Jūlijā Latvijas sabiedriskajā telpā parādījās ziņa, ka mediju uzņēmums “MTG TV Latvia” ir atstādinājis raidījuma “Hokeja studijas” vadītāju, sporta žurnālistu Armandu Puči no Kontinentālās hokeja līgas (KHL) kluba Rīgas “Dinamo” spēļu komentēšanas. “MTG TV Latvia” šādu lēmumu pieņēmis pēc tam, kad saņēmis paziņojumu no KHL biroja Maskavā par nepieciešamību pārtraukt sadarbību ar Puči, citādi KHL vadība neslēgšot sadarbības līgumu par KHL pārraidēm.
Armanda Pučes kolēģis kanāla TV6 sporta raidījumā “Overtime TV” Valdis Valters mikroblogošanas vietnē “Twitter” rakstīja: “Gada lielākais sviests ‒ Armands Puče tiek atstādināts no hokeja studijas par to, kā kritizēja [Rīgas “Dinamo” padomes priekšsēdētāju [Juri] Savicki…”
Kas slēpjas aiz dažādām maskām?
Saruna ar publicistu, sporta žurnālistu Armandu Puči
Neērts vietējiem
DDD: Man tas bija pārsteigums, jo neatceros neko pasauli satricinošu, ko tu būtu pateicis, lai tevi vajadzētu atstādināt no KHL hokeja spēļu komentēšanas. Kam tu traucēji, ko tādu bīstamu pateici?
Armands Puče: Šajā stāstā hokeja ir maz. Es pat brīnos, ka šāds lēmums tika pieņemts tikai tagad, jo KHL spēles komentēju jau astoņus deviņus gadus – jau sen varēja tikt vaļā no tik neērta cilvēka kā es.
Viņiem liekas, ka tādā veidā var ar mani izrēķināties. Bet šie cilvēki nesaprot, ka manu pārliecību tas nemaina. Vienalga, vai esmu hokeja studijās vai ne. Viņi ir sekli savā izpratnē par to, kā cilvēks ir būvēts, kāda ir viņa izturēšanās, kāda ir viņa zināšanu bāze, kāds ir viņa redzesloks u.tml. Viņiem liekas ‒ ja jau neļaus kādam būt pie hokeja, tad viņš ir likvidēts. Nu, smieklīgi.
Bet kopumā jau tas viss ir ļoti labi. Es nevarētu vēlēties labāku veidu, kā vēlreiz aktualizēt šo stāstu par cilvēkiem, kas dzīvo mūsu valstī un uzvedas augstprātīgi politiskajā vidē.
DDD: Kam tad esi uzkāpis uz varžacīm?
A.P.: Esmu neērts ne jau Maskavai, bet cilvēkiem, kas strādā Latvijā, kas politisko tehnoloģiju ir veidojuši pirms divdesmit gadiem un turpina to veidot joprojām. Protams, šo cilvēku personiskās īpašības ir tādas, lai nespētu pieņemt, ka es tik atklāti – atsevišķos gadījumos pat pārāk atklāti – runāju par lietām, kuras cilvēkiem ir jāzina. Tas ir stāsts par to, kā Latvijā tiek ietekmēts politiskais process. Pirmajā mirklī tas var šķist nevainīgi, bet, slēpjoties aiz dažādām maskām ‒ aiz sporta, aiz mistiskiem fondiem, izklaidējošās un nopietnās mūzikas izpildītājiem, aiz labdarības, aiz mecenātisma ‒ tiek ietekmēta mūsu visu dzīve. Tas cilvēkiem ir jāzina!
Politiskās marionetes
DDD: Tas ir vispārīgs situācijas raksturojums. Vai vari minēt kādu konkrētu piemēru? Kuriem cilvēkiem traucēji? Ko tava klātbūtne neļāva īstenot? Domājošiem cilvēkiem tāpat ir zināms, ka lustrācija nav notikusi, ka kuram katram no ielas neļautu vadīt Krievijas gāzes kompāniju Latvijā, ka kurš katrs Atmodas laikā netika pie valsts varas. Ko vēl nezināmu tu mēģināji atklāt, kādēļ vajadzēja tevi atlaist?
Armands Puče: Tāds Juris Savickis organizē savu ikdienu ļoti vienkārši – viņš publiski sevi piesaka kā biznesmeni, kā cilvēku, kurš ir it kā starpnieks tirdzniecības procesā, kurā Krievijas gāzes kompānija pārdod “Latvijas gāzei” resursus. Viņam apkārt ir tāda kā svīta, kas, saprotot, ka viņš ir tā roka, kura regulē naudas plūsmu, mēģina viņam pieglaimoties un izpatikt. Un savā paštaisnumā viņš ir tik primitīvs, ka izvēlas sev apkārt cilvēkus, kas viņam saka to, ko viņš grib dzirdēt. Savickis tāds nav vienīgais. Ir arī citi viņam līdzīgi cilvēki, kuri negrib dzirdēt patiesību, kuri labprātāk dzīvo kaut kādā ilūziju pasaulē. Padomnieki, vēlotie iegūt Savicka labvēlību un drupačas no viņa galdiņa, pienes viņam visādas ziņas, atstāsta, ko par viņu it kā runā utt.
DDD: Ko var dot Savickis – naudu? Un viss?
A.P.: Jā, viņam ir nauda, un tas nav maz. Viņš pērk šo procesu – tas ir skaidrs.
DDD: Bet kādas ir Savicka intereses? Ko viņš vēlas apmaiņā par naudu, kuru dod saviem pakalpiņiem?
A.P.: Es domāju, ka viņa intereses absolūti nav saistītas ar kaut kādu politisku “Saskaņas” kārti Latvijā. Viņa kārtis ir tās pārējās avis politiskajā aplokā, kur ik pa laikam kāds var paiet sāņus vai kādu skubina paiet sāņus. Un mēs bieži brīnāmies, kāpēc viens vai otrs process iestrēgst kaut kādās Saeimas virtuves sarunās, kāpēc uzrodas kaut kāds likumdošanas strupceļš? Viņš jau diezgan labi ir mācējis ar saviem domubiedriem vadīt, koordinēt, piemēram, “Latvijas gāzes” privatizācijas procesu. Tas notika ne jau ar kremliski domājošo, bet gan ar it kā latviski domājošu latviešu politiķu rokām. Un tikai pēc gadiem redzam, ka šie paši cilvēki saņem balvas – amatus “Latvijas gāzē” vai “Dinamo” padomē – par sniegtajiem pakalpojumiem. Es nerunāju tikai par Aigaru Kalvīti, kurš tagad ir “Latvijas gāzes” vadībā. Ir arī citi ierēdņi un bijušie ministri, piemēram, Zalāns, kurš kā “rūdīts hokejists” ir “Dinamo” padomē. Ļoti spokaini skatīties uz to, cik centīgi politiķi strādā apsolītā personiskā labuma dēļ.
Man ir sanācis runāt ar Savicka laikabiedriem, kuri kopā ar viņu ir strādājuši. Savickis nekad nav slēpis, ka ir bijis čekists, ka kalpojis specdienestam. Aktīvās darbības laikā viņa kvalitātes bija saistītas ar vervēšanu – viņam tīri labi izdevies uzrunāt un pierunāt cilvēkus sniegt vienu vai otru “pakalpojumu”. Savicka vājais punkts bija stratēģija – viņš nav spējīgs stratēģiski domāt. Vēl tagad biznesa vidē reizēm pasmejas par Savicka “biznesu” 1990. gados, kad viņam garām pagājušas miljonus vērtas resursu kravas ‒ un tikai tādēļ, ka viņš nav spējis saskatīt iespēju vai bijis vienkārši muļķis.
Politika – tas ir veikals
DDD: Labi, nevienam nav ilūziju, kas ir Savickis. Mani interesē politiķi, kuri ir gatavi pārdot latviešu tautas intereses? Ko viņi iegūst?
Armands Puče: Tie cilvēki jau izgaismojas paši – nav īpaši jāmeklē. Bet, kas ir latviešu tautas intereses, – tas, lūk, ir jautājums. Notikumi apkārt šai valstij tiek provocēti, mākslīgi saasināti, lai tikai šeit nebūtu kārtība, lai šeit būtu kaut kādas pseidodemokrātijas pazīmes. Būtībā šim “etniskajam grupējumam”, kas ir latvieši, valsts kā institūcija ir iedota, un šobrīd ekonomiskos labumus iemet kā izsalkušajiem zvēriem krātiņā kaulu, sakot – jūs tur sadaliet brālīgi. Nekādas brālīgas dalīšanas nebūs. Viss varētu notikt citādi, bet tiem, kas rausta diedziņus, svarīgi, lai šeit nebūtu stabilitātes. Viņiem vajag, lai šeit – krustcelēs starp Rietumiem un Austrumiem – būtu nenoteiktība, lai politiķi nedzīvotu ar pārliecību, lai viņi būtu mīksti, lai Latvijai un latviešu tautai nebūtu valstsvīru. Tas ir ļoti svarīgi, jo valstsvīrs nozīmē mugurkaulu un īpašu domāšanas veidu.
Pirmskara Latvijā tādi valstsvīri bija, jo valsti izcīnīja karojot – nekas netika dāvināts. Mēs izcīnījām valsti, jo bijām gudri, viltīgi šī vārda labajā nozīmē, apķērīgi, mērķtiecīgi, pašaizliedzīgi. Latvijas valsts pirmskara posmu raksturo valstsvīri ar nacionālu stāju un mugurkaulu. Šobrīd ir svarīgi, lai šeit nebūtu cilvēku ar stāju, pastāvīgu domāšanu, pat zināmu stūrgalvību.
Cik ilgi var dzīvot ar kaut kādu mītu par oligarhiem? Kāpēc neatlaidīgi sabiedrībai tiek potēts, ka visas nelaimes ir tur?
DDD: Jā, kāpēc? Vai tad cīņa pret oligarhiem nav sabiedrības pieprasījums pēc valstsvīriem, pēc cilvēkiem ar mugurkaulu?
A.P.: Saprotu tavu ironiju un sarkasmu… Kur tad tie oligarhi atrodas? Viņi taču atrodas konkrētā vidē, saskarsmē ar ļoti daudziem grupējumiem, arī ar tiem pašiem politiķiem, kuri saka – oligarhus vajag pakārt. Bet viņi sēž blakus tiem karamajiem! Kāpēc uzrunās tautai tie uzstājas kā cīnītāji pret oligarhiem – pret nelaimi, kas Latvijai nesusi skādi, ‒ bet tai pašā laikā, kad notiek sarunas koalīcijā, viņiem nav nekāda diskomforta šiem pašiem oligarhiem rociņu turēt un portfelīti nest. No tā ir jātiek projām. Ne jau oligarhos ir nelaime – nelaime ir izpratnes trūkumā par procesiem, kas notiek pasaulē un Eiropā. Mēs nezinām Eiropas vēsturi, liela daļa sabiedrības to pārzina ļoti virspusēji.
Cilvēki nezina vai negrib zināt, ka politika pēc būtības nevar būt godīga, politika ir veikals. Politika ir manipulācija ar sabiedrisko domu, lai iegūtu varu, bet raušanās pie varas ir mērķtiecīgs process, lai iegūtu tiesības pārdalīt gan resursus, gan ietekmes sfēras.
DDD: Ja politiķi ir cilvēki ar mugurkaulu jeb cilvēki-valstsvīri, tad viņi, ievērojot politiskā tirgus noteikumus, rūpētos par savu tautu un valsti, nevis personīgajām interesēm. Politikā draudzības nav – ir tikai intereses. Tie, kuri to nesaprot, tiek izmantoti un vēlāk nodoti.
A.P.: Un mazām valstīm tas ir īpaši svarīgi. No vienas puses šķiet, ka mazām valstīm ir vieglāk, jo saimniecība, ko pārvaldīt, ir mazāka, bet lielie spēlētāji – lielvaras – negrib, lai tie mazie nostiprina savu pārliecību. Mēs paši to esam piedzīvojuši un redzam arī daudz citu piemēru: austrieši, tagad ungāri, čehi. Lai iegūtu varu, Rietumi piekar kaut kādas Kremļa, bet Kremlis savukārt piekar kaut kādas zilās, zaļās un vēl visādu krāsu birkas u.tml. Tos mazos samīca un lauž mugurkaulus, tādēļ mums ir jāsastājas ar mugurām kopā un jāiet nevis pie lielā brāļa, bet pie saviem stiprajiem brāļiem.
Valstsvīri izaug no tautas
DDD: Mēs pieminējām latviešu tautas intereses. Varbūt problēma ir tā, ka mēs, latvieši, neesam skaidri tās formulējuši. Tagad runā par kaut kādu ceturto atmodu, bet, kad pajautā, ko šie runātāji ar to saprot, atbildes ir izplūdušas, tiek piesaukta garīga attīstība. Manuprāt, tā ir tukša muldēšana, lai nebūtu jāķeras klāt pie vissvarīgākā.
Armands Puče: Un kas, tavuprāt, ir vissvarīgākais?
DDD: Pirmkārt, jālikvidē okupācijas sekas un jāatbrīvojas no ārējā ienaidnieka, kurš mūsos tā ir ieaudzis, ka to uzskatām jau par savējo. Ikdienā daudzi latvieši pat vairs nepamana, ka viņus uzrunā krieviski – tas kļuvis jau par normu. Daudzi nesaprot, ka ļaužu masa, kas uzradās šeit padomju okupācijas rezultātā, nav nekāds “citāds mūsējais”, bet gan reāls ārējais ienaidnieks.
A.P.: Latvietis bija tik akls, ka nogulēja, nepamanīja to, kas pirms kara notika Padomju impērijā – tā stāvēja jau rindā uz mums un priecājās, ka latvietis ir tik akls. Padomju laiki tiešām ir tie laiki, ko visās dzīves sfērās vajag ravēt ārā līdz saknei.
DDD: Varbūt tu domā citādi, bet, manuprāt, ir jāatšķir krievs mūsdienu Krievijā un krievvalodīgais Latvijā, kas īstenībā ir padomju stāsts. Krievvalodīgie Latvijā nav jaunas attiecības ar Krieviju – tās ir vecās, neatrisinātās padomju okupācijas paliekas, kuras no Latvijas ir jāizravē.
A.P.: Jā, protams. Bet, ko esam darījuši, lai līdzētu šai lietai? Vai ir saprasts, kādēļ visi integrēšanas mēģinājumi ir bijuši kroplīgi? Nav bijusi skaidra runa, nav bijusi skaidrība par procesu, kā un ko darīt. Ir bijusi tikai izlikšanās un laipošana.
DDD: Tūliņ pēc neatkarības atgūšanas bija jālikvidē okupācijas sekas, repatriējot no Latvijas padomju laikā iebraukušos un viņu pēctečus. ASV un citas pasaules valstis deva naudu šim procesam, bet nauda pazuda, un piektā kolonna palika Latvijā. Tagad okupācijas seku nelikvidēšana ir radījusi tādu situāciju, ka mums jārunā par elementāriem jautājumiem, piemēram, latviešu valodas lietošanu. Kur nu vēl tālāk?!
A.P.: Gan krieviem, gan amerikāņiem šāda nenoteiktība par padomju laika paliekām ir izdevīga, jo tā viņi var stiprināt savu iekšpolitiku. Arī viņi meklē ienaidnieku. Latvija ik pa laikam parādās kaut kādos topos kā valsts, kurā izturas slikti pret krieviem. Tas ir absurds, bet krievi Krievijā tam notic un uzskata, ka esam nelabvēlīgi pret krieviem. Un šī retorika krieviem tanī galā iekšpolitikā ir ļoti svarīga, jo viņi komunicē ar saviem cilvēkiem. Viņiem ir vajadzīga šāda teritorija, kur “dara pāri” krieviem.
DDD: Kāpēc mēs, latvieši, to pieļaujam?
A.P.: Tāpēc, ka nerunājam skaidru valodu, gribam izlikties, ka esam gudri, neatzīstam savas kļūdas, laipojam u.tml. Atgriežos atkal pie tā stāsta, kas ir valstsvīrs – valstsvīri nerodas no plaukta, bet izaug no tautas. Nebūs tā, ka valstsvīrs nostāsies priekšā ‒ un tauta kļūs labāka. Tautai pašai jātop gudrākai. Tai ir jāierauga valstsvīri savā vidū. Viss izriet no tautas un valsts. Tātad vispirms kā normai jābūt skaidrai valodai un godīgai, tīrai izpratnei par attiecīgiem procesiem.
DDD: Bet es brīnos, kāpēc cilvēkiem ir bail, piemēram, nerunāt ar krieviem krieviski, pieprasīt, lai viņi runā latviski? Tas taču ir tik elementāri! No kurienes tādas bailes?
A.P.: Bailes ir instruments – tās nemudina izskaust, bet mērķtiecīgi nostiprina un izmanto. Bailes ļauj radīt un pastāvēt dažādiem mītiem – par čekas, par Krievijas varenību, par NATO. Bet maza nācija nedrīkst dzīvot ar mītiem. Mums ir jābūt gudriem.
Grupējumu cīņa par varu
DDD: Kāds savas bailes attaisnos, nosaucot to par īpašu gudrību izdzīvot. Dombrovska krīzes pārvarēšanas afēru jau arī dēvē par gudru rīcību, piemēru visai pasaulei, kuram gan neviens negrasās sekot…
Armands Puče: Kas runāja par Latvijas valsti tās pirmsākumos? To darīja saujiņa ideālistu. Lielākais bars tikai klausījās, neticot, ka sanāks – sak’, pagaidīsim maliņā, redzēsim, kā tur būs. Radās dažādi blakus faktori, piemēram, Kalpaka nāve, kas pacēla tautas pašapziņu.
DDD: Vai tu vēlies pateikt, ka mēs šobrīd dzīvojam pārāk labi, lai kā nācija sapurinātos un atgūtu savu pašapziņu?
A.P.: Jā. Manuprāt, pašapziņas atgūšanas ziņā mēs gan atrodamies labās pozīcijās, tikai traucē bailes, ka citi būs labāki, ātrāki par mums. Tas ir jāaizmirst! Sporta terminoloģijā runājot, aizmirstam par Boltu, skrienam paši pa savu celiņu. Man liekas, nevajag ļauties ilūzijai, ka vairākums stāvēs aiz cēliem ideāliem – vēsturiskus pagriezienus nosaka mazākums.
Diemžēl arī tā saucamā cīņa pret oligarhiem ir savtīgu interešu vadīta mazākuma scenārijs. Tā masa, kas kliedz, ka vajadzīga ceturtā atmoda ir kādi 2000 cilvēku, ne vairāk. Bet viņi atrod tribīni, un tā ir mediju atbildība. Protams, kam pieder mediji?
DDD: Oligarhiem… – tā apgalvo tie, kas pret viņiem cīnās. Interesanti, kam pieder žurnāls “Ir”?
A.P.: Jā, interesanti ‒ kam?… Viegli ir dzīvot klišejās.
Mums ir viens komunists, viens oligarhs, viens čekists un kāds, kas māk notiesāt. Manuprāt, šī oligarhu kampaņa nav vērsta pret oligarhiem, bet pret Ģenerālprokuratūru. Kāds acīmredzot tajā ģenerālprokurora darbībā saredz problēmu, jo nedabūs cauri kaut kādas lietas, kas ir ieplānotas. Šeit to tiesiskumu gudri cilvēki vērtē augstāk. Iedomājies, kādu absurdu mēģina iestāstīt – prokuratūra, kas jau 10 gadus ir virzījusi Lemberga lietu, tagad tiek nostādīta vienā rindā ar Lembergu kā oligarhu atbalstītāja. Manuprāt, tas ir absurds – censties sabiedrībai iestāstīt, ka nevis KNAB, bet prokurori nav gribējuši līdz uzvarošām beigām virzīt oligarhu lietu. Prokurori pirmie būtu gribējuši to sakārtot, nevis vilkt garumā, jo tas ir absurds, ka desmitiem gadu garumā lietas netiek atrisinātas.
DDD: Cilvēki grib rezultātu – lai oligarhi sēž aiz restēm. Oligarhi vēl nav notiesāti, jo prokurori nestrādā pietiekami labi, tas taču ir skaidrs?
A.P.: Bet procesu pret oligarhiem virzīja KNAB, vācot pierādījumus. Tie bija cilvēki, kuriem mēs uzticējāmies, jo domājām, ka viņi ir profesionāļi. Izrādījās, ka KNAB darbinieki nepaveica visu pietiekami labi un profesionāli. Un, ja savā darbā neesi profesionāls, tad kas tev atliek? Protams – iet politikā. Manuprāt, tas ir stulbums, ka Latvijas sabiedrībai tas šķiet pieņemams, ka tāda karognesēja kā Juta Strīķe, kas savā profesionālajā sfērā izrādījusies nederīga (par to liecina daudzie skandāli un līdz galam nenovestās lietas, arī t.s. oligarhu lieta), tagad būs derīga politikā. Tā ir kroplīga domāšana. Viņai varbūt var uzticēt iznest papīrgrozu no Saeimas sēžu zāles, nevis ļaut pieņemt lēmumus. Šādi strīķes stāsti tiek radīti, grupējumiem savā starpā cīnoties par varu.
DDD: Juta Strīķe veiksmīgi ieguva cietējas, upura tēlu – gaišā cīnītāja pret korupciju tika “izēsta” no KNAB, tādēļ nekas cits neatliek, kā iet politikā un saknē iznīcināt ļaunumu.
A.P.: Bet, lai šādu teiksmu radītu, ir jābūt kādai masai, kas tam notic. Un, ja cilvēks ir aprobežots, tad ir ļoti viegli ar viņu izspēlēt kaut ko tādu. Cilvēkam ar normālu domāšanu ir pilnīgi skaidrs, ko domāt par Strīķi, par Lembergu, par Šķēli, par Kalvīti, par Savicki un citiem. Divdesmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, kas ir kas.
DDD: Mani vairāk interesētu Vairas Vīķes-Freibergas un Putina sarunu ieraksti. Kādēļ tie netiek nopludināti? Manuprāt, šīm pārrunām ir bijusi daudz lielāka ietekme uz Latvijas politiku.
A.P.: Nenoliedzami. Ar valsts un tautas interesēm šobrīd notiekošajai jezgai ap oligarhu sarunām nav lielas nozīmes. Mēs redzam grupējumu cīņas, kurām maz kas kopīgs ar taisnīguma cīņu pret oligarhiju. Vienā pusē ir tie mītiskie personāži, kā Šķēle, Šlesers un Lembergs, bet otrā pusē ir kaut kādi brīvības cīnītāji – ceturtā atmoda. Bet īstenībā arī aiz tiem, pašpasludinātajiem brīvības cīnītājiem no “Ir”, stāv tādi paši oligarhi jeb grupējumi, kuri savā starpā cīnās.
Par ko runājam un par ko klusējam
DDD: Interesanti – oligarhus jau reiz pakāra. Izrādās, ka viņi ir ļoti dzīvelīgi, ja atkal jākar?
Armands Puče: Jā, cik reizes tad kārsim?! Tomēr latviešu tautai būtu jāpaskatās uz sevi spogulī un jāsaprot, ka mums vēlreiz grib iesmērēt veco stāstu par oligarhiem. Lieta jau ir tā pati – nekādu jaunu sarunu taču nav. Paskatoties arhīvos, skaidri redzams, ka tās ir tās pašas, kas bija 2011. gadā, izņemot Dūklava epizodi, kas tajā gadā neparādījās. Bet, kā redzam, šis otrais oligarhu piegājiens (vai olimpiskās spēles “Oligarhi”) ir saistīts ar spiedienu uz Ģenerālprokuratūru – tās darba izvērtēšanu. Tā, ka KNAB nav izdarījis savu darbu, nav nodevis kārtīgu lietu ar neapstrīdamiem pierādījumiem, izrādās ir prokuratūras vaina. Man tas nešķiet loģiski…
DDD: Tavuprāt, kas ir tie cilvēki, kuri atkal taisa traci, un ko viņi grib?
A.P.: Šie ir tie paši cilvēciņi, kas dalīja ar oligarhiem ietekmes sfēras Latvijā. Arī Savicka gadījums ir konkrēts. Arī viņš pārstāv grupējumu, kurš sadalīja lielo resursu – “Latvijas gāze” un monopolstāvokli. Oponenti Šleseram, Šķēlem, Lembergam nav tautas draugi – viņiem nerūp tautas intereses. Viņi cīnās pret šiem “oligarhiem”, jo paši vēlas tādi būt. Piemēram, Lemberga oponents Ainārs Gulbis – vai kādam ir ilūzijas, ka viņu uztrauc tautas liktenis?
Arī par čekas virsniekiem neviens nerunā. Oficiāli mums ir divi čekas virsnieki – Indriksons un Savickis. Bet kas notika ar pārējiem? Tepat jau viņi kaut kur mitinās. Viņiem joprojām šeit pieder uzņēmumi un kompānijas, tikai mēs par tiem neko nedzirdam.
Kas ir tie pārējie?
Armands Puče: Zini, kas vēl zīmīgs šai latviešu spēlei ap oligarhiem? Izrādās, ka mums oligarhs runā tikai latviešu valodā…
DDD: Patiešām. Bet, ja paskatās statistiku, ekonomiskā vide nepieder latviešiem. Apbrīnojami – kas ir tie pārējie, tātad ne-oligarhi, kuriem tā pieder?
A.P.: Pēc neatkarības atgūšanas ekonomiskā vide Latvijā tika sadalīta – tranzītbizness palika krievu, precīzāk – specdienestu rīcībā, savukārt telekomunikācijas aizgāja skandināvu specdienestiem. Arī banku sektors ir skandināvu rokās – Latvijā vairs nav latviešu bankas. Mums, latviešiem, ar atsevišķiem izņēmumiem, šajā valstī vairs nav tādas ekonomiskās sviras, kur Latvijas valsts būtu pie teikšanas. Jo pīrāgu visu sadalīja.
Nekorekti un glupi mēs rīkojāmies, ļaujot svešajiem sadalīt mūsu valsti. Un man ir ļoti daudz draugu un paziņu, kas domā tieši tāpat kā es, formulējot savu attieksmi skaidri un neliekuļojot. Viņiem ir bērni, kuri arī domā tāpat, jo viņi ir nacionālisti. Un tā ir laba lieta.
DDD: Ko tu saproti ar vārdu “nacionālists” – ko tu tajā ietver?
A.P.: Ģimeni. Ar to arī aprobežojos. Ģimene audzina cilvēku – no tās izriet viss pārējais.
DDD: Latvijā dzīvo dažādu tautību ģimenes. Ko nozīmē latviešu ģimene?
A.P.: Latviešu ģimene nemelo, nekrāpj, nezog. Tās ir vispār pieņemtās normas, kā būtu jādzīvo. Ģimene to māca, skaidro un rāda ar savu piemēru. Tas ir elementāri. Nacionālisms nav nekas slikts – tā ir ļoti laba lieta.
DDD: Nacionālisms ir mīlestība pret savu tautu; ar mīlestību pret ģimeni būs par maz.
A.P.: Ja tu nemīli savu ģimeni, tu nemīlēsi arī savu tautu.
Acīmredzot lupatas ir tīkamas
DDD: Vārdā “nacionālisms” katrs iekļauj kaut ko citu, tādēļ, manuprāt, arī rodas vilšanās tiem, kas balso par politiķiem, kuri pasludina sevi par nacionāliem.
Armunds Puče: Ir teiciens (diemžēl neatceros tā autoru) – ja lauva (par lauvu uzskatu valstsvīru) nav mežā, tad karalis ir pērtiķis. Kamēr neizaudzināsim sev valstsvīrus, tikmēr pie varas būs… Būtu stulbi pieprasīt, piemēram, no Dūklava valstsvīra cienīgu stāju.
Manuprāt, valstsvīrs nevar rasties, ja laikā, kad valstī ir tik daudz nozaru, kurām nepieciešams steidzams risinājums, mākslīgi tiek radīta histērija par oligarhiem. Tas nepalīdz ne latviešiem, ne valstij kopumā. Cilvēki ir aizgājuši histērijā, kaut kādā revolucionārā pārliecībā. Tie ir 1917. gada boļševiku gājieni. Bet kāpēc tik tuvredzīgi skatāmies uz šīm lietām? Respektīvi, kāpēc šie potenciālie valstsvīri (Saeimas deputāti) tā uzvedas? Acīmredzot tauta, kas viņus ir deleģējusi būt tur un domāt, pieņem, ka tādas lupatas tur ir vajadzīgas.
DDD: Šis jau ir tas jautājums, pie kura atkal atgriežos, – kādam tad, tavuprāt, ir jābūt īstenam latvietim?
A.P.: Latvietim ir jātiecas pēc krietnuma. Tā ir īpašība, kas ir pavadījusi pirmās Latvijas stāstu cauri visiem laikiem, visām prievītēm un auseklīšiem. Krietnums ir bijis priekšplānā vienmēr. Krietnums māca pienākumu izdarīt savu darbu līdz galam. Atgriezīsimies atkal pie Jutas Strīķes – ko viņa lien politikā, ja, strādājot KNAB, nav paveikusi savu darbu līdz galam?
DDD: Viņai neļāva, tāpēc dodas ieviest kārtību pašā politikā – tā var secināt no preses publikācijām.
A.P.: Manās acīs, viņa, tēlaini izsakoties, ir sista kārts, un tautai tas būtu jāapzinās. Šādās situācijās medijiem ir liela atbildība, bet arī tos kāds rausta. Žurnālists var būt brīvs savā izvēlē, bet viņš nav neatkarīgs. Žurnālistam ir izvēle, kur strādāt, bet, tikko viņš sāk pie kāda strādāt, viņš vairs nav brīvs. Nav jau teikts, ka viņam izvēle ir jāizdara piespiedu kārtā – iespējams, žurnālista uzskati sakrīt ar medija īpašnieka pasaules redzējumu un idejām par to, kā visam būtu jābūt.
DDD: Varbūt problēma slēpjas tajā, ka mūsu tautai nav vienota ideāla?
A.P.: Pirmskara Latvijā karavīrs bija ideāls. Viņš iemiesoja stāju, mugurkaulu un to, kas tiek saukts par tikumu. Tā izrādījās arī mūsu tautas nelaime, jo karavīri bija pārāk stingri un disciplinēti, paklausot komandiera pavēlei “palikt savās vietās”. Mums bija laba armija, bet to izmantoja citi.
DDD: Piekrītu – karavīrs ir cienīgs piemērs, simbols, bet īstenu karavīru raksturo ne tikai pašaizliedzība, drosme, taisnīguma izjūta, bet arī spēja atpazīt ienaidnieku. Diemžēl mūsu tauta ir tālu no šīs spējas, jo vairums nevēlas saskatīt ārējo ienaidnieku, kas maskējas kā nepilsoņi, naturalizētie jaunpilsoņi.
A.P.: Tiek veidoti apkārt apstākļi, lai mēs neredzētu izmētātās dūmu sveces, lai mēs neko neredzētu un sāktu karot ar savējiem. Cilvēks šodien domā vienkāršoti, laikmets to viņam piedāvā, jo modernās tehnoloģijas patiešām programmē cilvēku.
Domā, izsecini, izproti!
Armands Puče: Šobrīd cilvēks jau vairs neskatās, kas viņam ir apkārt – viņš raugās ekrānā gan uz ielas, gan mājās. Viņš atrodas virtuālā realitātē, un viņam viss šķiet kārtībā. Tiek iedotas klišejas un birkas. Tā tu dzīvo tajā pasaulē, un tevi var vadīt. Šeit var iziet cauri dažādi karapulki, un daudzi pat to nepamanīs, jo viņi dzīvo citā realitātē, kur tiek pateikts priekšā, kas ir kas. Tie, kas izmanto internetu kā masu psihozes radīšanas līdzekli, gūst panākumus. Kas tie ir par tēliem, ko mums piedāvā, kurus mums vajadzētu pieņemt kā kaut kādus izredzētos – Tramps, Putins, Merkele…?
Mēs kā skaitliski neliela nācija nevaram atļauties būt lētticīgi. Arī mūsu nelielajai valstij ir intereses, tādēļ nevajag akli just līdzi, piemēram, vāciešiem, jo arī viņiem Latvijā ir tikai intereses. Ne jau valstis nosaka politiskos un ekonomiskos pasaules procesus, bet gan konglomerāti, kas modernās tehnoloģijas izmanto cilvēku apmuļķošanai. Tas ir vājprāts, ko var redzēt katrā vēstures krustojumā. Ja netiekam prom no krustojuma, tad arī netiksim prom no ilūzijām par to, ka esam pelnījuši, lai mums būtu sava valsts.
DDD: Savā laikā latvieši nopelnīja savu valsti, bet šodien nav tālu no brīža, kad to pazaudēsim. Liela daļa latviešu laikam dzīvo pārāk labi, lai sāktu domāt un iemācītos atpazīst draugus un ienaidniekus.
A.P.: Arī tajā laikā, kad ienāca krievi, arī bija daļa latviešu, kas dzīvoja pārāk labi un domāja – nekas jau nenotiks. Un tieši tāpēc arī viss notika. Mums tomēr vairāk ir jāizprot Eiropas vēsture – jāizprot, cik daudz tur ir bijis liekulības, negodīguma un melu. Pozicionēties kaut kāda Ziemeļeiropas modeļa vai kaut kādu Rietumu vērtību virzienā būtu tuvredzīgi. Vai tiešām esam aizmirsuši, ko ir veicinājuši šie Ziemeļeiropas stāsti, cik, zviedru personā, daudz bijis nodevības un liekulības. Arī mūsdienu Rīgā ir tik daudz konsultantu no Skandināvijas. Var pabrīnīties – ko viņi te konsultē?
Mums ir jātiek prom arī no Rietumu pseidostandarta, pārstājot notrulinoši skandināt: tas nekas, ka tur saule riet, mums tur tik un tā ir laime. Nav jau tā, ka viss melnais nāk no Austrumiem.
Laiks sākt saprast, kur ir tie pseidodemkrātijas nesēji vai kaut kādu lozungu staipītāji, kas uzdodas par draudzīgajiem atbrīvotājiem. Laiks beidzot meklēt patiesību, saprast notiekošo, jo, ja zini, tad tu domā, izsecini un izproti.
Intervēja Liene Apine
Publicēta laikrakstā “DDD” Nr. 15(389) (2017. gada 11.–24. augusts) un Nr. 16(390) (2017. gada 25. augusts–7. septembris)