J.Liekmanis
Vārds “integrācija” nozīmē daļu apvienošanu vienā veselā vai iekļaušanos kādā veselumā. Sabiedrības integrācija attiecīgi nozīmē sabiedrības atsevišķu daļu (tautību) iekļaušanos pamatnācijā ‒ un, ja vēlas sasniegt īstu integrāciju, tad tā var būt tikai asimilācija. Vai nu asimilācija, vai nekā! Savukārt vārds “divkosība” nozīmē vārdos sacīt vienu, darbos darīt pavisam ko citu jeb dzīvot pēc principa “Neskaties uz maniem darbiem, klausies uz maniem vārdiem”.
Tādi divkoši ir Latvijas politiķi ar prezidentu Vējoni priekšgalā. Nu, piemēram, ja Latvijā ir spēkā Valsts valodas likums, kurš paredz stiprināt latviešu valodas pozīcijas, un nav manīts, ka prezidents būtu to noliedzis; ja ir paredzēta sabiedrības integrācija uz latviešu valodas bāzes, bet prezidents un citi latviešu politiķi ar Latvijas krievvalodīgajiem (turpmāk ‒ krieviem) pat publiskā telpā sarunājas krievu valodā un tātad okupantu valodai dod priekšroku, salīdzinot ar valsts valodu, ‒ vai tad tā nav divkosība? Ja prezidents vārdos iestājas par Latvijas aizsardzības spēju stiprināšanu, bet ar savu praktisko rīcību ir gatavs atdot varu Latvijā tai nelojāliem cilvēkiem (naturalizācijas procesa atbalstīšana, prasība pēc automātiskas pilsonības piešķiršanu krievu bērniem, neprasot valsts valodas zināšanas un ignorējot lojalitātes prasības), ‒ tad kas tas ir?
Prezidents taču nevarētu būt tāds muļķis un nesaprast, ka jo vairāk krievu iegūs pilsonību, jo lielāku iegūs arī politisko varu valstī ‒ un, sasniedzot noteiktu kritisko masu, sevišķi vēl pateicoties latviešu politiskajai sašķeltībai, viņi sagrābs varu un darīs ar šo valsti, ko gribēs. Bet par to, ko viņi gribēs, mēs viegli varam iedomāties. Un tad mums nelīdzēs ne NATO, ne ES. Tad kāpēc prezidents it kā atbalsta valsts aizsardzību un drošību, ja pats piekrīt šīs valsts sagraušanai no iekšienes? Tas pagaidām vēl ir zināmā mērā teorētiski, bet valsts vadītāju pienākums ir nepieļaut kaut ko tādu pat teorētiski.
Kāda vella pēc?!
Gribētu sīkāk apstāties pie divkosības izpausmes sabiedrības integrācijas jautājumā. Es nerunāšu par mūsdienu bēgļu, bet gan par padomju krievu integrāciju. Mums vispirms būtu jātiek galā ar krievu problēmu (domāju, ka netiksim) un tikai tad varētu ķerties klāt bēgļiem. Kā norāda Edvīns Šnore un citi autori, sabiedrības integrācijas politika Latvijā ir cietusi fiasko, un tā ir zemē nomesta nodokļu maksātāju nauda. Es mēģināšu paanalizēt faktorus, kas, manprāt, traucē realizēt sabiedrības integrāciju uz latviskuma bāzes.
Pirmkārt, integrācija faktiski nemaz nenotiek ‒ politiķi vienīgi runā par to, bet de facto realizē pilnīgi pretēju politiku. Viena no svarīgākajām lomām integrācijā ir latviešu valodai, tāpēc, lai integrācija izdotos, ir konsekventi jārealizē dzīvē Valsts valodas likums. Turklāt šajā likumā ir jāizlabo Vīķes-Freibergas pieļautās kļūdas.
Bet kas notiek dzīvē? Pastāv krievu skolas, kas atražo dezintegrāciju. Veikali, ražošanas un sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumi, valsts un pašvaldību institūcijas, medicīnas iestādes saziņā ar krieviem lieto krievu valodu. Arī latviešu politiķi ar krievu medijiem brīvi, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, komunicē krievu valodā. Tāpat parastie latvieši, ņemot piemēru no varnešiem, gluži kā padomju laikos saskarsmē ar nelatviešiem priekšroku dod krievu okupantu valodai. Turklāt vairums latviešu nekaunas par savu nacionālo nihilismu. Tas jau ož gandrīz pēc Stokholmas sindroma.
Pastāv tāds uzskats ‒ jo vairāk valodu cilvēks zina, jo labāk. Tikai latviešiem būtu jāatceras, ka, ņemot vērā nenovērstās okupācijas sekas, uz krievu valodu to nevarētu attiecināt. Tā mums, bezmugurkaulniekiem, politiski ir pat bīstama. Kamēr neesam atguvuši nacionālo pašapziņu, latviešu bērniem skolā nebūtu ieteicams mācīties krievu valodu. Sakiet, tad kāda vella pēc krieviem mācīties latviešu valodu?
Otrkārt, integrācijas būtiskākā pazīme ir lojalitāte valstij, bet, objektīvi ņemot, valodas zināšanas vien negarantē lojalitāti valstij un līdz ar to integrēšanos. Par krievu lojalitāti šai valstij liecināja kaut vai daudzkārt pieminētais referendums par krievu valodu kā valsts valodu. Tātad nelojalitāte šai valstij ir nopietns faktors, kas traucē krievu integrēšanos Latvijā.
Treškārt, krievu kopiena gan valstī kopumā gan jo sevišķi atsevišķos reģionos nerealizētās deokupācijas/dekolonmizācijas dēļ ir pašpietiekama. Lai integrācija izdotos, latviešiem, kā daudzi autori norāda, būtu jāsasniedz vismaz 75 % no kopējā valsts iedzīvotāju skaita. Līdz ar to kvantitatīvā pašpietiekamība krieviem ir vēl viens arguments pret integrāciju. Integrācija nevar izdoties, ja neaizbrauc prom liela daļa krievu.
Ceturtkārt, okupantu/kolonistu kontingents nav salīdzināms ar parastiem ieceļotājiem, jo viņi te neatbrauca, lai integrētos, bet lai integrētu mūs. Turklāt krievu kolonistiem, salīdzinājumā ar mums, ir cita mentalitāte, cita (ne)kultūra (kuru arī mēs bieži vien piesavināmies), piederības apziņa lielvalstij, ko Krievija pastāvīgi uzsilda. Krievi ir arī daudz uzņēmīgāki savu interešu aizstāvēšanā nekā latvieši savējo. Tāpēc šo iedzīvotāju kontingentu pat teorētiski būtu grūti integrēt.
Piektkārt, turpinoties naturalizācijas procesam, krievi iegūst un iegūs arvien lielāku politisko varu valstī, kas ļauj tiem cerēt uz politisku atbalstu pret integrāciju. Šīs viņu cerības vēl pastiprina latviešu politiskā sašķeltība un inertums savu interešu realizēšanā.
Tā kā man trūkst datu, es nevaru spriest par to, kā integrācijas procesu ietekmē krievu vēlme iegūt Krievijas pilsonību.
Padomju režīms rīkojās ļoti gudri, iznīcinot lielākos Latvijas patriotus un līdz ar to aizcērtot latviešu tautas dzīvības koka saknes. Mēs, kas esam palikuši, patriotismu esam upurējuši par labu verdziskai tolerancei un divkosībai. Latvieši savā vairumā, izejot cauri vēstures peripetijām, ir zaudējuši savu nacionālo pašapziņu un pārāk vieglprātīgi izturas pret tādiem jautājumiem kā sabiedrības integrācija un naturalizācija. Latvieši un līdz ar to arī latviešu politiķi sabiedrības integrācijai un naturalizācijai dod priekšroku salīdzinājumā ar deokupāciju un dekolonizāciju ‒ tas lieku reizi apliecina, cik slima ir latviešu sabiedrība. Tam vajadzētu būt faktoram, kas stimulē integrācijas procesu, bet acīmredzot tā tomēr ir par maz. Un varbūt, ka labi vien ir?…
Vai tas reāli panākams?
Un tā, integrācijas vietā varnešiem būtu laiks sākt domāt par okupācijas seku pakāpenisku likvidāciju. Vispirms savā etniskajā dzimtenē vajadzētu atgriezt nepilsoņus-noziedzniekus, tad nelojālos nepilsoņus. Naturalizētajiem nelojālajiem pilsoņiem vajadzētu anulēt pilsonību un arī sekmēt viņu došanos prom ‒ vai nu uz etnisko dzimteni, vai citur, kur vēlas. Es nesaprotu, kāpēc gan mūsu, gan arī pasaules politiķi de facto ir atzinuši krievus par izredzētu “tautu” un uzskata, ka tos vienīgos nedrīkst pakļaut deokupācijas/dekolonizācijas procesiem. Nesaprotu, ar ko tad angļi vai franči ir sliktāki par krieviem.
Mūsu politiķiem, ja tie vēlas turpināt bezjēdzīgo integrācijas politiku, vajadzētu atcerēties deportētos latviešus, kuri neprata krievu valodu. Kas tur Sibīrijā viņiem apmaksāja valodas kursus, kas viņiem vispār mācīja svešo valodu? Pat mazi bērni bija spiesti paši iemācīties valodu, lai izdzīvotu un izdzīvoja. Un salīdziniet šīs divas cilvēku grupas: nevainīgi izsūtītie latvieši un okupanti/kolonisti, kas objektīvi ir mūsu ienaidnieki, bet par kuriem mēs tā rūpējamies un vienalga viņi ar mums ir neapmierināti.
Tā kā sabiedrības integrācija līdz šim nav devusi gaidītos rezultātus, tad tā ir veltīgi izšķiesta nodokļu maksātāju nauda, par ko šīs absurdās politikas realizētājus vajadzētu saukt pie atbildības. Ja tiešām kādam ir vēlme mēģināt veikt īstu integrāciju, tad ir jātmet izlikšanās un divkosība un vispirms jālikvidē visas krievu skolas un krievu bērnudārzi, būtiski jāierobežo Krievijas informatīvās telpas dominante Latvijā, jāuzlabo un konsekventi jāievēro Valsts valodas likums, jāpārtrauc naturalizācijas process, latviešiem jāatgūst nacionālā pašapziņa, jāpanāk naturalizēto krievu lojalitāte(!?). Šāda politika dotu valstij arī būtisku līdzekļu ietaupījumu. Vai tas ir reāli panākams?
Mazumiņš, ar kuru latviešiem vajadzētu sākt, ir saprast, ka tāpat kā padomju laikos ar Latvijas krieviem sarunāties krievu valodā latvietim nozīmē savas tautas un valodas pazemošanu. Pārsvarā ņemot, ne latvieši vēlas te kādu integrēt, ne viņi spēj to izdarīt, ne kāds te vēlas integrēties. Ja nu vienīgi mūsu neizdevušies politiķi sapņo par kaut ko tādu. Bet, kamēr Latvijā pie varas būs tādi vējoņi, baidos, ka nekas nemainīsies.
Būsim latvieši šī vārda īstajā nozīmē!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.12(386) (2017. gada 30. jūnijs–13. jūlijs)