Pirms dažiem gadiem klajā nāca Braiena Marka Riga grāmata “Žīdu karavīri Hitlera armijā. Līdz šim nepateiktais par nacistu rasu likumiem un žīdu izcelsmes karavīriem Vācijas bruņotajos spēkos”, par kuru tās autors saka: “Kad satiku Simonu Vīzentālu, viņš man ieteica nedokumentēt šo pētījumu, sakot, ka žīdiem jau tā pietiek problēmu. Tad es viņam pajautāju, kāpēc mums vajadzētu kaut ko ignorēt, ja tā ir tikai vēsture un ļauj iepazīt cilvēciskos apstākļus un uzvedību. Viņš nesniedza labu atbildi.” B.M.Rigs neuzskatīja par vajadzīgu paklausīt Vīzentālam un turpināja darbu pie pētījuma, kurš paver skaidrāku skatu uz vēstures patiesībām. Neilgi pēc grāmatas publicēšanas angļu valodā tā tika pārtulkota latviski un izdota apgādā “Vieda”.
Pētījums par žīdu karavīriem Hitlera armijā tika sākts pēc tam, kad B.M.Rigs atklāja žīdu izcelsmi pats savos radurakstos. Viņš ir dienējis Izraēlas armijā kā brīvprātīgais un ir ASV jūras kājnieku korpusa virsnieks. Tagad Braiens Marks Rigs ir filozofijas zinātņu doktors un kara vēstures profesors Amerikas Militārajā universitātē un Dienvidu Metodistu universitātē. Lai arī asi kritizēta, tomēr viņa sensacionālā, “nepolitkorektā” grāmata “Žīdu karavīri Hitlera armijā” ir saņēmusi prestižo Viljama E. Kolbija Kara rakstnieku simpozija galveno balvu. Grāmata ir nopērkama Latvijas grāmatnīcās.
Saruna ar vēsturnieku, Dr. Phil. Braienu Marku Rigu
Džonass E. Aleksis: Kad 2011. gadā pirmo reizi lasīju jūsu grāmatu, es biju diezgan šokēts un vienlaikus arī dusmīgs. Biju sašutis, jo grāmatas par Otro pasaules karu sāku lasīt uzreiz pēc vidusskolas beigšanas. Veselu vasaru pavadīju, lasot Alanu Buloku, Viljamu L. Šīreru, Robertu Vaitu, Ianu Keršovu, Džonu Tolandu, Hannu Ārenti, Israelu Gūtmanu un vēl citus – un neviens no šiem cilvēkiem pat attāli nav pieminējis, ka nacistiskajā Vācijā būtu bijuši žīdu karavīri… Jūsu grāmata man patiešām bija atklāsme! Tad es pie sevis nodomāju: “Kāpēc agrāk neviens par to neko nebija rakstījis?”
Īsi pēc tam, kad biju izlasījis jūsu grāmatu, es sazinājos ar autoru, kurš ir sarakstījis Kalifornijas universitātes izdevniecībā publicēto grāmatu par holokaustu. Mūsu sarakstes laikā es viņam nejauši pajautāju: “Kāpēc savā grāmatā jūs neesat norādījis faktu, ka nacistiskajā Vācijā ir bijuši žīdu karavīri?” Viņš atbildēja, ka to ir zinājis, bet šī nav viņa grāmatas tēma. Grāmata bija 360 lappušu bieza, bet viņš nav spējis pat attālināti norādīt uz šo faktu!… Liels paldies, ka esat bijis tik drosmīgs un patiess.
Braiens Marks Rigs: Grāmata “Žīdu karavīri Hitlera armijā” ir tikusi publicēta vairākās valodās un ar lieliskām atsauksmēm. Katru mēnesi vēl joprojām saņemu vēstules no faniem – par spīti tam, ka grāmata nāca klajā jau 2002. gadā. No daudziem cilvēkiem, pirmkārt, no Maikla Berenbauma, esmu saņēmis uzslavu, ka tas ir vispilnīgākais darbs par šo tēmu. Arī Robs Kitino apgalvo, ka šis ir apbrīnojams pirmējs pētījums. Tāpēc jūtos laimīgs, ka grāmata tiek labi uzņemta visā pasaulē. Starp citu, viens no pēdējiem tulkojumiem, zviedru valodā, šogad saņēma ievērojamo Zviedrijas literatūras balvu dokumentālās prozas kategorijā.
Dž.E.A.: Es lasīju, ka šo grāmatu ir atzinuši [holokausta pētnieks, profesors] Maikls Berenbaums, [Vācijas militārās vēstures vadošais pētnieks] Roberts Kitino, [vēstures profesors] Stefens Frics, [ASV gaisa spēku vēsturnieks, zinātnieks] Džeimss Korums, Paula Haimane (jūsu kādreizējā profesore), [holokausta pētnieks, profesors] Natans Štolcfuss, [Vācijas vēstures pētnieks, profesors] Normans Naimarks, [Pensilvānijas universitātes Vēstures departamenta vadītājs, Eiropas vēstures pētnieks, profesors] Džonatans Šteinbergs, [Otrā pasaules kara un holokausta pētnieks] Džofrijs Megargijs, [Vācijas militārās vēstures pētnieks, profesors] Deniss Šovalters, [vēsturnieks, rakstnieks] Džeimss Tents… Kā ar citiem vēsturniekiem? Ko viņi saka, un vai jūs uzņemat viņu kritiku nopietni? Nelaiķis Rauls Hilbergs paziņoja, ka jūs esat bijis visai nenosvērts savā pieejā. Ričards Dž. Evanss no Kembridžas arī ir izteicies, ka jūsu grāmatas nosaukums maldinot…
B.M.R.: Visi nosauktie vēsturnieki, kuri atbalsta manu darbu “Žīdu karavīri Hitlera armijā”, ir savu jomu vadošie zinātnieki – un viņu galvojumi runā paši par sevi. Cēloņus, kādēļ grāmatai ir šāds nosaukums, esmu paskaidrojis jau ievadā. Man žēl, ka britu vēsturnieks Ričards Evanss domā, ka nosaukums ir maldinošs – tas nebūt tāds nav, un, galu galā, mums katram ir tiesības uz savu viedokli…
Pirms dažiem gadiem klajā nāca Braiena Marka Riga grāmata “Žīdu karavīri Hitlera armijā. Līdz šim nepateiktais par nacistu rasu likumiem un žīdu izcelsmes karavīriem Vācijas bruņotajos spēkos”, par kuru tās autors saka: “Kad satiku Simonu Vīzentālu, viņš man ieteica nedokumentēt šo pētījumu, sakot, ka žīdiem jau tā pietiek problēmu. Tad es viņam pajautāju, kāpēc mums vajadzētu kaut ko ignorēt, ja tā ir tikai vēsture un ļauj iepazīt cilvēciskos apstākļus un uzvedību. Viņš nesniedza labu atbildi.” B.M.Rigs neuzskatīja par vajadzīgu paklausīt Vīzentālam un turpināja darbu pie pētījuma, kurš paver skaidrāku skatu uz vēstures patiesībām. Neilgi pēc grāmatas publicēšanas angļu valodā tā tika pārtulkota latviski un izdota apgādā “Vieda”.
Savā pēdējā grāmatā par Trešo reihu Evanss sniedz citātus no manas grāmatas. Viņš ir vadījis manas debates Kembridžā, sniedzis nenovērtējamas atsauksmes par manu darbu un atbalsta manus secinājumus. Savā pēdējā grāmatā par Trešo reihu viņš piemin mani savās piezīmēs, un es esmu pagodināts tur atrasties – viņš nebūtu mani citējis, ja nenovērtētu manu pētījumu.
Dž.E.A.: Bet ko jūs varat teikt par Raula Hilberga kritiku?
B.M.R.: Viņam tā izlauzās, kad mana grāmata tika izcelta kādā avīzes “London Telegraph” rakstā 1996. gada decembrī. Tad vēl biju Kembridžas universitātes students. 2004. gadā konferencē Kalifornijā man bija iespēja pavadīt veselu vakaru kopā ar profesoru Hilbergu. Abi tur lasījām lekcijas par pētījumiem savās nozarēs. Pastaigājoties runājāmies par Trešo reihu un holokaustu. Mēs apspriedām arī viņa dienestu Otrajā pasaules karā. Tad viņš atzinās, ka nav lasījis manu grāmatu, bet, pārrunājot manu pētījumu rezultātus, viņš piekrita maniem secinājumiem. Hilbergs solījās izlasīt manu grāmatu un vēlāk to arī izdarīja. Viņam vairs nebija satraukums mana pētījuma dēļ.
Īsāk sakot, ja arī izskan kritika par manu grāmatu, tā pārsvarā rodas no publikācijām laikrakstos par manu darbu 1996. un 1997. gadā, kad es vēl nebiju ieguvis maģistra un filozofijas doktora grādu. Žurnālisti ir izrādījuši lielu interesi par manu darbu, un mēs (mans profesors Kembridžā Džonatans Šteinbergs un es) gājām pie medijiem, lai pārrunātu vairākas tēmas intervijām un atrastu pirmavotus. Tas nebija slavas dēļ, bet gan kā taktika, lai sasniegtu 70, 80, 90 gadīgos, kuri spētu atbalstīt mani un manus pētījumus. Taktika bija iedarbīga, jo raksti izraisīja simtiem vēstuļu, ar kuru starpniecību mēs nodibinājām kontaktus, lai veiktu pētījumus. Atskatoties es vēlētos, kaut būtu spējis vairāk ietekmēt to, kas tolaik par mani tika publicēts, bet žurnālistika dzīvo pati savu dzīvi.
Dž.E.A.: Kad rakstījāt grāmatu, vai jūs apzinājāties, ka šis pētījums varētu apgāzt faktiski visu, ko mēs zinām par nacistisko Vāciju?
B.M.R.: 1996. gadā Vīnē es satikos ar Simonu Vīzentālu, viņš man ieteica nedokumentēt šo pētījumu, paziņodams, ka žīdiem jau tā pietiek problēmu. Tad es viņam pajautāju, kāpēc mums vajadzētu kaut ko ignorēt, ja tā ir tikai vēsture un ļauj mums iepazīt cilvēciskos apstākļus un uzvedību. Viņš nesniedza labu atbildi. Vēlāk es viņam uzrakstīju vēstuli, jautājot, kā tad to vajadzētu pasniegt, jo savus pētījumus turpināju. Bet viņš man neatbildēja. Es biju vīlies par viņa atbalsta trūkumu, bet es sapratu, no kurienes viņš nāk. Īsāk sakot, mums kā cilvēkiem nekad nevajadzētu izvairīties no priekšmeta tikai tāpēc, ka tas ir nepatīkams.
Dž.E.A.: Vai kādreiz jūs esat domājis, ka šis jautājums ir pārāk kutelīgs un var izraisīt daudz strīdu?
B.M.R.: Es zināju, ka parādība, kuru pētu, var radīt strīdus, tomēr ziņas par žīdiem un žīdu karavīriem, kas cīnījušies vērmahtā Hitlera pusē, palīdz mums izprast vissatraucošākos jautājumus par holokaustu: piemēram, kurš zināja par holokaustu? Kāpēc cilvēki sekoja Hitleram? Kāpēc pastāv rasisms? Kas ir etniskums? Vai pastāv rases? Vai holokausts varētu notikt atkārtoti? Es pētu šos jautājumus dziļi – un “Žīdu karavīri Hitlera armijā” ir viens no vadošajiem darbiem par cilvēkiem ar daļēju žīdu izcelsmi (Mischlinge) Trešā reiha laikā.
Dž.E.A.: Vai bija kādas personas, kas centās jūs atrunāt no šāda pētījuma veikšanas? Piemēram, kad Normans Finkelšteins sarakstīja “Beyond Chutzpah: On the Misuse of Anti-Semitism and the Abuse of History”, [prominentais ASV konstitucionālo un krimināltiesību eksperts, tiesnesis] Alans Deršovičs nosūtīja vēstuli Kalifornijas universitātei, piedraudot iesūdzēt tiesā izdevēju, ja tas sadomās publicēt šo grāmatu. Par laimi, izdevējs apzinājās, ka Deršoviča apsūdzībām nav pamata, un grāmata tik un tā ieraudzīja dienasgaismu.
B.M.R.: Esmu sastapis dažus vācu akadēmiķus, kas nebija izpalīdzīgi. Bet lielākā daļa zinātnieku, kad saprata, ko es daru, sniedza lielu atbalstu. Sākumā bija daži cilvēki, kuriem likās, ka es neko neizpētīšu. Viens no ievērojamākajiem Vācijas vēstures profesoriem, Henrijs Tērners, tobrīd nebija pretimnākošs. Pat 1996. gadā, kad bija mana kursa darba vecākais padomnieks Jēlas universitātē, viņš uzskatīja, ka es neko neatradīšu.
Kad atgriezos Jēlā, lai runātu par savu darbu “Žīdu karavīri Hitlera armijā” un privāti satikos ar vairākiem palīgiem, tādiem, kā Dīns Ričards Brodheds, Dīns Hjū Fliks, profesore Paula Haimane un Džefrijs Sammons, tad Henrijs Tērners arī nolēma ierasties. Es uztraucos par viņa klātbūtni, jo zināju, ka viņš nav labvēlīgi noskaņots. Cilvēki staigāja gar galdiem, stāstot “Braiena Riga stāstus” no manām Jēlas dienām, un runājās par manu pētījumu. Tad profesors Tērners piecēlās, izslēja rokās manas grāmatas eksemplāru un sacīja: “Es priecājos, ka Braiens Marks Rigs nekad nav mani klausījis. Ja viņš to būtu darījis, šis lieliskais zinātniskais pētījums nekad netiktu īstenots.”
Es uzskatu, ka tas bija vislieliskākais brīdis manā akadēmiskajā mūžā. Henrijs Tērners bija viens no visstingrākajiem profesoriem, kāds man jelkad ir bijis (domāju, ka lielākā daļa Jēlas studentu būtu vienādās domās ar mani). Bet viņš bija arī brīnišķīgs zinātnieks, un viņa atzinība nozīmēja daudz. Kopš grāmata ir iznākusi, es nepazīstu nevienu augstas raudzes zinātnieku, kurš domātu, ka tai nevajadzētu būt sarakstītai.
Dž.E.A.: Jūsu darbā mani visvairāk fascinē tas, ka tiek izmantoti arhīvu dokumenti un aculiecinieku ziņojumi. Jūs esat veltījis laiku, lai aptaujātu simtiem cilvēku, kuri strādāja nacistiskajā Vācijā, un viņi jums ļāva piekļūt svarīgiem dokumentiem.
B.M.R.: Lielākā daļa intervējamo parakstīja piekrišanas veidlapas, kas deva man atļauju arhīvos izpētīt viņu personas failus. No 1994. gada līdz 1998. gadam es veicu 430 intervijas. Viena intervija ilga apmēram deviņdesmit minūtes, jautājumi bija sadalīti trijās daļās – sākumā es viņiem jautāju par izcelsmi, tad par laiku, ko viņi pavadīja, dienējot vērmahtā, un beigās par viņu motivāciju to darīt un to, cik daudz viņi zināja par holokaustu. Viņi centās paskaidrot savu pazemojošo un sāpīgo pagātni – dažkārt pirmo reizi mūžā – skaidri apzinoties, ka mūsdienu sabiedrība nespēs viņus pilnībā izprast. Šīs liecības grauj stereotipus par vērmahtu, nacistu morāles normām un veiktajām vajāšanām un atklāj tumšu un šausminošu vēsturi.
Dž.E.A.: Tas pilnīgi noteikti ir pirmšķirīga vēsturnieka un zinātnieka darbs, un nekāds cildinājums šādai grāmatai nav par augstu. Pie kādas grāmatas jūs strādājat tagad?
B.M.R.: Pēdējos divus gadus es rakstu Vudija Viljama biogrāfiju. Viņš saņēma Goda ordeni par piedalīšanos Ivodzimas kaujā. Šīs kaujas laikā tika pasniegts vairāk ordeņu nekā jebkurā citā kaujā visā Amerikas vēsturē. [..]
Nerunājot par to, ka šis ir lielisks stāsts, tas ļauj mums arī saprast, ko ASV darīja, lai aizsargātu pasauli no fašistiskās Japānas un tās genocīdu pret Āziju. Tas ļauj saprast arī to, kāpēc mēs [amerikāņi] nometām atombumbas.
Dž.E.A.: Ar nepacietību gaidu, kad varēs šo darbu izlasīt. Ir bauda lasīt arī citas jūsu grāmatas. Būšu pagodināts intervēt jūs atkal. Bet līdz tam, lai jums veicas turpmākajā darbā!
Tulkoja Vita Ņikitina
Avots: http://www.veteranstoday.com
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.16(390) [2017. gada 25. augusts–7. septembris]
Grāmatu “Žīdu karavīri Hitlera armijā” iespējams iegādāties grāmatnīcās un apgāda “Vieda” interneta veikalā:
