Aivars Gedroics
Daugavpilī
L.Inkina raksts “Nodokļi”, kas bija publicēts sociālajos tīklos un arī avīzē “DDD”, liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Ne Saeimā, ne valdībā mums nav neviena kārtīga, Patriotiska latvieša, visi 100 deputāti, sākot ar “Saskaņu” un beidzot ar “VL/TB-LNNK”, pēc manām domām, ir nelieši un nodevēji, atšķiroties cits no cita tikvien kā ar savu nekrietnības pakāpi. Pašreizējā situācijā ir loģiski, ka mums savukārt nav nekādas vajadzības sargāt un atbalstīt šo t.s. “Latvijas valsti”. Līdz ar to jāsecina, ka t.s. “4.maija republikas” sabrukšana un iznīcība, no Īstu Nacionālpatriotu viedokļa, nekā slikta nenestu, taisni otrādi, tā būtu pat atbalstāma un vēlama. Protams, mums jācīnās pret šo režīmu ar likumīgām, demokrātiskām metodēm, vardarbība nebūtu jālieto, jo nav jāsagādā mūsu tautas ienaidniekiem tā priecīgā iespēja dabūt mūs aiz restēm. Jālieto Satversmē atļautās, nevardarbīgās cīņas metodes, galvenā no tām ir – nesadarbošanās ar valdošo režīmu, cenšanās iztikt bez tā palīdzības un neko tam pretī arī nedodot.
Netici! Nebaidies! Nelūdz!
PSRS laika krievu disidents A.Solžeņicins savulaik grāmatā “Gulaga arhipelāgs” rakstīja, ka staļiniskais tirānijas režīms ilgus gadus varēja netraucēti plosīties tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tautas vairums nesaprata, ka valstī pie varas ir nelieši un noziedznieki; daudzi patiešām ticēja varturu sludinātajam, ka viņi ir “darba tautas aizstāvji” un ka viņu kvēlākais sapnis ir panākt tautas labklājības līmeņa celšanos līdz paradīzei zemes virsū – komunismam, kura “priekškambaris” tad nu būtu attīstītais sociālisms, kas 20. gadsimta 30. gados PSRS arī it kā esot ticis uzcelts. Protams, celtniecības procesā vienmēr mēdz būt arī traucēkļi, kurus tad modrās drošības iestādes nesaudzīgi likvidē. Un vairums ļaužu, redzot (lai gan vispār šo procesu centās no ļaužu vairuma acīm noslēpt), ka NKVD aizved viņu kaimiņus, pie sevis domāja: “Nu, redz, tur jau kaut kas nelabs bija… par velti pie mums nearestē… un, ja nu tiešām viņi nav vainīgi, gan jau viņus drīz vien atbrīvos.” Un ļoti līdzīgi viņi uzvedās, kad ieradās pievākt arī viņus pašus – nekliedza, neprotestēja, neprasīja aizstāvību no palicējiem, jo uzskatīja: tā ir kļūda, kas drīzumā tiks izlabota.
Šīs kļūdas izlabošanai gan bija nepieciešami gadi, pat gadu desmiti, un daudzi no arestētajiem mira, nespējot izturēt ieslodzījuma necilvēciskos apstākļus, vai arī tika nogalināti, taisnības triumfu nesagaidot. Paradoksālākais bija, ka arestēto radinieki pat kautrējās un nevēlējās stāstīt sabiedrībai taisnību par to, kas noticis ar viņu tuviniekiem, jo gan baidījās paši tikt arestēti “par pretpadomju propagandu”, gan daudzi sirds dziļumos arī šaubījās – vai tiešām mūsu mīļā strādnieku-zemnieku vara ne par ko bāž ļaudis cietumā, varbūt tomēr mūsu dēls (tēvs, brālis, māte, māsa) ir tomēr ko pretlikumīgu izdarījis, tikai mēs par to nezinām.
Lūk, līdzīgi ir arī mūsdienās. Vai daudz ir tādu cilvēku, kas publiski uzdrošinās aizstāvēt vajātu disidentu, pret kuru jau uzsākts vai draud tikt uzsākts kriminālprocess un par šo faktu tiek publiski paziņots Sorosa kontrolētajos (99% no visiem Latvijā esošajiem) saziņas līdzekļos? Uz vienas rokas pirkstiem tādus var saskaitīt! Labākajā gadījumā varbūt kāds uzdrošināsies šādam cilvēkam piezvanīt un pajautāt: “Nu, vecīt, tiešām tā ir, kā tur “Panorāma” par tevi teica?” ‒ bet tas arī būs viss, pat morālu, kur nu vēl materiālu, atbalstu šim cilvēkam neviens (tikpat kā neviens) nesolīs.
Pats ar to saskāros, kad, kosmopolītiskā Arņa Krauzes izprovocēts, ģenproks Kalnmeijers izrunājās Latvijas Radio ēterā, ka tāds Aivars Gedroics laikam būšot jāsauc pie kriminālatbildības par naida kurināšanu pret bēgļiem (juridiski absurds formulējums, it īpaši no tik augstas amatpersonas mutes)… Šīs darbības mērķis acīmredzot bija panākt, lai es pārtrauktu tiesvedību pret Latvijas Radio un pie viena arī izdzēstu savu profilu tviterī, kura saturs nepatika Krauzem un viņa draugiem. Šādus draudzīgus ieteikumus saņēmu no daudziem zvanītājiem, kas bija uztvēruši saziņas līdzekļos daudzkārt tiražēto Kalnmeijera tirādi par mani. Un liels bija viņu izbrīns, kad atbildēju, ka nekādā gadījumā to nedarīšu divu iemeslu dēļ: 1) tādējādi es pats netieši būšu atzinis sevi par vainīgu; 2) mani nelabvēļi būs panākuši, ko gribējuši, – viņiem netīkamas informācijas pazušanu no plašsaziņas tīmekļa.
Krauze un Co vai plīsa no dusmām, redzot, ka nekas no manis rakstītā nezūd, bet tiek papildināts arvien jauniem, viņiem tikpat netīkamiem izteikumiem. Kopā ar Ingrīdu Ābolu viņi rakstīja kļauzas par mani uz visām iespējamām instancēm, taču neko nepanāca, neviens mani pat nepratināja kā kriminālprocesa dalībnieku. Beigās viņiem nācās sakostiem zobiem atzīt savu sakāvi un pat atļaut kādu reizi nedēļā atkal izteikties “(Ne)brīvajā mikrofonā”.
Diemžēl absolūtais vairums režīma vajāto nerīkojas tā kā es, bet nekavējoties sāk birdināt “krokodila asariņas”, nožēlot gan savu rīcību, gan “nepareizās” domas, kvēli solot laboties un “vairs tā nedarīt”, labprāt vienojas ar izmeklētāju un prokuroru par “priekšrakstu par sodu” situācijās, kad viņiem būtu reālas izredzes panākt lietas pilnību izbeigšanu vēl līdz tiesai uz reabilitējošiem pamatiem. Vēl jo vairāk – viņi pat noraida nesavtīgu palīdzību no domubiedru puses, ja tāda tiek piedāvāta. Par to daudzkārt esmu pārliecinājies, mēģinot sazināties (ļoti bieži tas neizdodas) ar politiski vajātām personām un piedāvājot tām par velti savu juridisko palīdzību. Labākajā gadījumā kā atbilde ir stindzinošs klusums, sliktākajā – mani elementāri pasūta d…t ar vārdiem: “Atšujies no manis, provokator, es esmu savu vainu sapratis, es tagad esmu gudrāks un muļķības vairs nedaru, bet tu gribi panākt, lai mani nekur darbā vairs neņem…” Tādās reizēs man taisni nagi niez “kraut pa ģīmi” šādiem gļēvuļiem un rodas doma: “Kaut tu, gļēvā lupata, vispār labāk savu stulbo muti nebūtu vaļā vēris un rokas pie datora taustiņiem licis, ja nespēj atbildēt kā vīrs par to, ko runā un raksti!”
Plaši pazīstams ir šāds varonis ‒ Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks, kurš regulāri mēdz atsaukt savus izteikumus jau dažas stundas pēc tam, kad tie parādījušies publiskajā apritē. Savu vīrieša godu un cieņu viņš, manuprāt, šādi sen jau ir pazaudējis, toties ticis pie naudīga un prestiža amata “4. maija režīma” valsts pārvaldē.
Tomēr visdziļāko nosodījumu manās acīs pelna kāds cilvēks, kurš, uzzinājis, ka viņu grib tiesāt par “naidīgiem izteikumiem” pret nēģeriem, nekavējoties devās uz Tvaika ielu, nosimulēja trako un dabūja 2. grupas psihiskā invalīda statusu, izmantodams to vēlāk kā argumentu lūgumam viņu kā slimu cilvēku atbrīvot no kriminālatbildības vai vismaz bargi nesodīt. Nevienai dzīvai būtnei šāda rīcība nedara godu, tomēr fakts, ka šādas rīcības autors nav kāda puņķaina padsmitniece, bet vīrietis spēka gados, kas turklāt vēl regulāri apmeklē sporta klubus, padara to manā uztverē par ārkārtīgi nožēlojamu un pretīgu. PSRS laikos čeka centās piespiest psihiatrus atzīt tai netīkamus cilvēkus par garīgi slimiem, bet mūsdienās gļēvuļi un deģenerāti to dara paši, drošības iestādes lieki neapgrūtinot.
Vispār ar skumjām jāsecina, ka līdztekus sev par nelokāmiem cīnītājiem, kas, par spīti aktīvai varturu pretdarbībai, nav atzinuši savu neesošo vainu un drosmīgi turpinājuši savu sabiedriski politisko darbību, ir atzīstami vienīgi Aivars Garda, Līga Muzikante un Leonards Inkins; pēdējais gan izpelnījās manu nosodījumu par čekai nevēlama raksta izdzēšanu no “Draugiem.lv” profila, kas šo cilvēku no tiesas procesa tik un tā nepaglāba. Jācer, ka nu Leonards darīs visu iespējamo un pat neiespējamo, lai pelnīto sodu saņemtu tie, kas mēģināja viņu nelikumīgi notiesāt. Ar kompensācijas pieprasīšanu tādās reizēs ir par maz, jāprasa izmeklētāju un prokuroru pašu arestēšanu un tiesāšanu vai, sliktākajā gadījumā, vismaz viņu atlaišanu no darba.
Taču atgriezīsimies pie raksta sākumā minētās tēmas, ko tad darīt ar mūsu Latvijā valdošo “4. maija režīmu”? Atbildi atkal esmu noskatījis no Solžeņicina kredo par PSRS, kas būtu piemērojams arī mūsu situācijā: “NETICI!!! NEBAIDIES!!! NELŪDZ!!!” Tas nozīmē – centies izdzīvot bez šīs varas palīdzības, lai nebūtu jāspēlē pēc tās izstrādātajiem noteikumiem.
Cīnies!
Pirms dažiem gadiem mūsu “gādīgie” varturi izdomāja, ka katram zemnieku saimniecības īpašniekam, katram individuālajam komersantam, katrai pašnodarbinātai personai ‒ arī tad, ja tā gada laikā ar savu darbību nekā nav nopelnījusi, ‒ valsts budžetā gadā ir jāiemaksā 50 jevriki par to vien, ka ir reģistrēts un tiek pārbaudīts, kas varturiem sagādājot lielas pūles un milzu izdevumus. Nu, tādā gadījumā aicinu šos ļaudis atteikties no sava statusa. Lai pie varas esošie rīkļurāvēji nekad neko no viņiem nedabū, arī tad, ja pēc gadiem tiem sāks veikties labāk un būs iespēja dalīties pelņā ar valsti… Zemniekus aicinu pēc iespējas pilnībā pāriet uz naturālo saimniecību. Protams, jebkādas vietējās un jevrosojuza subsīdijas viņi tādējādi zaudēs, toties iegūs brīvību paši dzīvot un saimniekot kā ērtāk, nedrebot, vai pie kūts izveidotā vircas bedre atbilst eirostandartiem vai ne. Produktus censties iepirkt un pārdot cits citam “pa tiešo”, apejot starpniekus-veikalniekus, tāpat arī tiešās maiņas ceļā – preci pret preci – neņemot rokā pretīgos jevrikus. Nekādus PVD un tamlīdzīgus pārbaudītājus savā privātajā teritorijā nelaist. Tā maz pamazām, soli pa solim būtu jācenšas attālināties no oficiālajām varas struktūrām, padarot savu dzīvi no tām pilnībā neatkarīgu un nekādā veidā ar tām nesaistītu.
Viena lieta gan būtu jāievēro – uz uzbrukumu no varturu puses jāatbild ar vismaz tādu pašu, ja ne vēl niknāku uzbrukumu. Katru administratīvi (par kriminālajiem vispār nerunāsim) uzlikto sodu ir obligāti jāapstrīd un jāiziet cauri visām tiesu instancēm, beigās nesmādējot arī ECT (jācīnās ar tiem ieročiem, kurus mūsu tautas ienaidnieki paši ir mūsu rokās ielikuši).
Mēs zinām, ka par braukšanas ātruma pārsniegšanu katru nedēļu policija soda vairākus simtus cilvēku. Diemžēl tikai retais izmanto iespēju, nemaksājot nekādu tiesas nodevu, šos sodus apstrīdēt tiesā, atrunājoties: “Tāpat jau neko nepanākšu!” Mana atbilde tādiem cilvēkiem ir – arī tad, ja neko nepanāksi, tik un tā ir jātiesājas! Personīgi uzskatu, ka tiesāties vajag paša tiesāšanās procesa dēļ!!! Ja tikai viena nieka desmitā daļa administratīvi sodīto ļaužu vērstos tiesā ar prasību pārskatīt uzliktos sodus, viņi burtiski paralizētu šo iestāžu darbu, nekādas citas lietas vairs nevarētu izskatīt. Lūk, tas ir tikai viens no veidiem, kā varam nevardarbīgi un likumīgi graut valstī pastāvošo mums naidīgo režīmu!
Bet, ja mums tas ir par grūtu, ja mēs neko reāli negribam darīt, tikai sūkstīties, cik dzīve ir netaisna, tad ziniet, ka tāda tā ir un paliks VIENMĒR, jo nekādi marsieši no Kosmosa neatlidos un mūsu vietā mūsu problēmas neatrisinās. Ja mēs, piemēram, pēc mūsu darba devēja ierosinājuma pēc viņam netīkama ieraksta kādā sociālajā tīklā paši labprātīgi aizejam no darba un uz atvadām vēl šo ierakstu izdzēšam, lai par mums “nepaliktu sliktas atmiņas”, tad neesam cilvēki… bet nožēlojami rāpuļi, kuri nav pelnījuši ne mazākās līdzjūtības un atbalsta, un man personīgi šādu ļautiņu vēlākās sūdzības saziņas līdzekļos izsauc vienīgi nievas un pretīgumu.
Krieviem ir labs sakāmvārds: “Ja tev bija bail kauties un tu muki, kad tev grasījās uzbrukt, tad tagad vairs dūres nevicini un nelielies, cik drošs un stiprs tu esi!” Dzīve pati par sevi ir nemitīga cīņa par eksistenci ne tikai džungļu pasaulē, bet arī starp cilvēkveidīgajām būtnēm.
Tautu likteņus lielā mērā nosaka tas, cik daudz tajās ir bijis drosmīgu cilvēku un cik – gļēvu deģenerātu. Ja pēdējie sāk prevalēt, tauta nenovēršami aiziet bojā!
LABĀK STĀVUS MIRT NEKĀ DZĪVOT UZ CEĻIEM!!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS!!!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.12(386) (2017. gada 30. jūnijs–13. jūlijs)