Amerikāņu filozofs, lingvists, kognitīvo zinātņu speciālists, sabiedriskais darbinieks un politikas analītiķis Noams Čomskijs ir izveidojis sarakstu ar desmit spēcīgākajām un efektīvākajām stratēģijām, kuras izmanto globalizācijas lielmeistari, lai manipulētu ar sabiedrību caur plašsaziņas līdzekļiem visā pasaulē. Tādējādi par šo mediju uzdevumu ir kļuvis nevis sabiedrības informēšana, bet gan melu izplatīšana.
Desmit masu manipulācijas stratēģijas
Noams Čomskijs
1.Novērst uzmanību
Galvenais sabiedrības pārvaldīšanas elements ir cilvēku uzmanības novēršana no svarīgām problēmām un lēmumiem, kurus pieņem valdošā politiskā un ekonomiskā elite. Uzmanība tiek novērsta, pastāvīgi piesātinot informatīvo telpu ar maznozīmīgiem paziņojumiem.
Uzmanības novēršana ir visai būtiskai, lai pilsoņiem nedotu iespēju iegūt svarīgas zināšanas zinātnes, ekonomikas, psiholoģijas, neirobioloģijas un kibernētikas jomās. “Nepārtraukti novirziet cilvēku uzmanību no patiesajām sociālajām problēmām, pārslēdzot to uz tēmām, kurām nav īstas nozīmes. Nodrošiniet, lai cilvēki visu laiku būtu ar kaut ko aizņemti un viņiem nebūtu laika domāt; iesprostojiet viņus fermā pie citiem dzīvniekiem!” (Citāts no grāmatas “Klusie ieroči mierīgiem kariem”)
2. Radīt problēmu un tad piedāvāt tās risinājumu
Šī stratēģija tiek dēvēta arī šādi: “problēma–reakcija–risinājums”. Tiek radīta problēma, kaut kāda “situācija”, kas jau iepriekš ir iecerēta, lai, izraisot paredzamu sabiedrības reakciju, valdošās aprindas veiktu sev vajadzīgos pasākumus. Piemēram, pilsētās tiek pieļauta vardarbības spirāles iegriešanās vai organizēti terorakti, lai sabiedrība pieprasītu pieņemt likumus par drošības pasākumu pastiprināšanu un politikas maiņu, kas ierobežotu pilsoniskās brīvības. Vai arī tiek izraisīta ekonomiskā krīze, lai akceptētu nepieciešamo risinājumu – sociālo tiesību iegrožošanu un sabiedrisko uzņēmumu demontāžu.
3. Rīkoties pakāpeniski
Lai panāktu nepieņemamā pieņemšanu, cilvēku apziņās tas gluži vienkārši tiek iesakņots pakāpeniski – pilienu pa pilienam, diendienā, no gada gadā. Tieši šādā veidā pagājušā gadsimta 80. un 90. gados tika uztiepti principiāli jaunie noteikumi jeb neoliberālā kārtība. Līdz minimumam samazinājās valsts funkcijas, notika privatizācija, tika radīta nedrošība, nestabilitāte, masu bezdarbs, normālai dzīvei neatbilstošs atalgojums. Ja šie pasākumi notiktu vienlaicīgi, tad sabiedrība droši vien saceltos.
4. Atlikt uz vēlāku laiku
Vēl viens veids, kā uzspiest nepopulāru lēmumu, ir pasniegt to kā “sāpīgu un nepieciešamu” un panākt, lai sabiedrība šobrīd samierinās ar tā īstenošanu nākotnē. Ir krietni vienkāršāk samierināties ar iespējamiem upuriem nākotnē nekā tūlīt. Pirmkārt tāpēc, ka tas nenotiks nekavējoties. Otrkārt tāpēc, ka cilvēku masām vienmēr ir nosliece uz naivu cerību lološanu, ka “rītdien viss mainīsies uz labu” un no tiem upuriem, kas tiek prasīti, izdosies izvairīties. Šī stratēģija dod sabiedrībai vairāk laika pierast pie domas par pārmaiņām un pazemīgi tās pieņemt, kad pienāk laiks.
5. Uzrunāt tautu kā mazus bērnus
Vairumā gadījumu propagandas sižetos, kas paredzēti plašai auditorijai, tiek lietoti tādi argumenti, personāži, vārdi un intonācija, it kā tiktu uzrunāti skolas vecuma bērni ar attīstības traucējumiem vai garīgi atpalikušas personas.
Jo vairāk kāds vēlas maldināt klausītāju, jo lielākā mērā tas cenšas izmantot bērnišķīgus uzrunas formas. Kāpēc? “Ja kāds vēršas pie cilvēka kā pie divpadsmitgadīga vai jaunāka bērna, tad, atbilstoši uzņēmībai pret iespaidošanu, uzrunātā cilvēka atbildē vai reakcijā, ļoti iespējams, arī izpaliks kritiskais novērtējums, kā tas ir bērniem līdz 12 gadu vecumam.” (No grāmatas “Klusie ieroči mierīgiem kariem”)
6. Balstīties uz emocijām vairāk nekā uz pārdomām
Iedarbošanās uz emocijām ir klasisks veids, lai radītu cilvēkos īssavienojumu racionālajā analīzē un tādējādi bloķētu notiekošā kritiskas uztveres spējas. No otras puses, emocionālā faktora izmantošana paver durvis uz zemapziņu, lai iedēstītu tur vajadzīgās domas, vēlmes, šaubas, piespiedu vai noturīgas uzvedības modeļus…
7. Turēt cilvēkus tumsonībā un kultivēt viduvējību
Šī stratēģija paredz panākt to, ka cilvēki kļūst nespējīgi saprast paņēmienus un metodes, kas tiek lietotas, lai viņus vadītu un pakļautu.
“Izglītības kvalitātei, kuru saņem sabiedrības zemākie slāņi, ir jābūt pēc iespējas vārgākai un jākalpo tam, lai plaisa, kas atdala sabiedrības zemākos slāņus no augstākajiem, paliktu zemākajiem slāņiem nepārvaramas tumsonības līmenī.” (No grāmatas “Klusie ieroči mierīgiem kariem”)
8. Mudināt sabiedrību lepoties ar savu viduvējību
Šī stratēģija paredz sabiedrībā iesakņot domu, ka būt stulbiem, vulgāriem un neaudzinātiem ir moderni…
0. Veicināt vainas sajūtu
Cilvēkam tiek iedvests, ka tikai viņš pats ir vainīgs savās nelaimēs, jo viņam pietrūcis intelekta, spēju un centīguma. Tāpēc tā vietā, lai saceltos pret ekonomisko sistēmu, cilvēks uzsāk pašnoniecināšanu, visā vainojot pats sevi, kas rada nospiestību un noved pie bezdarbības. Bet bez rīkošanās par kaut kādu revolūciju nevar būt ne runas!
10. Zināt par cilvēkiem vairāk, nekā viņi paši zina par sevi
Pēdējo 50 gadu laikā zinātnes sasniegumu rezultātā ir radusies milzīga plaisa starp vienkāršo cilvēku un speciāli izglītoto cilvēku zināšanām, kuras ieguvusi un ar kurām rīkojas valdošā elite. Izmantojot atklājumus bioloģijā, neirobioloģijā un praktiskajā psiholoģijā, “sistēmas” rīcībā ir nonākušas zināšanas par cilvēku gan fizioloģiskajā, gan psiholoģiskajā plāksnē. Sistēmai ir izdevies uzzināt par cilvēku vairāk, nekā viņš pats zina par sevi. Tas nozīmē, ka vairumā gadījumu valdošajai elitei ir lielāka kontrole un vara pār cilvēkiem nekā viņiem pašiem pār sevi.
Avots: http://noam-chomsky.tumblr.com/
Tulkoja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.1(399) [2018. gada 12.–25. janvāris]