Arturs Kiršfelds
Kad mūsdienu kultūras dzīves apritē uzplaiksna vārdi “Purvīša balva”, kas tiek piešķirta reizi divos gados un apzināti nosaukta Vilhelma Purvīša vārdā, jājautā – kas kopīgs laikmetīgās, kosmopolītiskās globalizācijas inspirētiem “mākslas” censoņiem ar Vilhelmu Purvīti, ar purvītisko?
Vai Purvīša balvas “izgudrotāji” un balvas laureāti godprātīgi un padziļināti ir uzdevuši sev jautājumu: “Vai esam cienīgi savus gara ražojumus “apzīmogot” un saistīt ar nacionālās ainavu glezniecības izveidotāja vārdu?” Un komentāri, ka Purvītis guvis atzinību ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskā līmenī, aktīvi atbalstījis jaunos māksliniekus, bijis valsts rīkoto reprezentatīvo Latvijas mākslas izstāžu ģenerālkomisārs utt., neattaisno šo izvēli.
Būtiskākais – kam veltīta izcilā mākslinieka daiļrade un mākslas darba ētiskais saturs. Purvīša radītājgars taču centrēts vienviet – un tā ir Latvija, tās dabas skaistumā, tas neklīst Pasaules telpā bezpiederības zīmē. Tātad bezkompromisa absolūts pretmets kosmopolītismam. Izskatās, ka drosmīga nekautrība, apvienojusies ar estētisko vērtību kritēriju trūkumu, ar vēlmi sist “augstu, skanīgu vilni”, par ko “paldies” savdabīgā grāvējiem, nacionālo kultūru koriģētājiem un uzraugiem, garīgā sekluma vairotājiem un izplatītājiem, izstādes apmeklētājā nerosinot augšupcelsmi.
Lūk, Purvīša balvas 2017 laureātu izstādē. Tikai viens akcents no redzētā. Izstāžu zālē, patumšā apgaismojumā, uz grīdas izplūdusi liela, melna, nezināmas masas peļķe. Peļķes abos galos brīdinājuma zīme – uzraksts, un, lai tiešām novērstu nevēlamo, zāles uzraugi arī brīdina: “Uzmanīgi!” (“Eksponātā” neiekāpt! – A.K.).
Hugo Vītols saka: “Mākslā nav lielu un mazu tautu. Bet mazai tautai jāizturas bijīgāk pret savu mākslu, jo tā ir viena no svarīgākajām sastāvdaļām viņas patstāvības kopumā.”
Anna Brigadere sava laika garīgās dzīves ritmus raksturo šādi, kas trāpīgi sasaucas ar tagadni – mūsdienām:
“Cīņa par garīgo Latviju ir grūta cīņa. Mums stāv pretī kā ienaidnieki ne tikvien sveštautiešu aizspriedumi, bet vēl lielāki – mūsu pašu aizspriedumi, pašu nevērība ap sevi, pašu netīksme – daudzināt to, kas mūsu. Netīksme nedrošībā, bailes. Sak: kas tad nu mums ir? Mums vēl asinīs apspiesto tautu bijība, kura bez mitas pieturēja pielūgt svešus elkus. Svešas kultūras importam Latvijā ir plaši vērti vārti. Bariem brauc pie mums gan lieli, gan mazi viesi. Mēs tos saņemam atplēstām rokām un aizlaižam ar smagiem makiem, arvien vēl baidīdamies, ka esam darījuši par maz. Ka tik – dies pas! – mūs nenotur par mazāk nekā vakareiropiešiem. Un kur nu vēl tālāk šo svešu kultūru nogulšņi, kas nāk pie mums pa logiem, pa durvīm! Mēs cenšamies, cik ātri vien iespējams, pazaudēt savu īpatnību. Tā no visām pusēm svešas kultūras plūdi draud noskalot visu latvisko. Liekas, ka neviens par to daudz neuztraucas, izņemot tos nedaudzos radošos māksliniekus: rakstniekus, mūziķus, kas, klausīgi sava ģēnija aicinājumam, cīnās klusi un izsamisuši par savas tautas kultūru.”
Tā Anna Brigadere.
Vītols turpina: “Purvīša māksla padarīja dzīvi dažādāku, cilvēku redzīgāku, jūtīgāku pret krāsām un dabu. Tā noraida skaudru vienveidību, apliecinot, ka etniski patstāvīga, oriģināla māksla kuplina cilvēces kultūru, ko kultūras imperiālisms, jaunākais no visiem imperiālismiem, noplicina.”
Oļģerts Saldavs apcerējumā par Purvīti saka: “V. Purvītis iedziļinājās ainavā un pievērsa tai mūsu uzmanību. Viņš mācīja mūs mīlēt savas dzimtenes dabu, mācīja saskatīt tās skaistumu. Viss viņa tēlotais neapšaubāmi liecina par to, ka tā ir Latvijas zeme, pakalni, bērzi un ūdeņi, ka tie ir dzimtenes pavasari un rudeņi. Neviens jau arī nekad nejautā, no kurienes ņemts Purvīša gleznas motīvs. Mēs visi zinām – tā ir mūsu dzimtene.”
Pārstāsim jebkurā mākslas nozarē, žanrā pasniegt sevi kā nožēlojamus ākstus. Pasaules putekļainie vēji, klasiskā skaistuma kropļotāji mums pasviež kaulu, un mēs bez pašcieņas, it kā mums nebūtu pagātnes balsta, nekāda kultūras mantojuma, nevētījot kampjam iepludināto. Eiropas Savienības atvērto durvju postošās politikas rezultātā mēs ļaujam piesārņot savas tautas gara mantas apcirkņus ar saslaukām.
Aicinājums nav iekapsulēties, sastingt. Jautājums – vai daiļdarba forma un saturs saista vai atgrūž, bagātina, raisa pozitīvo un vairo gaišā klātbūtni, ļaujot izpausties harmonijas vadītiem daudzveidīgajiem izteiksmes līdzekļiem?
Respektējot klasiskās vērtības, kas sakņojas mūžīgās gaismas avotos, vieta nebūs garīgam haosam, tukšumam un pagrimumam.
Ja kādam Latvija ir tikai Rīgas lidosta, no kuras iespējams zibens ātrumā nokļūt kādā no izraudzītajām “laimības” zemēm, pirms lidaparāts no dzimtās zemes pacēlies debesu zilgmē, ielūkojies Purvīša gleznā “Marta ūdeņi” – sapratīsi un ieraudzīsi sirdsskaidrībā patiesi skaistu Latviju.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.9(383) (2017. gada 12.–25. maijs)