1901. gada 24. februārī Pareizticīgo baznīcas Sinodes oficiālajā laikrakstā tika publicēts “Visusvētās Sinodes 1901. gada 20.–22. februāra lēmums Nr. 557 ar vēstījumu uzticīgajiem Pareizticīgās grieķu-krievu Baznīcas bērniem par grāfu Ļevu Tolstoju”. Tajā bija norādīts, ka Ļevs Tolstojs var atgriezties Baznīcā tikai tādā gadījumā, ja nožēlos grēkus. “Atbildē sinodei” rakstnieks apstiprināja savu nošķiršanos no Baznīcas un nosauca lēmumu par “nelikumīgu un tīši divdomīgu”.
Publicējot izcilā rakstnieka Ļeva Tolstoja atbildi Pareizticīgo baznīcai, vēlamies, lai mūsu lasītāji aizdomājas, vai katoļu un luterāņu baznīcās nav tikpat daudz melu kā pareizticīgajā? Vai Latvijas baznīckungi ir vai nav nodevīgi pret latviešu tautu, ja nepieprasa latviešu ārējo ienaidnieku – kolonistu (nepilsoņu) ‒ izraidīšanu no Latvijas?
Svētā Valdošā sinode, kurai Ļevs Tolstojs adresē savu vēstuli, tolaik bija viena no augstākajām valsts varas institūcijām Krievijas impērijā. Tai bija (un arī tagad ir) milzu vara, tā pārzināja Krievijas Pareizticīgo Baznīcas lietas: apstiprināja vai atlaida Baznīcas amatpersonas, skaidroja ticības dogmas, pārvaldīja Baznīcas īpašumus, kontrolēja Baznīcas cietumus, cenzūru u.tml. Sinodes locekļus iecēla pats imperators. Protams, Ļevs Tolstojs uzsāka cīņu ar spēcīgu pretinieku. Pareizticīgo baznīca vēl joprojām viņam to nav piedevusi, kas nozīmē, ka neko nav sapratusi un Ļeva Tolstoja rakstītais ir aktuāls arī mūsdienās, jo parāda šīs institūcijas melīgo iedabu.
Ļevs Tolstojs: baznīca zaimo Dievu
Atbilde uz sinodes 20.–22. februāra lēmumu un ar to saistītām vēstulēm, kuras esmu saņēmis
Es nevēlējos sākumā atbildēt uz sinodes lēmumu par mani, bet šis lēmums izsauca ļoti daudzas vēstules, kurās man nepazīstami korespondenti: vieni mani nopeļ par to, ka es noliedzu to, ko es nenoliedzu, citi mani cenšas pārliecināt par to, kam es nekad neesmu pārstājis ticēt, trešie pauž vienprātību ar mani, kas diez vai patiesībā pastāv, un līdzjūtību, uz ko man tik tikko ir tiesības. Un es nolēmu atbildēt gan uz pašu lēmumu, norādot uz to, kas tajā nav patiess, gan uz man nepazīstamo vēstuļu autoru vēršanos pie manis. Sinodes lēmumam vispār ir daudz trūkumu. Tas ir nelikumīgs vai tīšuprāt divdomīgs; tas ir patvaļīgs, nepamatots, nepatiess, kā arī tas satur melus un kūda uz sliktām jūtām un rīcību.
Tas ir nelikumīgs vai tīšuprāt divdomīgs, jo – ja tam ir jābūt lēmumam par nošķiršanu no baznīcas, tad tas neatbilst tiem baznīcas noteikumiem, saskaņā ar kuriem var izteikt tādu atšķiršanu. Ja tas ir paziņojums par to, ka tas, kurš netic baznīcai un tās dogmatiem, nepieder pie baznīcas, tad tas ir pats par sevi saprotams ‒ un šādam paziņojumam nevar būt nekāda cita mērķa kā vienīgi tas, lai, izslēgšanai no baznīcas būtībā nepastāvot, tā liktos tāda, kas patiesībā arī ir notikusi, jo tā tas tika saprasts.
Tas ir patvaļīgs, jo vaino tikai mani vienu neticībā visos punktos, kas izcelti lēmumā, bet vienlaikus ne tikai daudzi, bet gandrīz visi izglītotie cilvēki Krievijā ir tādā pašā veidā neticīgi, ko nemitīgi pauduši un pauž to gan sarunās, gan periodikā, gan brošūrās un grāmatās.
Tas ir nepamatots, jo par galveno iemeslu uzrāda manas cilvēkus pavedinošās viltus mācības plašo izplatību. Turpretī man ir labi zināms, ka cilvēku, kuri piekrīt maniem uzskatiem, ir labi, ja kāds simts, un manu rakstu par reliģijas tēmu izplatība, pateicoties cenzūrai, ir tik niecīga, ka lielākajai daļai cilvēku, kas izlasījuši sinodes lēmumu, nav ne mazākās sajēgas par to, ko es esmu rakstījis par reliģiju, kā tas ir labi redzams no vēstulēm, kuras esmu saņēmis.
Tas satur klaju nepatiesību, apgalvojot, ka no baznīcas puses vairākkārt ir veikti bezcerīgi mēģinājumi vest mani pie prāta, kaut gan nekas tāds nekad nav noticis.
Tas satur sevī to, ko juridiskajā valodā sauc par neslavas celšanu, tā kā tajā ietverti nepatiesi un pret mani vērsti kaitnieciski apgalvojumi.
Tas, visbeidzot, kūda uz sliktām jūtām un rīcību, jo izsauca, kā to jau varēja gaidīt, neizglītotos un nedomājošos cilvēkos dusmas un nicinājumu pret mani, kas pāraug draudos ar nāvi, izteiktos manis saņemtajās vēstulēs. “Tagad tu esi nolādēts un pēc nāves dosies izciest mūžīgas mokas, un nosprāgsi kā suns… nolādētais tu, vecais velns… lai lāsts par tevi,” raksta viens. Kāds cits pārmet valdībai, ka es vēl neesmu ieslēgts klosterī, un pārpludina vēstuli ar lamām. Trešais raksta: “Ja valdība neaizvāks tevi – mēs paši piespiedīsim tevi apklust,” – vēstule beidzas ar lāstiem. “Lai iznīcinātu tevi, nelieti,” raksta ceturtais, “man atradīsies līdzekļi… ” Seko nepiedienīgi lamuvārdi.
Kopš sinodes lēmuma tāda paša naida izpausmju pazīmes es izjūtu arī, satiekoties ar dažiem cilvēkiem. Tajā pašā 25. februārī, kad tika nopublicēts lēmums, es, ejot pa laukumu, dzirdēju pret sevi vērstus vārdus: “Lūk, velns cilvēka paskatā!” ‒ un, ja pūlis būtu lielāks, ļoti iespējams, mani būtu piekāvuši tāpat, kā piekāva pirms dažiem gadiem cilvēku pie Panteleimonas kapelas.
Tādējādi sinodes lēmums vispār ir ļoti slikts. Tas, ka lēmuma beigās ir teikts, ka personas, kas to parakstījušas, aizlūdz, lai es kļūtu tāds pats kā viņi, nepadara to labāku.
Tas tā vispārīgi. Detaļās šis lēmums ir netaisns šādu iemeslu dēļ. Lēmumā ir teikts: pasaulē slavens rakstnieks, dzimis krievs, kristīts un audzināts pareizticībā, grāfs Tolstojs, sava gara lepnuma kārdināts, nekaunīgi sacēlās pret Dievu un pret Viņa Kristu, un pret Viņa svēto īpašumu, klaji visu acu priekšā atteicās no savas mātes, kas viņu barojusi un izaudzinājusi, – no pareizticīgās baznīcas.
Tas, ka es atteicos no baznīcas, kas sevi dēvē par pareizticīgo, ir pilnīgi pareizi. Bet atteicos es no tās nevis tādēļ, ka būtu sacēlies pret Dievu, bet ‒ tieši pretēji ‒ tikai tāpēc, ka ar visu dvēseles spēku vēlējos tai kalpot. Pirms atteikties no baznīcas un vienotības ar tautu, kas man bija neizsakāmi dārga, es, dažu pazīmju dēļ apšaubot baznīcas taisnīgumu, veltīju vairākus gadus, lai izpētītu teorētiski un praktiski baznīcas mācību. Teorētiski – es izlasīju visu, ko varēju, par baznīcas mācību, izstudēju un kritiski izanalizēju dogmatisko teoloģiju; praktiski – es stingri sekoju vairāk nekā gadu visiem baznīcas priekšrakstiem, ievērojot visus gavēņus un apmeklējot visus baznīcas dievkalpojumus. Es pārliecinājos, ka baznīcas mācība ir teorētiski viltīgi un kaitīgi meli, bet praktiski tā ir visrupjākās māņticības un burvestību apkopojums, kas apslēpj pilnīgi visu kristīgās mācības jēgu.
Atliek tikai izlasīt rituālu un lūgšanu grāmatu un izanalizēt ceremonijas, kuras nemitīgi izpilda pareizticīgā garīdzniecība un kas tiek uzskatītas par kristietības dievkalpojumiem, lai pamanītu, ka visas šīs ceremonijas ir nekas cits kā dažādi burvestību paņēmieni, kas piemēroti visiem iespējamiem dzīves gadījumiem. Lai bērns, kurš drīz nomirs, nokļūtu paradīzē, ir jāpagūst viņš ieziest ar eļļu un izpeldināt, izsakot noteiktus vārdus; lai dzemdētāja pārstātu būt nešķīsta, ir jāizsaka noteikti apvārdojumi; lai būtu veiksme darbos vai lai būtu mierīga dzīve jaunā mājā, lai labi izdotos maize, beigtos sausums, lai būtu veiksmīgs ceļojums, lai izārstētos no slimības, lai atvieglotu mirušā stāvokli aizsaulē ‒ tam visam un vēl tūkstošiem citu apstākļu ir zināmas lūgšanas, kuras noteiktā vietā par noteiktiem ziedojumiem izsaka garīdznieks.
Un es patiešām atteicos no baznīcas, pārstāju pildīt tās rituālus, uzrakstīju testamentā saviem tuviniekiem, lai viņi, kad es miršu, nepielaistu pie manis baznīcas kalpotājus un manu mirušo ķermeni novāktu pēc iespējas ātrāk, bez jebkādas apvārdošanas un aizlūgšanām, tāpat kā novāc jebkuru pretīgu un nevajadzīgu lietu, lai tā netraucētu dzīvajiem.
Tāpat arī teiktais, ka es esmu veltījis savu literāro darbību un man no Dieva doto talantu tam, lai tautā izplatītu mācības, kas ir pretējas Kristus mācībai un baznīcai utt., un, ka es savos sacerējumos un vēstulēs, ko plaši izsēju es un arī mani skolnieki pa visu pasali, īpaši dārgās tēvzemes mūsu robežās, sludinu ar fanātiķa greizsirdību visu pareizticīgās baznīcas dogmas un pašu kristīgās ticības būtības gāšanu, – tā nav taisnība. Es nekad neesmu rūpējies par savas mācības izplatīšanu. Taisnība, es pats savos sacerējumos sev esmu izteicis izpratni par Kristus Mācību un neesmu šos sacerējumus slēpis no cilvēkiem, kuri ir vēlējušies ar tiem iepazīties, bet nekad neesmu pats tos iespiedis. Stāstīju cilvēkiem par to, kā es saprotu Kristus Mācību, tikai tad, kad man par to jautāja. Tādiem es teicu to, ko domāju, un devu, ja man tās bija, savas grāmatas.
Pēc tam ir teikts, ka es noliedzu Dievu, svētajā Trīsvienībā slavēto Radītāju un Visuma Iecerētāju, noliedzu Kungu Jēzu Kristu, dievcilvēku, grēku izpircēju un pasaules glābēju, kurš cietis mūsu, cilvēku un mūsu glābšanas, dēļ un augšāmcēlies no mirušajiem; ka es noliedzu Kunga Kristus kā cilvēka bezsēklas ieņemšanu un Dievmātes jaunavību līdz dzemdēšanai un dzemdēšanas laikā. Tas, ka es noliedzu neizprotamu Trīsvienību un mūsdienās bezjēdzīgu pasaciņu par pirmā cilvēka krišanu, zaimojošu vēsturi par Dievu, kas dzimis no jaunavas, kurš izpērk cilvēku dzimumu, ir pilnīga taisnība. Dievu-garu, Dievu-mīlestību, Vienoto Dievu – visa Sākumu, es ne tikai nenoliedzu, bet neko citu kā tikai Dievu neatzīstu par patiesi esošu un visu dzīves jēgu saskatu vienīgi Dieva gribas pildīšanā, kas atspoguļota Kristus mācībā.
Vēl ir teikts: “Neatzīst aizkapa dzīvi un atmaksu.” Ja saprot aizkapa dzīvi kā atnākšanu, kā elli ar mūžīgajām mokām, velniem un paradīzi – kā pastāvīgu svētlaimi, tad tā ir pilnīga taisnība, ka tādu aizkapa dzīvi es neatzīstu. Bet dzīvi mūžīgo un atmaksu šeit un visur, tagad un vienmēr es atzīstu līdz tādai pakāpei, ka, stāvot savu gadu dēļ uz kapa malas, man ir bieži jāpiepūlas, lai nevēlētos miesas nāvi, tas ir, piedzimšanu jaunā dzīvē; un ticu, ka katra laba rīcība palielina manas mūžīgās dzīves patieso labklājību, bet katra slikta rīcība samazina to.
Ir arī teikts, ka es noliedzu visus sakramentus. Tā ir pilnīga taisnība. Visus sakramentus es uzskatu par zemiskiem, rupjiem, par pesteļošanu, kas neatbilst izpratnei par Dievu un kristietības mācību, par burvestību ‒ un turklāt tā ir vistiešākā Evaņģēlija norādījumu pārkāpšana.
Zīdaiņu kristīšanā es saskatu klaju visas tās jēgas izkropļojumu, kas varētu būt ietverta pieaugušo kristīšanā, kuri kristietību pieņem apzināti; laulības sakramenta īstenojumā pār cilvēkiem, kuri noteikti vēl pirms savienošanās, un šķiršanās pieļāvumā un šķirto laulību svētīšanā es saskatu tiešu Evaņģēlija mācības jēgas un burta pārkāpšanu. Periodiskā grēku piedošanā, kas notiek grēksūdzēs, es saskatu kaitīgu krāpšanu, kas tikai atbalsta netikumību un iznīcina bailes sagrēkot.
Iesvaidīšanā ar eļļu tāpat kā svaidīšanā ar mirrēm es saskatu rupjas pesteļošanas paņēmienus, tāpat arī ikonu un relikviju pielūgšanā, kā arī visās tajās ceremonijās, lūgšanās, apvārdošanās, ar kurām ir pārpildīts lūgšanu nolikums. Iešanā pie dievgalda (Svētā Vakarēdiena baudīšanā) es saskatu miesas dievišķošanu un kristietības mācības izkropļojumu. Garīdzniecībā, bez visas atklātās gatavošanās krāpt, es saskatu vistiešāko Kristus vārdu, kas skaidri aizliedz jebkuru nosaukt par skolotājiem, tēviem, audzinātājiem, pārkāpumu (Mateja ev. 23:8–10).
Teikts, visbeidzot, kā pēdējā un manas vainas augstākā pakāpe ir tā, ka es, lamājoties par vissvētākajiem ticības priekšmetiem, bez satricinājuma esmu pakļāvis apšaubīšanai svētāko no noslēpumiem – sakramentu. Tas, ka es nenobijos aprakstīt vienkārši un objektīvi to, ko garīdznieks dara t.s. sakramenta sagatavošanai, tad tā ir pilnīga taisnība; bet tas, ka tas tā saucamais sakraments ir kaut kas svēts un ka to vienkārši aprakstīt, kā tas tiek darīts, ir zaimošana – tā nepavisam nav taisnība. Zaimošana nav, kad aizslietni nosauc par aizslietni, nevis par ikonostasu, un krūzi nosauc par krūzi, nevis par biķeri u.tml. Bet visšausmīgākie, nebeidzamie, vislielāko sašutumu izraisošie zaimi slēpjas tajā, ka cilvēki, izmantojot visus iespējamos apmelošanas un hipnotizēšanas paņēmienus, pārliecina bērnus un vientiesīgo tautu par to, ka tad, ja zināmā veidā, izsakot noteiktus vārdus, sagriež maizes gabaliņus un tos ieliek vīnā, tad šajos gabaliņos ieiet Dievs; un ka tas dzīvais, kura vārdā tiks izņemts gabaliņš, būs vesels; bet, ja kāda mirušā vārdā tiks izņemts gabaliņš, tad tam aizsaulē klāsies labāk; un ka tas, kurš apēdīs šo gabaliņu, tajā ieies pats Dievs. Tas taču ir šausmīgi!
Lai kā nu kurš saprot Kristus personību, bet Viņa Mācība, kas iznīcina pasaules ļaunumu un tik viegli, vienkārši, nešaubīgi sniedz labumu cilvēkiem, ja tikai viņi to neizkropļo, ir padarīta par sakramentu ‒ tajā viss ir pārtaisīts par rupju, ar pesteļiem apvītu peldi, ieziešanu ar eļļu, ķermeņa kustībām, apvārdojumiem (buramvārdiem), gabaliņu norīšanu u.tml., un no Mācības nekas pāri nepaliek. Bet, ja kāds cilvēks mēģina ļaudīm atgādināt, ka nevis šajā raganismā, nevis lūgšanās, vakarēdienos, svecēs, ikonās ir ietverta Kristus Mācība, bet tajā, lai cilvēki mīlētu cits citu, neatmaksātu ļaunu ar ļaunu, nenosodītu, nenogalinātu cits citu, tad paceļas aizvainota stenēšana no tiem, kuriem šie meli ir izdevīgi un skaļi, ar neiedomājamu nekaunību runā baznīcās, raksta grāmatās, avīzēs, katķismos, ka Kristus nekad nav aizliedzis tiesu, nekad nav aizliedzis slepkavību (nāvessodus, karus), ka mācību par nepretošanos ar sātanisku viltību ļaunumam ir izdomājuši Kristus ienaidnieki.
Šausmīgi galvenokārt ir tas, ka cilvēki, kuriem tas ir izdevīgi, māna ne tikai pieaugušos, bet, izmantojot savu varu, arī bērnus – tos pašus, par kuriem Kristus teicis, ka nelaime tam, kurš viņus apmānīs. Šausmīgi, ka šie cilvēki sava mazā izdevīguma dēļ pastrādā tādu šausmīgu ļaunumu, slēpjot no ļaudīm patiesību, kuru ir atklājis Kristus un kas sniedz viņiem labumu, ko nespēj līdzsvarot pat tūkstošā daļa no viņu saņemtā izdevīguma. Viņi rīkojas kā tas laupītājs, kurš nogalina veselu ģimeni – piecus sešus cilvēkus, lai aiznestu vecu kamzoli un 40 kapeikas. Viņam labprāt būtu atdevuši visu apģērbu un visu naudu, lai tikai viņš nebūtu nogalinājis viņus. Bet viņš nevar rīkoties citādi. Tāpat ir ar reliģiskajiem krāpniekiem. Desmitreiz labāk varētu piekrist viņus uzturēt vislielākajā greznībā, lai tikai tie ar saviem meliem nevestu cilvēkus postā. Bet viņi nevar rīkoties citādi. Lūk, tas arī ir šausmīgi. Un tāpēc viņu melus ne tikai drīkst, bet pat vajag atmaskot. Ja ir kas svēts, tad nekādā gadījumā tas, ko viņi sauc par sakramentu, bet gan tieši šis pienākums atmaskot viņu reliģisko krāpniecību, kad to redzi.
Ja čuvašs apsmērē savu elku ar krējumu vai noper to, es varu vienaldzīgi paiet garām tāpēc, ka tas, ko viņš dara, tiek paveikts man svešas māņticības vārdā un neskar to, kas man ir svēts. Bet, kad cilvēki ‒ lai cik daudz viņu būtu, lai cik veca būtu viņu māņticība un lai cik vareni tie būtu ‒ tā Dieva vārdā, ar kuru es dzīvoju, un tās Kristus Mācības vārdā, kas man ir devusi dzīvību un var to iedot visiem cilvēkiem, sludina rupju pesteļošanu, tad nevaru tajā mierīgi noskatīties. Un, ja es saucu īstajā vārdā to, ko viņi dara, tad es daru tikai to, kas man ir jādara, ‒ to, ko es nevaru nedarīt, ja ticu Dievam un kristīgajai mācībai. Ja viņi tā vietā, lai nošausminātos par savu zaimošanu, tieši pretēji, par zaimošanu sauc krāpšanas atmaskošanu, tad tas tikai pierāda, cik stipri ir viņu meli; un tam ir tikai jāpastiprina to cilvēku, kuri tic Dievam un Kristus Mācībai, centieni iznīcināt šos melus, kas no cilvēkiem slēpj patieso Dievu.
Par Kristu, kurš no tempļa izdzina vēršus, aitas un tirgoņus, bija jāteic, ka viņš zaimo. Ja Viņš tagad atnāktu un ieraudzītu to, kas Viņa vārdā tiek darīts baznīcā, tad, iespējams, Viņš ar vēl lielākām un vēl pamatotākām dusmām izmestu laukā visus tos šausmīgos antiminsus (altāru galdautus – tulk. piez.), šķēpus, kausus, sveces, ikonas un visu to, ar kā palīdzību, viņi buroties slēpj no ļaudīm Dievu un Viņa Mācību.
Tad, lūk, kas ir patiesi un kas ir nepatiesi par mani sinodes lēmumā. Es patiešām neticu tam, ko viņi saka un kam viņi tic. Bet es ticu daudz kam, par ko viņi grib pārliecināt cilvēkus, ka es neticu.
Ticu šim: ticu Dievam, kuru saprotu kā garu, kā mīlestību, kā visa sākumu. Ticu tam, ka es esmu Viņā un Viņš – manī. Ticu tam, ka Dieva griba visskaidrāk, vissaprotamāk ir izteikta cilvēka Kristus Mācībā, kuru uzskatīt par Dievu un kuru pielūgt uzskatu par vislielāko zaimošanu. Ticu tam, ka patiesā cilvēka svētība ir Dieva gribas īstenošana, bet Viņa griba ietver to, lai cilvēki mīlētu cits citu un tā rezultātā izturētos pret citiem tā, kā viņi vēlas, lai izturētos pret viņiem, kā tas ir teikts arī Evaņģēlijā, tas ir viss likums un pravietojums. Ticu tam, ka katra atsevišķa cilvēka dzīves jēga tāpēc ir vienīgi mīlestības vairošana sevī, un šī mīlestības vairošana ved atsevišķu cilvēku šajā dzīvē uz arvien lielāku labklājību, sniedz pēc nāves lielāku labumu, ja cilvēkā vairāk būs mīlestības, vienlaicīgi arī visvairāk par visu veicinot Dieva valstības iedibināšanu pasaulē. Tātad ticu tādas dzīves iekārtas iedibināšanai, kurā šobrīd valdošā šķelšanās, meli un vardarbība tiks aizstāta ar brīvu saskaņu, patiesību un brāļu mīlestību starp cilvēkiem. Ticu, lai gūtu panākumus mīlestībā, ir tikai viens paņēmiens: lūgšana – nevis sabiedriska lūgšana tempļos, kuru Kristus ir aizliedzis (Мat. ev. 6:5–13), bet lūgšana, kuras paraugu mums ir devis Kristus, tātad vientulībā, kas sastāv no savas dzīves jēgas atjaunošanas un nostiprināšanas savā apziņā un izpratnes par savu atkarību tikai no Dieva gribas.
Aizvaino, apbēdina vai savaldzina kādu, traucē kaut kam un kādam vai nepatīk šīs manas ticības – es tās tikpat maz varu mainīt kā savu ķermeni. Man pašam vien ir jādzīvo, pašam vien ir arī jānomirst (un visai drīz), un es arī nevaru nekā citādi ticēt, kā vien tā, kā es ticu, gatavojoties doties pie tā Dieva, no kura esmu cēlies. Es nesaku, lai mana ticība būtu nešaubīgi vienīgā un uz visiem laikiem patiesā, bet es neredzu citu – vienkāršāku, skaidrāku un tādu, kas atbilstu visām manām prāta un sirds prasībām; ja es tādu iepazīšu vai uzzināšu par tādu, es to tūliņ pieņemšu, jo Dievam neko, izņemot patiesību, nevajag. Atgriezties pie tā, no kurienes ar milzīgām ciešanām es tikko kā esmu iznācis, nekādi vairs nespēju – kā lidojošs putns vairs nevar atgriezties olas čaumalā, no kuras tas izšķīlies.
Kurš sāks ar to, ka iemīlēs kristietību vairāk par patiesību, ļoti drīz iemīlēs savu baznīcu vai sektu vairāk nekā kristietību, un beigs ar to, ka sāks mīlēt sevi (savu mieru) vairāk par visu pasaulē ‒ tā ir teicis Kolridžs.
Es esmu gājis ceļu no otra gala. Es sāku ar to, ka iemīlēju savu pareizticīgo ticību vairāk par savu mieru, pēc tam iemīlēju kristietību vairāk par savu baznīcu, bet tagad mīlu patiesību vairāk par visu pasaulē. Un līdz pat šim brīdim patiesība man sakrīt ar kristietību, kā es to saprotu. Un es atzīstu šo kristietību. Tādā mērā, kādā to atzīstu, mierīgi un ar prieku dzīvoju, un mierīgi un ar prieku tuvojos nāvei.
Ļevs Tolstojs
- gada 4. aprīlī
Maskavā
Tulkoja Vita Ņikitina
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 15(389) (2017. gada 11.–24. augusts) un Nr. 16(390) (2017. gada 25. augusts–7. septembris)