2015. gada 21. septembrī interneta ziņu portālā “Renegade Tribune” tika publicēts fragments no žurnāla “Valeurs Actuelles” intervijas ar romāna “Svēto nometne” autoru Žanu Raspaju.
Franču rakstnieks Žans Raspajs, kurš savus uzskatus veidojis, pētot tautu apdraudējumus un mijiedarbību mūsdienu pasaulē, 1973. gadā uzrakstīja futūristisku romānu “Svēto nometne”. Romānā viņš aprakstījis savu vīziju par miljoniem bēgļu, kas pāri Vidusjūrai dodas uz Eiropu. Liberālā elite un tās plašsaziņas līdzekļi aicina pilsoņus atvērtu sirdi un atvērtām durvīm uzņemt tos, kuri bēg no vardarbības un nabadzības. Nacionālisti brīdina par eiropiešu tautu un baltās rases iznīcināšanu. Eksperti diskutē plašsaziņas līdzekļos, pāvests aicina izrādīt kristīgu žēlsirdību. Savādi, bet imigranti atraida viņiem sniegto pārtiku un mantas. Raspaja vīzija pārsteidzoši piepildās mūsdienās – Eiropa šos aprakstītos notikumus piedzīvo realitātē.
Pēc romāna “Svēto nometne” iznākšanas kreisi noskaņotie kritiķi šo darbu nosauca par ksenofobisku un fašistisku… Šis darbs ir pēdējo gadu visizaicinošākais romāns, kas piedzīvojis vairāku miljonu tirāžas franču, vācu, angļu valodās. Arī latviešiem ir iespēja to izlasīt savā dzimtajā valodā un cerēt, ka vismaz Žana Raspaja pareģotais imigrantu plūdu noslēgums nepiepildīsies…
Imigrācija iznīcina Eiropu
Intervija ar Žanu Raspaju – pravietiskā romāna “Svēto nometne” autoru
“Valeurs Actuelles”: Ko jūs domājat par pašreizējo situāciju?
Žans Raspajs: Ziniet, man nav vēlēšanās iesaistīties lielajā intelektuāļu grupā, kuri pavada laiku, debatējot par imigrāciju… man ir iespaids, ka šīm sarunām nav nozīmes. Cilvēki jau to visu zina – intuitīvi nojauš, ka Francija kā zeme, kuru pirms vairākiem gadsimtiem radīja mūsu senči, pazūd. Un publika tiek izklaidēta ar nemitīgām runām par imigrāciju, tā arī nekad nepasakot patiesību. Patiesību, kas turklāt ir neizpaužama, jo, kā atzīmēja mans draugs Žans Ko (Jean Cau), – tas, kurš to pateikts, nekavējoties tiks vajāts, nosodīts un galu galā izraidīts. Ričards Millē (Richard Millet)[1] pietuvojās patiesībai, un, lūk, kas ar viņu notika![2]
“Valeurs Actuelles”: Vai problēmas nopietnība tiek slēpta no Francijas iedzīvotājiem?
Žans Raspajs: Jā. Sākot ar politiķiem, kas ir atbildīgi pirmkārt! Publiski “viss virzās labi, Madame Marquessa”. Bet aiz slēgtām durvīm, politiķi atzīst: “Jā, jums ir taisnība – problēma ir nopietna.” Man par šo tematu ir vairākas pamācošas vēstules no izteikti kreisajiem politiķiem (arī no tiem, kas ir vairāk pa labi), kuriem nosūtīju “Svēto nometni”. “Jūs taču saprotat, mēs nevaram to atklāt…” Šiem cilvēkiem ir divējādas valodas un divējādas sirdsapziņas. Es nezinu, kā viņi to dara! Es domāju, ka briesmas rada tas, ka cilvēki zina, ka no viņiem tiek slēptas lietas. Šodien, desmitiem miljoni cilvēku neuzķeras uz oficiālā diskursa par imigrāciju. Neviens no viņiem netic, ka šī ir lielā iespēja Francijai – “une chance pour la France”. Jo īstenība ik dienas pati viņiem atklājas. Visas šīs idejas vārās viņu galvās, bet ārā nenāk.
“Valeurs Actuelles”: Jūs neticat iespējai asimilēt ārzemniekus, kas ierodas Francijā?
Žans Raspajs: Nē. Integrācijas modelis nedarbojas. Pat, ja vēl vairāk nelegāļu tiks nogādāti līdz robežai un mums izdosies integrēt ārvalstniekus mazliet vairāk nekā šodien, viņu skaits turpinās augt, un tas nemainīs pamatproblēmu: skaitliski pieaugošo invāziju Francijā un Eiropā no trešās pasaules valstīm. Es neesmu pravietis, bet skaidri redzama šo valstu, kur līdzās nekaunīgai bagātībai izveidojusies un pieaug neciešama nabadzība, vājums. Šie cilvēki nevēršas pie savām valdībām. Viņi no tām neko negaida. Viņi vēršas pie mums un laivās, kuru skaits nekontrolēti pieaug, ierodas Eiropā – šodien Lampedūzā, rīt jau citur. Nekas viņus attur. Un, pateicoties demogrāfijas spēlei, ap 2050. gadu šeit būs tikpat daudz jaunu vietējo franču, cik tagad Francijā ir jaunu ārzemnieku. Daudzi būs naturalizēti.
Tas nenozīmē, ka viņi būs kļuvuši par frančiem. Neapgalvoju, ka viņi ir slikti cilvēki, bet “naturalizācija uz papīra” nav naturalizācija sirdī. Es nevaru viņus uzskatīt par saviem tautiešiem. Mums steidzamības kārtā ir drastiski jāpastiprina likumi.
“Valeurs Actuelles”: Kā Eiropa var tikt galā ar migrāciju?
Pēc romāna “Svēto nometne” iznākšanas kreisi noskaņotie kritiķi šo darbu nosauca par ksenofobisku un fašistisku… Šis darbs ir pēdējo gadu visizaicinošākais romāns, kas piedzīvojis vairāku miljonu tirāžas franču, vācu, angļu valodās. Arī latviešiem ir iespēja to izlasīt savā dzimtajā valodā un cerēt, ka vismaz Žana Raspaja pareģotais imigrantu plūdu noslēgums nepiepildīsies…
Žans Raspajs: Ir tikai divi risinājumi. Vai nu mēs viņus izmitinām, un Francija – tās kultūra, tās civilizācija – tiks izdzēsta pat bez bērēm. Manuprāt, tieši tas notiks. Vai arī mēs vispār viņus nepieņemam – tas nozīmē pārstāt Citādo (The Other) padarīt par svēto un no jauna iepazīt kaimiņus, tātad tos, kas ir jums blakus. Tas nozīmē, ka mēs pārstājam ignorēt, ka, kā izteicās Čestertons, “Kristīgās idejas sajukušas prātā” vai ka cilvēktiesības ir izvirtušas, un sākam rīkoties, lai norobežotos un izvairītos no mūsu valsts izzušanas lielajā métissage (literāri – rasu sajaukšana, bet tiek lietots arī kā sinonīms daudzveidībai). Neredzu citu risinājumu.
Es jaunībā daudz ceļoju. Visas tautas ir apbrīnojamas, bet, ja tās tiek pārāk sajauktas, draudzības vietā attīstās naids. Métissage (rasu sajaukšana) nav mierīga. Tā ir bīstama utopija. Paskatieties, kas notiek Dienvidāfrikā!
Punktā, kur mēs esam tagad, būtu nepieciešami piespiedu pasākumi. Neticu, ka tā notiks, neredzu nevienu, kuram būtu drosme to paveikt. Viņiem vajadzētu savu dvēseli uzlikt uz svariem, bet kurš ir gatavs kam tādam? Tā saku, jo pat ne uz mirkli neticu, ka imigrācijas atbalstītāji ir žēlsirdīgāki par mani. Visticamāk neviens no viņiem pat nedomā kaut vienu no tiem nelaimīgajiem uzņemt savā mājā… tā ir emocionāla izlikšanās, bezatbildības virpulis, kas mūs aprīs.
“Valeurs Actuelles”: Vai tiešām nav cita risinājuma kā vien pakļaušanās vai piespiešana?
Žans Raspajs: Varbūt ir viens, bet tam būtu tikai viena iespēja: izolēt sabiedrību, kuru etniski un kulturāli apdraud citādais, kur komunitārisms[3] rastu patvērumu. Starp citu, tas jau notiek. Mēs redzam, ka franču “de souche” (iezemieši) pamet tā sauktos “sensitīvos” apgabalus. Arī demonstrācijas pret homoseksuālām laulībām ir komunitārisma forma – tas liecina, ka miljoniem franču nepieņem kreiso un Kristiānas Tubiras (Christiane Taubira – franču politiķe) solīto “civilizācijas maiņu”. Šodien daudzi nosoda komunitārismu, bet tas varētu būt vismaz pagaidu risinājums. To, kuri ir pret komunitārismu, naidīgums, kuru viņi izstaro, palielināsies, un galu galā tas izvērtīsies par ekstremāli nežēlīgām sadursmēm. Pat, ja mēs to nevēlamies, nelaime notiks.
“Valeurs Actuelles”: Jūs neticat negaidītam jaunam sākumam, kā tas ir noticis vairākkārt Francijas vēsturē?
Žans Raspajs: Nē. Tas prasītu episku garu, vēlēšanos, lai Francijai tiktu dota iespēja jaunam sākumam. Cilvēkiem joprojām būtu jātic savai valstij. Neredzu, ka daudz kas no tā būtu atlicis. Mazākais, kas būtu jādara,– no augšas līdz pašai apakšai ir jāveic reformas nacionālajā izglītības sistēmā un audiovizuālajos plašsaziņas līdzekļos, aizvācot no skolotāju un žurnālistu vidus tos, kuri piedalās dezinformēšanā… Mēs esam nosodījuši ideju par nāciju, varu un valsts pagātni. Mēs esam radījuši plaisas Francijas statujā, esam to izkropļojuši (īpaši kreisie!) līdz tādai stadijai, ka nekas vairs neraisa cieņu. Nacionālās izglītības sistēmas un mediju izplatīto viltus ideju vara ir neierobežota. Bet, kas attiecas uz mani, esmu dzīvojis Francijā, kas veidojusies 1500 gadus, mani apmierina tas, kas ir mans, un man nav vēlēšanas to mainīt…
[1] Ričards Millē ir franču rakstnieks un redaktors.
[2] 2012. gada septembrī Ričardam Millē bija jāaiziet no darba prestižajā franču izdevniecībā “Gallimard”, jo pēc Breivika īstenotās masu apšaudes Norvēģijā 2011. gadā, viņš – vairāku literatūras balvu ieguvējs – uzrakstīja grāmatu “Literārs cieņas apliecinājums Annešam Breivikam”. “Breiviks “bez kādiem jautājumiem ir tas, ko Norvēģija ir pelnījusi, un tas, kas sagaida mūsu sabiedrību, kas nebeidz sevi mānīt”. Par ko? Par “multikulturālisma nesto postu”, “Eiropas islamizāciju” un tās atteikšanos “apliecināt savas Kristīgās saknes”. …Breiviks, galu galā, “vienlaikus ir gan varmāka un upuris, gan simptoms un rūgtas zāles”.”
Rakstnieks Ričards Millē uzstāj, ka neatbalsta Breivika noziegumus, bet pauž atbalstu internetā publicētajam norvēģa manifestam, kas atklāj viņa pretestību sociāldemokrātijai, imigrācijai un multikulturālismam.
Ričards Millē savā grāmatā raksta: “Breiviks nav rasists – viņš nenogalināja imigrantus, bet jaunus norvēģus (un tā ir lietas būtība), kas darbojas, lai denaturētu norvēģu tautu. Breiviks ir vientuļš cīnītājs: tēva pamests bērns, kas kļuva par nomaldījušos kareivi karā, kuram nav vārda. Tas nav maznozīmīgi. Tādēļ viņa sacerējums, kas, starp citu, atklāj viņa izpostīto individualitāti, šķietamo lāstu, ietver atbilstošu analīzi par nacionālās identitātes zaudēšanu. Breiviks veidā, kas liek padomāt (vai pat mudina novērst), mums atgādina, ka Eiropai tuvojas pilsoņu karš.” (Vairāk informācijas: http://islamversuseurope.blogspot.com/search?q=millet)
[3] Sabiedriskā nodrošināšana ir kopienas princips, kas garantē labumu iegūšanu sabiedrības locekļiem. Vajadzību pēc labumiem nosaka ne tikai uzskati par vajadzībām, prioritātes, bet arī vēsture un kultūra, kas ir kopīga visai sabiedrībai, tāpēc sabiedrība cenšas realizēt tās locekļu vajadzības, izmantojot savu kolektīvo spēku – spēju vadīt, regulēt, ietekmēt un piespiest. Valsts un tās vadība – sabiedrība veicina vajadzību apmierināšanu (visas vajadzības tā nevar apmierināt), tomēr šajā procesā ir vajadzīgi zināmi spaidi. Komunitārisms atzīst, ka pastāv noteikta sabiedrības daļa (indivīdi), kuri nav racionāli, kuri neapzinās savas īstās vajadzības, kas ir kopīgas ar visas sabiedrības vajadzībām, tāpēc spaidu metodes ir attaisnojamas pret šādiem indivīdiem, jo, piespiežot tos nerealizēt savas neracionālās vajadzības, mēs panākam to īsto interešu realizāciju.
Komunitārisms – kopienas kā būtiskākās sabiedrības struktūras un sabiedrisko attiecību elementa un kopīpašuma kā galvenās īpašuma formas atzīšana. (Politiskā vārdnīca)
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.12(386) (2017. gada 30. jūnijs–13. jūlijs)