16. martā, piedaloties dievkalpojumā Sv. Jāņa baznīcā, gājienā un svinīgajā ziedu nolikšanā pie Brīvības pieminekļa, atgādināsim gan valsts vadītājiem, gan pretlatviski noskaņotajiem krievvalodīgajiem, gan ārvalstu liberāļiem, ka Latvija ir latviešu valsts un latvieši vēlas būt šīs zemes saimnieki!
Latviešu leģionāru piemiņas dienas pasākumi 16. martā:
Plkst. 10.00 – dievkalpojums Sv. Jāņa baznīcā;
Plkst. 11.00 – gājiena sākums no Sv. Jāņa baznīcas uz Brīvības pieminekli, ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa;
Plkst. 14.00 – piemiņas brīdis Lestenes Brāļu kapos.
Latviešu leģionāru piemiņas dienā mēs godinām latviešu zēnus un vīrus, kas cīnījās pret sarkano okupāciju un Baigā gada atkārtošanos. Pateicoties leģionāru karotprasmei, it īpaši kaujām Kurzemes cietoksnī, tūkstošiem tautiešu spēja izglābties no represijām un doties emigrācijā uz Rietumiem. Kuriozi, bet starp viņiem ir arī vairāki 16. marta pretinieki ‒ piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga ‒ un viņu vistuvākie radinieki.
Neveiktā DDD procesa, kā arī varnešu nožēlojami gļēvās attieksmes dēļ 16. marts jau sen vairs nav tikai pagātnes varonības godināšana. Šī ir latviešu nacionālā spīta diena, kad gājiena dalībnieki apliecina vēlēšanos pabeigt to, par ko cīnījās latviešu leģionāri, – atbrīvot Latviju no Krievijas okupācijas paliekām.
LATVIEŠU VARONĪBAS DIENA
Andris Balcers
Vīru kopas “VILKI” dalībnieks
Latviešu leģiona dienu Latvijā plašāk sāka svinēt 1990. gadā ar gājienu uz Brāļu kapiem. Gājiens uz Brīvības pieminekli notiek kopš 1993. gada.
Laika posmā no 1998. gada līdz 2000. gadam Latviešu leģiona diena bija iekļauta oficiāli atzīmējamu dienu sarakstā. Pagaidām, nezinot vai neizprotot savas tautas vēsturi, vai gļēvuma iespaidoti, mūsu likumu lēmēji kavējas atjaunot šīs dienas pelnīto statusu.
Šodien, kad pašu leģionāru paliek arvien mazāk, ir svarīgi, soļojot ar viņiem plecu pie pleca pie Brīvības pieminekļa, pārņemt stafeti, lai arī turpmāk ik gadu šajā datumā godinātu LATVIEŠU LEĢIONĀRU varonību.
Ir dzirdēts viedoklis, ka Otrā pasaules kara varoņus ‒ latviešu leģionārus ‒ un citu karu dalībniekus varētu pieminēt 11. novembrī. Diemžēl tā domā arī mūsu eksprezidente V.Vīķe-Freiberga, lai gan pati, līdzīgi daudziem citiem simtiem tūkstošu latviešu bēgļu, pateicoties latviešu leģionāru sīkstumam un kaujas spējām visās sešās uzvarētajās Kurzemes cietokšņa lielkaujās, paglābās no okupantu varmācības. Šāda mūsu karavīru daudzo uzvaru reducēšana līdz vienai svētku dienai ir nepieļaujama. Tas radītu sajukumu vēsturisko notikumu izpratnē. Turklāt ne tikai jauniešiem, jo jau patlaban uz jautājumu, kas ir Lāčplēša diena, nereti izskan visai kuriozas atbildes. Tomēr būtiskākais – izvairoties no 16. marta svinēšanas, mēs gļēvi nododam savus karavīrus, viņu izcīnīto Latviju, savu sirdsapziņu.
Citas tautas, kurām nav tādu militāru panākumu, savus varoņus nekautrējas glorificēt un viņu pieticīgākos varoņdarbus bieži pat pārspīlē.
Turpretī mēs pamatoti varam lepoties ar to, ka latviešu karavīri jau no seniem laikiem ir parādījuši visizcilākos sasniegumus daudzos un dažādos karalaukos. Tādēļ atliek vien godprātīgi, ar pateicību godināt savu karavīru veikumu tieši tajos datumos, kad tas ir noticis, vai arī datumos, kurus paši šo notikumu dalībnieki izraudzījušies kā atzīmējamu dienu. Tā mēs smelsim spēku no tēvu un sentēvu mantojuma un ar paceltu galvu un taisnu muguru būsim saimnieki savā dzimtajā zemē.
Ja tagad ir neatkarīga, brīva valsts, tad par visu ir jārunā skaidri un patiesi, lai latviešu tauta un arī nelatvieši saprot, kas ir Latvija un kam tā pieder un piederēs nākotnē. Ja turpinām manipulēt ar kaut kādām puspatiesībām un ļaujam sveštautiešiem nez uz ko cerēt, tas ir negodīgi arī pret tiem, kas te dzīvo. Ja gribam patiesu brīvību, ir jāsaka patiesība. Daudzi latvieši man ir prasījuši, kā mums atgūt brašumu, kareivīgumu, saimnieka apziņu? Ir jāaug! Jāaudzina jaunā paaudze – viņi būs mūsu zemes saimnieki. Lūk, 16. marta gājiens uz Brīvības pieminekli un ziedu nolikšana ir saimnieka apziņas parādīšana.
Lai atgādinātu sev un draugiem, ka mēs esam sabiedrotie, nevis aizstāvamie, un vienlaikus brīdinātu iespējamos agresorus, es uzskatu, ka Kurzemes cietoksnī, Lestenē, šosejas malā jāuzceļ piemineklis – piemēram, liela zobena veidolā, kura šķērsī piecās valodās jāiekaļ vārdi līdzīgi kā piemineklī pie Verdenas: “TĀLĀK VIŅI NETIKA!ДАЛЬШЕ ОНИ НЕ СМОГЛИ ПРОЙТИ!SIE KONNTE NICHT WEITER GEHEN!THEY COULD NOT MOVE FURTHER!ILS NE POUVAIENT PAS ALLER PLUS LOIN!”