Saruna ar Saeimas deputātu Edvīnu Šnori
Liberālisms cieš krahu
DDD: Šobrīd Latvijā ir pieklusuši strīdi par Eiropas migrācijas politiku un tā saucamo bēgļu kvotām. Vai patiešām šī problēma ir atrisināta un varam dzīvot bez uztraukumiem?
Edvīns Šnore: Atrisināta nav – tiek risināta. Uzskatāmi pierādījies, ka līdzšinējā Eiropas migrācijas politika bijusi nepareiza. Tagad valstis pamazām sāk sargāt savas robežas, tāpēc arī migrantu plūdi ir mazinājušies.
DDD: Vairums tā saucamo bēgļu paliek Turcijā?
E.Š.: Jā, Turcijā, un arī Ziemeļāfrikā situācija ir mainījusies. Tagad stāvoklis mainījies arī Grieķijā un Itālijā, kurām kādreiz vārti bija vaļā un kuras absolūti nepildīja savas Lisabonas līgumā noteiktās saistības. Redzam, ka parādās spiediens no ES lielajām valstīm – Vācijas, Francijas. Viņiem tuvojas vēlēšanas – Francijā un Nīderlandē jau bija, būs Vācijā. Redzējām, kā Nīderlandes vadītājs pēkšņi kļuva ārkārtīgi nacionāls. Tas liecina, ka valstu vadītāji ir spiesti rēķināties ar tautas spiedienu. Rezultātā situācija nedaudz uzlabojas.
DDD: Bet kas varētu mainīties, piemēram, pēc vēlēšanām Francijā, kurās Lepēna zaudēja? Varbūt Eiropas Savienības liberālā vadība tikai nogaida, kamēr, tēlaini sakot, vētra pāriet un viss atgriežas vecajās sliedēs?
E.Š.: Domāju, ka varas elite saprot divas lietas. Pirmkārt, redz, ka tautu šie jautājumi no tiesas uztrauc, tāpēc jāmainās, lai nezaudētu vēlēšanās; un, otrkārt, nāk sapratne, ka sabiedrībā un valstī kopumā situācija pasliktinās nekontrolētās imigrācijas ietekmē. Pieaug terorisms. Kad 2014.–2015. gadā sākās bēgļu straumes, tad sabiedriskajos medijos mums stāstīja, ka starp masu migrāciju un terorismu neesot nekādas saistības. Tika nosodīti tie, kuri šīs saistības saskatīja. Tagad tās redz ikviens, pat liberāļi.
DDD: Viņi sāk saprast tikai tad, kad personīgi sastopas ar briesmām, kuras nes viņu liberālā politika. Vai Trampa nokļūšana amatā ir kaut kā mainījusi skatījumu uz migrāciju?
E.Š.: Domāju, ka jā. Es pat teiktu, ka Trampa nonākšana amatā savā ziņā ir izmainījusi ne tikai migrācijas, bet arī citus nacionālām valstīm svarīgus jautājumus. ASV no liberālā kursa pārslēdzas un nacionālo. Tas ietekmē arī Eiropā valdošo konjunktūru. Līdz šim Amerikas vēstnieki demonstratīvi piedalījās, piemēram, LGBT[1] gājienos, un vietējie to uztvēra kā signālu, kas ir jāievēro – kā ir jāuzvedas un kādā toņkārtā jārunā. Tagad LGBT saturs ir izņemts no ASV Valsts departamenta mājaslapas, un ir skaidrs, ka atskaņas būs arī pie mums. Arī migrācijas politika mainās. Trampa izpildījumā tā ir daudz stingrāka, nekā līdz šim bija pieņemts Eiropā.
DDD: Vai varam teikt, ka pārmaiņas Amerikā zināmā mērā padara nacionālās idejas leģitīmas?
E.Š.: Jā, mainās izpratne, kas patiesībā ir nacionālisms. Sabiedrība beidzot sāk saprast, ka nacionālisti nav vis kaut kādi skūtgalvji – rasisti, kuri iebilst pret migrāciju tikai tāpēc, ka viņiem nepatīk nēģeri. Viss nav tik vienkārši. Visu cieņu Trampam, kurš spējis izlauzties cauri visām šīm liberālo mediju klišejām un birkām un pierādīt, ka veselais saprāts tomēr var gūt virsroku. Tas, domāju, daudziem dod cerību arī Eiropā.
Aktivizējies tautu pašsaglabāšanās instinkts
DDD: Padomju Savienības norieta laikā arī modās tautu nacionālā pašapziņa. Vai varam teikt, ka atkal esam ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas nacionālas atmodas priekšvakarā?
Edvīns Šnore: Nezinu, vai tā ir atmoda, bet tas pavisam noteikti ir pašsaglabāšanās instinkts, kas pašreiz liek sasparoties Eiropas tautām. Latvijā problēmas ar nelūgtiem imigrantiem, mūsu gadījumā – kolonistiem, ir bijušas jau gadu desmitiem, un mums atklātākā vai slēptākā formā tāds pašsaglabāšanās instinkts iekšā ir bijis jau sen. Tieši šī instinkta ietekmē mēs un citi eiropieši tagad pretojamies Eiropas Savienības federalizācijai un tām “vērtībām”, kas ir pretrunā tautu interesēm. Lielbritānija ir klasisks piemērs. Tur arī cilvēki savulaik tāpat kā mēs nobalsoja par iestāšanos Eiropas Savienībā, bet tagad viņi izstājas, jo šī savienība ir pārvērtusies par kaut ko, kas apdraud viņus kā tautu. Ir robežas tam, cik tālu var integrēties, nepazaudējot sevi. Junkera vadībā ES pārkāpj šo robežu. Domāju, ka viņš zāģē zaru, uz kura pats sēž.
DDD: Ja Eiropas Savienību veidojošās valstis un tautas aizvien mazāk iegūst no šīs savienības, bet zaudējumi, iespējams, ir neatgriezeniski, – kurš ir ieguvējs no Eiropas Savienības? Kas ir patiesā labuma guvēji?
E.Š.: Pieņemu, ka labuma guvēji ir tie, kuriem vissvarīgākās ir ekonomiskās intereses – tātad bizness. Viņi uz Eiropas Savienību skatās kā uz biznesa korporāciju. Biznesā firmas un korporācijas apvienojas, lai gūtu lielāku peļņu. Labs piemērs ir lielveikali. Agrāk bija mazas bodītes, katrs kaut ko pārdeva, un viss it kā bija kārtībā, bet tad tirdzniecību pamazām pārņēma pārnacionālas lielveikalu ķēdes, un mazie izputēja. Tagad redzam, ka ES centrā atrodas Vācija, kurai nenoliedzami ir izdevīgi tirgot savas mašīnas un visu pārējo un izmantot šim mērķim ES – eiro. Ar vienoto valūtu iznāk lētāk un vienkāršāk. Tas nekas, ka pārējās eirozonas valstis izaugsmē atpaliek no ES ne-eirozonas valstīm. Galvenais, ka lieltirgotājam izdevīgi. Manuprāt, Eiropas integrācijas ideja pārlieku komercializējas. Tautu intereses paliek otrajā plānā. Cilvēki, protams, to redz un sāk dumpoties. Viņi uzdod vienkāršus, bet loģiskus jautājumus: kāda jēga no Eiropas Savienības, ja individuāla tauta vai nacionāla valsts pazūd?!
Arī Latvijā bieži dzirdam, ka pats galvenais ir ekonomiskā labklājība. Ja šī labklājība būs, tad pazudīs kašķi starp latviešiem un krieviem. Visas okupāciju seku problēmas pagaisīs pašas no sevis.
DDD: Tas ir pašapmāns…
E.Š.: Jā, jo tā tas nebūs. Cilvēks tomēr nav dzīvnieks, kuram pilnai laimei pietiek ar pilnu vēderu. Cilvēkiem ir arī citas prasības. Ja materiālā labklājība būtu valsts galvenais uzdevums, tad kam mums sava valsts vispār vajadzīga – aizbraucam uz Īriju, uz Norvēģiju, kur maksā vairāk, kur lielākā labklājība, un tur arī dzīvojam. Kamdēļ mocīties par pusvelti Latvijā? Tā tas būtu pēc biznesa loģikas. Taču tautas nefunkcionē pēc šādas loģikas. Tautām ir svarīgas tradīcijas, mentalitāte, kultūra, valoda. Tās ir vērtības, kas nepakļaujas biznesa likumiem.
DDD: Tu teici, ka Trampa nākšana pie varas Eiropas liberāļiem liek mainīt savu politiku. Kad mēs to Latvijā manīsim? Kad, tavuprāt, varētu sākt runāt par patiesu okupācijas seku likvidēšanu? Patiess nacionālisms vēl nav jaušams, gluži pretēji – prezidents atkal aicina automātiski piešķirt pilsonību nepilsoņu bērniem. Vai šeit nav pretrunas?
E.Š.: Liberālisma norietu Latvijā visai spilgti simbolizē “Vienotība”. Skaidri manāms šīs partijas apjukums, identitātes krīze, šķelšanās un ietekmes mazināšanās. Amerika mainās, Eiropa mainās, tas viss atbalsojas, protams, arī Latvijā. “Vienotība”, tāpat kā Merkele, vēl pēc inerces turas, bet domāju, ka pēc vēlēšanām aina var stipri mainīties.
Par okupācijas seku likvidēšanu – neesmu pārliecināts, ka liberālisma noriets automātiski nozīmē vēlmi likvidēt okupācijas sekas. Lai gan tauta vairs neatbalstīs “Vienotību”, paliek jautājums, vai tā atbalstīs deokupāciju un dekolonizāciju?
Šobrīd Saeimā tiek izstrādāts, piemēram, likums, lai noteiktu Otrā pasaules kara dalībnieka statusu – tikai statusu, neparedzot nekādas sociālas garantijas. Faktiski likums vienkārši ļautu mums pašiem morāli saprast, kas mums ir un kas nav svarīgs. Iecere ir noteikt šo statusu, balstoties uz LR pilsonību, jo latvieši ir karojuši gan sarkanajā, gan vācu armijā. Tātad LR pilsoņiem būtu šis statuss, bet kolonistiem-okupantiem nebūtu. Ļoti loģisks un vēsturiski korekts likumprojekts, kas akcentē Latvijas okupācijas faktu. Manuprāt, tikai atbalstāma lieta. Izrādās – nē. To neatbalsta ne “Vienotība”, ne “Zemnieku savienība”. Un kāpēc? Tāpēc, ka tur nav iekļauti okupanti – tie, kuri piedalījušies karā un okupācijas rezultātā iebraukuši šeit. Līdz ar to – labāk nevajagot, jo tas šķelšot sabiedrību.
To, ka “Zemnieku savienībai” ir tāda nostāja, visi zina, un tajā pašā laikā tai ir liels atbalsts tautā – lielāks nekā Nacionālajai apvienībai. Tas acīmredzami parāda, ka liberāļu kritika nebūt vēl nenozīmē atbalstu okupācijas seku likvidēšanai.
Kurš gādā par Latvijas krieviskošanu?
DDD: Kādā no televīzijas raidījumiem sarunā par “interneta troļļiem” un Krievijas ietekmi tu vērsi uzmanību, ka būtu jāuztraucas ne tik daudz par tā sauktajiem troļļiem, cik par ietekmes aģentiem. Vai pareizi sapratu, ka Krievijas ietekmes aģenti ir sabiedrībā pazīstami un cienīti cilvēki, kuru viedoklī ieklausās un rīkojas saskaņā ar to? Varbūt Krievijas ietekmes aģenti ir “Vienotības” un ZZS rindās? Varbūt prezidents, kurš aicina automātiski piešķirt pilsonību nepilsoņu bērniem, ir Krievijas ietekmes aģents?…
Edvīns Šnore: Krievijas ietekmes aģentu viens no galvenajiem uzdevumiem ir saknē iznīdēt jebkādus noskaņojumus, kas būtu saistīti ar deokupācijas un dekolonizācijas atbalstu. Domāju, ka tas šeit ir viņu galvenais uzdevums, kurš tiek realizēts, ietekmējot sabiedrisko domu. Ietekmes aģenti var būt mācībspēki, žurnālisti, politologi. Viņu teiktajā klausās plašas tautas masas, tic viņiem un nemaz nenojauš, ka konkrētais viedokļa līderis par savām atklāsmēm, iespējams, saņem naudu no Krievijas.
DDD: Vai ir kādas pazīmes, kas ļauj gandrīz nekļūdīgi identificēt ietekmes aģentus?
E.Š.: Kas ir kas – tas spilgti atklājās, piemēram, 2014. gada marta pirmajās pāris dienās, tikko pēc Krievijas iebrukuma Krimā. Kremļa invāzija bija tik brutāla un bezkaunīga, ka to nosodīja, liekas, pilnīgi visi. Taču ne gluži visi. Pirmā reakcija uz šo notikumu kalpoja kā lakmusa tests, kas izgaismoja cilvēkus, kas, visticamāk, manuprāt, ir Krievijas ietekmes aģenti. Piemēram, “Saskaņas” āža kāja toreiz uzskatāmi tapa redzama.
Ietekmes aģents ir tas, kurš mēģina panākt to, kas izdevīgs Krievijai. Latvijas gadījumā tas nozīmē gādāt, lai Latvija būtu daļa no Russkij mir, kļūtu arvien krieviskāka.
1920.–1930. gados Saeimā bija tāda PSRS finansēta Strādnieku un Zemnieku frakcija, kas to vien sludināja – ciešāku sadarbību ar PSRS. Šodien nākusi klāt retorika par atjaunotās Latvijas leģitimitāti. Proti, ka šī nav nekāda latviešu tautas valsts, bet to atjaunojuši un izlolojuši arī visi šeit sabraukušie krievu kolonisti. Līdz ar to viņu pašnoteikšanās tiesībām šeit jābūt tādām pašām kā latviešu. Ja valsts valoda ir latviešu valoda, tad jābūt arī krievu valodai, utt. Tas ir Krievijas un tās apmaksāto aģentu mērķis šodien. Stāsti, ka krievu kolonistu vairums būtu atbalstījis Latvijas valsts atjaunošanu, ir pilnīgs blefs. To rāda skaitļi – 1991. gada 3. marta aptaujā 411 000 Latvijas iedzīvotāju balsoja pret Latvijas neatkarības atjaunošanu. To, ka krievvalodīgie pārceļotāji vairumā bija pret, atzīst arī toreizējie neatkarības pretinieku līderi ‒ Buzajevs, Dīmanis u.c. Visbeidzot, 1991. gadā to publiski atzina Gorbačovs.
Taču, kā bija īstenībā, Kremli šodien neinteresē. Drīzāk otrādi, vēstures fakti traucē sasniegt vēlamo mērķi. Tad nu tiek izdomāti un ar ietekmes aģentu palīdzību tiražēti mīti, kas šodien apšauba 18. Novembra Republikas leģitimitāti.
Darbības pamatā – mānīšana
DDD: Mīts ir arī tas, ka visi kolonisti bijuši uz barikādēm, tādēļ mums vajadzēja viņiem piešķirt pilsonību.
Edvīns Šnore: Jā, un, lai arī šodien šo mītu izplata Kremlis, savulaik to radīja mūsu pašu Tautas frontes vadība. 90. gadu sākumā ļoti vajadzēja, lai ārzemēs domātu, ka visi Latvijas iedzīvotāji ir atbalstījuši Latvijas neatkarību. To vajadzēja, lai veicinātu Latvijas starptautisko atzīšanu. Jeļcins, tiekoties ar Latvijas delegāciju, skaidri teica, ka tas viņam esot galvenais jautājums. Arī Eiropai un ASV ļoti gribējās, lai “krievu” “minoritāte” glīti iekļautos un nesagādātu rietumvalstīm liekas problēmas ar migrāciju un tamlīdzīgām resurs-ietilpīgām lietām. Tā arī radās politkorektais un visiem šķietami izdevīgais mīts par lojālajiem “krieviem”, kas, protams, bija pilnīgā pretrunā ar realitāti.
DDD: Vai ietekmes aģenti, kas sēž valdībā vai skolo jaunās paaudzes, paši apzinās savu “rūpalu”?
E.Š.: Protams. Ietekmes aģents jau ir tāds pats aģents kā jebkurā slepenajā dienestā, tikai viņa uzdevums ir ļoti specifisks, taču arī viņš saņem naudu. Tie, kas kaut ko sludina bez maksas, savas pārliecības pēc, – tie īsti nav aģenti, vismaz ne klasiskajā šī vārda izpratnē.
DDD: Par viņiem principā cilvēki zina. Bet ietekmes aģentus uzskata par autoritātēm, kurām var uzticēties. Vai tur nav līdzība ar Kultūras komiteju padomju laikos?
E.Š.: Kultūras komitejas sadarbībai ar ārzemju latviešiem?
DDD: Jā. Viņi noteikti ir bijuši dzejnieki, rakstnieki, kurus vietējie arī uzskatīja par autoritātēm.
E.Š.: Zināma līdzība ir tajā, ka darbības pamatā bija mānīšana. Mērķauditorija toreiz bija ārzemju latvieši, kurus mānija, stāstot, ka viņi tiekas ar pārstāvjiem no tautas, kuriem ar čeku nav nekāda sakara. Krievijā ir ļoti dziļas tradīcijas rietumnieku mānīšanā. Nesen lasīju interesantu franču vēsturnieces pētījumu par Staļina ietekmes aģentiem Eiropā līdz 1939. gadam. Arhīvā viņa bija atradusi materiālus, kur redzamas summas, ko Padomju Savienības vēstniecība maksāja kultūras darbiniekiem Francijā, lai tie stāstītu Maskavai vēlamas lietas.
Piemēram, Romēns Rolāns no PSRS vēstniecības saņēma 5000 franku mēnesī par savu plaši zināmo prokremlisko nostāju. Franču pētījumā bija arī tabula, kā PSRS vēstniecības pasaulē tērēja naudu ietekmes aģentu un preses uzpirkšanai. Un Latvija 1935. gadā bija piektajā vietā absolūtos skaitļos! Pirmā, šķiet, bija Francija, tad Amerika, Lielbritānija, bet piektā – Latvija. Es pat nobrīnījos, ieraugot tur Latvijas vārdu. Uzpirka presi un maksāja ietekmes aģentiem milzu summas. Tas vienmēr tā ir bijis – Padomju Savienība-Krievija allaž uzskatījusi Latviju par vietu, kur ir ļoti būtiski, lai viedoklis viņiem būtu labvēlīgs. Nedomāju, ka šai ziņā kas būtu mainījies. Vienīgi rodas loģisks jautājums: ja ietekmes aģenti ir, un acīmredzot ne viens vien, kāpēc neviens nav noķerts?
DDD: Vai šis nevarētu būt arī izskaidrojums, kāpēc netiek atvērti čekas maisi? Kāpēc ir tāda pretestība no ļoti ietekmīgām, sabiedrībā pazīstamām personām? Arī tagad, kad it kā dota zaļā gaisma šo kartotēku izpētei, gandrīz nekas nenotiek.
E.Š.: Pieņemu, ka daļa no pašiem lēmējiem un darītājiem šajās struktūrās zināmā mērā ir bijuši cieši saistīti ar padomju represīvajiem orgāniem. Tajā kartotēka jau ir tikai ziņotāju ‒ tur iekšā nav pašu darbinieku vārdi. Neizslēdzu, ka daļa bijušo darbinieku un aģentu vēl ir aktīvi, tāpēc arī process notiek gliemeža ātrumā. Uzdevums acīmredzot ir vilkt laiku, izmantojot visus iespējamos ieganstus.
DDD: Varbūt arī tie ārzemju latvieši, kas šeit sākuši veidot politiku, ir spēcīgi ietekmēti no tās pašas Kultūras sakaru komitejas, kura veiksmīgi savu darbu ir darījusi jau tajā laikā.?
E.Š.: Neizslēdzu.
Līdzēs tikai asimilācija
DDD: Kur tu redzi risinājumu? Integrācijas politika ir izgāzusies, tagad to sāk saukt par kaut kādu saliedētības vai samierināšanas politiku. Cik vēl paaudzēm ir jānomainās, lai kaut kas notiktu? Skatoties uz jaunajiem kolonistu pēctečiem, kas runā latviski, nevar teikt, ka viņu ideoloģiskā domāšana būtu kaut cik mainījusies, salīdzinot ar okupācijas laikiem. Vai redzi kādu risinājumu?
Edvīns Šnore: Integrācija tiešām ir izgāzusies – nav novedusi tur, kur cerēts. Kāds varbūt ir iemācījies kaut cik latviski un to uzskata par integrācijas veiksmi. Bet nav jau saistības lojalitātei ar valodas mācēšanu. Labi to redzam pasaulē, kaut vai Īrijā. Nav lielāku angļu nīdēju par īriem, kas paši runā angliski. Šeit krievvalodīgie skolās varbūt iemācās latviešu valodu, bet vienlaikus daudzi sevi uzskata par piederīgiem Krievijai. Kā uzrāda aptaujas, jaunā paaudze, kas ir mācījusies bilingvālajās skolās, kas ir dzimusi pēc 1991. gada un kuru ir izlolojusi neatkarīgā Latvija, – šie krievu jaunieši uzskata, ka ir piederīgi Krievijai lielākā mērā nekā viņu vecāki. Kā tas vispār ir iespējams?!
Gatavojot pārskatu par šo jautājumu, konstatēju, ka stāvoklis patiešām ir dramatisks. Redzam, ka pēdējos gados arī plaši lielītās krievvalodīgo jauniešu valsts valodas zināšanas samazinās – to uzrāda eksāmenu rezultāti.
DDD: Viņi vienkārši negrib un līdz ar to arī neprot runāt latviski.
E.Š.: Tāpēc, ka faktiski pastāv divvalodība – politiķi runā krieviski, viss tiek tulkots krieviski. Ja ir runa, kur meklēt izeju, ko vajadzētu darīt, tad, manuprāt, ir tikai viens – izbeigt līdzšinējo integrācijas politiku tādā izskatā, kādā tā ir. Proti, nepilsoņu naturalizācija, manuprāt, ir jāaptur, jāizbeidz šis farss. Pietiek lūgties un aptekalēt cilvēkus, kas to nemaz negrib. Tas degradē Latviju, cieņas vietā krievos radot nožēlu un nicinājumu. Kā lai ciena to, kurš tavā priekšā pastāvīgi zemojas un lien uz vēdera?
Otra lieta, kas būtu jādara, ir mediju un publiskās vides latviskošana. 2012. gadā valdība pieņēma virkni lēmumu, kuru rezultātā publiskā vide Latvijā tika krieviskota. Tā bija pilnīgi maldīga pieeja, ka pēc valodas referenduma mums kaut ko vajag darīt, lai krievvalodīgie Latvijā justos ērtāk. Tā vietā, lai pēc tautas mandāta saņemšanas strikti iedzīvinātu vienas valsts valodas principu, valdība izlēma rīkoties pretēji. Tika paplašināts krievu valodas lietojums. Ironiskā kārtā Ministru kabineta 2012. gada 29. maija dokumenta nosaukums, kas to paredzēja, beidzās ar vārdiem “par valsts valodas pozīciju stiprināšanu”. (Smejas). Pilnīgi kā Orvela grāmatā. Nemaz nerunājot par 2014. gadu, kad krieviskošana sasniedza kulmināciju. Tad pārtrauca raidīt veselu virkni latviešu raidījumu (LTV7) – par makšķerēšanu, par auto lietām u.tml. To vietā ieviesa raidījumus krievu valodā, kurus, kā izrādījās, krievi nemaz neskatās. Izrādījās, ka liela daļa latviešu sākuši skatīties krievisko. Latvijas televīzija esot kļuvusi konkurēt nespējīga. Tavu brīnumu!
Paldies Dievam, kopš 2014. gada tālāka krieviskošana nav notikusi. Lielā mērā tas ir Nacionālās apvienības pūļu rezultāts, jo krieviskošanas lobijistu spiediens neatslābst. Domāju, ka valodu proporcija Latvijas sabiedriskajos medijos ir jāatjauno, kāda tā bija pirms 2012. Gada.
Pats galvenais – pāriet uz vienotu valodu izglītības sistēmā. Tas arī krievvalodīgajiem beidzot liks izšķirties. Pētījumi rāda, ka līdz šim izceļojošie krievi (kaut daudz viņu nav) izglītību latviski min kā iemeslu savai aizbraukšanai no Latvijas – neesot gribējuši, lai bērns mācās skolā latviešu valodā.
DDD: Mums būtu jārada apstākļi, lai izsijātos, kas patiešām ir gatavi palikt un asimilēties. Pārējie – lai brauc prom!
E.Š.: Jā, tieši tā. Nesen radio “Svoboda” bija interesants sižets par Kazahstānas krieviem kontekstā ar valsts pāriešanu uz latīņu alfabētu. Tur kāds eksperts Kazahstānas krievvalodīgo kopienu iedalīja trijās aptuveni līdzīgās daļās. Vieni savus bērnus laiž kazahu skolās, atbalstot asimilāciju. Otri – kam tas nav pieņemami – domājot par izbraukšanu. Bet trešie vēl neesot izšķīrušies starp abām iepriekšējām iespējām. Ļoti loģiska un pragmatiska pieeja. Arī mums tā vajadzētu – pašiem, pirmkārt, celt SAVU valsti, nevis celt te kādam ērtu mazo Krieviju, nevis finansēt publisko vidi krieviski un pēc tam pašiem no tās mukt prom uz Īriju.
DDD: Jāpiekrīt vēsturniekam Strodam, kurš savulaik teica, ka var tikai pabrīnīties, cik tādai mazai tautai kā latvieši ir daudz nodevēju. Principā jau nekas nav mainījies… Tā vietā, lai prezidents Vējonis īstenotu Satversmē rakstīto un veidotu latviešu Latviju, viņš aicina runāt krieviski un piešķirt pilsonību kolonistu bērniem. Lai katrs pats izdara savus secinājumus par prezidentu…
E.Š.: Es vēroju viņa darbību un nevaru nepamanīt zināmas tendences. Piemēram, kādus likumprojektus prezidents Vējonis līdz šim izvēlējies atgriezt Saeimai atkārtotai caurlūkošanai. Tādus, kas, viņaprāt, kaut kā negatīvi ietekmē krievvalodīgos. Vai nu tie būtu iebraucēji, Krievijas pilsoņi, – kaut kā viņiem kaut ko atvieglotu, lai viņi te brauktu vairāk. Vai tās būtu kādas, Vējoņaprāt, pārāk stingras latviešu valodas prasības, kuras vajag mīkstināt. Vai tie būtu nepilsoņi, kuriem vajadzētu sagādāt dāvanu – automātiski reģistrēt bērnu Latvijas pilsonībā. Šāda iniciatīva gan samazinātu viņu cilvēktiesības, jo tiktu noņemtas tiesības vecākiem izvēlēties.
Es skatos uz šo prezidenta darbību, un man tā liekas ļoti dīvaina.
Intervēja Liene Apine
[1] Lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas.
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.9(383) (2017. gada 12.–25. maijs) un Nr.11(385) (2017. gada 9.–29. jūnijs)