Andrejs Lucāns
Burtniekos
Okupācijas muzeja direktors un Austrālijas latviešu laikraksta “Latvietis” redaktors Gunārs Nāgels jautā: “Kas ir latviešiem centrālais identitātes elements? Kas ir tā lieta vai doma, par kuru mēs stāvam un krītam? Un vai ir vispār kaut kas, kas latviešiem kā tautai ir svarīgi?”
Interesants un, vismaz manā uztverē, ļoti svarīgs jautājums. Svešvārdu vārdnīcā par identitāti teikts: savdabīgums, pilnīgs līdzīgums, piederīguma apziņa – atšķirīgums no citiem.
Gunārs Nāgels kā pirmo latviešu identitātes pazīmi min latviešu valodu. Taču izrādās, ka latviešiem tā ir ļoti nenoturīga. Tā tiek atmesta pie pirmās šķietamās nepieciešamības, ne ar kādu savdabīgumu un līdzīguma noturību nepārprotami neiezīmē un nenodrošina. To apliecina pētījumi. Piemēram, BISS (Baltic Institute of Social Sciences) pētnieki secina: “Latviešu valodas lietošanai uz ielas latviešu vidū ir vērojama tendence samazināties…” Tātad, lai nodrošinātu savdabīguma un līdzīguma noturīgumu, bez valodas vēl ir nepieciešams kāds iezīmēts stabils pamats un enkurs, kas to notur. Jā, bet kas? Ieklausīsimies autoritātēs.
Rainis: “Zeme, zeme – kas tā zeme, / Ko tā mūsu dziesma prasa? / Zeme tā ir valsts. / Mēs gribam savu latvju dvēsli! / Mēs gribam savu latvju mēli! / Mēs gribam savu latvju zemi! / Mēs gribam brīvi! / Brīvē mēs gribam savu dzīvi! / Un to mēs gūsim!”
Andrejs Eglītis: “Turiet savu zemi ciet. / Zeme taisās projām iet. / Projām iet ar svešām kājām, / Prom ar šūpuļiem un mājām – / Turiet ciet. / Savu zemi paturēt – / Savas mātes valodiņu; / Valodiņa zemi tur, / Zeme tur valodiņu. / Nevaram – viens bez otra nevaram. / Vienam zūdot, otrs mirst; / Vienam otrā turoties, / It neviens mūs neizšķirs.”
Margareta Mičela: “Zeme ir vienīgā, kas ir mūžīga… Zeme ir vienīgā, kā dēļ vērts strādāt, cīnīties un mirt.”
Kārlis Ulmanis: “Pieķērušies mazajam zemes stūrītim, jūs pieķersaties arī visai mūsu zemei, tēvuzemei; jūs mācīsaties arī to cienīt un mīlēt; jūs centīsaties ar to iepazīties un gribēsat to kopt, glabāt un sargāt kā savu dārgāko mantu… Vislielākās briesmas mums draudēja tad, kad pagrima kāds no mūsu trim tikumiem, kad darba vietā sāka pacelties viegla dzīve, kad mīlestību uz dzimto zemi aizēnoja svešas mācības, kas noliedza tēvzemes svēto vārdu, kad ticība tautas nākotnei bija šaubu nomākta un skati meklēja nevajadzīgus svešus aizsargātājus.” Pēdējais teikums – kā par mūsdienām.
Šīs atziņas nepārprotami norāda, ka bez latviešu valodas latviešu tautas identitāti veidojošs nosacījums ir zeme – sava zeme. Šī bija un ir tā vide, kas veidoja un veido latviešu mentalitāti – dzīves uztveri, domāšanas veidu, tradīcijas, garīgo ievirzi – un gadu simteņos ir kļuvusi par latviešu identitātes neatņemamu sastāvdaļu. Tā ir ieprogrammēta latviešu gēnos.
Cilvēka, kā dzīvas būtnes, rīcību nosaka ne tikai fizioloģiskās vajadzības, bet arī garīgās vērtības, kuras producē viņa dvēsele. Zinātnieki dvēseli interpretē kā apziņas izpausmju kopumu, kā ķermeņa (matērijas) pretstatu. Par dvēseli tiek dēvēts ar ķermeni cieši saistīto psihisko parādību kopums. Cilvēks izstaro bezpersonisku enerģiju – garu, kas pats par sevi nav nekas, bet mijiedarbībā ar apkārtējo vidi pārvēršas attieksmē pret to – par dvēseli. Citiem vārdiem: gars ir enerģija–potenciāls–jūtas, kas mijiedarbībā ar vidi rada un veido dvēseli–sajūtas, kas iedarbojas uz cilvēka prātu, rada domas un caur tām attieksmi pret vidi. Dvēsele ir izziņa, kas veido ideju. Dvēsele ir augsne, kurā veidojas cilvēks ar savām domām un rīcību.
Dvēsele ir nacionālā pašapziņa, kas kopā ar valodu veido cilvēka un tautas identitāti. Dvēsele ir tas enkurs, kurš latvieti tur pie stiprās klints – savas zemes.
“Kārlim Ulmanim izdevās latviešu nacionālo pašapziņu, pašlepnumu un mērķa apziņu padarīt tik stipru, ka tā neizdzisa pat vissmagāko pārdzīvojumu laikā, nodrošinot latvietības pastāvēšanu arī nākotnē,” secina vēsturnieks Edgars Andersons.
Ne velti latviešu tautas ārējie un iekšējie nelabvēļi vienmēr ir centušies latviešos mazināt un izdzēst savas valodas un zemes nozīmīgumu – ar tautas patības revolucionāru vai evolucionāru iznīcināšanu, t.i., ar pakāpenisku atradināšanu no atbildīga darba, mīlestības uz savu zemi un tautu, ar ticības izdzēšanu. Un tas lielā mērā viņiem ir izdevies.
Pirmskara Latvijā latviskā identitāte veidojās 274 627 zemnieku ģimeņu sētās. Latviju tās izvirzīja Eiropas attīstītāko valstu priekšgala četriniekā un apsteidza Somiju par 15 procentiem. Tas bija darbam motivējošas un atbildīgas latviešu identitātes nopelns.
Mūsdienās lauku saimniecību skaits ir samazinājies līdz 81 796 saimniecībām (kļuvis mazāks par 70 procentiem), esam ierindojušies Eiropas Savienības valstu beigu gala četriniekā un no Somijas atpaliekam 3,2 reizes. 25 procentus no savas Tēvzemes esam iztirgojuši svešiniekiem un meklējam laimi tur, kur mūsu nav.
Atgūtās neatkarības 26 gadu darba rezultāti ļauj secināt, ka latviešu tauta savā izšķirošajā vairākumā nemīl un netiek audzināta mīlēt savu zemi un valsti.
Zaudējot savu zemi, zaudēsim arī savu pastāvēšanu un attīstību nodrošinošo latvisko identitāti, ieskaitot valodu. Ja ne 50 gados, tad 100 gados noteikti. Skumji…
Raksts publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(391) [2017. gada 8.–28. septembris]