Klaudija Tiltiņa
Žurnālistu savienības biedre
brīva žurnāliste
Pasaulē sākusies vērtību paradigmas maiņa. Nacionālā ideja atkal tiek likta pirmajā vietā un uzskatīta par galveno, paceļot to pāri “progresīvajai” ideoloģijai. Tā precīzāk izgaismo un leģitimē, neraugoties uz sistēmisko ignorēšanu, noklusēšanu un kompromitēšanu.
Eiropas Savienībā labējo partiju nacionālais virziens pastiprinās, iedvesmo, sola “atgūt savu valsti”, mēģina gāzt liberāļus, atmaskot melus par liberālisma politkorektumu.
Attīstības fundamentālie likumi pasauli atvaira no mākslīgām liberālisma dogmām, kas, neievērojot cilvēku dabu, sludina izmocītu apvienošanu. Šodien pasauli nepielūdzami valdzina dabiskas cilvēciskas attiecības, kas izpaužas atklātībā un nejūt vajadzību pēc ideoloģiska diktāta.
Ļaudis aizvien pamatīgāk pārliecinās, ka viņu un bērnu nākotne ir nenoteikta, nestabila un apdraudēta. Priekšā gandrīz nav manāms jelkāds gaismas stars. Tāpēc nepieciešams stingrs pamats, nepieciešams uzticēties un paļauties citam uz citu, nevis patērētāju idillē cīnīties par vietu zem saules, kas izraisa konfliktus, opozīciju, karus, melus, vispārēju uzmanīšanu, izspiegošanu, sabiedrības noslāņošanos, parādu važas un ir nejēdzīgs, bezgalīgs skrējiens vāveres ritenī.
Eiropā savstarpējo sakaru sistēma ir birokrātiski sagrozīta un liberāli demoralizēta, un no apvienošanas nav iespējams kopīgi gūt kādu labumu. Tā vietā, lai izveidotu īsteni dzīvotspējīgu tautu un cilvēku aliansi, Eiropa aprobežojas ar finansēm. Rezultātā Eiropas kontinentam sociāli ekonomiskā nasta ir kļuvusi par smagu. ES nav nekāda savienība, ne kopējo interešu vienotība, ne apzināta pievēršanās kopībai un pretmīlestībai, savstarpībai, bet gan nevienlīdzīga, netaisnīga resursu sadale, jo lauvas tiesu likumsakarīgi iegūst stiprākie.
Ekonomiskā eirointegrācija bez rūpīgas, lietišķas sociālās vienprātības ir lemta izgāzties. Rietumu propaganda spējīga skalot smadzenes, bet tā izjuks “dvēselēs”, cilvēku esībā. Šengenas zona, kopējā valūta, Eiropas Parlaments – teorētiski tās visas ir labas idejas, it kā saskan ar globālām dabiskām tendencēm, stiprākiem cilvēku sakariem. Tomēr tās neapvieno sirdis, un tāpēc, kaut arī ļoti civilizētā cīņā, visi deģenerējas.
Nākotnē Eiropā jāpārkārto finanšu ekonomiskā struktūra. ES vajadzīga jauna apvienošana: labāk sabalansēta, taisnīgāka, stabilāka, bet galvenais – patiesa, nevis farizejiska. Īstenai apvienošanai vajadzīga daudz augstāka platforma nekā finanses un ekonomika. Mūsdienās kādreizējās idejas neglābjami ir novecojušas, pašreizējā globalizācijas etapā tās sagādā kaitējumu.
Mums ir vajadzīga zinātne, kas pētī cilvēku savstarpējos sakarus, kas dziļi iekļūst globālajā un cilvēku dabā. Zinātne, kas ar faktiem un precīzām prognozēm pierādījusi to, cik mēs esam atkarīgi cits no cita kopējā vienotā sistēmā, un kā pareizi veidot dzīvi tajā – ieskaitot tirgus, bet ar tiem neaprobežojoties. Patlaban savstarpējās atkarības mezgli ir savilkti jo cieši – līdz sāpēm: “savienības uz mūžu” smagums irst pašu vainas dēļ, savstarpēja sapratne šķiet nesasniedzama, un, galvenais, nav stabilitātes. Brīvības diktatūrā liberālisms deģenerējas.
Mūsdienu krīzes risinājums ir meklējams ne jau tradicionālos ekonomiskos un politiskos instrumentos, bet gan pareizi veidotās cilvēku attiecībās un jaunā sociālā līdzsvarā, kas personību un sabiedrību paceltu vienotības stadijā.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(394) (2017. gada 27. oktobris–9. novembris)