Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
Strīdi par pašu galveno
DDD: Pēdējā laikā laikraksta “DDD” veidotāji diezgan aktīvi iesaistās interneta sociālo tīklu diskusijās. Un šīs darbības rezultātā esam saņēmuši pat pārmetumus, ka mēs strīdamies. Vai jūs tiešām strīdaties?
Aivars Garda: Jā, tādi pārmetumi ir. Pārmet pašu tautieši – ko tad latvieši strīdas savā starpā? Ir tāds maldīgs uzskats, ka žīdi savā starpā nestrīdas, krievi savā starpā nestrīdas… Es kādreiz paskatos TV kanālu “RTV-i” – tur bieži ir redzamas pārraides, kurās diskutē dažādu Izraēlas partiju žīdi. Tādus strīdus, kādi notiek tur, mūsu televīzijā es neesmu redzējis – latvieši tā savā starpā nestrīdas! Uz Latvijas televīziju programmu raidījumiem atnāk tādi gludi, pieķemmēti, tēlaini izsakoties, politkorekti runājoši… bet žīdi strīdas, un viņi strīdas publiski, nekaunoties, ka tos redzēs palestīnieši un teiks – re, kā viņi tur strīdas! Taču attieksmē pret saviem ienaidniekiem viņi ir vienoti. Un tieši tāpēc jau mums rodas iespaids, ka žīdi nestrīdas.
DDD: Pie mums viņi nestrīdas?
A.G.: Šeit, Latvijā, viņiem savā starpā strīdēties nav īpaši par ko. Ja arī strīdas, tad, protams, ārpus mūsu redzesloka. Strīdas arī krievi Krievijā – tā plūcas cits ar citu, bet uz āru ir konsekventi, lielkrievu nacisma garā vienoti, gatavi visus, kas viņiem iebilst, apsaukāt par rusofobiem un tamlīdzīgi.
Mums īstenībā nav jābaidās – lai okupanti vēro, kā mēs strīdamies. Mūsu mīnuss ir tas, ka mēs gan uz āru neesam vienoti, gan iekšēji neesam vienoti. Bet kā lai mēs uz āru būtu vienoti, ja mums iekšā – mūsu teritorijā – ir ārējais ienaidnieks? Žīdi un krievi ir vienojušies par kaut kādu savu lielo ideju. Piemēram, Izraēla – par savu neatkarīgo valsti, un viņi var savā starpā publiski strīdēties, bet, ja tas skar valsts un tautas intereses, tad tie kļūst vienoti. Tāpat arī krievi dara, bet mēs, latvieši, nevaram vienoties, ka okupanti ir jāizraida.
DDD: Strīdīgās diskusijas, kuras jūs iesākāt, piemēram, feisbukā, ir tieši par ārējā ienaidnieka likumīgu izraidīšanu. Manuprāt, ne jau jūs strīdaties, bet strīds sākas, kad atrodas daudzi latvieši, kas grib sadzīvot ar ārējo ienaidnieku, pieņemt to par savējo, – tad sākas uzbrukumi jums par to, ka rakstāt, ka okupanti ir jāizraida, un vēršat uzmanību uz latviešu bailēm, pašapziņas trūkumu, kas liedz to izdarīt. Daudzi diskusiju sekotāji ir atzinuši, ka šis strīds nav par kaut ko otršķirīgu, bet gan par pašu galveno, – vai jūs viņiem piekrītat?
A.G.: Tieši tā – par pašu galveno, par to, ko mūsu tauta nav izdarījusi nu jau, var teikt, 78 gadus kopš okupācijas sākuma. 1991. gadā tika it kā atjaunota neatkarība, un jebkura tauta un valsts, kad atbrīvojas no okupācijas, izraida savas valsts okupantus. Vai tie ir civilokupanti vai militārie, bet viņi ir jāizraida! Kad Indija atbrīvojās no angļiem – visus, kaut daudz viņu nebija, izraidīja. Arī Vidusāzijas valstis, kas bija PSRS sastāvā, viņus ātri izraidīja.
DDD: No turienes kolonisti paši aizvācās.
A.G.: Ar attiecīgu tautu attieksmi viņi tika izraidīti. Viņiem piedraudēja – ja tu rīt nebūsi aizvācies ar visu, kas tev ir, vai pliks, tad ar tevi būs cauri. Es uzskatu, ka pret ārējo ienaidnieku okupētai tautai ir tiesības tā rīkoties. Tāpēc jau ārējam ienaidniekam tiek teikts: “Brauc ar labu, ja ne, būs slikti!” Tas ir normāli. PSRS ar savu attieksmi pret vāciešiem taču izdzina viņus ārā. Bet tagad Vācija un Krievija draudzējas.
Mūsu tauta – kā vardīte tiek uzvārīta
DDD: Vai, jūsuprāt, ar šādām diskusijām, kuras daži nosauc par strīdiem, labā nozīmē, var panākt latviešu domāšanas uzlabošanos?
Aivars Garda: Tas ir ļoti grūts jautājums, uz kuru tikpat grūti sniegt atbildi. Es domāju, ka mūsu gadījumā cita ceļa nav, jo mūsu tautas pārstāvju vairākums ir ļoti gļēvi, nodevīgi paši pret savu tautu un valsti, remdeni un samiernieciski attieksmē pret ārējo ienaidnieku. Un tas ir šausmīgs noziegums. Bet pie mums visi mūsu valsts vadītāji, sākot jau ar Atmodas līderiem, ir iestāstījuši mūsu tautai, ka sadzīvot ar okupantu ir labi. Un piešķir pat vēl pilsonību!
Šīs iestāstīšanas rezultātā latviešu nacionālā pašapziņa tiek pakāpeniski izvārīta kā varde. Līdzība par “vardi verdošā ūdenī” balstās uz fizisku eksperimentu. Proti, ja ūdens uzsilšanas ātrums nepārsniedz 0,02 ºC minūtē, varde turpina sēdēt katlā un vārīšanās beigās iet bojā. Bet, ja vārīšanas ātrums ir lielāks, tad varde izlec no katla un paliek dzīva.
DDD: Kāpēc tā?
A.G.: Tātad, ja vardīti ievieto katlā ar remdenu ūdeni, kuram pakāpeniski paaugstina temperatūru, arī viņa pamazām paaugstina savu ķermeņa temperatūru. Kad ūdens sāk vārīties, varde vairs nespēj kontrolēt savus ķermeņa procesus un impulsus un pat necenšas vairs izlēkt no ūdens, jo vairs nespēj to izdarīt. Tā ir iztērējusi visus savus spēkus, piemērojoties ārējiem apstākļiem. Varde aiziet bojā verdošajā ūdenī, kritiskajā brīdī pat necenšoties palikt dzīva! Ja ūdens vārītos ātrāk, varde sajustu karstumu un lēktu ārā.
Lūk, šis salīdzinājums ar vardes lēno vārīšanu ir attiecināms uz to, kas notiek ar mūsu tautu. Tāpēc visi valsts prezidenti, ministru prezidenti ir bijuši tautas un valsts nodevēji, jo ir spieduši latviešus sadzīvot ar ārējo ienaidnieku. No visiem visvairāk izceļas Vaira Vīķe-Freiberga. Ļoti bīstami, ka tāds tautas un valsts nodevējs ir vēl arī prezidents, un vēl bīstamāk, ja tādam ir liela autoritāte tautā. Protams, tajā tautas daļā, kuru mēs saucam par tautas garīgo dvēseli vai tautas patieso garīgo inteliģenci, Vaira Vīķe-Freiberga nav autoritāte.
DDD: Bet pūlim ir.
A.G.: Jā, pūlim, kuram galvenais ir sava un savu bērnu vēdera vajadzības, bet augstākos ideālus – tautas brīvību, pašcieņu u.tml. – šie mietpilsoņi pat nesaprot. Un kā tu viņiem kaut ko iestāstīsi, ja tie tādā mierā dzīvo un viņiem patīk šāds nodevības un remdenuma pilnais stāvoklis? Kā tu viņiem kaut ko iestāstīsi, ja nediskutēsi? Protams, tad uzreiz rodas strīds.
Jūs jau pareizi pateicāt – ne jau mēs strīdu uzsākam. Viņiem pašiem šķiet, ka strīdēties sākam mēs, jo pasakām kaut ko taisnīgu, patiesu un pareizu. Piemēram, ka ir jāveic dekolonizācija. Uzreiz – lūk, tas “čekists” Garda te ir norīkots, lai sarīdītu savā starpā tautu!… Bet vai tad tā ir tautas rīdīšana? Jā, Staļins arī rīdīja krievus pret vācu nacistiem. Vai viņš to darīja nepareizi? Mēs pat nerīdām, mēs vienkārši pasakām, ka ārējais ienaidnieks ir jāpadzen.
DDD: Somijas prezidents jau arī savu tautu “rīdīja” pret ārējo ienaidnieku – krieviem!
A.G.: Jā, un pareizi darīja! Bet mūsu Ulmanis tā nerīkojās – un mēs esam tur, kur tagad esam.
Nu, lūk, šie strīdi ir vajadzīgi ne tik daudz mums, bet gan tiem, kas lasa. Gluži tāpat Sokrāts kādreiz diskutēja ne jau to stulbo dēļ, kurus pārliecināt nevarēja. Tagad pagājuši vairāk nekā 2000 gadi, un mēs lasām un esam sajūsmā par viņu
Dažādās uztveres, intereses, ideāli
DDD: Esmu dzirdējusi, ka jūs latviešu tautu noniecināt, apvainojat?
Aivars Garda: Nekad neesmu to darījis. Jā, es jau teicu, ka tauta sadalās – ir tautas garīgā dvēsele, kuru pārstāvji neuzķeras uz tādām Vairām Vīķēm-Freibergām, nejūsmo par tādām “vērtībām”…
DDD: Jo redz viņas melnos darbus?
A.G.: Pēc prāta un garīgām spējām par tādu viduvēju personību nejūsmo. Un barā neiet uz Dainu kalnu nes viņai puķes. Vai tad šo tautas daļu, kas atbalsta mietpilsonisku prezidenti, mūsu tautas nodevēju, kas atdeva mūsu valsts teritoriju Abreni, var nosaukt par gudru?
DDD: Valodas likumu mīkstināja…
A.G.: Jā. Un arī, pats galvenais, veicināja integrāciju, kas ir noziegums pret mūsu tautu un cilvēci! Viņa, gluži kā vardi lēni vārot, pūlim iestāstīja melus, ka okupanti ir “mūsu krievi” – un pūlis pēc tam viņai nes ziedus…
Lūk, tāpēc mēs strādājam un diskutējam, lai no mietpilsoniskā pūļa (tautas otrās daļas) šos cilvēkus padarītu par tautu ar augstiem garīgiem ideāliem. Mēs cenšamies šīs diskusijas publicēt arī avīzē. Un mums pretī nāk visādi vēderu ideāli – paēst, pagulēt un, piedodiet, nokārtoties pēc tam. Un tā tikai atkal no gala.
DDD: Tomēr mums ir jāņem vērā realitāte, ka šis pūlis ir – un tas ir latviešu vairākums.
A.G.: Tā ir ne tikai mūsu tautas problēma. Visām tautām vairākums ir ar zemākām interesēm. Tomēr progresu virza mazākums. Tautas liktenis ir atkarīgs no šī domājošā mazākuma. Ja spēsim noturēties savās stingrajās pozīcijās, kaut vai domās, jūtās, – tad varam cerēt uz uzvaru, jo to redz Augstākie spēki, Dievs, un vērtē. Ir teikts, ka pat viena svētā dēļ Dievs var pilsētu saudzēt. Grūti teikt, bet parasti, ja garīgi augstu attīstu cilvēku tautai ir ļoti maz, tad tā tomēr aiziet bojā. Kā, piemēram, prūši izzuda, tāpat arī mūsu mazākumtautība līvi kādreiz, droši vien, zaudēja savus augstākos ideālus – un arī aizgāja bojā. Mēs, latvieši, to nedrīkstam pieļaut.
DDD: Bet mums pārmet, ka jūsu darbība šobrīd ir vērsta it kā uz šķelšanu – brūkat virsū Nacionālajai apvienībai, Jaunajai konservatīvajai partijai un vēl citiem politiskiem spēkiem. Vai tad nevajadzētu pie šīs traģiskās situācijas vienoties? Kāpēc jūs strīdaties ar savējiem?
A.G.: Sākumā jau teicu, ka mums ir jāizstrīdas savējo starpā. Mums nav jābaidās, ja kāds norāda, ka mēs strīdamies un šķeļam. Mēs nešķeļam – tās ir muļķības! Mēs, latvieši, jau esam tik sašķelti, ka vairāk sašķelt nemaz nevar. Kopsaucējā – strīdoties – mēs varam atkal apvienoties. Ar Nacionālo apvienību – kas mums kopīgs? Tikai tautība – ideālu jau viņiem nav.
DDD: Latviska Latvija…
A.G.: Bet viņi grib ārējam ienaidniekam iemācīt latviešu valodu, nevis panākt viņu aizvākšanos. Tas nozīmē atdot viņiem mūsu teritoriju – lai dzīvo šeit. Tas nozīmē maksāt viņiem pensijas uz mūsu rēķina, izglītot viņus. Vai tad partija, kas tā rīkojas, nav tādi paši nodevēji?
DDD: Manuprāt, Rīgas pašvaldību vēlēšanu rezultāts ir lielisks piemērs tam, ko nozīmē ārējam ienaidniekam iemācīt valodu un atstāt viņu mūsu valstī. Ušakovs jau vairakkārt nāk pie varas Rīgā.
A.G.: Mūsu pašu stulbie politiķi – kā Vaira Vīķe-Freiberga, kā Godmanis u.c. – jau no paša sākuma ar savu noziedzīgo integrācijas un naturalizācijas politiku šos apstākļus radīja, ka tāds Nils Ušakovs var kļūt par Rīgas mēru. Pārāk daudz ir okupantu, kuriem iedota pilsonība! Var jau būt, ka, pateicoties šai tautas daļai, kurā esam mēs – “DDD” veidotāji un lasītāji – Dievs ir vēl pasaudzējis mūsu tautu un valsti ar to, ka šie pārējie nepilsoņi nav aizgājuši pēc pilsonības. Ja viņi būtu ieguvuši Latvijas pilsonību, tad, iedomājieties, – būtu divarpus reižu vairāk okupantu-pilsoņu. Un tad Ušakovs ne tikai Rīgu, bet visu Saeimu būtu ieņēmis.
Tas, ka mums skaitliskā vairākumā ir tā saucamās “latviskās” partijas – nu un kas? Sašķeltas ir šīs partijas. Tagad Nacionālā apvienība visur aģitē – lai tikai balso par viņiem, jo nāks pie varas “Saskaņa”. Šobrīd šis ir jājamzirdziņš, bet mietpilsoņi uzķeras uz tā. Varbūt, ja nāks “Saskaņa”, tā sāks vārīt ūdeni ātrāk – un latviešu tauta (vardīte) izlēks no ūdens?
Glābt var svēts sašutums
DDD: Bet par ko citu tad lai balso?
Aivars Garda: Balsot patiešām nav par ko. Bet tad jau arī nav jāiet balsot – ir jāsaceļas garā, sašutumā pret šo nejēdzību. Un jāsaceļas tā, ka jāiet demonstrācijās ne tikai dažiem simtiem, ne tikai vienam tūkstotim vai diviem tūkstošiem, braši nodziedot okupantam dziesmiņas – ramtai, ramtai radiridi rīdi, ramtai rīdi rallalā… Nē. Vajag kā grieķiem, kas iziet 100 000, ka visa valdība dreb. Mums ir jāpiespiež valdība – ar vēlēšanām mēs neko panākt nevaram. Panākt varam vienīgi ar tautas sacelšanos. Un tautai, ja valdība nepilda to, kas tautai vajadzīgs, ir tiesības sacelties un pieprasīt, jo vara pieder tautai.
Protams, mums iestāsta: ja valdība kaut ko nepilda, tad ir vēlēšanas – ejiet un ievēliet! Taču tā diemžēl ir viltība, jo, var teikt, visas partijas dekolonizācijas jautājumā ir vienādas. Varbūt programmas pa vienam teikumam atšķiras cita no citas.
Protams, ja kāds tagad aicinās uz vardarbīgu sacelšanos ar ieroci rokās, viņu uzreiz apcietinās un sodīs, bet, ja visa tauta būs kājas, tad tas neizdosies – tad būs jādomā, ko darīt. Protams, no tādas visas tautas sacelšanās var būt arī kādas neērtības. Bet ko varam darīt – paši vien esam vainīgi, ka pieļāvām šādu stāvokli. Toties pēc tam ir cerība… kuras tagad nav.
DDD: Traģiskākais, manuprāt, ir tas, ka tautai, lai saceltos, ir jāizjūt garīgs sašutums, jāpauž aktīva nepatika pret okupantu – ārējā ienaidnieka – klātbūtni Latvijā. Bet vai jūs redzat to?
A.G.: Nu, nē – es to neredzu. Un tieši tāpēc jau strādājam, lai šis svētais sašutums (nevis naids – svēts sašutums ir pilnīgi pretējs naidam) rastos latviešos. Jēzus arī sašuta, kad ieraudzīja templī tirgotājus. Viņš ar svētu sašutumu, nevis naidu, tirgotājus izdzina no tempļa. Sašust par taisnīgumu, par svētuma aizskaršanu ir augstākais sašutuma veids.
DDD: Jā, un tautas brīvība un dzīvība ir svētums.
A.G.: Turklāt, kamēr cīnās ar ārējo ienaidnieku, visas valstis pieļauj, ka tauta tobrīd var just pat naidu. Parastam cilvēkam jau ļoti grūti ir saprast, ka naida vietā jājūt augstāki ideāli. Viņš jau tāpat jūt naidu, ja ienaidnieks ir nošāvis viņa māti, tēvu, bērnus… Piemēram, latviešu leģionāriem bija tiesības nīst padomju iebrucējus par Staļina pastrādātajām zvērībām. Vai tad Staļins mācīja krieviem nenīst vāciešus? Tieši otrādi. Un pareizi – kurš var pārmest Staļinam par to, ka viņš gribējis atbrīvot savu valsti no ienaidnieka?
Protams, Staļins man nav autoritāte, bet tajā brīdī viņš rīkojās pareizi. Viņš, protams, izdarīja noziegumu, izsūtīdams cilvēkus, bet, aizsargājoties no ārēja ienaidnieka, rīkojās pareizi, ka pieļāva naidu pret okupantu. Tomēr Staļinu es kritizēju vairāk nekā lielu – vienīgi šajā jautājumā gribu viņu uzteikt.
DDD: Manuprāt, ikvienam valsts vadītājam tā jārīkojas pret ārējiem ienaidniekiem. Jo pretējā gadījumā ir gaidāma tikai okupācija.
A.G.: Jā, tikai tā.
Pirmkārt, dzīve bez okupantiem!
Aivars Garda: Šodien, braucot autobusā, ieklausījos “Latvijas Radio 1” Aida Tomsona raidījumā. Tomsons bija paaicinājis Annu Stroju, kas ir pret likumu, kuru grib ieviest Šadurskis, par pāreju uz latviešu valodu. Viņa ir pret to, ko pat oficiālā vara atbalsta. Pēc manām domām, viņa ir tipiska lielkrievu nacisma pārstāve – tas ir mūsdienu krievu nacisms. Un tāds Tomsons, latvietis, paaicina faktiski ārējo ienaidnieku pie sevis uz radio un runā ar viņu kā ar līdzvērtīgu! Ļoti draudzīgi diskutē, uzklausa – kā tad tur nu būs, kā ne… Tas parāda, ka Tomsons pēc savas dabas neatšķiras no tādas Vaira Vīķes-Freibergas – visa viņa raidījumi, kas skar mūsu tautu, ir melu pilni. Viņa paša nostāja ir melīga. Pats viņš dzīvo melos un šos melus raida tālāk. Bet daudziem cilvēkiem, kas viņu klausās, viņš ir autoritāte. Ļoti gudrs esot – prot labi runāt. Kurš prot labi runāt, tas cilvēkiem ir gudrs – kā Vaira. Papagailis arī ir gudrs – prot runāt.
DDD: Par lielkrievu nacisma ideju paušanu būtu jātiesā un likumīgi jādeportē no valsts, nevis jāaicina uz sabiedrisko plašsaziņas līdzekli. Vai, jūsuprāt, tāds Aidis Tomsons un tie, kas viņā uzticīgi klausās, saprot, ka dzīvo melos?
A.G.: Dziļi sirdī saprot, bet savas labklājības labad dzīvo melos. Viņiem tas ir iestāstīts, un viņi paši ir kļuvuši par savas tautas nodevējiem – par tautas ideālu nodevējiem. Un tas ir jāsaka atklāti. Viņi būs tādi tik ilgi, iekams paši neattapsies un nemainīs domas taisnīguma virzienā.
Mēs būtībā nākam tādiem palīgā, sacīdami: “Attopieties, mainieties, neesiet gļēvuļi!” Viņi tiešām ir gļēvuļi, jo baidās zaudēt savu labklājību un dzīvību, ja gadījumā, kad cīnāmies pret okupantiem, sāktos kaut kādas jukas, kur kaut kas varētu būt jāzaudē. Kaut gan no okupantiem tagad var tikt vaļā pilnīgi bez jukām, atbalstot Putina repatriācijas programmu.
DDD: Vajadzīga vien pašu latviešu attieksme – tāda, ka viņiem gribētos braukt prom. Savukārt valstij vajadzētu atbalstīt šo repatriācijas programmu.
A.G.: Ja pēkšņi, kā ar brīnumu nūjiņu, Saeimā pie varas nonāktu cilvēki ar mūsu domāšanu, tad pat bez tautas attieksmes viņi panāktu okupantu izraidīšanu – tie aizbrauktu projām paši. Mēs pat viņiem piemaksātu, pavadītu ar orķestri turpat uz perona. Un tauta tikai skatītos un brīnītos. Tagad mums ir vajadzīgs tautas sašutuma gars, jo valdība un Saeima ir trula, remdena, nodevīga, gļēva.
Tāpēc jau ir vajadzīgas diskusijas, arī strīdi par šiem jautājumiem, lai tie iekustinātu latviešu apziņas.
DDD: Man ir jautājums – ja uzrastos šāda brīnumu nūjiņa un dekolonizācijas atbalstītāji pēc līdakas pavēles nokļūtu pie varas un veiktu dekolonizāciju, vai mūsu tautai tas būtu labi? Tauta nebūtu iemācījusies sajust šo svēto sašutumu pret ārējo ienaidnieku. Vai jūs to gribētu?
A.G.: Es jūs sapratu. Ja tas būtu no manis atkarīgs, es tomēr to izdarītu, jo tad mūsu domubiedriem būtu cerība, ka mēs tautas nākamai paaudzei spētu ielikt jau šos pašapziņas pamatus. Pašreizējām paaudzēm būtu ļoti grūti ieaudzināt drosmi, daudzi, visticamāk, nomirtu kā gļēvuļi, remdenie, nodevēji… Taču nākamās paaudzes tiktu audzinātas drosmīgas, tās savus gļēvos senčus noliktu vietā. “Mēs esam drosmīgi, izauguši taisnīguma, patiesības ideālos, bet jūs esat dzīvojuši melos, gļēvulībā, nodevībā, remdenumā – ejiet, redzēt jūs negribam!” – viņu bērniem būtu tiesības tā teikt. Es varbūt pārspīlēju, bet katrā ziņā vecāki, ja nebūtu mainījušies, šādu bērnu attieksmi būtu pelnījuši.
DDD: Atgriežoties pie Nacionālās apvienības. Jūs uzrakstījāt vēstuli šīs partijas ierindas biedriem un vēlētājiem. Varētu likties, ka jums tieši Nacionālā apvienība nepatīk. Bet – vai Jaunā konservatīvā partija vai ZZS, vai kāda cita ir labāka?
A.G.: Es jau nupat teicu, ka visas partijas ir līdzīgas – nevienai nav augstu ideālu. Ne ZZS, ne “Vienotībai”, ne “Saskaņai”, ne Nacionālajai apvienībai. Neesmu dzirdējis, ka arī jaunās partijas, kas vēlas iekļūt Saeimā, runātu par augstiem ideāliem – pirmkārt, par dzīvi bez okupantiem.
DDD: Ko tad partijas ierindas biedrs, kuram ir šie ideāli un kurš ir sašutis par ārējā ienaidnieka klātbūtni, lai dara? Vai viņš arī ir nodevējs, ja sastāv tādā partijā?
A.G.: Ja viņš nekādi neuzstājas, neprotestē pret savas partijas programmu, – tad viņš ar savu klusēšanu to atbalsta. Tāpēc labi būtu, ja viņš publiski paustu – esmu Nacionālās apvienības vai kādas citas partijas biedrs, esmu par dekolonizāciju, bet partija tam nepiekrīt, un esmu par to sašutis! Tāds cilvēks būtu cīnītājs.
DDD: Tātad jūsu vēstules mērķis ir pamodināt aktīvai rīcībai?
A.G.: Jā, ja ir tādi, kas spējīgi mosties, lai to dara!
Intervēja Līga Muzikante
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.7(405) [2018. gada 13.–26. aprīlis]