Nikomeds
Mediju eksperts Dr. Teds Baers (Ted Baehr) un leģendārais mūziķis Pets Būns (Pat Boone) savā grāmatā “Kultūrgudra ģimene. Kristīgo vērtību aizstāvība masu mediju pasaulē” aicina ļaudis aizsargāt savus bērnus no mūsdienu ASV kultūras toksiskā iespaida.
Grāmatas 10. nodaļā, kuras pārstāstījums šeit lasāms, īsi un saprotami apskatīta kultūrmarksisma vēsture ‒ to ir svarīgi zināt ne vien kristiešiem, bet arī visiem, kam rūp sava garīgā veselība un savas latviskās identitātes nosargāšana.
Kaut kad pēdējā pusgadsimta laikā kāds ir nozadzis mūsu kultūru. Vēl tikai pirms 50 gadiem Amerika bija lieliska zeme. Tā bija droša, piedienīga un pieklājīga. Bērni ieguva labu izglītību arī publiskajās skolās. Vidusšķiras ģimenes bija pietiekami nodrošinātas, lai māmiņas varētu palikt mājās ar bērniem. TV raidījumi atspoguļoja tradicionālās vērtības.
Nu Rietumi ir kļuvuši par nejauku vietu ‒ tik ļoti atšķirīgu no agrākiem laikiem. Vai tas tā vienkārši “gadījās”? Kas notika, ja Rietumu tradicionālā kultūra, kam bija daudzu paaudžu dziļas saknes, īsā laikā tika aizvietota ar ideoloģiju? Lai saprastu, kurš nozaga šo kultūru, mums jāapskata “politkorektuma” vēsture.
Agrīnā marksisma teorija
Pirms Pirmā pasaules kara marksistiskā teorija paredzēja ‒ ja Eiropā kādreiz izceltos karš, strādnieku šķira katrā Eiropas valstī raisītu sacelšanos, gāztu savu valdību un izveidotu jaunu, komunistisku Eiropu. Bet tad, kad izcēlās karš, tā nenotika. Katrā Eiropas valstī strādnieki kopā ar citiem pilsoņiem cīnījās pret savas valsts ienaidniekiem. Visbeidzot, 1917. gadā Krievijā notika komunistu revolūcija. Bet mēģinājumi izplatīt šo revolūciju uz citām valstīm neizdevās, jo strādnieki to neatbalstīja.
Pēc Pirmā pasaules kara beigām 1918. gadā marksisma teorētiķi uzdeva sev jautājumu: kas ir nogājis greizi? Būdami labi marksisti, tie nevarēja pieņemt, ka marksisma teorija būtu kļūdaina. Un divi vadošie marksistiskie intelektuāļi ‒ Antonio Gramši (Antonio Gramsci) Itālijā un Ģerģs Lukāčs (Georg Lukács) Ungārijā (Lukāčs tika uzskatīta par visizcilāko marksisma domātāju aiz paša Marksa) ‒ vienlaikus, neatkarīgi viens no otra sniedza šādu atbildi: Rietumu kultūra un kristīgā reliģija ir tik ļoti apstulbinājusi strādnieku šķiru, ka komunisma revolūcija Rietumos nav iespējama, iekams tās abas nav iznīcinātas. Šis mērķis, kas izveidojās kultūrmarksisma sākumā, nav mainījies.
Jaunā stratēģija
Gramši lieliski izklāstīja kristietības un Rietumu kultūras iznīcināšanas stratēģiju, un tā ir izrādījusies ļoti veiksmīga. Tā vietā, lai aicinātu uz komunistu revolūciju, tādu kā Krievijā, viņš uzskatīja, ka Rietumu marksistiem vajag pārņemt politisko varu tikai pēc “ilgtermiņa ceļa caur institūcijām” ‒ skolām, plašsaziņas līdzekļiem, pat baznīcām ‒ caur katru institūciju, kas varētu ietekmēt kultūru. Un “ilgtermiņa ceļš caur institūcijām” ir tas, ko Amerika un Rietumi kopumā ir piedzīvojuši, it īpaši kopš sešdesmitajiem gadiem. Par laimi, Musolīni saskatīja Gramši plānos briesmas un apcietināja viņu. Viņa ietekme nebija liela līdz pat 1960. gadam, kad tika jaunatklāti viņa darbi, tādi kā “Cietuma piezīmes”.
Ģerģs Lukāčs bija ietekmīgāks. 1918. gadā viņš kļuva par kultūras komisāra vietnieku neilgajā Bēla Kuna (Béla Kun) vadītajā boļševiku režīmā Ungārijā. Ar devīzi “Kas mūs glābs no rietumu civilizācijas?” viņš radīja “kultūras terorismu”. Viena no tā galvenajām sastāvdaļām bija ieviest seksuālo izglītību Ungārijas skolās. Lukāčs saprata ‒ ja viņš spētu sagraut valstī pastāvošo tradicionālo seksuālo morāli, tad būtu spēris milzu soli tradicionālās kultūras un kristīgās ticības iznīcināšanā.
Turoties tālu no Lukāča “kultūras terorisma”, Ungārijas strādnieki bija tik neapmierināti, ka tad, kad Rumānija iebruka Ungārijā, viņi necīnījās par Bēla Kuna valdību, un tā krita. Lukāčs pazuda, bet ne uz ilgu laiku. 1923. gadā viņš parādījās “marksisma studiju nedēļā” Vācijā ‒ programmā, kuru finansēja jauns marksists Fēlikss Veils (Felix Weil), kurš bija mantojis miljonus. Veilu un citus, kas piedalījās šajā pasākumā, fascinēja Lukāča kultūrmarksisms.
Frankfurtes skola
Veils finansēja jaunu ideju laboratoriju Frankfurtes universitātē. Sākotnēji to dēvēja par “Marksisma institūtu”. Kultūrmarksisti saprata, ka spēs būt daudz efektīvāki, ja slēps savu patieso būtību un mērķus. Viņi pārliecināja Veilu dot jaunajam institūtam neitrāli skanošu nosaukumu ‒ “Sociālo pētījumu institūts”. Drīz tas kļuva pazīstams kā “Frankfurtes skola”. Šeit arī tika izstrādāts tas pats politkorektums, kuru mēs pazīstam tagad.
Sākumā institūts strādāja galvenokārt pie tradicionāliem marksisma jautājumiem, tādiem kā strādnieku kustība. Bet 1930. gadā notika būtiskas pārmaiņas. Togad institūta vadību pārņēma jaunais direktors, izcils marksisma intelektuālis Makss Horkheimers (Max Horkheimer). Viņu spēcīgi bija ietekmējis Lukāčs. Horkheimers nekavējoties ķērās pie darba, lai virzītu Frankfurtes skolu uz turieni, kur savu celmlauža darbu bija sācis Lukāčs. Lai kultūrmarksismu varētu attīstīt tālāk par pilna mēroga ideoloģiju.
Šajā sakarā viņš iesaistīja Frankfurtes skolā dažus jaunus biedrus. Iespējams, visnozīmīgākais bija Teodors Adorno, kurš kļuva par Horkheimera visradošāko līdzstrādnieku. Tika pieaicināti vēl divi psihologi ‒ Ēriks Fromms un Vilhelms Reihs ‒, kuri veicināja feminisma un matriarhāta teoriju izstrādi, un tolaik vēl jaunais Herberts Markūze (Herbert Markuse).
Kultūrmarksisma sasniegumi
Ar šo svaigo asiņu palīdzību Horkheimers guva trīs sasniegumus kultūrmarksisma attīstībā. Pirmkārt, viņš lauza Marksa viedokli, ka kultūra ir tikai daļa no sabiedrības “virsbūves”, kuru nosaka ekonomiskie faktori. Viņš noteica, ka gluži pretēji ‒ kultūra ir neatkarīgs un ļoti svarīgs faktors sabiedrības veidošanā.
Otrkārt, atkal pretēji Marksam, viņš paziņoja, ka nākotnē strādnieku šķira nebūs revolūcijas aģents. Viņš atstāja atklātu jautājumu par to, kurš varētu spēlēt šo lomu ‒ uz to atbildēja Markūze 1950. gadā.
Treškārt, Horkheimers un citi Frankfurtes skolas locekļi nolēma, ka, lai iznīcinātu Rietumu kultūru, ir jāsakrusto Markss ar Freidu. Viņi apgalvoja, ka tāpat kā darba ņēmējus apspiež kapitālisms, tāpat Rietumu kultūrā visi cilvēki dzīvo zem psiholoģisko represiju sloga. “Atbrīvot” ikvienu no šīs “apspiešanas” kļuva par vienu no kultūrmarksisma galvenajiem mērķiem. Frankfurtes skola saprata, ka psiholoģija piedāvā viņiem spēcīgu instrumentu Rietumu kultūras iznīcināšanai.
Šodien, kad Holivudas kultūrmarksisti “normalizē” piemēram, homoseksualitāti, (tādējādi “atbrīvojot” mūs no “apspiešanas”), viņi iestrādā TV šovos ilūziju, ka normāls baltais vīrietis ir homoseksuāls. Šādi noris psiholoģiskā kondicionēšana ‒ cilvēki absorbē kultūrmarksistu mācības, paši nemaz par to nenojaušot.
Frankfurtes skola Vācijā bija uzsākusi politkorektuma radīšanas darbu. Tad pēkšņi iejaucās liktenis ‒ 1933. gadā pie varas nāca Hitlers un nacistu partija. Tā kā nacisti ienīda marksismu un turklāt vēl gandrīz visi Frankfurtes skolas locekļi bija ebreji, viņi pilnā sastāvā nolēma atstāt Vāciju. 1934. gadā Frankfurtes skola tika atjaunota Ņujorkā ar Kolumbijas universitātes palīdzību. Savu darbību, kas līdz šim bija vērsta uz tradicionālās Rietumu kultūras iznīcināšanu Vācijā, drīz tā fokusēja uz Savienotajām Valstīm.
Jaunās izstrādnes
Izmantojot amerikāņu viesmīlību, Frankfurtes skola drīz atsāka savu intelektuālo darbu, lai radītu kultūrmarksismu. Saviem iepriekšējiem sasniegumiem Vācijā tā pievienoja jaunus.
Kritiskā teorija
Lai kalpotu savam mērķim ‒ parādīt Rietumu kultūru kā “bezjēdzīgu” ‒, Frankfurtes skola izstrādā spēcīgu instrumentu, kuru sauc par “kritisko teoriju”.
Kāda bija šī teorija? Vienkārša ‒ kritizēt. Pakļaujot katru tradicionālo institūciju, sākot ar ģimeni, bezgalīgai un neatslābstošai kritikai, visu tā vilka uz leju. Kritiskā teorija bija pamats “pētījumu” departamentiem, ar kuriem tagad ir pilnas amerikāņu koledžas un universitātes. Nav jābrīnās, ka šie departamenti ir akadēmiskā politkorektuma augsne.
Pētījumi ar aizspriedumiem
Virknē akadēmisko studiju katru pozitīvu attieksmi pret tradicionālām vērtībām Frankfurtes skola formulēja kā “apdraudējumu”, kas kulminēja Adorno ļoti ietekmīgajā grāmatā “Autoritārā personība”, kuru publicēja 1950. gados. Tika izgudrota īpaša “F-skala”, kas tradicionālos uzskatus par seksuālo morāli, attiecībām starp vīriešiem un sievietēm un jautājumiem, kas skar ģimeni, apzīmēja kā fašisma atbalstīšanu. Lūk, tādēļ šodien termins, ar kuru apzīmē ikvienu, kas nepiekrīt politkorektumam, ir “fašists”.
Dominēšana
Frankfurtes skola atkal atkāpās no ortodoksālā marksisma, kas apgalvoja, ka visu vēsturi nosaka tie, kuriem pieder ražošanas līdzekļi. Tā vietā viņi apgalvoja, ka vēsturi noteic tas, kāda ir grupu, kas definētas kā vīrieši, sievietes, rases, reliģijas u.c., vara vai “dominante” pār citām grupām. Dažas grupas, īpaši baltie vīrieši, tiek marķēti ar spiedogu “apspiedēji”, bet citas grupas definētas kā upuri. Upuri automātiski kļūst par “labajiem”, apspiedēji ‒ par “sliktajiem”, tikai ar to vien, no kādas grupas viņi nāk, neatkarīgi no individuālās uzvedības.
Lai arī būdami marksisti, Frankfurtes skolas locekļi kaut ko ņēma pat no Nīčes (kāds cits, kuru viņi apbrīnoja tradicionālās morāles noliegšanas dēļ, bija marķīzs de Sads). Viņi iekļāva savā kultūrmarksismā to, ko Nīče sauca par visu vērtību pārvērtēšanu. Vienkāršā valodā sakot ‒ visi grēki kļūst par tikumiem, un visi vecie tikumi kļūst par grēkiem. Homoseksuālisms ir laba lieta, bet ikviens, kurš domā, ka vīriešiem un sievietēm ir dažādas sociālās lomas, ir ļauns fašists. Šis ir tas, ko politkorektuma vārdā tagad māca bērniem valsts skolās Rietumos.
Mediji un izklaide
Adorno vadībā Frankfurtes skola sākotnēji iebilda pret kultūras industriju, kuru viņi uzskatīja par masu kultūru. Tad viņi ieklausījās Valtera Benjamina ‒ tuva Horkheimera un Adorno drauga ‒ teiktajā. Benjamins apgalvoja, ka kultūrmarksisms varētu izmantot tādus jaudīgus instrumentus kā radio, kino un vēlāk arī televīziju, lai psiholoģiski ietekmētu sabiedrību.
Benjamina viedoklis dominēja ‒ un Horkheimers ar Adorno pavadīja Otrā pasaules kara gadus Holivudā. Tā nav nejaušība, ka izklaides industrija šobrīd ir kultūrmarksisma spēcīgākais ierocis.
Marksisma uzplaukums ASV
Pēc Otrā pasaules kara un nacistu sakāves Horkheimers, Adorno un lielākā daļa pārējo Frankfurtes skolas dalībnieku atgriezās Vācijā, kur institūts Frankfurtē ar ASV okupācijas iestāžu palīdzību atjaunoja darbību. Kultūrmarksisms kļuva par neoficiālu, bet visu sabiedrību caurstrāvojošu ideoloģiju Vācijas Federatīvajā Republikā.
Bet Herberts Markūze palika ASV, viņš tulkoja un vienkāršoja grūti saprotamos citu Frankfurtes skolas locekļu akadēmiskos darbus, lai amerikāņi tos varētu viegli uztvert. Savā grāmatā “Erots un civilizācija” Markūze izmanto Frankfurtes skolas paveikto Marksa un Freida sakrustošanu, apgalvojot ‒ ja “atbrīvotu ne-prokreatīvo Erotu” caur “polimorfu perversitāti”, (“liberate non-procreative eros” through “polymorphous perversity”), tad mēs spētu radīt jaunu paradīzi, kur būtu tikai spēles, nevis darbs. “Erots un civilizācija” kļuva par vienu no galvenajiem “Jauno kreiso” (New Left) tekstiem 1960. gados un pamats seksuālajai revolūcijai. (Turpmāk pretinieki tiek saukāti par homofobiem vai homoseksuāļiem, kuri nevēlas to atzīt ‒ jo “vienīgā seksuālā novirze ir baudas instinkta apspiešana”.)
Markūze paplašināja arī Frankfurtes skolas intelektuālo darbu. Jau agrajos 1930. gados Horkheimers atstāja atklātu jautājumu par to, kas varētu aizstāt strādnieku šķiru kā marksisma revolūcijas aģentu. 1950. gados Markūze atbildēja uz šo jautājumu, atklājot, ka tā būs koalīcija no studentiem, melnādainajiem, feministēm un homoseksuāļiem ‒ kodols studentu nemieros 1960. gados, kā arī citas “upuru grupas” mūsdienu politkorektuma izpratnē. Markūze ņēma vienu no politkorektuma favorītākajiem vārdiem “tolerance” un deva tam jaunu jēgu. Viņš definēja “atbrīvojošo iecietību” kā toleranci pret visām idejām un kustībām, kas nāk no “kreisās” puses, un neiecietību pret visām idejām un kustībām, kas nāk no “labās” puses. Ja jūs dzirdat, ka kultūrmarksisti sauc pēc “iecietības”, tad tas nozīmē Markūzes “atbrīvojošo iecietību”; tāpat, kad tie pieprasa “dažādību”, tas nozīmē uniformētu ticību viņu ideoloģijai.
Studentu dumpošanās 1960. gados, kuru galvenokārt izraisīja opozīcija Vjetnamas karam, deva Markūzem vēsturisku iespēju. Kā slavenākais “guru”, viņš injicēja Frankfurtes skolas kultūrmarksismu “baby boom” paaudzei (“baby boom” jeb “mazuļu sprādziens” ‒ tā tiek apzīmēta pēckara paaudze, kas dzimusi no 1945. līdz 1962. gadam). Protams, ka šie cilvēki nesaprata, kas tas īsti ir un būs. Jau no pašiem sākumiem Markūze un citi nereklamēja, ka politkorektums un multikulturālisms ir “marksisma” forma. Bet efekts bija postošs: vesela amerikāņu paaudze, it īpaši universitātēs izglītotā elite, absorbēja kultūrmarksismu kā savējo, akceptējot postošo ideoloģiju, kas mēģināja iznīcināt Amerikas un visu Rietumu tradicionālo kultūru un kristīgo ticību.
Pēckara paaudze, vadot katru elitāro institūciju Rietumos, uztur nemitīgu karu pret visām tradicionālajām institūcijām un nostādnēm. Rietumus tradicionālās kultūras lielākā daļa guļ drupās.
Pretošanās stratēģija
Tagad jūs zināt, kas nozaga mūsu kultūru. Jautājums ir: ko mums, kas tam nepiekrīt un ar to nesamierinās, darīt? Mēs varam izvēlēties starp divām stratēģijām.
Pirmkārt, mēģināt dabūt atpakaļ kultūrmarksistu sagrābtās esošās institūcijas ‒ valsts skolas, universitātes, plašsaziņas līdzekļus, izklaides industrijas un lielāko daļa no galvenajām baznīcām.
Bet viņi gaida, lai tikai mēs mēģinātu to darīt; viņi ir gatavi tam, un tad varētu atklāties, ka mums ir vājas balsis un maz resursu, salīdzinot ar viņējiem ‒ un mēs zaudētu pret viņu labi sagatavotajām aizsardzības pozīcijām. Jebkurš karavīrs var pateikt, ka tas gandrīz vienmēr noved pie sakāves.
Ir vēl viena, daudzsološāka stratēģija. Mēs varam nošķirt sevi un savu ģimeni no kultūrmarksistu institūciju kontroles un veidot jaunas institūcijas pašiem sev ‒ apvienības, kas atspoguļotu un palīdzētu mums atgūt mūsu tradicionālo Rietumu kultūru.
Tādējādi mūsu stratēģija, lai likvidētu kultūrmarksisma nodarīto postu, ir savā ziņā paralēla tai stratēģijai, kuru Gramši ieviesa pirms tik daudziem gadiem (tikai pretējā virzienā). Gramši aicināja marksistus veikt “ilgtermiņa ceļu caur institūcijām”. Arī mūsu stratēģija paredz, ka tas nenotiks ātri vai vienkārši. Tas būs darbs paaudžu ilgumā ‒ kā tas bija viņiem. Viņi bija pacietīgi, jo domāja, ka “nenovēršamie vēstures spēki” ir viņu pusē. Vai mēs varam būt tikpat pacietīgi un neatlaidīgi, zinot, ka vēstures Meistars ir mūsu pusē?
Pirmpublikācija: www.diena.lv/blogi/kas-nozaga-musu-kulturu-13949929
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.15(389) [2017. gada 11.–24. augusts] un Nr.16(390) [2017. gada 25. augusts–7. septembris]