Saruna ar Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputātu Aleksandru Kiršteinu
DDD: Diskusijās par Eiropas Savienības politiku, jūs esat norādījis, ka pēc jauno dalībvalstu uzņemšanas ES vajadzēja rīkoties līdzīgi kā Vācijai pēc apvienošanās, t.i, mērķtiecīgi izlīdzināt dzīves līmeni. Kāpēc ‒ ko tas būtu mainījis?
Aleksandrs Kiršteins: Nedrīkstēja atļaut brīvu darbaspēka plūsmu, pirms tam jaunajās ES dalībvalstīs nepaceļot minimālās algas atbilstoši pirktspējai vismaz līdz 75 procentiem no vidējās Eiropas Savienībā. Šobrīd minimālā alga Latvijā ir 380 eiro, bet tai vajadzētu būt nedaudz virs 800 eiro, kas pēc pirktspējas līdzinātos divreiz lielākai summai bagātajās Eiropas Savienības valstīs, jo Latvijā eiro ir vērtīgāks nekā Minhenē vai Parīzē. Minimālās algas izlīdzināšana pēc pirktspējas novērstu darbaspēka aizplūšanu, ko sāpīgi piedzīvoja Latvija.
Algu izlīdzināšanu īstenoja Vācija, kad Rietumvācija apvienojās ar Austrumvāciju. Līmeni izlīdzināja nepilnos trijos gados, lai cilvēki no Austrumvācijas nepārceltos uz dzīvi Rietumvācijā. Pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai algu izlīdzināšana nenotika, tāpēc cilvēki masveidā aizbrauca.
DDD: Vai tad tieši to – dzīves līmeņa izlīdzināšanos ar Rietumeiropas valstīm – nesolīja Latvijai pirms iestāšanās Eiropas Savienībā?
A.K.: Ne gluži, precīzāk – ne tādā veidā, kā to izdarīja Vācija pēc apvienošanās. Pirms krīzes ekonomiskā attīstība notika samērā strauji, un darbaspēks nebrauca prom. Visu mainīja krīze, kuras laikā cilvēki masveidā aizbrauca, jo bija ņēmuši kredītus, lai uzlabotu savu dzīves līmeni. Viņi cerēja, ka, izmantojot Eiropas fondus, dzīves līmenis izlīdzināsies straujāk, nekā tas patiesībā krīzes dēļ notika.
Ja tiktu pieņemts lēmums izlīdzināt minimālās algas pēc pirktspējas, tas prasītu apmēram 85 miljardus eiro gadā, kas varētu šķist liela summa. Taču ir zināms, ka Eiropas Centrālā banka tik daudz piedrukā vienā mēnesī. Tas parāda, ka bija (un joprojām ir) iespēja krīzes jautājumus risināt daudz humānāk. Protams, neaicinu dot naudu par velti, tomēr Rietumvācija tieši tā izdarīja, lai veicinātu straujāku Austrumvācijas ekonomisko izaugsmi un dzīves līmeņa izlīdzināšanos visā Vācijā. Šādas monetārās politikas rezultātā tika palielināta Austrumvācijas iedzīvotāju pirktspēja, tika radītas jaunas ražotnes – ekonomika attīstījās.
DDD: Krīzes laikā, kad Latvija vēl nebija pievienojusies eiro zonai, rosinājām iet tieši šo ceļu – piedrukāt latus, palielināt algas, lai veicinātu ekonomisko attīstību un neliktu cilvēkiem aizbraukt no Latvijas. Toreiz teica, ka tas radītu inflāciju. Vai tiešām tas tā būtu? Vai tiešām tas novestu Latviju līdz kraham?
A.K.: Tā izdarīja Polija un Islande – tur piedrukāja naudu, bet cenas nemainījās, izņemot ārzemju importa precēm. Islandē kredīti bija britu mārciņās. Tos pārvērta kronās un devalvēja par 40 procentiem. Tas nozīmē, ka islandiešiem kredīti samazinājās par 40 procentiem, bet britu bankas zaudēja naudu. Latvijā Godmanis un Dombrovskis izvēlējās pretēju ceļu – glābt zviedru bankas un Pareksa divu blēžu parādus nomaksāt ar Latvijas iedzīvotāju naudu, samazinot algas un radot bezdarbu.
DDD: Jūs esat izteicies, ka Lepēnas kļūšana par Francijas prezidenti varētu glābt Eiropas Savienību, jo viņas vadībā Francija visticamāk atteiktos no eiro un atgrieztos pie franka.
A.K.: Viņa, manuprāt, spētu glābt Eiropas Savienības ideju. Pirmkārt, viņa pārtrauktu bezjēdzīgo imigrāciju no trešās pasaules valstīm, kas nav saistītas ar ES valstīm, tādējādi parādot, ka ir iespējams rīkoties citādi. Otrkārt, Francijā ir tā pati problēma, kas citām Eiropas Savienības dienvidu valstīm, kurām, lai aizsargātu savu iekšējo tirgu un veicinātu nodarbinātību un iekšējo ražošanu, būtu jādevalvē nauda, bet to iespējams izdarīt tikai ar savu naudu – franku. Parādot, ka šī politika darbojas lielā Eiropas Savienības valstī, viņa apstiprinātu uzskatu, ka ES iespējami dažādi attīstības ceļi.
Ja migrācija tiktu apturēta un atgrieztos franks, manuprāt, Francija neizstātos no ES, jo ir viena no dibinātājvalstīm. Eiropas Savienības sākotnējā ideja bija izveidot vienotas muitas un ekonomikas zonu, bet tagad tā ir pārvērtusies par vienotas valūtas, pārspīlētu cilvēktiesību, liberālisma un dažādu citu apšaubāmu ideju savienību. Tā ir problēma, kuru Lepēna varētu apturēt.
DDD: Loģiski secinot, kļūst skaidrs, ka Vācija no eiro ir vislielākā ieguvēja. Kāpēc?
A.K.: Eiro darbojas kā Vācijas marka, kas bija visspēcīgākā Eiropas valūta. Jau pirms eiro ieviešanas Vācijai bija lielas privilēģijas, jo tai bija uzkrāti lieli naudas līdzekļi; Vācijā ražo augstas kvalitātes produkciju, ko citas valstis neražo, – tādēļ tā var diktēt cenas. Ja nebūtu eirozonas, tad, loģiski, krīzes apstākļos grieķi vai itāļi nevarētu pirkt mersedesus, toties itāļi par savām lirām krīzes laikā varētu nopirkt pašu ražotas mašīnas, jo, devalvējot savu valūtu, veicinātu iekšējo preču apriti, mazinot importu. Tagad tādas iespējas nav, jo eirozonai ir centralizēta vadība un Vācija diktē savus noteikumus.
Vācija visiem aizdod savu naudu – ar eiro nosaukumu nomaskēto marku. Statistika rāda, ka Vācijas pārdotā produkcija un parādi, ko citas Eiropas Savienības valstis ir radījušas attiecībā pret Vāciju, ir daudz lielāki nekā tad, ja Vācijā būtu saglabājusies marka. Ārējā tirdzniecības bilance Vācijai nebūtu ar tik lielu pārpalikumu. Vācija noteikti ir vislielākā ieguvēja no eirozonas. Latviju kā mazu valsti tas varbūt tik ļoti neietekmē, bet lielās valstis – Franciju, Itāliju, Spāniju un Grieķiju – to ļoti izjūt, jo, tā kā nav savas nacionālās valūtas, tām nav iespējas samazināt importu un aizsargāt savu iekšējo tirgu.
Ironiski sakot, Vācijas marka tika nosaukta par eiro, pret kuru ES valstis nomainīja savu nacionālo valūtu.
DDD: Ikreiz, kad kāds apšauba labumus, kurus Latvija iegūst no dalības Eiropas Savienībā, nākas dzirdēt, ka mēs saņemam daudz finanšu līdzekļu. Bet cik mēs patiesībā atdodam, pērkot importa preces, pakalpojumus?
A.K.: Pagājušajā gadā pirmo reizi eksports pārsniedza importu par 124 miljoniem eiro. Bet, ja laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam Latvijai kopumā jāatdod Eiropas Savienībai 4,4 miljardi eiro, tad tikai Vācijai vien par dažādām precēm un pakalpojumiem mēs atdosim 8 miljardus. Viens piemērs ir veselības aizsardzība, kur no Eiropas fondiem piešķirti 270 miljoni, bet ar noteikumu, ka 75 procenti tiek novirzīti infrastruktūrai, t.i., dažādu aparatūru iepirkšanai. Mēs gan zinām, ka tos pārsvarā ražo Vācija – loģiski, nauda atgriežas Vācijā, veicinot tās ekonomisko attīstību.
Intervēja Steidzīte Freiberga
Publicēta laikrakstā “DDD” Nr.8(382) (2017. gada 28. aprīlis–11. maijs)