15. marts Ungārijā tiek atzīmēts kā nacionāli svētki – 1848. gada revolūcijas diena, kad sākās ungāru nacionālās brīvības cīņas pret Hābsburgu dinastijas valdīšanu.
Šogad, svinot 170. gadadienu, daudzi tūkstoši ungāri Budapeštā pulcējās Miera gājienā. Pie Parlamenta ēkas viņus uzrunāja premjerministrs Viktors Orbāns, sakot vārdus, kurus mēs vēlētos dzirdēt arī no Latvijas valstsvīriem.
Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns
Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna runa Ungārijas revolūcijas 170. gadadienā
Sveicu jūs visus Ungārijas brīvības svētkos! Sveicinu tos, kas piedalās Miera gājienā. Ar īpašu cieņu es sveicu mūsu poļu draugus. Mūsu tuvība ir dabiska, un mūsu draudzība ir spēka avots.
[..]
Atkal, dārgie svētku viesi, ir pienākusi diena, kas pacilā ikviena ungāra sirdi. Diena, kad lieliskajā pasaules vēstures grāmatā tika ierakstīts vārds ungāru valodā – šis vārds bija “Brīvība”.
Šajā dienā ļoti daudzi sanāk kopā ar mums, lai godinātu drosmi un noliektu galvas, pieminot varoņus. Šodien it īpaši mēs esam pulcējušies lielā skaitā. Papildus mūsu cieņas apliecinājumam tagad ir sevišķs iemesls un īpašs uzdevums. Nedaudz vairāk nekā pēc trim nedēļām mēs atkal lemsim par Ungārijas likteni. Un tas, kas ir likts uz spēles šajās vēlēšanās, nav tikai četru gadu termiņš. Es zināju, ka šeit būs daudzi no mums, un es zināju, ka šeit es varētu redzēt apņēmīgas sejas. Tas ir tieši tas, kas mums šodien ir vajadzīgs: nopietnība un apņēmība. Mums tas ir vajadzīgs, jo šodien mums ir jāapspriežas par nopietniem jautājumiem – jautājumiem, kas ir tikpat nopietni kā tie, kas bija jārisina pirms 170 gadiem.
Mēs esam 1848. gada revolucionāru un brīvības cīnītāju pēcteči, jo tāpat kā pirms 170 gadiem šodien mums ir jārunā godīgi un tieši. Ja mēs skaidri neformulēsim, kas notiek Ungārijā un kāpēc tas notiek, tad neviens to nesapratīs. Un, ja mēs to nesaprotam, tad mēs nevaram pieņemt saprātīgu lēmumu pēc trim nedēļām. Tāpēc mums ir jārunā tieši, bez kompromisiem vai kautrēšanās. Petēfi (Petőfi Sándor – ungāru tautas dzejnieks, 1848. gada revolūcijas dalībnieks – “DDD” piez.) un viņa biedri izteica to skaidri: “Vai mēs būsim vergi, vai arī būsim brīvi?” Ikviens to saprata, un ikviens zināja, ko atbildēt.
Pēdējo trīsdesmit gadu laikā mēs kopīgi esam sapratuši daudzas lietas. Mēs kopīgi esam izcīnījuši daudzas lielas kaujas un neaizmirstamas cīņas. Bet vislielākā lieta, ko varētu īstenot savās dzīvēs, vislielākā cīņa, kuru mēs kopīgi varētu izcīnīt, joprojām ir mums priekšā.
Situācija, dārgie draugi, ir tāda, ka ir kādi, kas vēlas mums atņemt mūsu valsti. Nevis ar spalvas šņāpienu, kā pirms simts gadiem tika parakstīts Triānona līgums; tagad viņi vēlas, lai mēs brīvprātīgi pasniegtu savu valsti citiem dažu desmitgažu laikā. Viņi vēlas, lai mēs to atdotu svešiniekiem, kas nāk no citiem kontinentiem, kas nerunā mūsu valodā un neciena mūsu kultūru, mūsu likumus vai mūsu dzīvesveidu: cilvēkiem, kuri vēlas apmainīt to, kas ir mūsējais, pret to, kas ir viņējais. Viņi vēlas, lai turpmāk arvien vairāk šeit dzīvotu nevis mūsu un mūsu pēcteču, bet citu. Tas, ko saku, nav pārspīlējums. Ar katru dienu mēs redzam, ka lielās Eiropas valstis un tautas zaudē savas valstis: pamazām, rajonu pa rajonam un pilsētu pa pilsētai. Situācija ir tāda, ka tie, kas neaptur imigrāciju pie robežas, zaudē: lēnām, bet noteikti tiek ieņemti. Ārējie spēki un starptautiskās lielvaras vēlas to visu mums uzspiest, izmantojot savu sabiedroto palīdzību mūsu valstī. Un viņi saskata mūsu gaidāmās vēlēšanas kā labu iespēju tam.
[..]
Eiropa – un kopā ar to mēs, ungāri, – ir nonākusi pasaules vēstures pagrieziena punktā. Nacionālie un globalizētie spēki vēl nekad nav tik atklāti stāvējuši viens otram pretī. Mēs, miljoni cilvēku ar nacionālām jūtām, esam vienā pusē; “pasaules pilsoņu” elite atrodas otrā pusē. Mēs, kas ticam nacionālām valstīm, robežu aizsardzībai, ģimenei un darba vērtībai, esam vienā pusē. Pret mums ir tie, kas vēlas atvērtu sabiedrību, pasauli bez robežām jeb tautām, jaunas ģimenes formas, devalvētu darbu un lētus strādniekus – to visu pārvaldot ar neskaidru un neaprēķināmu birokrātu armiju. No vienas puses, nacionālie un demokrātiskie spēki; no otras puses, pārnacionālie un antidemokrātiski spēki. Tāda ir situācija Ungārijā divdesmit četras dienas pirms vēlēšanām.
[..]
Darbu, kuru priekšā mēs atrodamies, pabeigšana vēl ir tālu nākotnē… Eiropa un Ungārija atrodas civilizācijas cīņas epicentrā. Mēs saskaramies ar iedzīvotāju masu kustību, kas nenovēršami apdraud kārtību un dzīvesveidu, kuru mēs esam pazinuši savā dzīvē līdz šim. Tātad mums vienlaikus ir jāaizstāv savi līdzšinējie sasniegumi un jādodas cīņā, lai nodrošinātu, ka vismaz kaut kas no tiem turpināsies. Tiklīdz mēs neaizsargāsim savu dzīvesveidu, mēs zaudēsim visu, ko esam sasnieguši. Ja nākotnē valsts nepiederēs ungāriem, tad kāda ir progresa būtība?
Nemaldināsim sevi: mums nav jācīnās pret anēmiskām nelielām opozīcijas partijām, bet pret starptautisku tīklu, kas tiek organizēts impēriski. Mēs esam nostājušies pret plašsaziņas līdzekļiem, kurus uztur ārvalstu koncerni un iekšzemes oligarhi, profesionāli apmaksāti aktīvisti, trokšņainu protestu organizētāji un NVO ķēde, kuru finansē starptautisks spekulants un kuru iekļauj un iemieso vārds “Džordžs Soross”. Šī ir pasaule, kurā mums jācīnās, lai aizstāvētu to, kas ir mūsu. Labs karavīrs cīnās nevis tāpēc, ka ienīst to, kas nāk pretī, bet tāpēc, ka mīl to, kas ir aiz viņa. Viņš mīl Ungāriju un ungārus.
[..]
Mēs esam izauguši no kristīgās kultūras, un mēs nošķiram personu no viņa rīcības. Mēs nekad neesam ienīduši un nekad nevienu neienīdīsim. Gluži pretēji, mēs turpinām ticēt mīlestības un sadarbības spēkam. Taču mēs cīnīsimies pret to, ko Džordža Sorosa impērija dara un grib darīt ar Ungāriju. Šī ir mūsu dzimtene, šī ir mūsu dzīve, un citas mums nav. Tāpēc mēs cīnīsimies par to līdz galam un nepadosimies. [..]
Viņu uzdevums ir iegūt varu un īstenot lielo plānu: sagraut Ungāriju, kas stāv ceļā imigrantiem; un sākumā izmitināt tūkstošus, tad desmitiem tūkstošus imigrantu dažu gadu laikā. Šie skaitļi nav pārspīlēti. Eiropa tagad ir pakļauta invāzijai. Ja mēs atļausim tai notikt, nākamajās pāris desmitgadēs desmitiem miljoni spers soļus uz Eiropu no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem.
Rietumeiropas daļa uz šo visu padevīgi noskatās ar augšup paceltām rokām. Tie, kas pacēluši savas rokas, ir nolaiduši savus ieročus un nekad vairs atkal nelems par savu pašu likteni. Zaudētāju vēsturi vēlāk raksta citi. Rietumeiropas jaunieši to visu redzēs, kad kļūs par minoritāti savās valstīs, un viņi ir zaudējuši vienīgo vietu pasaulē, kuru varētu saukt par mājām. Ir parādījušies spēki, kādus pasaule nav ilgi redzējusi. Āfrikā būs desmit reižu vairāk jaunu cilvēku nekā Eiropā. Ja Eiropa nedarīs neko, viņi uzlauzīs mūsu durvis.
Brisele neaizstāv Eiropu un neaptur imigrāciju, bet vēlas to atbalstīt un organizēt. Tā vēlas mazināt Eiropas iedzīvotāju skaitu un aizstāt viņus, nogrūst malā mūsu kultūru, mūsu dzīvesveidu un visu, kas mūs, eiropiešus, atšķir un izceļ starp citām pasaules tautām. Tas būs mazs mierinājums, ka Eiropas tautas nepiedos tiem vadītājiem, kas pilnībā izmainīja Eiropu bez jautāšanas, pirmkārt, savām tautām. Būsim lepni par to, ka mēs esam vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kas jautā savai tautai, vai tā vēlas masveida imigrāciju.
[..]
Mēs viņus pazīstam. Tur ir tie, pret kuriem esam cīnījušies trīsdesmit gadus, un tie, pret kuriem esam cīnījušies desmit gadus – lai gan dažkārt liekas tik grūti, it kā būtu pagājuši simts gadi. Tādēļ mēs nelolosim ilūzijas. Mācīsimies no pagātnes. Viņi paši ir atzinuši, ka spēj melot no rīta, pa dienu un naktī, bez atelpas brīža. Mums ir jābūt gataviem situācijai, ka galu galā katrā vēlēšanu apgabalā mūsu kandidāts būs pret vienu Sorosa kandidātu. Iespējams, vairums liksies stāvam, daži ar novilktu rokas bremzi, citi atsaukušies pēdējā brīdī, bet pārējie darbojamies, it kā viņu tur nemaz nebūtu. Mums ir jābūt gataviem, ka viņi izmantos maskēšanos kā pagājušo reizi, kad slēpās aiz kandidāta, kurš izlikās par neatkarīgu. Viņi neuzdrošinās atklāt sava saimnieka identitāti. Viņi saprot, ka tiem nav nekādu izredžu, ja nostājas visas valsts priekšā un atklāti paziņo, kam kalpo. Ikviens zina, ka mēs, ungāri, kas iebilstam pret imigrāciju, esam vairākumā. Mūsu pretiniekiem tikai tad ir iespēja, ja viņiem izdodas sadalīt mūsu nometni un ja viņiem izdodas likvidēt mūsu vienotību. Viņu nolūks ir nākt klajā ar jebkuru jautājumu debatēs, izņemot par briesmām, kas draud Ungārijai.
Mūsu pretinieki arī zina, ka tagad var tikt izlemts Ungārijas nākamo desmitgažu liktenis. Tādēļ viņi iet uz pilnu banku: viņi neargumentē, bet cenzē; viņi atklāti necīnās, bet kniebj, sper, dzeļ un sēj naidu, kur vien dodas. Mēs esam mierīgi un labsirdīgi cilvēki, bet mēs neesam nedz akli, nedz lētticīgi.
[..]
Es zinu, ka šī kauja visiem ir grūta. Es saprotu, ja daži no mums arī baidās. Tas ir saprotams, jo mums ir jācīnās ar pretinieku, kas atšķiras no mums. Viņu sejas nav redzamas, bet ir paslēptas skatam; viņi necīnās tieši, bet slepeni; viņi nav godīgi, bet ir bez principiem; viņi nav nacionāli, bet internacionāli; viņi netic darbam, bet spekulē ar naudu; viņiem nav dzimtenes, bet jūtas, it kā visa pasaule piederētu viņiem. Viņi nav cēlsirdīgi, bet atriebīgi un vienmēr uzbrūk sirdij…
Bet, dārgie draugi, mēs vienmēr esam zinājuši, ka ir daudz likts uz spēles. Ungārijas vēsture ir pieradinājusi mūs cīnīties, kas ir dabiska veiksmīgu cilvēku privilēģija. Mums ir gana ar vienu vienīgu tricināšanu, gana ar “klibu pīļu” valdību, gana ar vēlēšanu rezultātiem, kas ved neceļos un viss tiek aizlaists vējā – viss, pie kā esam smagi strādājuši.
Šis ir pasaules stūrītis, kas pakļauts stihijām un kuru vēsture neļauj likt mierā – pat tad, ja mēs jūtamies, ka to patiešām esam pelnījuši. Mūsu senči to ir labi pateikuši: gļēviem cilvēkiem nav dzimtenes. Un mēs sakopojām savu drosmi, kad tas bija vajadzīgs. Tas nekad nav bijis viegli… Tas nekad nav bijis viegli, tomēr beigās mēs vienmēr esam uzvarējuši. Galu galā mēs aizsūtījām mājās Sultānu ar saviem janičāriem, Hābsburgu imperatoru ar līdzdalībniekiem, Sovjetus ar viņu biedriem. Un nu mēs sūtīsim mājās Onkuli Džordžu ar visu viņa tīklu. Mēs prasām viņam braukt atpakaļ uz Ameriku un iepriecināt amerikāņus, nevis mūs.
Dāmas un kungi!
Tas patiešām ir noslēpums, kā gan pēc tik daudzām sakāvēm mēs vienmēr esam atkal piecēlušies. Un kā gan tas var būt, ka joprojām esam šeit pēc tūkstošs gadiem? Varbūt tāpēc, ka vienmēr esam zinājuši, ka mūsu eksistencei ir nozīme pāri mums. Mēs vienmēr esam zinājuši, ka kaut kur ir kultūra, dvēsele un gars, kas cauri gadsimtiem pacilā sirdis, vada cilvēkus un spēcina mūs. Mums ir vienots un vienojošs jēdziens: mums ir nacionālā pašcieņa. Mēs neesam aizdreifējuši no kristietības tik tālu, lai mūsu enkuru ķēde būtu pārtrūkusi. Protams, reizēm mūsu ticība ir sašūpota, un tādos brīžos mūsu nacionālais lepnums arī ir ievainots. Bet mēs to nekad neesam nodevuši un tādējādi neesam zaudējuši, un tāpēc nacionālā pašcieņa un nacionālais lepnums atkal un atkal paceļas, piepildot un iekarojot sirdis.
Mēs zinām, ka nebūt neesam nevainojami cilvēki un mūsu vēsturē ir bijušas tumšas stundas un aukstas dienas; bet mēs esam pārliecināti, ka pasaulei esam devuši vairāk nekā no tās ņēmuši. Bez ungāriem pasaule būtu nabadzīgāka, Centrāleiropas vēsture būtu sāpīgāka, un bez mums arī Karpatu baseins būtu sliktāka vieta. Tāpēc mums ir tiesības pastāvēt. Tāpēc arī tagad mums nav iemesla baidīties. Viss, kas mums jāsaka, ir tas, ka ikviens, kas ir ungārs, pieder mums, un mēs uzvarēsim. Atkal un atkal mēs uzvarēsim, jo Ungārija ir ungāru zeme.
Dāmas un kungi, svētku viesi!
2010. gadā,kad mēs atkal nostājāmies uz savām kājām, kad mēs piecēlāmies un Briselē un pārējos impērijas centros sākām cīnīties par ungāriem, mēs bijām vēl vieni. Bet tad nāca poļi, slovāki un čehi. Tad Amerika ievēlēja pret imigrāciju vērstu prezidentu un briti laidās savā ceļā. Šodien Izraēla stāv stingri. Tad Austrijā patrioti nāca pie varas un itāļi arī noraidīja imigrāciju. Jautājums tagad ir vienkārši par to, vai mēs, ungāri, esam iemācījušies no citu kļūdām? Vai esam izpratuši, ka kāds var kaut ko sabojāt – un, ja mēs kaut ko esam zaudējuši, tad esam to zaudējuši? Nebūs otras iespējas, eksāmenu nevarēs pārlikt. Ja aizsprosts plīst, tad ūdens applūdina, un kultūras okupācija kļūs neatgriezeniska. Uz galda ir uzliktas nākotnes likmes. Tāpēc es vēlos veltīt dažus vārdus jaunajiem. Kad vēl tas būtu jādara, ja ne 15. martā?
Jaunieši!
Varbūt jūs jūtaties, it kā visa pasaule būtu jūsējā un it kā jūs spētu pieņemt visus nācējus. Un jums ir taisnība: centienu trūkums ir viduvējības definīcija. Un dzīve nekam nav derīga, ja jūs ar to neko nedarāt. Bet arī jūsu dzīvēs pienāks brīdis, kad sapratīsit, ka ir vajadzīga vieta, valoda, mājas, kur cilvēks atrodas starp savējiem un var dzīvot drošībā, citu cilvēku labvēlības ieskautībā. Vieta, kur cilvēks var atgriezties un sajust, ka tur ir viņa dzīves pamats un galu galā nav tikai slidkalniņš uz aizmirstību. Gluži pretēji, tas papildina un kļūst par daļu no majestātiskā tūkstošs gadus senā mākslas darba, kuru mēs vienkārši saucam par savu dzimteni – ungāru dzimteni. Jaunie ungāri, tagad dzimtenei jūs esat vajadzīgi. Dzimtenei jūs esat vajadzīgi: nāciet un cīnieties ar mums, lai tad, kad tā jums būs vajadzīga, jūsu dzimtene vēl joprojām jums šeit būtu.
[..]
Ungāri! Uzvelciet augstu karogus! Metieties cīņā! Lai dzīvo Ungārijas brīvība, lai dzīvo mūsu dzimtene! Uz priekšu pretī uzvarai!
Cīnieties par Ungāriju, cīnieties par to, ungāri!
Tulkots no Ungārijas premjerministra oficiālās mājas lapas:
Tulkoja Līga Muzikante
Ceru, ka tas tiks sadzirdēts!
Viesturs Rudzītis
Psihoterapeits
Izcils valstsvīrs un viņa runa. Orbāna kungs nosauc iemeslus tai situācijai, kurā nonākusi Eiropa, un tie ir precīzi tādi paši, kādus redzu es un man līdzīgi domājošie Latvijā. Bet, kamēr dažas niecības mums pārmet sazvērestības teoriju veidošanu, tikmēr Ungārijas premjerministrs droši sauc vārdā Džordžu Sorosu un sūta viņu prom no Ungārijas, lai turpina murgot Amerikā. Orbāns piemin Sorosa tīklveida struktūras, tās mēs pazīstam arī Latvijā, un tās darbojas ar tieši tādām pašām metodēm, kādas piemin ungāru līderis.
Ungārijas premjers jau pašā runas sākumā apsveic tuvāko kaimiņu un partneri Poliju. Vēlāk uzteic, čehus, slovākus, amerikāņus par Trampa ievēlēšanu, britus par sava ceļa iešanu, austriešus un itāļus. Diemžēl ne latviešus – mūs viņš ir pieminējis agrāk citādā veidā, mēs esam sorosenža Nila Muižnieka tautieši.
Ļoti gribas cerēt, ka arī mēs modīsimies no šīs sarkanās miglas un aiztrieksim ratā visu šo kreiso liberāļu šļuru, kuru Latvijā neviens nav ievēlējis, bet kura savas tīklveida metastāzes ir ielaidusi ierēdniecībā, medijos, universitātēs, kultūrā un izglītībā. Un kas, kā redzams, prot savu antilatvisko darbību finansēt no Latvijas valsts budžeta. Šie nožēlojamie cilvēki, nācijas kauns, tagad krampjaini cīnās, lai tiktu kaut vai pie dažām vietām Saeimā. Pat ja tas izdosies, viņiem nav un nebūs nekādas leģitimitātes mūsu valstī. Viņiem nav un nebūs tiesību rīkoties tautas vārdā. Kur vajag un nevajag piesaucot demokrātiju un brīvību, savos darbos viņi izpaužas kā boļševiki ar savām varas sagrābšanas prasmēm un autokrāti, kuru brīvība ir verdzība.
Sveicieni nacionālajai Ungārijai! Ceru, ka arī mūsu valsts varas pārstāvji parādīs, ka viņu ausīm nav pagājis garām Ungārijas valdības vadītāja teiktais. Ceru, ka nākotnē arī mēs tiksim pieskaitīti tām valstīm, kas pateikušas skaidru “nē” globalizācijai un būvē savu nacionālo valsti, priecājoties par citu nacionālo valstu panākumiem!
/Ieraksts sociālā tīkla vietnē “Facebook”/