Aleksandrs un Olga Beļavski
Esošā situācija ir radīta, izmantojot tehnoloģiju, kas pazīstama ar nosaukumu “žurku karalis”. Šīs tehnoloģijas uzdevums ir iznīcināt sociālās konstrukcijas galvenos mezglus, neredzamos pamatus un stiprinājumus. Radīt sadrumstalotības atmosfēru, kad katrs ir pats par sevi un tāds jēdziens kā “savējais” nepastāv . Lai to panāktu, ir jāsalauž tikumība. Par salauztas tikumības rādītāju kalpo uzvedība, kad savējais nodod savējo.
Šīs tehnoloģijas būtību spilgti atklāj piemērs ar žurkām. Pirmkārt, šie dzīvnieki ir slaveni ar savu neiedomājamo dzīvīgumu. Šādas vitalitātes pamats slēpjas sociālajā saliedētībā. Žurkas ir ārkārtīgi sociāli dzīvnieki. Tās kopā iet “par lietu”, palīdz cita citai, aizstāv cita citu, ja ir iespēja, paņem sev līdzi ievainotās. Žurkas sajūt sevi kā vienotu organismu un tā arī uzvedas. Tās ātri apmainās ar informāciju, ātri brīdina par briesmām, nodod cita citai aizsardzības prasmes. Šāda uzvedība neslēpj individuālo izdevīgumu. Aizsargmehānismam piemīt tikumiska daba.
Viens no visefektīvākajiem paņēmieniem žurku apkarošanā tiek balstīts uz aizsardzības iznīcināšanas. Tā kā aizsardzības pamats ir tikumība, rezultātā paņēmiena pamatā ir tikumības iznīcināšana. Visām salauzt tikumību nav iespējams. Var salauzt individuāli, un arī tad ne uzreiz. Lauž pakāpeniski. Šim nolūkam tiek radīti apstākļi, kuros racionālā loģika iegūst izšķirošu nozīmi. Galvenais, likt spert pirmo soli – tādu darbību, kas līdz tam ir bijusi pilnīgs tabu.
Tikumības salaušana
Tas tiek īstenots šādi. Ņem lielu un spēcīgu žurku, ilgi mērdē badā, pēc tam pie viņas būrī iemet tikko nogalinātu žurku. Pēc dažiem pārdomu brīžiem tā aprij savu mirušo māsu. Racionālā loģika pasaka priekšā: “Tas vairs nav brālis vai māsa, tā ir barība. Tai jau ir vienalga, bet man ir jāizdzīvo. Tas nozīmē: ir jāēd.”
Otrreiz netikumības latiņa tiek pacelta augstāk. Būrī iemet pusdzīvu dzīvnieku. Jaunā “barība”, kaut arī tik tikko dzīva, tomēr ir dzīva. Un atkal racionālā loģika pasaka priekšā risinājumu. “Tas tik un tā nomirs, bet man ir jādzīvo.” Un žurka atkal apēd sev līdzīgo, bet tagad jau praktiski dzīvu.
Trešo reizi būrī iemet pavisam dzīvu un veselu “barību”, vāju žurkulēnu. Spēcīgajai žurkai no jauna ieslēdzas racionālās loģikas algoritms. “Barības tik un tā nav,” viņa saka pati sev. “Kāda jēga no tā, ka aiziesim bojā abas? Lai izdzīvo stiprākais.” Un stiprākais izdzīvo.
Pievērsiet uzmanību ‒ lai pieņemtu lēmumu, žurkai bija jāpatērē aizvien mazāk laika. Turklāt netikumības līmenis cēlās līdz ar katru nākamo aprīšanas reizi. Pēc kāda laika žurka vispār vairs nedomāja. Tā izturējās pret saviem biedriem kā pret barību. Līdzko viņai būrī tika iesviesta jauna žurka, tūlīt metās tai virsū un aprija. Kopš brīža, kad žurka pārstāja domāt “aprīt vai neaprīt”, tās tikumība bija salauzta. Pēc tam viņu izlaida sabiedrībā, no kurienes savulaik tika paņemta. Tā vairs nebija iepriekšējā žurka. Šī bija būtne bez tikumības pazīmēm. Savā rīcībā viņa klausīja vienīgi egoisma loģikai. Bet apkārtējie to nezināja. Tie pieņēma viņu kā savējo un pilnībā uzticējās tai.
Ļoti ātri būtne, kas ārēji līdzinājās žurkai, nonāca pie domas: “Kāpēc barība kaut kur jāmeklē, ja tā ir visapkārt, silta un svaiga.” Racionālā loģika noteica rīcības raksturu. Žurkēdājs izvēlējās upuri, kas neko nenojauš, un aprija to.
Ļoti drīz žurkēdājs secināja, ka visoptimālākais variants ir nevis atklāti uzbrukt un aprīt, bet darīt to slepus no sabiedrības. Nākošreiz šī žurka tā vai cita iemesla dēļ iemānīja savu upuri kādā nomaļākā vietā un aprija tur.
Kad žurku sabiedrībai kļuva skaidrs, ka starp viņām ir ieviesies vilks avju ādā, žurkas pameta šo vietu. Turklāt aizgāja simts gadījumos no simts. Dzīvnieki vārda tiešā nozīmē baidījās saindēties ar transformētās žurkas fluīdiem. Tie baidījās kļūt tādi paši. Instinktīvi juta: ja viņu apziņa uzsūks jaunās nostādnes, radīsies sabiedrība bez bremzēm, nodevēju sabiedrība, patērētāju sabiedrība. Netikumības atmosfēra iznīcinās sociālās aizsardzības mehānismu, un bojā ies visi.
“Žurku karaļi” cilvēku sabiedrībā
Pat žurkas negrib dzīvot pilsoniskā sabiedrībā, kuras pamatā ir pastāvīgs “brāļu karš”, kas sarausta vienoto gabalos. Žurkas ir gudrākas par cilvēkiem. Dabiski bažījoties, ka ar racionālo egoisma loģiku sasirgs žurku elite, tās aiziet uz citu vietu.
No tādas transformācijas žurkas pasargā brīvības trūkums cilvēciskajā izpratnē. Tāda spēcīga intelekta trūkums, ar kādu ir apveltīts cilvēks. Viņas klausa instinktam. Instinkts kā galveno sabiedrības vērtību nosaka nevis ēdamo un pat ne atsevišķas žurkas dzīvību, bet tikumību. Tas ir pamats, uz kura balstās jebkura sociālā konstrukcija. Tās veseluma dēļ viņas pamet slimības perēkli. Saglabājot pamatu, žurkas saglabā sevi kā vienotu sabiedrību ar tradicionālu vērtību skalu, rezultātā saglabājoties kā suga.
Cilvēku sabiedrības iznīcināšana tiek īstenota pēc “žurku karaļa tehnoloģijas”. Viss sitiens ir koncentrēts uz tikumības iznīcināšanu. Ar jebkādiem līdzekļiem tiek izskausts jēdziens “savējais”.
Patērētāju sabiedrība māca: dabā savējo nav. Visi ir sveši, visi – potenciāla barība. Visoptimālākā barība ir tie, kuri atrodas blakus un uzskata sevi par tavu tuvinieku. Un nenojauš, ka tu patiesībā esi “žurku karalis”. Viņi uzticas, bet tu viņus aprij.
Mūsdienu sabiedrībā šādu “žurku karaļu” kļūst arvien vairāk. Tie ir visbriesmīgākie plēsoņas, kas apvienojas grupējumos, uztverot tautiešus par bezierunu vergiem (barību). Atklājot “patiesību”, ka savu laimi var uzbūvēt uz svešas nelaimes, sākumā viņi darbojās visu acu priekšā – “aprija” tautu atklāti. Pēc tam saprata, ka visoptimālākais variants ir aprīt aiz cēlu un skaistu vārdu plīvura.
No TV ekrāniem sāka plūst solījumu un augstu vārdu plūdi par brīvību un vienlīdzību. Sākumā “karaļi” negrasījās izpildīt solīto. Viņiem tas bija tikai paņēmiens, kā pievilināt “barību”. Viņi rāvās uz sabiedrības galvenajiem mezgliem, lai zem skaistu vārdu aizsega varētu aprīt savējos. Ar katru gadu viņi pieņēmās spēkā, kļuva stiprāki, izvirtušāki un bīstamāki. Viņu galvenā bīstamība ir tā, ka ārēji tie neatšķiras no sabiedrības veselajiem pārstāvjiem. Viņi ir iemācījušies maskēties un izskatās labāk par saviem godīgajiem brāļiem. Bet, ja raugāmies uz darbiem, nevis klausāmies vārdos, nav grūti saskatīt šo radījumu būtību.
Kā viņi rodas
Sīkās “žurkas”, kas ložņā kriminogēnajā sektorā, sprieda: “Lūk, kur guļ viens piedzēries, kabatā ir nauda. Tik un tā kāds paņems. Ja jau tā, kāpēc ne es?” Un klusiņām paņēma. Pēc tam ņēma no pusiereibuša. Paskaidrojums bija cits: “Viņš tik un tā to naudu nodzers, bet man tā ir vajadzīga taisnai lietai.” Bet visbeidzot nāca pie atziņas: “Ja reiz naudas visiem nepietiek, visi dzīvo slikti, tad lai izdzīvo stiprākais.” Tālāk – noskatīja upuri, sita pa galvu un aplaupīja. Ja trūkst tikumības, pret tādu domu gājienu nav ko iebilst.
Sākumā biznesa loģika radīja domu, ka cilvēku var atlaist no darba, izmest uz ielas. Domu gājiens ir saprotams: “Ja neizmetīšu, pats izputēšu, un rezultātā viņš tik un tā nonāks uz ielas. Un es kopā ar viņu. Ja jau reiz viņš tur nonāks tik un tā, lai tad labāk bez manis.” Un atlaida.
Otrais posms: “Lai strādā, bet algu var arī nemaksāt. Citādi izputēšu un visi nokļūs uz ielas. Bet šādā veidā uzņēmums tiks saglabāts.” Un sākās apzinātas algu izmaksu aizturēšanas.
Trešais posms: piemēram, uzņēmējs tīšuprāt sāka ražot veselībai kaitīgu produkciju. “Ja domāšu par svešu cilvēku likteni, izputēšu. Lai paši domā par sevi.” Viņam līdzpilsoņi nebija nekas vairāk kā silta dzīva gaļa, kas pati lien mutē.
Tieši tāpat sprieda politiķi. Pirmais lūzums ‒ līķa apēšana ‒ tie ir solījumi, kurus acīmredzami nav iespējams izpildīt. Loģika: “Ja nesolīsi par deviņiem mēmiem, tevi neizvēlēsies. Izvēlēsies citu, sliktāku par tevi, kurš sola, muti sausu izrunādams. Ja reiz jebkurā gadījumā sabiedrība tiks apmānīta, un vienā gadījumā tu nonāksi starp muļķiem, bet otrā gadījumā starp izmeklētajiem, lai notiek otrais variants.”
Otrais tikumības lūzuma posms ‒ pusdzīva brāļa aprīšana ‒ tā ir tirgošanās ar vietām savā partijā. Loģika arī ir saprotama, vēlēšanām ir nepieciešama nauda. “Ja tēlosi no sevis “ģimnāzisti”, naudu paņems konkurenti. Rezultātā naudu tik un tā kāds paņems, un jebkurā gadījumā kāds tiks ievēlēts. Ja jau reiz tas ir neizbēgami, tad jau labāk es to paņemšu nekā kāds cits.”
Trešais posms ‒ dzīva un veselīga brāļa aprīšana – tā ir sabiedrībai kaitīgu likumu lobēšana. Loģika ir tā pati: “Ja tu atteiksies piedalīties tiešā sabiedrības aplaupīšanā, to apzags citi. Cilvēkēdāju likumu tik un tā izstums cauri, bet, ja reiz tā ‒ tad kāda starpība, caur kuru tas tiks izdarīts? Tad jau labāk caur mani.”
Šodienas politiskais publiskais sektors ir “žurku” bars pēdējā stadijā. Viņiem nepastāv nekā svēta, nekā personīga, tikai bizness. Un šis process nevar apstāties. Tas pilnīgosies, pakļaujoties racionālai loģikai.
“Iespēju logs”
Ar racionālās loģikas palīdzību arī valsts ierēdņiem pakāpeniski salauza tikumību. Sākumā daudziem bija kauns, kad viņiem piedāvāja naudu. Padomju nostādnes, ka tas ir nelietīgi, vēl bija spēkā. Pēc tam “kukuli” nosauca citā vārdā, kas noņēma refleksu, kāds bija izstrādājies uz vārdu “kukulis”, un process sākās.
“Kukuļus” tagad vairs neņēma neviens. Tagad “atvēla”, “ienesa”, “atskaldīja” un “atzāģēja”. Tie jau vairs nebija zagļi, bet cienījami sabiedrības locekļi, kas izmantoja “iespēju logu”. Notika visšausmīgākais – noklusējot un bez vārdiem tas tika legalizēts sabiedrības acīs. Cilvēks varēja tirgoties ar savu godu. Sabiedrība viņam uzticēja kopējo kasi, bet viņš par “kukuli” to izdāļāja plēsoņām. Kārtīga sieviete atraidīs piedāvājumu stāties dzimumsakaros par naudu. Patērētājsabiedrības ierēdņi, kas tirgojas ar sabiedrības labklājību, ir nolaidušies zemāk par sievieti, kura pārdod savu ķermeni. Tā kaut ko savu tirgo, bet šie ‒ svešu. Kopumā tas tika nodēvēts par “darījuma pieeju dzīvei”.
Noteiktā posmā nonāca līdz tam, ka piedāvāja oficiāli atzīt: administratīvajā sektorā, redziet, ir izveidojies tirgus ar saviem noteikumiem un cenām. Ja reiz tā, tad kāpēc to nepadarīt likumīgu? Vienkāršāk sakot, tika saņemts piedāvājums likumiskot valsts kases izzagšanu un korupciju, un pie viena arī prostitūciju. Tik un tā visi taču zina, ka tā pastāv! Tobrīd visu triju netikumu legalizēšana tika atraidīta, bet trūdēšanas process turpinās, viss mainās… Piemēram, sirdsapziņa, jo tā pārdošanas mirklī izkūp.
Pirmais valsts darbinieku tikumības salaušanas posms bija “kukuļu” došana pateicības veidā par legālu, bet, piemēram, pasteidzinātu darbu.
Pēc tam piedāvāja “apēst pusdzīvo”. Tas izpaudās kā divdomīgu pasūtījumu izpilde. Piemēram, “izsist” caur budžetu kaut kādas skolas finansēšanu, bet no piešķirtās summas paņemt to, kas “atripo”. Loģika tā pati – atteiksies tu, piekritīs kāds cits. Bet te gan tu pats naudu nopelnīsi un arī bērniem labums.
Trešais posms – “dzīvo un veselo aprīšana”. Zem cēla mērķa tiek piedāvāts nozagt naudu, piemēram, slimnieku labad. Shēma ārēji, kā vienmēr, ir ļoti cēla ‒ nav pie kā “piekasīties”. Bet zinoši cilvēki visu saprata. Un atkal tā pati loģika: “Ja nepaņemsi tu, cits uzradīsies. Labāk tu nevienam neizdarīsi, budžetu sazāģēs, bet tu paliksi muļķos.”
Nekā personīga, tikai bizness!
“Žurku karaļi”, kas izgājuši visus loģikas lokus, ir izlaisti sabiedrībā. Viņi savu tautu uztver kā barību. Barība tiem ir iepatikusies, un viņi jau paši izrāda iniciatīvu. Apetīte pieaug, tehnika pilnveidojas, “žurkas” sadalās grupējumos, kuru starpā sākas konkurence.
Lai būtu skaidrs, šo grupējumu locekļi neuzskata sabiedrotos par savējiem. Savējo tur principā nevar būt. Tie ir partneri, kas cits citam palīdz aprīt brāļus. Tiklīdz partneris atslābst, viņu tūlīt aprij bijušie partneri. Nē, pat ne bijušie. Aprijējs un aprijamais turpina palikt partneri. Ir sākta jaunas morāles kultivēšana, piemēram: “Nav par ko uz mani apvainoties, pats esi vainīgs, ka atslābi, es tikai to izmantoju. Nekā personīga, tikai bizness!”
Jauni apstākļi rada jaunu loģiku. Partnerība aprobežojas ar vājākā aprīšanu, lai kas šis vājais būtu, kaut paša dzimtais brālis. “Žurkas” palika partneri uz mūžu, līdz pašai nāvei. Ja novārgušais partneris, ar kuru sataisījušies pamieloties brāļi, kārtīgi sakosts, paguva aizmukt, viņš sāka atmaskot “žurku karaļus”, iznest drazas no būdas. Tā viņš cerēja nostiprināties iepriekšējā vietā. Kādam tas arī izdevās, un viņš atkal tika pieņemts “lokā”, it kā nekas nebūtu noticis. “Nu, gribēja mani aprīt, kas tur liels, bet es nedevos. Tagad kopā sēžam un domājam, kā lai kādu aprij, un cits citu vērojam, vai partneris nav kļuvis vārgāks, vai ķerties klāt pie mielošanās.” Par bremzējošu faktoru kalpo partnera spēks un tāda pati gatavība no viņa puses aprīt tevi.
Mūsu ieskicētā aina ir tikai blāvs šobrīd pastāvošo tikumu atspoguļojums. Kamēr cilvēki uztver vārdus par brīvību, laimi un vienlīdzību kā baltu patiesību, kamēr “strādā” ar elektorātu, iet uz vēlēšanām vai piedalās “oranžajās” revolūcijās, tikmēr viņi, paši to neapzinoties, rada sistēmu, kas vairo “žurku karaļus”. Vieni cilvēki šodien aprij citus. Tiešā veidā vai ar apmāna palīdzību ‒ tehnoloģija šeit ir otršķirīga lieta. Galvenais ir vistiešākais kanibālisms.
Jā, tie, kas ir augšā, personīgi ar asinīm nesmērējas. Tikai “žurku” zemākajā līmenī notiek tieša brāļu apzagšana. Bet augstākajā risinās pastarpināta cilvēkēšana, kas arī skaitās kanibālisms. Turklāt tas notiek tādos apmēros, kādi zemākajiem pat sapņos nav rādījušies. Naudas, kas iegūta, izmantojot iepriekš aprakstītos paņēmienus, būtība ir svešas bēdas, ciešanas, nāve. Ja “žurkas” spīd no taukiem, tas nozīmē, ka kāds ir zaudējis dzīvību. Tā tikai liekas, ka vājākie ir šķīrušies no makiem vien. Nē, šie procesi noved pie daudz vājāku sabiedrības locekļu nāves. Par to nav grūti pārliecināties, pavērojot mirstības un dzimstības dinamiku.
Avots: www.akirama.com
Tulkoja Vita Ņikitina
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.8(382) (2017. gada 28. aprīlis–11. maijs)