Andrejs Mūrnieks
LU vadībzinātņu doktors
Sarunu festivālā “Lampa” notika diskusija par kultūras nozīmi mūsdienu sabiedrībā. Studenti, kuri to organizēja, lūdza mani būt par tādu kā sātana advokātu, “kas ļaunu vienmēr grib, bet labu nes”. Tas nozīmē: minēt iemeslus, kāpēc kultūras apguve un mācīšanās skolās (kultūras vēstures, kulturoloģijas mācību priekšmetu vai kādās citās formās) būtu nevēlama.
Šo pamfletu var nosaukt par “kultūras apoloģiju, izejot no pretējā” jeb “apoloģiju caur noliegumu”. Tajā apgalvots pretējais tam, ko autors domā un kam tic.
(Turpmāk tekstā ar jēdzienu “kultūra” sapratīsim “augsto kultūru” jeb Kultūru ar lielo burtu – tas nozīmē: vērtības un augstākos ideālus, kas vieno cilvēkus kādā sabiedrībā, nevis masu kultūru.)
Kāpēc kultūra un tās apguve būtu nevēlama, varbūt pat BĪSTAMA?
Pirmkārt, kultūra piedāvā cilvēkam augstus morālus kritērijus un paraugus. Salīdzinādami ar tiem pašreizējo realitāti, cilvēki varētu kritiskāk vērtēt notiekošo. Tas ir bīstami jebkurai varai. Briestu neapmierinātība ar meliem, kuluāru sarunām, shēmošanu un politiķu nepamatotiem solījumiem.
Otrkārt, kultūra attīsta brīvdomību, jo ļauj iepazīt dažādu sabiedrību pagātnes pieredzi. Tas palīdz iegūt jaunus skatupunktus uz notiekošo. Bet ļaudīm taču jāsamierinās ar to, kas ir. Turpretī kultūrā, piemēram, literatūrā un teātrī, mēs sastopamies ar paraugiem uzņēmīgai rīcībai. Tas var apdraudēt esošo kārtību, iedvesmot pilsoņus uz protestiem. Lai tas nenotiktu, augstās kultūras vietā labāk piedāvāt TV un masu medijos piezemētus tēlus, kuru vienīgā jēga ir dzīvot tikai šeit un tagad, tenkot, domāt par saviem tērpiem, ārējo imidžu vai realitātes šoviem. Ja ļaudis nezinās, ka tas kādreiz jau noticis, piemēram, Senajā Romā, un novedis šo civilizāciju pie bojāejas, tad viņi turpinās domāt tikai par baudu un naudu – tā kalpojot industrijām, kas viņus apgādā ar “maizi un izrādēm”!
Treškārt, klasiskā kultūra skaudri liek apzināties eksistenciālos jautājumus. Tā mudina tiekties pēc patiesības, tiekties pēc pilnīgā, mūžīgā, transcendentālā, iedvesmo cilvēku būt par kaut ko vairāk, nekā viņš ir. Tāpēc tā traucē manipulēt ar cilvēku un padarīt ļaudis par viegli vadāmu pūli. Kultūra atraisa cilvēkos ilgas pēc neikdienišķā, ideālā. Tas var kļūt bīstami patērētājsabiedrības sistēmai. Kā tad pelnīs lēto piedāvājumu producenti, seriālu ražotāji, “Coca-Cola” un hamburgeru tirgotāji? Kurš pirks zīmola preces un citus krāmus? Tā jau visa globālā ekonomika var apstāties!
Lai to nepieļautu, lai mazinātu kultūras ietekmi, ir vairākas metodes. Vispirms, protams, jāpanāk, lai cilvēki nespētu vienoties par to, kas tā kultūra tāda ir. Lai nebūtu skaidrs, kad par kultūru runā kā par mākslas sinonīmu, kad – kā par cilvēka pārveidotu vidi, kad – par uzvedības paradumu kopumu, kad – par vērtību sistēmu.
Nē – vēsturei!
Kultūra izaug no vēstures, no tradīcijām, no gadsimtos krātas pieredzes un vērtībām. Jāapcērt kultūrai saknes! Jāizslēdz vēsturiskā pieredze no sabiedrības apziņas. “Neziņā ir spēks!”
Ja nu tomēr kaut kas jāmāca, tad lai cilvēkiem vēsture asociējas tikai ar sausiem gadskaitļiem vai vēsturē tie redz tikai negatīvo. Tas radīs pārliecību, ka mūsdienas ir labākais, kas jebkad pastāvējis. Jāpanāk, lai pagātnē cilvēki saskatītu tikai karus un vardarbību, verdzību un dzimtbūšanu, sirojumus un inkvizīciju, masu slepkavības un sieviešu apspiešanu. Tad jebkura blēdība, shēmošana, spekulācija, uzpirkšana mūsdienās izskatīsies pēc bērnu spēlītēm, salīdzinot ar tām šausmām, kas pieredzētas senatnē.
Lai nevienam neienāktu prātā, ka cilvēki var notikumu gaitu mainīt, jāiedveš pārliecība, ka vēsturi nosaka nemaināmi, no cilvēka gribas neatkarīgi vareni spēki – piemēram, dzīvnieku pasaulē novērotā dabiskā atlase. Tas jāattiecina uz cilvēku sabiedrību kā cīņa par dzīves telpu un varu: starp rasēm un tautām vai starp šķirām, vai starp ekonomiskajiem grupējumiem, vai starp dzimumiem. Jāliek saprast, ka cilvēka spēkos nav mainīt vēstures gaitu!
Ir arī otrs paņēmiens, kā neitralizēt vēsturi, – parādīt to kā neizzināmu melu kamolu vai sazvērestību sēriju. Par katru vēsturisku notikumu taču var sameklēt pretrunīgus apgalvojumus un vērtējumus. Ej nu zini, kā bija patiesībā! Ir jāmāca viedokļu vēsture, nevis faktu vēsture! Tas palīdzēs cilvēkiem saprast, ka vēsturiskās patiesības gluži vienkārši nav. Lai katrs domā, ka vēsture ir tas, kas kādam izdevīgi, ka ar vēsturi var pamatot jebko. Līdz ar to ļaudis atmetīs ar roku patiesības noskaidrošanai, savu senču paraugam, savas tautas, valsts un civilizācijas mantojumam un beidzot sāks dzīvot tikai šodienai – pērkot visu, ko viņiem iesaka reklāma, uzticoties tam, ko iestāsta masu mediji un politiskā propaganda.
Vislabāk mācīt tikai par pēdējo gadsimtu. Senākais notikums, uz kuru atsaukties, lai būtu Franču buržuāziskā revolūcija. (Dž. Orvela romānā “1984” speciāls valsts departaments pārraksta vēsturi katru mēnesi atbilstoši partijas tā brīža politiskajām un ekonomiskajām problēmām un lēmumiem! Tas varbūt ir pārspīlēti, bet svarīgi, lai ļaudis nemeklētu sakarības civilizāciju attīstībai tūkstošgadu griezumā un nepētītu krīžu un pagrimuma iemeslus, kurus varētu attiecināt uz mūsdienām!) Jāmāca ir tikai par tiem tematiem, kas ir dienas kārtībā patlaban (sieviešu tiesības, brīvais tirgus, seksualitātes atbrīvošana u. tml.). Galvenais – nesalīdzināt viena laikmeta sabiedrības savā starpā, bet konfrontēt tās tikai ar mūsdienām. Tad jebkuram būs skaidrs, ka vienīgā pieņemamā sistēma ir tā, kas patlaban valda.
Nē – varoņiem!
Ja tomēr kultūra jāmāca, tad jāpanāk, lai skolēni nepazītu varoņus un ģēnijus. Par varoņiem – cilvēkiem, kuri spējuši ziedoties kādas augstākas idejas vai citu cilvēku labā, – labāk nestāstīt nemaz. Citādi vēl ļaudis iedomāsies, ka viņi paši arī var ietekmēt sabiedrības procesus, nopietni iestājoties par savas tautas vajadzībām. Tas nu būtu pēdējais, ko vajadzētu pieļaut! Citādi tas var apturēt globalizācijas procesus, kas taču laimīgi virzās uz visu nāciju saplūšanu vienā, vienotas ekonomikas virzienā, vienas valodas, vienas politiskās sistēmas un vienas masu kultūras virzienā – līdz būs tapusi “brīnišķīgā jaunā pasaule”.
Pagātnes nacionālo varoņu piemērs varētu pamudināt cilvēkus iestāties par savu kopienu, par savas nacionālās valsts interesēm. Tas ir bīstami! Tā līdz revolūcijām var būt tikai viens solis! Ģēniji un varoņi taču parādītu, ka pat viens cilvēks var mainīt politikas, zinātnes, mākslas vai pat veselas civilizācijas nākotni. Tas nekur neder! Mūsdienās ir vajadzīgi patērētāji, nevis cīnītāji.
Cilvēka uzdevums ir lepni un brīvi ņemt kredītus un tad visu mūžu vergot, lai tos atdotu. Galvenais iedvest viņiem, ka tieši tā arī ir visaugstākā brīvības un progresa izpausme. Tāpēc jāiestāsta, ka ikviens cilvēks ir pasaules naba, ka ikvienam ir tiesības jebkuru savu iegribu izpaust un apmierināt. Ieņēmis šo priekšstatu galvā, iedomīgs un pašpārliecināts, no savām saknēm un tradīcijām atteicies, indivīds necentīsies izkopt savu garīgo dzīvi, savas spējas un radošo potenciālu, bet gan tieksies baudīt, pirkt un tērēt – to, ko viņam sarūpējuši un notirgojuši citi. Vislabāk strādās tāds vergs, kurš būs pārliecināts, ka pats izvēlējies savu dzīvesveidu un ir visbrīvākais cilvēks pasaulē.
Vēl viens paņēmiens, kā neitralizēt varoņu ietekmi, ir izskaidrot ģēnija parādīšanos ar nejaušību, dzīves apstākļiem, “vēsturisko nepieciešamību” vai iedzimtību, bet – vislabāk – ar slimību, ar kādu anomāliju bērnībā, psihisku traumu u. tml. Teicienu “no ģēnija līdz ārprātīgajam ir tikai viens solis” jāapvērš otrādi! Ja visi ģēniji ir slimi dīvaiņi, tad taču neviens netieksies kļūt par ģēniju, par izcilību, jo nevēlēsies kļūt par trako.
Ja nu tomēr ievērojamas vēsturiskās personas būtu jāmin, tad labāk mācīt par noziedzniekiem un masu slepkavām – par Hitleru, Staļinu, Mao, Torkvemadu, Boržijām, Neronu, Polu Potu. Pilnīgi lieki vēsturē vai kulturoloģijā ir minēt par Albertu Šveiceru, Bērtranu Raselu, Asīzes Francisku, Kalkutas Terēzi, Martinu Luteru Kingu, Robēru Šūmani, Blēzu Paskālu vai Mahātmu Gandiju.
Ja tomēr nāktos kādu no minētajiem raksturot, tad atcerēsimies, ka jebkuram varonim var atrast trūkumus! Pat Kalkutas Terēzei nebija kaut kas kārtībā ar grāmatvedību! Tas nekas, ka viņa izglābusi 40 000 cilvēku no nāves un ciešanām, – jārada šaubas arī par viņu. Nevar būt, ka cilvēki rīkojas nesavtīgi! Gan jau, ka tur ir kāds slēpts vai neapzināts savtīgs iemesls, tikai jārok! Arī ievērojamu cilvēku biogrāfijas jāpārvērš par šādiem “cūku rakumiem” – rūpīgi meklējot, kādu neķītru, savtīgu vai slimīgu impulsu mudināts, cilvēks pēkšņi bija kļuvis tik altruistisks, radošs vai varonīgs. Ideālu cilvēku nav! Visi darbojas savtīgās interesēs!
Kādam jābūt mūsdienu cilvēka varonim? Jārūpējas, lai par skolēnu paraugiem kļūst viduvējības, piemēram, no realitātes šoviem, cilvēki, kas vāji māk dziedāt, dejot vai neprot uzvesties un savaldīties, – tādi, kuri ir nedaudz zem vidējā līmeņa. Lai katrs mietpilsonis pie sava TV ekrāna varētu pašapmierināti konstatēt: “Nu, šitā dziedāt, izteikties vai dejot varētu arī es, vienkārši tam pajoliņam, kas tur mokās un stostās ekrānā, ir paveicies nokļūt raidījumā!” Šādu cilvēku atrašanos TV ekrānos jāattaisno ar “reālās dzīves” parādīšanas nepieciešamību. Māksla taču jātuvina tautai! “Māksla pieder tautai!” Katram skolēnam savus pokemonus un teletūbijus! Lai tik skraida un ķersta brīvajā laikā! Galvenais – netraucēt un neapgrūtināt ar mājasdarbiem!
Ja realitātes šovu ierindas personāži kļūst pārāk garlaicīgi, tad par varoņiem jāpiedāvā seklas, banālu interešu virzītas, izrādīties gribošas “zvaigznes”, kuru intereses būtu: pēc iespējas pilnāks skapis ar apģērbiem un pilns bārs ar alkoholiskajiem dzērieniem.
Nē – morālei!
Vai kultūras mācīšana būtu jāsaista ar morāli? Noteikti – nē! Ar prieku jākonstatē, ka ir izdevies vismaz tikumības jēdzienu padarīt smieklīgu un bezjēdzīgu. Tas nu uz ilgu laiku ir pārvērsts par sinonīmu viduslaiku tumsonībai un muļķībai. Paldies par to visiem tiem, kas piedalījās ņirgāšanās kampaņā par “tikumības vadlīnijām”! Pats labākais, ka pat tie, kuri par tām iestājās, nu ir pieklusuši – pēc cīņas – un tālāk vairs nerūpējas, lai kaut kas no tā, kas tur sarakstīts, tiktu reāli īstenots izglītībā.
Bet tikmēr skolu, kurās māca ētikas vai filozofijas mācību priekšmetus, paliek arvien mazāk. Un – pareizi! Kāpēc apgrūtināt bērnus ar tik grūtām lietām? Labāk izklaidēt ar jautriem uzdevumiem, viegliem testiem, dažādiem nebūtiskiem, bet intriģējošiem tematiem. Būtu labi, ja skolēni būtu atvērti jebkuram jaunam piedāvājumam, bez jebkādām robežām un muļķīgām morāles normām. Esam taču “atvērtā sabiedrība”. Kāds negudrs komentētājs gan ir teicis, ka “organisms visatvērtākais ir uz operācijas galda, bez dakteru palīdzības gan tā ilgi dzīvot nevar”.
Bet dakteri, par laimi, mums ir. To ir vesels pulks, kas gatavi pastrostēt, uzkūdīt, kārdināt, paglaimot un attaisnot jebkuru atkāpi no muļķīgajām normām, apsveicot ikvienu uzdrīkstēšanos nemitīga sabiedrības apziņas progresa virzībā uz arvien tālākiem atbrīvošanās apvāršņiem. Līdz ikvienam jau asinīs būs pilnīga “pakļaušanās”! Ļaudis iemācīsies vienmēr “peldēt pa straumi” (nevis pret straumi)!
Jāmāca, ka vienīgā morāle ir tā, kas izriet no likumiem, nevis likumiem jābalstās uz vērtībām un morāles principiem. (Bet likumus vienmēr varēs pieņemt to interesēs, kam nauda un vara.) Morāle un vērtības taču katrā laikmetā ir savas. Tātad nav nekādas universālas morāles, kuru vajadzētu ievērot visiem. Katrai grupai, tautai, laikmetam vai kultūrai un katram indivīdam taču ir sava izpratne par to, kas ļauns un kas labs.
Galvenais, lai cilvēkiem nerastos ne mazākās aizdomas, ka morālu kārtību būtu iespējams saskatīt vēsturē. Jānovērš domas, ka noziegumi galu galā nāk gaismā un to veicēji vai pieļāvēji saņem atmaksu, ka sabiedrības, kas nicina morāli un sistemātiski pieļauj netaisnību vai paverdzina citas tautas, galu galā iznīkst.
Uzskati par vēsturiskā taisnīguma lomu pagātnē ir nevis atklāti jānoliedz, bet tos vislabāk neitralizēt – parādot, ka tie ir naivi. Visu nosaka ekonomika, ieroči, resursi un politiskā viltība. Tad cilvēki arī mūsdienās neprasīs no politiķiem godīgumu, bet ievēlēs tos, kas “zags mazāk”, varbūt padalīsies ar nozagto. Viņi meklēs nevis taisnīgumu un patiesīgumu politikā, bet efektivitāti, izdevīgumu un tūlītēju labumu sev – kādu atlaidi transportā vai apsveikumu svētkos, bet ne mērķtiecīgu valsts izaugsmi.
Nē – saturam!
Svarīgi novirzīt uzmanību no jautājumiem “kas” un “kāpēc” uz jautājumu “kā”; no satura – uz tehnikām un metodēm; no mērķa – uz līdzekļiem. Tad cilvēks beidzot sāks uztvert pasauli kā izmantojamu objektu, kura vienīgais mērķis ir paša vajadzību apmierināšana. Jautājums par esamības augstāko jēgu jau diezgan pasen ir gandrīz izzudis no cilvēku apziņas. Tas ir labi! Indivīdiem ar emocionālāku pieeju tā vietā jāpiedāvā lokāla dabas aizsardzības tematika – ne jau patēriņa fundamentālo paradumu maiņai, bet sirdsmieram. Lai kāds skaļš pikets par dzīvnieku likteni cirkā aizstāj jebkuru domu par atturības, pieticības un mērenības nozīmi savā dzīvē un patērētājsabiedrības sistēmā.
Pilnīgi pietiek, ja skolās veselības mācībā iemāca rīkoties ar zināmiem gumijas izstrādājumiem, dabas zinībās – pastaigā pa mežu, meklējot sēnes, vizuālajā mākslā iedveš domu, ka jebkurš smērējums ar otu jau ir mākslas darbs, bet mūzikā jebkurš troksnis taču ir modernā mūzika (aleatorika, klasteri).
Literatūrā jāpanāk, lai skolēniem nemāca par daiļdarba saturu, varoņiem un idejām, bet tikai par formu, mākslinieciskās izteiksmes tehnikām. Vislabāk regulāri šokēt ar kādu neparastāku izteiksmes līdzekli, piemēram, lamu vārdiem dzejolī. Tas pārvērtīs stundu par jautru piedzīvojumu, bet novērsīs no tādām kaitīgām lietām kā pārdomas par savas dzīves jēgu, no domām par savas tautas nākotni (demogrāfiskās krīzes dēļ) vai visas cilvēces likteni (pieaugot spriedzei starp civilizācijām).
Vēl paliek kādreiz populārā kultūras vēsture jeb kulturoloģija. Bet pirmais solis tās ietekmes mazināšanā jau noticis pirms dažiem gadiem, kad izdevās no šī mācību priekšmeta gandrīz pilnībā izskaust visu vēsturisko, pārsaucot kultūras vēsturi par kulturoloģiju un – pie reizes – samazinot šādu stundu skaitu. Būtu ideāli, ja to varētu pilnībā integrēt sociālajās zinībās vai mākslu mācību priekšmetos, vai politiskajā vēsturē.
Ja tomēr tā paliek skolu plānos, tajā ir jāiekļauj pēc iespējas vairāk sarežģītu terminu, pretrunīgu teoriju, nenoteiktības un jucekļa. Jāiestāsta, ka egoisms ir humānisms, bet visatļautība – brīvība, piedošanas vietā jāsludina tikai iecietība – pret visu, arī pret ļauno, jo ļaunajam taču esot jābūt līdzsvarā ar labo. Novecojušā vārda “mīlestība” vietā lai runa ir tikai par seksu! Bet patiesības nav un nevar būt, jo viss taču ir relatīvs!
Un, pats pēdējais, – ir jāraugās, lai diskusijām par kultūru nekad nesekotu rīcība kultūras politikā un izglītībā. Lai tas paliek jauku sarīkojumu – tādu kā “Lampa” – ietvaros, par ko pačalot intelektuāļiem savā vidē. Pārējiem “kultūras grozā” pietiks ar “saimnieks meklē brūti”, “pīrādziņ, nāc ārā”, svingeru šoviem un ekstrasensu cīņām.
Labu apetīti un saldu dusu!