadītājs Andrejs Mūrnieks portālā “Izglītība un kultūra” šā gada martā izteica aicinājumu: “Vienīgā cerība, ka neapdomīgi lēmumi varbūt netiks pieņemti, ir nākamo Saeimas vēlēšanu tuvums. Bet pagaidām, lai reforma izdotos, sabiedrībai ir jānāk tai palīgā. Ir nepieciešama ne vien pedagogu, bet arī zinātnieku un inteliģences līderu līdzdalība.”
Cilvēks – patērētājs tirgus sistēmā
DDD: Jūsuprāt, vai valoda tiek izmantota kā sabiedrības domas un izvēles manipulācijas instruments?
Elīna Boguša: Jā, Latvijā šobrīd mēs piedzīvojam spēcīgu prāta kontroles uzbrukumu ar valodas palīdzību.
Valoda kā prāta kontroles instruments tiek pielietots, ieviešot izmaiņas rakstos un runā. Ikdienā mēs izmantojam ļoti daudz šo instrumentu un neapzināmies to jēgu. Cilvēki lielākoties nezina, ka viņi tiek kontrolēti, ka viņu izvēle nav brīva.
Piemēri ir grāmatas – jaunas vai atkārtoti izdotas ar mainītu tekstu, domu, valodu, TV (īpaši ziņas un seriāli), kino, mūzika, populārā prese. Vērojams pilnīgs patiesības noliegums no sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, valdības vadītājiem; reklāmas – mārketings; terminu nomaiņa ikdienas situācijās; sava noteikta viedokļa uzspiešana otram cilvēkam, panākot, ka otrs notic, ka visi cilvēki domā vienu un to pašu; valodas pārveidošana – jaunvārdu ieviešana, slengu pielietojamība ikdienā; kā arī dubultdoma un jaunruna.
DDD: Kas ir dubultdoma?
E.B.: Tā ir spēja vienlaicīgi pasniegt divus krasi pretējus viedokļus, kas izteikti par vienu konkrētu tēmu. Izglītības reformā šobrīd tiek izmantoti vairāki no šiem instrumentiem. Kādēļ sabiedrība nesaprot, nespēj pat uztvert notiekošo, viss liekas sarežģīts vai pilnīgi bezjēdzīgs? Tas tiek panākts ar valodu, kādā ir uzrakstīts projekts “Skola2030”, un ar valodu, kādā paši reformatori komunicē ar sabiedrību.
Pavērojiet Zanes Oliņas runu un tekstu! Ja hronoloģiskā kārtībā saliktu to, ko viņa ir teikusi par projektu “Skola2030”, par tā jēgu, tad ieraudzītu, ka doma būtu cita katru reizi.
Jaunās izglītības reformas īstenošanā tiek izmantotas vairākas cilvēku pakļaušanas taktikas. Projekta “Skola2030” satura teksts ir uzrakstīts valodā, kas bagāta ar jaunvārdiem, kuri mehāniski tikuši pārcelti tieši no angļu valodas, vai jēgpilnas nozīmes vārdi ir aizstāsti ar vārdu, kuram nav skaidrojuma.
Nākamā manipulācija, kas tiek izmantota, ir vārdu nozīme. Spilgts piemērs ir jaunais mācību priekšmets – drāma. Cilvēki Latvijā ar drāmu saprot vienu no dramaturģijas žanriem, bet drāma izglītībā ir ar citādu nozīmi. Tā nav aktiermeistarība. Drāma izglītībā tiek izmantota kā sabiedrības integrācijas modelis, kad cilvēks (skolnieks) mācās iejusties cita cilvēka, arī priekšmetu “ādā”. Tas ir socializācijas process, kura būtība Latvijā netiek izskaidrota. Drāma ir pārņemta no Lielbritānijas izglītības sistēmas, kur tā ļoti bieži tiek izmantota kā pieeja, lai vērstos pret “dzimumu stereotipiem un aizspriedumiem”, kas ir ļoti slidena un bīstama tēma izglītībā.
DDD: Kā mēs vienkāršā veidā, uzskatāmi varam parādīt, ka šādas tehnikas tiek pielietotas?
E.B.: Vienkāršs piemērs, ikdienā sastopams, ir mūsdienu medicīnas nozarē. Vēl pirms neilga laika savstarpējās attiecības tika noteiktas starp ārstu un pacientu. Šodien pacients ir aizstāts ar statusu “klients”. Kā arī medicīnas iestādē netiek vairs sniegta palīdzība, bet gan pakalpojums. Arī pasažieru pārvadājumu jomā ir veiktas izmaiņas ar valodas palīdzību. Agrāk cilvēks, kurš iekāpa autobusā, vilcienā vai jebkurā citā sabiedriskajā transportlīdzeklī, tika dēvēts par pasažieri; šodien viņš ir klients. Mēs nemaz nepamanām, kā pārmaiņas jau ir organiski pieņemtas un ieviestas ikdienas sadzīvē.
Globālā tirgus reformas ievieš korekcijas valodā. Visu personisko darbību saturs un nozīme tagad tiek izteikti pirkšanas un pārdošanas, pakalpojumu sniegšanas vai līgumsaistību izpildes ziņā. Mēs esam liecinieki sistemātiskai valodas dehumanizācijai, jo cilvēks kļūst par neko – par patērētāju tirgus sistēmā.
DDD: Par klientu – tātad, tulkojot no latīņu valodas, par padoto…
E.B.: Lūk, prāta kontrole ir pārliecināšanas un ietekmes tehnika – kā mainīt cilvēku domāšanu un uzvedību. Tai ir gan pozitīvā ietekmes un pārmaiņu puse, gan negatīvā. Kāda tā būs, to izvēlas cilvēks, kurš veic manipulācijas.
Svarīga loma ir arī indivīdam, pret kuru prāta kontroles tehnikas tiek pielietotas. Ja cilvēks (iespējamais upuris, ja mērķis ir ļaundabīgs) atpazīst tehnikas, kas tiek izmantotas pret viņu, viņš ir spējīgs palikt neietekmēts. Ja cilvēks nesaprot, ka pret viņu tiek lietotas konkrētas manipulācijas vai nespēj izšķirt konkrētas tehnikas, viņš ir neapzināti padevīgs subjekts.
DDD: Rodas jautājums – vai izglītības reformā iesaistītie speciālisti un eksperti atbalsta notiekošos procesus un to virzības gaitu?
E.B.: Šobrīd ir dzirdams viedoklis, ka jaunā izglītības satura veidotāji un prezentētāji – eksperti – ir muļķi, runā pilnīgas stulbības utt. Bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka ne jau cilvēki nav muļķi…
DDD: Kas tad?
E.B.: Rakstītais teksts ir pārliecinoši nesakarīgs un runas māksla ir absurda – šāda tehnika ir apzināts paņēmiens, kā tiek realizēta jaunā reforma. Mērķis? Ieviest tādas izmaiņas, kas nepieciešamas valdošajai elitei – latviešu kultūras, vēstures un latviešu tautas apziņas iznīdēšana, veidojot pasaules pilsoni: paklausīgu darba izpildītāju jeb kalpu un vergu. Tas notiek ne tikai Latvijā, tā ir pasaules reforma, daļa no ANO Darba dārtības (jeb Agenda) 2030. Vai šī ļaunuma ieviesēji – Latvijas cilvēki – neko nesaprot? Iespējams, saprot, bet viņi ir pakļāvušies jau citam cilvēka prāta un dvēseles kontroles mehānismam.
Okupācijas seku likvidēšana – neiespējamā misija?
DDD: Mēs aizsākām savu darbību, jo sapratām, ka, nelikvidējot okupācijas sekas, nepadzenot ārējos ienaidniekus, mūsu tauta aizies bojā. Uzskatījām, ka atliks tikai atgādināt latviešiem, ka pēc neatkarības atjaunošanas esam aizmirsuši veikt deokupāciju un dekolonizāciju. Diemžēl mūsu tauta izvēlas dzīvot melos. Izrādījās, ka, mūsuprāt, iespējamā misija patiesībā ir gandrīz neiespējama.
Elīna Boguša: Te man tev jājautā – vai 1991. gadā Latvija tiešām kļuva brīva?
DDD: Fakti pierāda, ka nē. Klausoties jūsos, šķiet, ka šī misija kļūst vēl neiespējamāka, jo sapņa īstenošana par latvisku, tiesisku, no ārējiem ienaidniekiem brīvu Latviju šobrīd vēl vairāk tiek sarežģīta.
Ieva Bērziņa: Situācija ir ļoti sarežģīta ne tikai valsts pastāvēšanā, bet arī pamatvērtību nosargāšanā. Pasaules varas struktūras ir ķērušās pie pamatvērtību pārdefinēšanas tiktāl, ka mūs vairs īsti nevar nosargāt pat Satversme.
Eiropas vadības un globālo institūciju mērķis ir izmantot tā saucamās Eiropas kopīgās vērtības, lai caur tām ar nacionālo izglītības sistēmu palīdzību veidotu sev nepieciešamo atvērto un globālo sabiedrību. Šīs dažādi interpretējamās vērtības apzināti tika iestrādātas kā tikumi t.s. Tikumiskās un valstiskās audzināšanas vadlīnijās[12]. Tā kā biju iesaistīta Tikumiskās un valstiskās audzināšanas vadlīniju izstrādes darba grupā, tad zinu, ka VISC darba grupā ieradās ar savu matricu un obligāto vērtību sarakstu (to joprojām apliecina VISC atsūtītās prezentācijas darba grupas dalībniekiem).
DDD: Kāpēc?
I.B.: Acīmredzot VISC bija nepieņemami (nebija atļauts), ka pamata vērtībās būtu laulība, ģimene, latviskums, kristīgās vērtības. Tādēļ, lai konservatīvo darba grupas daļu nomierinātu, tika izveidots no tikumiem nošķirts alternatīvais vērtību saraksts, kas pieminēts MK noteikumu 4. punktā, bet VISC piedāvātās vērtības tika pārsauktas par tikumiem. Tieši VISC tikumi un nevis vērtības ir jaunā izglītības satura pamatā, par ko jaunā satura sabiedriskajā apspriešanā arī iesniedzu iebildumus.
Nesen notikušajā “Providus” organizētajā seminārā skolotājiem “Migrācijas vizualizācija” kā viens no projekta rezultātiem minēts, ka Valsts izglītības satura centram (VISC) tiks iesniegtas rekomendācijas par migrācijas un integrācijas jautājumu iekļaušanu mācību procesā, arī par veidiem, kā mācīt skolēniem par tādām pamatkompetencēm kā tolerance, solidaritāte un laipnība (visas šīs pamatkompetences minētas kā tikumi Tikumiskās audzināšanas vadlīnijās!).[13]
Spēcīgs dokuments vērtību interpretācijai un atvērtībai bēgļiem ir “Deklarācija par pilsoniskuma un kopīgo vērtību – brīvības, iecietības un nediskriminācijas – veicināšanu ar izglītības palīdzību” (Parīzes deklarācija), kas pēc būtības ir tāda kā mazā Stambulas konvencija izglītībā, kuru Latvija apņēmusies īstenot.
Centrs “Marta” šī gada janvārī ir publiskojis savu vēstuli Saeimas frakcijām ar aicinājumu diskutēt par Stambulas konvenciju. Lai arī mēģinājums gūt atsaucību Saeimā bija neveiksmīgs, vēstulē nosaukti visi Tikumiskās audzināšanas vadlīnijās minētie tikumi kā pamatojums Stambulas konvencijas ienākšanai izglītības saturā.
Tādas , lūk, interpretācijas iespējas!
DDD: Man atkal ir jājautā, vai ir iespējas kaut ko mainīt, nepieļaut reformas pilnīgu īstenošanu?
Elina Boguša: Pārmaiņas izglītības sistēmā nenoliedzami ir nepieciešamas. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā tā ir piedzīvojusi vairākas reformas. Šie procesi ir atstājuši savu ietekmi, diemžēl ne pozitīvā nozīmē. Piemēram, tie ir pārorientējuši skolotāju darba spēku uz birokrātiskiem procesiem, atņēmuši skolotājam autoritāti klases priekšā, un skolēniem ir dota zināma vara, kas noved pie visatļautības, bieži vien bez augstiem sasniegtajiem rezultātiem.
Šobrīd ir radīta jauna pārliecība, ka jaunās paaudzes bērniem ir nepieciešama citāda mācīšanās. Jautājums: kāda? Vai ir nepieciešams atgriezties pie stingrības skolas ikdienā, vai mācīšanās procesu veidot vaļīgāku, vai kā šobrīd to dēvē – bērna vadītu, un ļaut bērniem mācīties caur spēlēšanos? Beigās jebkura diskusija par reformu izglītības sistēmā apstājas pie skolotāja – vai bērnam būs interese par mācībām, par konkrēto priekšmetu, vai viņš spēs sasniegt augstus rezultātus konkrētajā jomā?
Mani uztrauc tas, ka skolotāja loma tiek mazināta, tiek runāts par līderiem, pat konsultantiem, pārmaiņu aģentiem, kas aizstāj skolotāju. Savienojot jaunievedumus izglītības sistēmā kopā – līderis–konsultants, un mācīšanās caur spēlēm, manī rada lielas bažas, ka sasniedzamais rezultāts nav izglītots, vesels un vieds cilvēks.
Jā, vienmēr ir pozitīvs atrisinājums iespējams! Protams, ir jautājums, cik gatavs ir katrs cilvēks īslaicīgu personīgu interešu maiņai pret tautas un visas sabiedrības veselības atgūšanu. Vēl vairāk, vai varam domāt par jēgpilnu attīstību, kur pamatos tiek atjaunoti dabas likumi. Sākums katram ir jautājums – kas es esmu. Ticu, ka katra sirdī ir saglabājusies patiesa dzīvības mīlestība.
Neklausies viņu vārdos, skaties viņu darbos!
DDD: Šis ir vēlēšanu gads. Radušās jaunas partijas, dažas vecās – transformējušās. Ko jūs domājat par politisko situāciju Latvijā? Vai cilvēkiem ir pamats ticēt jaunajiem politiskajiem veidojumiem?
Elīna Boguša: Ja latvietim ir svarīga sava zeme, tautas pagātne un nākotne, tad šis ir ļoti svarīgs vēlēšanu gards. Ja cilvēks ir atvērts un gatavs veselā saprāta, nebaidos teikt, arī cilvēces, iznīcībai – protams, viss notiek soli pa solim, sākotnēji ir jāiznīcina pasaules tautas, arī latviešu –, tad nav satraukuma: vienkārši ir jāiet un jābalso par jebkuru no jaunajām vai transformētajām vecajām partijām. Tās ir ļoti agresīvas Sorosa domas paudējas un ar stipru vēlmi šo ideoloģiju īstenot.
Soross ir viens no infekcijas paveidiem. Kustība “Par!” savā kongresā sacīja, ka būtu jāpārstāj domāt tādā kategorijā kā latviešu partija – tāda noteikti nav šī kustība “Par!” Tādas latviešu partijas modernā sabiedrībā nav vajadzīgas. Domāju, ka ar to jau ir pateikts viss galvenais! Šajā sarakstā ir “Providus” attīstības direktore Marija Golubeva, kura atbildīga par tādiem jautājumiem kā tolerance un līdzdalība, izglītības politika, mediju monitorings, valsts pārvaldes reformas, kultūru dažādības un integrācijas politika. Ilze Viņķele šobrīd studē ASV. Gribas minēt piemēru par Ivaru Godmani. Arī viņš savulaik bija aizbraucis pamācīties ārpus Latvijas, kā vadīt valsti. Nekas nenotiek tāpat vien!
Ja I.Viņķele savā sociālo tīklu kontā ir lepni ielikusi saukli “Proud to Be Sorosietis” (“Gods būt sorosietei”), domāju, ka slimības metastāzes nav jāskaidro sīkāk. Tās ir ļoti sāpīgas latviešu tautai un Latvijai kā valstij. Šis saraksts ir pilns ar infekcijām, kas ir spējīgas iznīcināt Latvijas valsti un tautu. Viens no jaunās kustības saukļiem ir par vakardienas politiķiem, ka parieši esot jauns iesaukums! Meli pašos pamatos ar I. Viņķeli priekšgalā.
Aicinu katru, kas ir plānojis doties uz vēlēšanām, sākt jau tagad cītīgi sekot, analizēt un spēt saskatīt kopainu uz pasaules fona! Pat izvēlētajai krāsai politiskās organizācijas logo un mārketingā ir sava nozīme. Es personīgi uz vēlēšanām neeju. Tā nav bezatbildība, bet gan dziļa izpēte un izpratne par partiju kandidātiem, saukļiem, solījumiem un reālajiem darbiem.
Pirms pašvaldību vēlēšanām sekoju līdzi KPV.LV, gāju arī uz viņu diskusiju vakariem. Godīgi jāatzīst, ka pietika ar vienu reizi, lai apstiprinātu kopienas būtību, kas līdz tam bija nolasāma starp rindiņām. Šajā spēkā ir cilvēks, kam nav pievērsta uzmanība, – tas ir Atis Zakatistovs, tāds kā pelēkais kardināls, viens no Iespējamās misijas veidotājiem, par ko runājām intervijas sākumā. Es nezinu, vai Artuss Kaimiņš ir tiešām cērpams jērs, vai tomēr viņš visu saprot un turpina melot tautai?
Ilggadējie politiskie spēku dalībnieki un to darbi ir runājuši paši par sevi pietiekami. Šobrīd notiekošais valstī ir to darbu augļi. Bordāna partija – uz to es varu attiecināt kāda drauga teikto: ja cilvēks ir personība, spējīgs darīt un rīkoties, viņam nav nepieciešams mainīt un veidot jaunas partijas. Viņa darbi runās par viņu pašu, un viņa spēku un viedumu varēs redzēt, lai jel kurā partijā viņš darbotos. Tad vairs nebūs svarīgs politiskā spēka nosaukums, bet būs viņš un viņa darbi – latviešu tautas un Latvijas valsts uzplaukums.
DDD: Paldies par sarunu!
Intervēja Liene Apine
[1] “The Future Education Skills:Education 2030. The future we want”, OECD, 2018 pieejams: Education 2030 http://www.oecd.org/education/2030/oecd-education-2030-position-paper.pdf
[2] “OECD Education 2030” mērķis ir veidot globāli vienotu izpratni par zināšanām, prasmēm un vērtībām, kas nepieciešamas, lai sasniegtu globāla projekta “Agenda 2030” mērķus.
[3] https://sustainabledevelopment.un.org/post2015/transformingourworld
[4] Rezolūcijas, kas apstiprināta ANO 2015. gada 25. septembrī, mērķi ir dažādi – gan klimata izmaiņu mazināšana, nabadzības novēršana, gan ekonomiskā izaugsme. Taču mērķis Nr. 5 skan šādi: “Nodrošināt dženderisku vienlīdzību un sieviešu un meiteņu tiesību un iespēju paplašināšanu.” – red.piez.
[5] Baltkrievijas ebreju izcelsmes krievu psihologs, kurš darbojās PSRS divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu pirmajā pusē. Izveidojis psiholoģijas novirzienu, kuru dēvē par kultūrvēsturisko psiholoģiju. Darbi literatūrpētniecībā, pedoloģijā, bērna attīstībā. Viņa vārdā nosaukta domubiedru grupa – Vigotska pulciņš. Relatīvi mazpazīstams Rietumos, no jauna atklāts 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Pazīstamākais Vigotska darbs ir 1934. gadā izdotais “Domāšana un runa” (Мышление и речь).
[6] Kritiskās pedagoģijas pamatlicējs.
[7] Ebreju izcelsmes amerikānis, pedagogs, psihologs, kurš nodarbojās ar kognitīvo procesu pētīšanu.
;
[9] http://sf.lm.gov.lv/f/files/1_Pielikums_Metodika_HP_VI_3_versija_23112017.pdf
[10] Globālā izglītība piedāvā zināšanas, prasmes un attieksmi, kas nepieciešama, lai orientētos mūsdienu pasaules norisēs, spētu pieņemt pamatotus lēmumus un aktīvi rīkotos. Galvenās globālās izglītības tēmas ir ekonomiskā, sociālā un vides ilgtspēja, vērtības un uzskati, cieņa pret dažādo, vienlīdzīgas iespējas un cilvēktiesības, savstarpējā mijiedarbība, konfliktu nepieļaušana un to risināšana, pilsoniskā līdzdalība un aktīva rīcība. Pamatprincipi ir solidaritāte, vienlīdzība, iekļaušana un sadarbība. http://www.globalaizglitiba.lv/globala-dimensija/globala-izglitiba/
[11] http://visc.gov.lv/vispizglitiba/saturs/dokumenti/programmas/pamskolai/latval1_9.pdf
[12] MK 2016. gada 15. jūlija noteikumi nr. 480 https://likumi.lv/ta/id/283735-izglitojamo-audzinasanas-vadlinijas-un-informacijas-macibu-lidzeklu-materialu-un-macibu-un-audzinasanas-metozu-izvertesanas
[13] http://providus.lv/en/article/migracijas-vizualizacija
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr. 4(402) [2018. gada 23. februāris–8. Marts], Nr. 5(403) [ 2018. gada 9–22. marts], Nr. 6(404) [2018. gada 23. marts–12. aprīlis], Nr.7(405) [2018. gada 13.–26. aprīlis] un Nr.8(406) [2018. gada 27. aprīlis–10. maijs]