Andrejs Lucāns
Burtniekos
Vadmotīvs acu gaišumam un prāta skaidrībai:
Latvju zeme vaļā stāv
Tā kā dzīsla pušu rauta,
Iztek asins, iztek spēks,
Latvju zeme vaļā stāv,
Vēji staigā iekšā, ārā,
Izplēš sēklu, izrauj saknes,
Latvju zeme vaļā stāv.
Krusta ceļiem pienaglota,
Krusta vējiem caurvējota.
/Māra Zālīte/
Kā lauksaimnieks un savos vērtējumos piezemētāks vēlos pievērst uzmanību latviešu tautas un Latvijas valsts pastāvēšanu un attīstību nodrošinošajam, izšķirošajam nosacījumam – agrārajai politikai. Izceļot agrāro jautājumu, ar to nav jāsaprot iespējās vienlīdzīgas rūpnieciskās ražošanas, tirgus un kapitāla plūsmas attīstības lomas mazināšanu. Tām visām jāaug un jāattīstās atbilstoši cilvēces pastāvēšanas misijai, citai citu atbalstot ‒ nacionālu neatkarīgu valstu, Eiropas Savienības, NATO pastāvēšanas un sekmīgas attīstības interesēs, nevis pretēji. Bet, kā rāda pasaules notikumi, daudz kas iet ne tā.
Tātad, kādas mācības sniedz agrārā politika vēsturiskā skatījumā – Latvijas pieredzē?
1905. gads
1410 (1,6%) muižniekiem ar platību lielāku par 100 ha, pieder 57,2% visas zemes (katram vidēji 2094 ha); 81 707 (98,4%) zemniekiem pieder 42,8% zemes (vidēji 27 ha).
Sekas: Politiskā, kapitāla un sociālā nevienlīdzība ‒ revolucionārā spiediena pieaugums. 1905. gada revolūcija. Krievijas impērijas sabrukums. Nacionālas Latvijas valsts izcīnīšana, muižu lielsaimniecību zemes atsavināšana un sadalīšana 70 000 nelielām zemnieku ģimenes saimniecībām.
1935. gads
1071 (0,39%) zemnieku saimniecībai ar platību lielāku par 100 ha pieder 2,0% zemes (katrai vidēji 138 ha); 274 627 (99,61%) zemnieku saimniecībām ar platību mazāku par 100 ha pieder 98% zemes (vidēji 15,8 ha).
Sekas: Iedibinātas politiskās, kapitāla un sociālās vienlīdzības iespējas. Nostiprinās savas zemes mīlestība, saimnieka apziņa, darba prieks un ticība savas ģimenes un valsts nākotnei: veidojas tautas dvēsele – nacionālā pašapziņa. 10 gadus pēc kara mazās zemnieku ģimenes saimniecības apsteidz 1913. gada ražošanas līmeni, un trīsdesmito gadu beigās lauksaimniecībā, rūpniecībā, kultūras un labklājības ziņā Latvija izvirzās Eiropas valstu pirmajā četriniekā. Iedzīvotāju dabiskais pieaugums 20 gados ir 47 365 cilvēki. Latvija, kara visnopostītākā valsts Eiropā, 1938. gadā apsteidz Somiju par 15%.
2016. gads
4878 (5,8%) ārzemniekiem un vietējiem industriālajiem lielražotājiem kopā pieder 63,5% lauksaimniecības zemes resursu (LZR) – lauksaimniecībā izmantojamās zemes, mežu, purvu un ūdeņu ar platību lielāku par 100 ha (vidēji vienai saimniecībai 543,2 ha), t.sk. 1983 (2,4%) ārzemniekiem bez Latvijas pilsonības pieder 25,1% LZR (vidēji vienai saimniecībai 528,7 ha). 78 905 (94,2%) zemniekiem pieder 36,5% LZR ar platību, kad mazāka par 100 ha (vidēji vienai saimniecībai 19,3 ha).
Sekas: Ir atjaunojusies 1905. gada zemes īpašumtiesiskā struktūra ar to pavadošo politisko, kapitāla un sociālo nevienlīdzību un pieaugošu revolucionāro spiedienu, kas tiek novadīts caur Latvijas atvērtajām robežām. Pēc neatkarības atjaunošanas latviešu tautas dvēsele – nacionālā pašapziņa ‒ nav atdzimusi, vismaz ne valstiskās attīstības nozīmē motivējoši. No 1995. līdz 2014. gadam iedzīvotāju dabiskais samazinājums ir 262 577 cilvēki, emigrējuši 236 000 darba spējīgie, t.sk. ap 142 000 lauku iedzīvotāju. Par 137 814 samazinājies skolēnu skaits, slēgtas 313 skolas, galvenokārt laukos. No saimniekiem esam pārtapuši par algādžiem ne savā, bet svešās zemēs.
Latvijas lauksaimniecība 2015. (graudu rekordražas) gadā ražoja 82% no 1938. gada ražotās lauksaimniecības produkcijas. No 27 ES dalībvalstīm Latvija ierindojas pēdējā četriniekā un no Somijas atpaliek 3,2 reizes. Turpinās latviešu nācijas un Latvijas valsts degradācija. Desmitiem tūkstoši pamestu lauku sētu un krāsmatu gaida savus pasaulē kalpu gaitās aizklīdušos mantiniekus, bet visu līmeņu deputāti un valstsvīri neliekas to manām. Latvija gatavojas pompozai simtgades sagaidīšanai. Tas skan lepni un reizē ciniski.
Uz priekšlikumu pie Valsts prezidenta institūcijas iedibināt “Latvijas lauku apdzīvotības problēmu izpētes un risināšanas ieteikumu komisiju” atbilde ir nepārprotama: “Vienlaikus informējam, ka īpašu lauku apdzīvotības problemātikas risināšanai veltītu komisiju pašlaik dibināt nav iecerēts. Cieņā, Egita Kazeka Kancelejas vadītāja vietniece.” Vai arī pēc būtības līdzīgas atbildes: “Pateicamies par sniegto informāciju. Informējam, ka norādītā informācija ir pieņemta Valsts prezidenta padomniekiem zināšanai. Cieņā, Zanda Kalniņa-Lukaševica, Valsts prezidenta stratēģiskās plānošanas un analīzes padomniece.” “Informējam, ka, saskaņā ar Saeimas sekretāra biedra rezolūciju, Jūsu iesniegums ir nodots zināšanai visām Saeimas frakcijām, kā arī pie frakcijām nepiederošiem deputātiem. Cieņā Saeimas Sabiedrisko attiecību biroja Apmeklētāju un informācijas centrs.”
Un Latvijas lauki turpina iztukšoties. Iespējams, daļa aizbraucēju ir arī to 20 000 2015. gadā un 18 800 2016. gadā emigrējušo skaitā.
No vēsturiskā atskata redzams, ka vislielāko attīstību latviešu tauta sasniedza laikā no 1920. līdz 1940. gadam. Acīmredzot tas nevarēja notikt bez motivējošas ideoloģijas un filozofijas, bez pareiza ekonomikas modeļa izmantošanas un valsts vadības politiskās un saimnieciskās vadības kvalitatīva līmeņa. Mūsdienās tā visa pietrūkst.
Kā varam secināt, mēs tā pa īstam negribam neko ‒ ne vēstures soļos ieklausīties, ne nopietni analizēt sastrādāto. Mums nav nākotnes garīgās vīzijas, vai citiem vārdiem, dvēseles – nacionālās pašapziņas un no tās izrietošā atbildības pienākuma, kas var dzimt, tikai esot sasaistē ar savu zemi.
Starpkaru Latvijā nākotnes vīzija īstenojās, balstoties Kārļa Ulmaņa uzsvērtajos un tautas atbilstoši saprastajos un pieņemtajos panākumu pamatprincipos “Darbs. Mīlestība. Ticība.” Un Annas Brigaderes: “Dievs. Daba. Darbs.” Par paveikto vēsturnieks Edgars Andersons varēja nešauboties teikt: “Latvija plauka un ziedēja, un latviešu tauta brīvos apstākļos bija sasniegusi vēl gadsimtos nepiedzīvotu garīgās un saimnieciskās labklājības līmeni.” Par mūsdienām tā teikt nevaram.
Kas nodrošina šo bezatbildīgo un neefektīvo valsts pārvaldi un virzību šodien?
To nodrošina Latvijas Republikas Satversmes 14. pants: “Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.” Tas ietver sevī pretrunu cīņas, tātad arī attīstības noliegumu.
Ko darīt?
Mans skatījums.
- 12. Saeimai pieņemt mažoritāro vēlēšanu likumu, kas, starp citu, solījumu nepildīšanas gadījumā paredz deputāta atsaukšanas iespējas.
- 12. Saeimai steidzamības kārtā pārskatīt “Kapitāla brīvās kustības” līgumu, no tā izslēdzot lauksaimniecības zemes resursus ‒ lauksaimniecībā izmantojamo zemi, mežus, purvus un ūdeņus ‒ kā brīvai kustībai nepakļaujamu nacionālas valsts kapitālu. Šim mērķim konsolidēt Baltijas, Višegradas un Skandināvijas valstis un kā vienotu prasību iesniegt Eiropas Savienības atbilstīgajām institūcijām.
- Lauku bezcerību pārvērst iespējā: mājvietas, darba un demogrāfiskās problēmas risināšanas cerībā.
Publicēts laikrakstā “DDD” 13(387) (2017. gada 14.–27. jūlijs)