Pēdējā gadsimta laikā pasaulē ir risinājusies sieviešu cīņa pret aizspriedumiem, vardarbību un netaisnīgu attieksmi. Rezultātā tikušas ieviestas tiesības, kas garantē sievietēm līdztiesību.
Diemžēl 1970. gados feminisms nonāca kādas jaunas ideoloģijas (dženderisma) ietekmē, kas propagandē revolucionāru redzējumu. Kopš šī brīža cīņa par “sieviešu līdztiesību” visai bieži tiek izmantota, lai uzbruktu tradicionālajai ģimenei un mātes lomai, reizē atbalstot seksuālu izvirtību. Tieši tāpēc dažādas iestādes, kuras atbalsta valstu valdības, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību, vairāk kalpo par radikālā feminisma ideju virzītājspēku, nevis patiešām aizsargā sieviešu un sabiedrības intereses. Viena no bīstamākajām ideoloģijām ir dženderisms. Par to stāsta Deila O’Līrija (Dale O’Leary) – dženderisma pētniece no ASV, grāmatas “The Gender Agenda: Redefining Equality” autore, portāla “TheFactIs.org” redaktore.
Ģimenes noārdīšana
Saruna ar žurnālisti Deilu O’Līriju
Kādi bija feministu kustības sākotnējie mērķi Rietumos?
Deila O’Līrija: Kopumā jāatzīst, ka 20. gadsimta otrajā pusē Rietumu sabiedrība ir cīnījusies, lai vīriešu un sieviešu līdztiesību saskaņotu ar acīmredzamajām bioloģiskajām atšķirībām. 1960. gados sievietes protestēja pret likumiem un paradumiem, kuru iespaidā viņas tika uztvertas citādi nekā vīrieši. Par atbildi kļuva valdību pieņemtie likumi, kas garantē sieviešu līdztiesību. Sievietes spēja tos ātri izmantot: pieauga sieviešu skaits augstskolās, profesionālajā darbā, augstos valsts amatos.
Kādēļ tad cīņa par sieviešu līdztiesību vienā brīdī pārvērtās par sieviešu cīņu pret vīriešiem un ģimeni?
Deila O’Līrija: 1970. gados feminisma kustībai pievienojās radikāles, kas sievietes uzskatīja par “apspiestās šķiras” prototipu, bet laulību – par “obligātu heteroseksuālismu”, t.i., apspiešanas instrumentu. Šī filozofiskā kustība tika atvasināta no Fridriha Engelsa darbiem, kuros viņš analizē ģimenes izcelšanos. 1884. gadā Engelss rakstīja: “Vēsturē par pirmās kārtas antagonismu jāatzīst antagonisms starp vīrieti un sievieti monogāmā laulībā, bet sieviešu apspiešanu no vīriešu puses – par pirmās kārtas apspiešanu.” Šulamita Fairstoune (Shulamith Firestone) savā grāmatā “The Dialectic of Sex” (“Seksa dialektika”, izdota 1970. gadā), pārveidojot šķiru cīņas ideju, jau aicina uz “dzimuma šķiru revolūciju”: “Lai iznīcinātu dzimuma šķiras, apspiestajai šķirai (sievietēm) ir jāsaceļas un jāpārņem kontrole pār reprodukciju… Tas nozīmē, ka feminisma revolūcijas mērķis ir nevis tikai vīriešu privilēģiju novēršana, kas ir bijis feminisma kustības uzdevums, bet arī dzimumu atšķirību likvidēšana; dzimumu atšķirībām vairs nebūs nekādas nozīmes.”
Tāpēc jaunais feminisms uzstājās ne tikai pret vīriešiem, bet arī pret mātišķību (mātes lomu)?…
Deila O’Līrija: Pēc Fairstounes domām, sieviešu apspiešanas būtība slēpjas mātišķībā un bērnu audzināšanā. Viņas piekritēji uzskata, ka aborts pēc pieprasījuma, kontracepcija, vispārēja seksuāla brīvība, sieviešu nodarbinātība un bērnu uzturēšana valsts audzināšanas iestādēs ir sieviešu atbrīvošanas priekšnoteikums. Nensija Hodorova (Nancy Chodorow) grāmatā “The Reproduction of Mothering” (“Mātes lomas reproducēšana”) apgalvo, ka, kamēr sievietes audzina un pilda audzināšanas pienākumus, bērni aug, uztverot cilvēci kā sadalītu divās, pēc viņas vārdiem – nevienlīdzīgās, šķirās; tas ir cēlonis iecietībai pret “šķiru” apspiestību.
Vai tas nozīmē, ka radikālās feministes vēlas, lai bērni dzīvotu bez ģimenes?
Deila O’Līrija: Jā. Jaunais feminisms grib nojaukt bioloģisko ģimeni. Alisone Džegere (Alison Jagger) grāmatā, kuru izmanto sieviešu kursos, apraksta dzimuma šķiru revolūcijas vēlamo iznākumu: “Bioloģiskas ģimenes atcelšana izslēgs arī seksuālu apspiešanu. Vīriešu un sieviešu homoseksuālisms un ārlaulības dzimumakti, no liberāla skatupunkta, vairs netiks uztverti kā alternatīvie varianti… Pats dzimumakta “institūts”, kurā sieviete un vīrietis spēlē noteiktas lomas, pazudīs. Cilvēce beidzot varēs atgriezties pie savas dabiskās, daudzveidīgās un perversīvās seksualitātes.”
Kā radies “gender” jēdziens?
Deila O’Līrija: Problēma, ar kuru saskārās cilvēki, kas sekmēja pret ģimeni vērsto revolūciju, bija nepieciešamība izslēgt “dzimumu šķiras”, kuras rodas no bioloģiskās atšķirības starp sievieti un vīrieti. Par dilemmas atrisinājumu kļuva dr. Džona Moneja (John Money) tēzes (Hopkins University, ASV). Līdz 1950. gadiem vārds “gender” bija gramatisks termins, kas norādīja, vai vārds ir vīriešu, sieviešu vai neitrālajā dzimtē. Monejs sāka to lietot jaunā kontekstā, izvirzot terminu “gender identity” (džendera identitāte), lai apzīmētu, vai konkrēta persona jūtas kā vīrietis vai sieviete. Monejs uzskatīja, ka dzimumidentitāte ir atkarīga no bērna audzināšanas un brīžiem tā atšķiras no bioloģiskā dzimuma.
Kā feministes pārtvēra dr. Moneja teoriju?
Deila O’Līrija: Keita Milē (Kate Millet) grāmatā “Sexual Politics” (“Seksuālā politika, izdota 1969. gadā) raksta: “Dzimšanas brīdī dzimumu atšķirību nav. Psihoseksuāla personība – tā tiek iemācīta pēc piedzimšanas.” Tādējādi džendera (“dzimtes”) kā sociāla produkta ideja tika iekļauta feminisma teorijās. Dženderisma iespaidā par feministu kustības prioritāti kļuva nevis cīņa pret sievietes diskriminējošu politiku, bet gan tādu ideju apkarošana, kas uzsvēra atšķirības starp vīrieti un sievieti, kā arī sievietes fundamentālo lomu bērnu aprūpē un audzināšanā.
Feministes visai bieži izmanto Apvienoto Nāciju Organizācijas forumu, lai pasaulei uzspiestu savas radikālās idejas. Vai tā notika arī ar dženderisma ideoloģiju?
Deila O’Līrija: Līdz 1990. gadam ANO dokumentos tika uzsvērta nepieciešamība novērst jebkādu sieviešu diskrimināciju, taču deviņdesmitajos gados galveno vietu jau ieņēma dženderisms. Piemēram, ANO aģentūras INSTRAW brošūrā “Gender Concepts” (“Džendera koncepcijas”) tiek apgalvots, ka dzimuma jēdziens izriet no “lomu un attiecību sistēmas starp sievieti un vīrieti, kas nav bioloģiski determinēta, bet atkarīga no sociālā, politiskā un ekonomiskā konteksta.”
Lielu problēmu rada tas, ka cilvēki, kuri lieto terminu “gender” (dženders), visai bieži neapzinās tā ideoloģiskās saknes.
Laikam jau vislabāk tas bija redzams ANO vispasaules konferencēs, kad daudzu valstu delegāti parakstīja dokumentus, kuros tika izmantots termins “gender”, pat nesaprotot, ko tas īsti nozīmē un ar ko atšķiras no jēdziena “dzimums”.
Deila O’Līrija: Taisnība. Atcerēsimies, piemēram, ANO Ceturto pasaules konferenci par sievietēm, kas notika Pekinā 1995. gadā. Rīcības platformas tekstā lasām: “Daudzās zemēs atšķirības starp sieviešu un vīriešu sasniegumiem un darbību vēl nav apzinātas kā sociāli konstruētu dzimumu lomu rezultāts, bet gan kā nemaināma bioloģiska atšķirība.”
Skaidrs, ka starp vīriešu un sieviešu lomām pastāv atšķirības, kas izriet no dabiskām bioloģiskām atšķirībām! Vīrietis taču nevar palikt stāvoklī vai barot bērnu ar krūti…
Deila O’Līrija: Jā, bet, no dženderisma perspektīvas raugoties, nav pieņemami, ka sieviete varētu izvēlēties mātes lomu kā pirmo aicinājumu. Visspilgtāk to apliecina Simones de Bovuāras (Simone de Beauvoir) atbilde uz Betijas Frīdanas jautājumu, vai sievietēm jāatstāj tiesības palikt mājās un audzināt bērnus. Rakstniece uz to sacīja: “Sievietēm nav jādod izvēles brīvība šajā jautājumā, jo pie šādas iespējas pārāk daudz sieviešu to arī izvēlētos.”
Ļoti nozīmīgi vārdi. Taču atgriezīsimies pie dr. Moneja teorijas. Vai tā tika zinātniski pierādīta?
Deila O’Līrija: Lai arī dženderisma ideoloģija kļuva aizvien populārāka, tās teorētiskie pamati sabruka. Moneja teorija tika apgāzta ar zinātniskiem pētījumiem par smadzeņu uzbūvi. Prenatālie pētījumi pierādīja, ka jau pirms piedzimšanas zēna un meitenes smadzenes būtiski atšķiras, kas ietekmē kustību, krāsu un priekšmetu uztveri. Tas nozīmē, ka, piemēram, zēniem ir “bioloģiska predispozīcija” izmantot vīrišķas rotaļlietas, bet meitenēm – sievišķas. Sievietes vēl pirms piedzimšanas ir īpaši jūtīgas pret citiem cilvēkiem, kas palīdz izpildīt mātes lomu.
Ko lai dara, ja daudzas feministes nevēlas atzīt sievietes unikālo lomu sabiedrībā un ignorē pētījumus, kas to pierāda!
Deila O’Līrija: Šī ir liela problēma. Zinātnieki, kas pēta bērna attīstības pašus pirmos etapus un cilvēka smadzeņu attīstību, ir satraukušies, ka tie, kas sievieti labprātāk redzētu kā darbaspēku un bērnus – bērnudārza aprūpē, ignorē atklājumus par mātes un bērna attiecību svarīgo nozīmi.
Dženderisms uzstājas par jauno laulības definīciju, kas iekļauj arī viendzimuma pārus. Pēdējos gados parādījusies vesela virkne rakstu, kuros tiek apgalvots, ka nepastāv atšķirības starp bērniem, kurus izaudzinājuši abu dzimumu vai viena dzimuma vecāki. Vai šādi pētījumi ir ticami?
Deila O’Līrija: Šo pētījumu analīze liecina, ka tie nav derīgi. Piemēram, profesors Linns Vardls (Lynn Wardle) raksta: “Vairums pētījumu par homoseksuāliem vecākiem balstās uz nepietiekošu dokumentāciju, kas ir vāja metodoloģijas un analīzes ziņā. Tāpat jāatzīmē ļoti vāja empīriska bāze, kas neļauj izdarīt secinājumus par sociālo politiku.” Tikmēr daudzi pētījumi pierāda, ka tēva un mātes esamība uzlabo bērna pašsajūtu.
Kā norāda Patriks Feigans (Patrick Fagan) no Heritage Foundation, pastāv pārliecinoši pierādījumi par labu ģimenēm, kur bērni aug kopā ar tēvu un māti. Savukārt bērni, kurus audzinājušas vientuļās mātes vai kuru vecāki šķīrušies, pakļauti lielākam nabadzības, pārkāpumu, uzvedības un emocionālu problēmu riskam.”
Sabiedrības nākotne ir atkarīga no bērniem, tāpēc rūpes par bērniem ir mūsu pienākums.
Avots: “Gender”- nowa, niebezpieczna ideologia, niedziela.pl
Izmantots Marka Jermaka tulkojums
http://civitas.lv/index.php/component/k2/item/660-dzenderisms-jauna-bistama-ideologija
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(398) [2017. gada 22. decembris–2018. gada 11. janvāris]