Ilmārs Riekstiņš
Laumu dabas parka dibinātājs
Laumu dabas parka Fonda priekšsēdētājs
www.Laumas.lv
Pārdomas par I. Valerjana rakstu “Ko pačukstēja “Runātāji” jeb Latvietības āmulis uz latgalības stumbra”[1]
“Vienība, tā lielā manta –
Esat viens un būsiet stipri.”
Rainis
Sen jau pienācis laiks mums apzināties, kādā laikmetā dzīvojam. Ja uz to neesam spējīgi un gribam turpināt impēriju laikmeta “skaldi un valdi” politiku, tad vainosim paši sevi, ka nespējam saraut jau pārāk ieilgušās finanšu verdzības un greizās politikas važas, kas žņaudz un duļķo pasauli.
Beidzot laiks apzināties, ka pasaulē ir tikai viens sens, rūdīts un stiprs ienaidnieks, kas dzīvo vienīgi no mūsu sviedriem un savstarpējā naida. Nav neviena godīga un radoša cilvēka, kas nebūtu papildinājis šī mistiskā vampīra taukus. Apbrīnojams ir cilvēces gļēvums un apmātība labprātīgi atdoties šim vampīrismam un atļaut izsūkt savu pēdējo dzīvības sulu.
Taču dievišķā Patiesība ir tāda, ka neviens ļaunums nevar būt mūžīgs, jo tad seko sabrukums un iznīcība. Lai tas nenotiktu, visai labestības pasaulei ir jāizbeidz savstarpējās cīņas un jākļūst vienotai pret kopīgo ļaunumu, no kura vēl nav vaļā tikusi. To savā laikā ir atzinis jau Jānis Rainis. Pēc viņa pareģojuma jeb sociālās prognozes, ir pienācis laiks, kad nedrīkst vairs cilvēks iet pret cilvēku, tauta pret tautu un valsts pret valsti, bet visiem ir jāvienojas cīņai pret kopīgo ļaunumu.
Ļaunums ir bijis un vienmēr būs aktīvs. Lai panāktu savu, tas ir spējīgs izmantot jebkurus ieročus un arī viltu. Mums tas neder. Vardarbība raisa jaunu vardarbību. Tāpēc karus jāizbeidz un viltu jāuzveic ar gudrību. Uz to jau ir reaģējis ASV jaunais prezidents D.Tramps, kurš apņēmies izbeigt karus un cenšas nodibināt draudzīgas attiecības ar Krieviju. Tas ir būtisks lūzums abu ļaunuma citadeļu politikā. Tam jānoved pie impēriju laikmeta sabrukuma un nacionālā valstiskuma laikmeta jaunā sākuma. Ja līdzšinējā valstu neatkarība bija jānodrošina ar ieročiem un vardarbību, tad šodienas neatkarīgu valstu pamatā ir liekama savstarpējā cieņa un cilvēkmīlestība. Praksē tā ir slavenā Indijas dēla Mahātmas Gandija nevardarbīgā pretošanās metode. Ar tās palīdzību, bez neviena šāviena, tika atbrīvota Indija no gadsimtu angļu kolonizācijas. Gandijs pieturējās pie dabas dialektikas principa, ka katra vardarbība, rada jaunu vardarbību.
Nenovēršami! Tāpēc jebkura vardarbība ir uzskatāma kā ūdens liešana uz ļaunuma dzirnavām – pat šķietami visnevainīgākā, piemēram, I. Valerjana aicinājums uz cīņu par latviešu dialektu neatkarību. Patiesībā tas ir vistiešākais, agresīvākais un viltīgākais uzbrukums Latvijas nacionālajai neatkarībai, valstiskumam un latviešu valodas daiļskanības izkopšanai uz literāri zinātniskajiem pamatiem. Šis ir senās Romas impērijas “skaldi un valdi” princips, lai sakūdītu tautu kā kvekšus un tie norietos savā starpā, ka vilna vien put.
“Skaldi un valdi” tēvišķā gādība
Tā vietā, lai ar zinošu valodnieku un profesionālu etnogrāfu palīdzību censtos izkopt valodas daiļskanību, tādējādi stiprinot Latvijas valstiskumu un valodas dievišķo sinerģētiku, šis “valodnieks” [I.Valerjans] zinātniski latviskoto valodu uzskata par parazītismu uz latgalības un, dabiski, arī citu dialektu dzīvā valodas koka. Toties viņam vairāk saprotami un mīļi ir okupanti. Par to liecina vēmiens, kas viņam uznākot, dzirdot šo “slavofobu” nebeidzamo okupācijas kritiku. Tāpēc iesaku viņam pie šī raksta dot prologu: veltījums visiem bijušajiem un esošajiem Latvijas okupantiem.
Pēc I.Valerjana vārdiem, ne vien krievu, bet arī vācu okupanti nav ne tikai dialektus nivelējuši kā “fašistiskie ulmanieši”, bet palīdzējuši dialektus izkopt. Cars pat latgaliešu dialektam pielāgojis slāvu alfabētu, kas esot pilnīgāks nekā latīņu alfabēts.
Par ko gan liecina šī tēvišķā gādība dialektu izkopšanā un stiprināšanā nacionālā valstī? Un kāpēc Ulmaņa rūpes latviskuma stiprināšanā vajadzēja izmālēt kā fašismu, it kā Ulmanis būtu fiziski iznīcinājis latgaļus, ventiņus, suitus, dundžiņus un citus dialektiskos “cittautiešus”? Ja cilvēkam ir savā vietā analītiskā domāšana, tad uz šiem elementārajiem jautājumiem atbildēt nav grūti. Pirmkārt, tas liecina, ka mums ir darīšana ar gudru okupantu, kurš dziļi ieinteresēts mūs mūžīgi paturēt savā “aprūpē”. Lai veiksmīgi to izdarītu, ir nepieciešams vājināt pamattautas nacionāli enerģētisko dievišķā jeb sinerģētiskā spēka bāzi. Visvienkāršāk, lētāk un efektīvāk to paveikt, laužot tautas vienotību. Tā ir ābeces gudrība, kas visprecīzāk izteikta Raiņa vārdos: “Vienība, tā lielā manta – esat viens un būsiet stipri.” Kā tautai atņemt šo lielo mantu, tur neko jaunu vai īpaši gudru atrast nav nepieciešams. Tas ir visu impēriju spēka avots “skaldi un valdi” – un labi visi paņēmieni, kas pie tā noved, bet īpaši tie, kad tauta pati ar savām rokām sevi saskalda un iznīcina, un it kā te nav ne mazākās okupanta vainas.
Gluži pretēji! “Skaldi un valdi” princips tiek izbazūnēts kā svētīga un cēlsirdīga okupanta rīcība – cīņa pret “iekšējo ienaidnieku”, kurš negrib atzīt dialektu kā suverēnu valodu. Vēl vairāk! Un, ja nu reiz dialekts ir suverēna valoda, tai vajadzīga sava valsts un robežas. Suverenitāte! Bet ko dara šis “fašists” Ulmanis? Tas to visu noliedz. Visus dialektus aizslauka kā ar slotu. Viņam vajadzīga tikai viena valoda, viens saimniekošanas veids – lauku sēta, bet ne sādža, viena valsts un viens valdnieks, un viss pārējais zem ūdens. Bet ko gan no zvērināta fašista var citu sagaidīt?…
Lūk, latviešu tauta, mācieties, kā pašiem sevi nostādīt pret sevi, it īpaši, ja par to labi samaksā. Noliegšanā mēs jau esam aizgājuši tik tālu, ka kopš Satversmes pirmsākumiem paši noliedzam savu tautu un vēl līdz šai dienai nav atradies bruņinieks, kas spētu šo vispārējo Latvijas tautu padarīt par latviešiem. Šis skumjais secinājums izriet no Latvijas Republikas Satversmē, Satversmes sapulces 1922. gada 15. februāra kopsēdē pieņemtā teksta ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 2005. gada 15. decembrim. Šī mistiskā Latvijas tauta ir analogs kādreizējai PSRS Brežņeva padomju tautai.
Viss, kas vērsts pret tautību un nacionālu valsti, būtu skaužams un nīdējams kā pretdabisks murgs, jo tas kalpo vienīgi transkontinentālajai oligarhijai, pasaules kundzības sagrābšanai. Šiem bagātniekiem lieka šķiet dievišķā Patiesība un Taisnīgums, jo, viņuprāt, visu izšķir nevis dievišķās Mīlestības, bet savstarpējā naida un spēka faktors.
Taču patiesībā galvenā un nekļūdīgākā tautiskuma būtība ir dabiski ieprogrammēta DNS ģenētiskajā struktūrā. Iedzimtība ir tāds Dieva brīnums, no kuras, pat gribēdams, nevari vaļā tikt. Spilgta liecība tam ir čigāni, kuriem nav savas tēvzemes. Viņus nevieno tēvzemes spēks, un tāpēc viņi jebkurā valstī jūtas kā svešinieki, kas nav spējīgi tikt vaļā no svešiniecības lāsta. Tas izpaužas kā sinerģijas zaudējums bezgalīgajā paaudžu ritējumā. To, vismaz daļēji, var kompensēt tautas tradīcijas un labie tikumi. Sliktie tikumi vēl vairāk gremdē.
Iedzimtā draudzīgā nacionālisma pamatā ir lielākais dabas dievišķais brīnums – gēnu “inženierija”. Ar tās palīdzību ir iespējams atšķirt dabas būtiskās pazīmes no nebūtiskajām. Pat vissīkākās nianses – individuālās un etniskās atšķirības ‒ ir gēnos ieprogrammētas. Nemaz nerunājot par matu krāsu, augumu, skeleta uzbūvi, sejas izteiksmi un citām morfoloģiskajām pazīmēm, pat dzimumzīmīte ir ģenētiski noteikta. Tas dod iespēju precīzi identificēt katras tautas etnoģenēzi ‒ un ne tikai dabisko, bet arī varmācīgo. Tam kalpo arheoloģija. Tātad šodien tautām vairs nav problēmu pierādīt tiesības uz savu valsti. Beztiesiskumu šajā jomā rada galvenokārt politiķi, kas pieraduši visu risināt nevis no dievišķās Patiesības un Mīlestības pozīcijām, bet naida, mantkārības un varaskāres reibumā.
Lai arī cik nožēlojami tas būtu, šo varnešu dvēseles skurbuli atbalsta arī baznīca. Mantiskajās un varas attiecībās tā dalās ar politiķiem ‒ un pat tad, kad baznīca no valsts tiek šķirta. Sevišķi smagi no tā ir cietusi Latvija. Kopš 13. gadsimta šī teritorija nonāca 700 gadu krusta un zobena verdzībā, kuras sekas jūtamas vēl šodien ne vienā tautas gara negācijā vien.
Valoda – tautas dvēseles spogulis
Lai arī valsts rodas uz ģeogrāfiski / ģenētiskiem pamatiem, arī valodniekiem te var būt sava teikšana. Kā tagad labi zināms, izteiktajam vārdam var būt milzu enerģija. Ne tikai katram vārdam, bet pat ikvienam burtam ir savs skaņas viļņa garums, frekvence un amplitūda, kas, harmoniski sakomponēti vārdā, izraisa enerģētiski harmonisku dvēseles vibrāciju jeb rezonansi. Uz tās balstās vārdu došana cilvēkam. Vārds ir spēka matrica, kas nāk cilvēkam līdzi visam mūžam un sniedz viņam papildus dievišķo sinerģiju. Tāpēc vārda došana bērnam ir ļoti atbildīgs uzdevums un papildus pievienotā vērtība.
Un, ja viens vārds ir tāda vērtība, tad nav grūti saprotams, kādai milzu vērtībai ir jābūt visas tautas valodai, kas tikusi izkristalizēta tautas daiļskanības enerģētiskajā vilnī tūkstošiem gadu laikā. Valoda tautu nes kā uz eņģeļa spārniem pretim Mūžībai.
Katrai tautai ir izkristalizēta sava valoda, kas vispilnīgāk atbilst tās dvēseliskajai būtībai un dod tai vislielāko pievienoto vērtību. Tā ir cements, kas stiprina tautas vienotību. Šo cementu nemitīgi jāpilnveido, lai paaugstinātu tā stiprinošo un enerģētisko vērtību.
Kādreiz, kad tautas un cilvēku kontakti bija stipri ierobežoti, radās dažādi dialekti un novirzes valodas attīstībā, kas varēja novest pat tik tālu, ka cits citu nesaprata. Pats esmu piedzīvojis šādu gadījumu savās kāzās.
Man sieviņa ir no tālās Latgales pierobežas – Ozupīnes. Mana brīnišķīgā un ar īpašu noslieci uz krāsainajiem tautas daiļrakstiem sievasmāte Virdžīnija, saukta par Virgu, kaut lasīja arī latviešu grāmatas, taču sarunāties spēja tikai latgaliski. Un te viņai radās problēmas ar manu mammu – tīro kurzemnieci, kas pie kāzu galda sēdēja blakus Virgai. Sēd abas blakus, smaida, blisina acis, bet sarunāties nav spējīgas ‒ jo kurzemniece, kas latgaliski nav ne vārda dzirdējusi, šo dziļi latgalisko dialektu nesaprot, kaut vai raudiens nāk.
No šī piemēra ir skaidri redzams, ka dialekts var tautu arī šķirt ‒ un ne aiz ļauna prāta, bet pieredzes trūkuma dēļ. Padzīvotu abas gadiņu kopā, pierastu pie atsevišķu vārdu izrunas atšķirībām un “jaunvārdiem”, kas parasti nāk no krievu un poļu valodas, un nebūtu vairs nekādu problēmu.
Taču vislielākā muļķība ‒ patiesībā pat kaitniecība valodniecībā un nacionālās vienotības stiprināšanā ‒ ir dialekta pacelšana valodas kategorijā, lai izrādītu savu īpašo “gudrību”, patiesībā klanīšanos okupantiem. Šajā bezpamatojuma apgalvojumu “pērlē” tiek īpaši akcentēta latviešu tautas daudzvalodība un pamattautas ekspansija pret citām latviešu suverēnajām valodām, it īpaši pret latgaļu valodu, kas tiek noteikta par latviešu galveno valodas dominanti. Tagadējā latviešu literārā valoda tiek kvalificēta kā āmulis, kas pārņēmis plašā Latgales valodas koka zarotni un izsūc tās dzīvības sulu! Savdabīga loģika, ja te vispār ir kāda loģika, ar kuru varētu pamatot Latgales dialekta prioritāti. Arī dialekta pacelšana valodas kategorijā nekalpo tautas vienotībai. Gluži pretēji. Tā kalpo nacionālās sinerģijas iznīcināšanai.
Čangaļi un čuiļi – ne tikai lamuvārdi…
Ne velti I. Valerjana apdziedātie okupanti tik ļoti rūpējas par latviešu daudzo dialektu attīstību ‒ un ne jau tāpēc, lai vairotu tautas spēku, bet lai to saskaldītu, padarītu vieglāk pakļaujamu un novestu līdz pašiznīcībai. Cits galamērķis šādai skaldīšanai nemaz nav iedomājams.
To teicami saprata “fašists” Kārlis Ulmanis un darīja visu iespējamo, lai stiprinātu ne tikai latvisko vienotību, bet arī lai attīstītu etnisko harmoniju Latvijā dzīvojošo tautību starpā, atļaujoties vienīgi valstiskās kārtības ārdītāju izolēšanu, bet ne iznīcināšanu.
Cilvēku dabā ir iegājies triviāls niķis, lai sevi nomazgāt baltu, savas vājības pierakstīt citam. Tāpēc arī latvieši, ar Ulmani priekšgalā, tiek masveidā padarīti par zvērinātiem fašistiem, rusofobiem un pat pašu zemes neatkarīgo tautu bendēm, kas līdz riebumam vaino citus svešu zemju okupēšanā. Tā kā Latgale no četriem Latvijas novadiem bija visvairāk atpalikusi, jo pusgadsimtu ilgāk atradās Krievijas pakļautībā un arī dzimtbūšanu tur atcēla vēlāk, Ulmanis veltīja īpašu vērību Latgales atdzimšanai, mēģinot radīt tās lielāku vienotību ar pārējām Latvijas zemēm. Dabiski, pēc Latvijas valsts nodibināšanas lielākais latviešu tautas skaldītājs bija daudzo dialektu atšķirības, kas radīja viltus patriotismu un kuras mēģināja maksimāli uzpūst šādi valerjaņi.
Visaugstākās sekmes šajā “patriotismā” sasniedza mūsu visvairāk ļaunuma skartā zemīte Latgalīte, kuras iedzīvotājus pārējie tautieši saukāja par čangaļiem, bet viņi tos par čuiļiem. Tie nebija tikai lamuvārdi. Tas bija karš dialektu atšķirības dēļ, kas zaļumu ballēs, kulšanas talkās un citos masu saietos izraisīja pat asiņainus kautiņus. Par to varēja priecāties vienīgi latviešu tautas nelabvēļi, kas visādi sekmēja šo pašiznīcināšanos, tādējādi kultivējot un zem patriotisma maskas attīstot graujošu separātismu.
Visas tautas izaudzēta nacionāla valoda
Lai patiesi stiprinātu jaunās Latvijas valstiskumu, te separātismam vietas nebija. Tāpēc Ulmaņa lēmums par vienas latviešu nacionālās valodas izkopšanu bija savlaicīgs un pareizs. Valoda ir tautas dievišķās enerģijas pamats. Lai tauta saņemtu šo enerģiju pēc iespējas vairāk, valodai ir jābūt maksimāli daiļskanīgai, ritmiskai un harmoniskai. Filologiem, dzejniekiem un literātiem, kas sekmē valodas attīstību, būtu jābūt apveltītiem ar absolūto dzirdi un muzikalitāti tāpat kā komponistiem un mūziķiem, kas spējīgi saklausīt vissīkākās novirzes izteiktā vārda daiļskanībā.
Katrai tautai ir jācīnās, lai tās nacionālā valoda būtu visdaiļskanīgākā no visām pasaules valodām. Tas nav goda, bet tautas spēka jautājums. Skaistai valodai paveras visi ceļi. Tā ir papildus pievienotā vērtība.
Valoda ir kā skaista roze vai kāds cits debešķīgs zieds, par kuru nemitīgi jārūpējas, jākopj un jālaista. Tāda ir visas tautas izaudzētā un aprūpētā nacionālā valsts valoda, kuras tapšanā, nav šaubu, izmantoti labākie latviešu valodniecības spēki ar profesoru Endzelīnu priekšgalā.
Un tagad ir atradies viens viszinis, kas sevi godā par Valerjanu un atklāj pasaulei, ka šī latviešu nacionālā valoda nestāv uz zinātniskiem pamatiem, bet ir kā parazītaugs āmulis, kas vardarbīgi uzmeties uz Latgales valodniecības krāšņā koka, lai izsūktu tā dzīvības sulu un tad abi aizietu bojā. No tā tad izriet, ka viss, kas darīts tautas kopējas valsts valodas izveidošanā, ir fašistiska vardarbība pret “suverēnām jeb neatkarīgām Latvijas tautām”. Te nu skaidri redzams, cik tālu ir iespējams apmuļķot pašam sevi un vēl šos maldus nest tālāk pasaulei, katru valstisko iejaukšanos vienotas valodniecības jomā uzskatot kā lielāko nāves grēku.
Otrs “nāves grēks”, kuru atļāvās Ulmanis pret Latgali, ir sādžu nolikvidēšana un zemnieku pārcelšana uz lauku viensētām tāpat kā citās Latvijas zemēs. Tas tika darīts ne jau modes dēļ, bet saskaņā ar Latvijas lauksaimniecības īpatnībām, lai ērtāk būtu saimniekot un maksimāli celtu augsnes auglību, kas sādžu zemniecības sistēmā bija stipri nokritusies.
Pateicoties šiem un vēl citiem Latgales atdzimšanas pasākumiem, arī šis atpalicības traumētais novads sāka strauji pielīdzināties citām Latvijas zemēm, it īpaši lauki. Pateicoties valsts atbalstam, izzuda noplukušās sādžas. To vietā parādījās jaunas lauku sētas un pat ar kokgriezumā noformētiem logiem, durvīm, verandām un jumtu galiem.
Tā bija liecība, ka latgalieša bagātā dvēsele nekur nebija zudusi! Jauna gaisma iespīdēja arī skolās. Lai vienotu tautas dvēseli, tur ieskanējās kopīgā literārā valoda:
Tik skaidrā valodā,
Kā ūdens avotā,
Kā ūdens avotā.
Lai pilnveidotu kopīgo tautas dvēseli, tika celtas arī jaunas skolas. Respektīvi, tika darīts viss iespējamais, lai radītu kopīgu tautas dvēseli, nevis dzīvotu separātisma tvanā, kā to vēlētos mūžīgie “suverenitātes” sludinātāji un to šodienas pakalpiņi.
Un nobeigumā mans vēlējums – lai migla reiz zustu no mūsu acīm un arī no saduļķotās dvēseles!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.9(383) un Nr.10(384) (2017. gada 26. maijs–8. jūnijs)