Dr.hist. Edvīns Šnore
Politkorektums ir lieta, kuru mēs arvien biežāk dzirdam pieminam Rietumu publiskajā telpā ‒ visbiežāk negatīvā nozīmē. Cīņa ar politkorektumu bija, piemēram, Donalda Trampa viens no galvenajiem pirmsvēlēšanu saukļiem, kas daudziem par pārsteigumu ļoti labi rezonēja vēlētājos un nodrošināja viņam uzvaru vēlēšanās. “Jūs atkal varēsit lietot sveicienu “Priecīgus Ziemassvētkus!”, “Season’s Greetings!”[1] vietā,” ‒ tas bija Trampa teju vai visbiežāk paustais solījums.
Tas, ka politkorektums sāk iegūt jau groteskas formas, labi redzams ne vien Amerikā un Rietumeiropā, bet arī pie mums Latvijā. Piemēram, nesen Saeimā notikušajā konferencē par prezidenta institūcijas tiesiskajiem aspektiem viens no runātājiem atsaucās uz Satversmes tēviem un tūliņ arī pats sevi palaboja, ka politkorektāk laikam būtu lietot terminu nevis “Satversmes tēvi”, bet “Satversmes vecāki”. Tā lai neaizvainotu nevienu no trijiem “dzimumiem”.
Tomēr politkorektums ir kaut kas vairāk par šķietami jocīgu runāšanu un agrāk plaši lietotu terminu modernu pārfrazēšanu. Kā atzīst britu pētnieks Antonijs Brauns savā grāmatā “Loģikas atkāpšanās”, “politkorektums ir uzskatu un pieņēmumu sistēma, kas caurstrāvo daudzas mūsdienu dzīves jomas, tur savā varā publisko komunikāciju, nosakot, par ko var runāt un par ko nevar”. Viņaprāt, pēdējo pāris desmitgažu laikā politkorektuma loma ir būtiski pieaugusi, un tas ir kļuvis par vienu no dominējošiem elementiem publiskajā diskursā ne tikai Lielbritānijā, bet visā Rietumu pasaulē.
Upuru radīšanas ideoloģija
Zinātniskajā literatūrā politkorektums nav diez ko plaši pētīts, taču retajos pētījumos, kas par šo tēmu ir veikti, tiek secināts, ka politkorektuma saknes meklējamas marksismā. Varbūt tieši tāpēc politkorektuma ietekme postkomunistiskajās Austrumeiropas valstīs ir mazāka nekā Rietumos. Tie, kas dabūja baudīt PSRS ideoloģiju, labi atceras totalitārās sistēmas noteiktos nerakstītos uzvedības likumus, kurus pilsoņiem bija jāievēro, lai nezaudētu karjeru, labklājību un brīvību. Mājās runāja vienu; darbā un uz ielas ‒ citu. Austrumeiropieši šo uzspiesto pašcenzūru jau vienreiz ir piedzīvojuši. Iespējams, ka tieši tāpēc šodien politkorektums nav īpaši populārs šajā Eiropas daļā.
Tiek uzskatīts, ka modernais politkorektums dzimis 1945. gada pavasarī uz sagrautās Berlīnes drupām. Bija sakauta un iznīcināta Hitlera Vācija un līdz ar viņu arī nacistiskā ideoloģija, kas sludināja rasismu un kuras vārdā bija nogalināti miljoniem cilvēku.
Likumsakarīgi, ka jaunā pēckara Eiropas ideoloģija veidojās kā tiešs pretmets nacismam. Pēc formas ne mazāk ekspresīva un bezkompromisa, taču pēc satura pilnīgi pretēja. Brauns politkorektumu formulē šādi: “Tā ir ideoloģija, kas izdala zināmas cilvēku grupas kā upurus, kuri jāsargā no kritikas, un kas saviem sekotājiem liek apzināties, ka citāds viedoklis nav pieļaujams.”
Citiem vārdiem sakot: tolerances iedzīvināšana caur netoleranci pret tiem, kas iebilst.
Praktiski tas izpaudās tādējādi, ka atsevišķas tēmas pēckara Eiropas publiskajā diskursā tika pēc būtības tabuizētas.
Migrācija bija viena no šādām tēmām. Jeb pareizāk – iebilšana pret migrāciju. Tā tika iztulkota kā iebilšana pret citas ādas krāsas un rases cilvēkiem un automātiski sasaistīta ar to, ko savulaik sludināja nacisti! Šādā situācijā jēgpilnas debates par migrācijas problēmu pēckara Rietumeiropā faktiski nebija iespējamas. Neviens nevēlējās tapt nosaukts par nacistu, riskēt ar savu karjeru un reputāciju.
Pauelam bija taisnība
Viens no retajiem Eiropas politiķiem, kuram pietika drosmes skaļi runāt par migrācijas draudiem vēl tad, kad problēma bija pašā sākuma fāzē, bija britu konservatīvais politiķis Īnoks Pauels. Vēsturē iegājusi viņa 1968. gada 20. aprīlī Birmingemā teiktā runa, kas šodien pazīstama ar nosaukumu “Asiņu upes”. Tajā Pauels brīdināja par nekontrolētās imigrācijas dramatiskajām sekām. Pauels pareģoja imigrantu kopienas pieaugumu līdz vienai trešdaļai līdz gadsimta beigām, par ko tika plaši izsmiets tā laika presē. Pauels patiešām kļūdījās. Šodien imigrantu kopiena Birmingemā, kur izskanēja slavenā runa, ir nevis trešdaļa, bet vairāk nekā 40 procenti, un lielākā daļa no bērniem ir reģistrēti kā musulmaņi.
Jau nākamajā dienā pēc nepolitkorektās runas Pauels tika atbrīvots no amata Konservatīvo ēnu kabinetā. Viņš bija pārkāpis nerakstīto politkorektuma robežu, iebilstot pret citas ādas krāsas imigrantu masveida ieceļošanu. Publiskā Pauela nosodīšana bija vēl viens apliecinājums, ka jelkāda diskusija par imigrāciju faktiski nebija iespējama, un gadu desmitiem tādas arī nenotika ‒ ne tikai Lielbritānijā, bet visā Rietumeiropā, jo īpaši Vācijā un Austrijā, kur kolektīvā vainas apziņa par nacistu noziegumiem pilnībā paralizēja atklātu viedokļu apmaiņu imigrācijas jautājumos.
Amerikāņu zinātnieks Glens Lourijs savā darbā “Pašcenzūra publiskajā diskursā” raksta: “Sabiedrības var uzņemt kursu, kam var būt traģiskas sekas un kuru daudzi varbūt jau no paša sākuma uzskata par nepareizu, taču tas ir kurss, kuru nedrīkst kritizēt.” Un tāpēc tas neapturēts, lēni kā upe turpina plūst pretī bezdibenim.
Tieši tā tas notika ar masu imigrāciju Eiropā. Kritikas un diskusijas nebija. Problēma netika atzīta. Un, ja nav problēmas, tad nav arī risinājuma. Process tika atstāts pašplūsmā, imigrantu skaits turpināja pieaugt, bet viņu integrācija faktiski nenotika. Sociālās un etniskās problēmas arvien samilza, bet politkorektuma uzspiestā pašcenzūra tās neļāva risināt.
Latviešiem, kas dzīvojuši PSRS okupācijā, šī ir visai pazīstama aina. Kaut ko līdzīgu ‒ tikai daudz skarbākā veidā un totalitārās sistēmas izpildījumā ‒ piedzīvoja arī okupētā Latvija. Masveida kolonizācija un forsēta cittautiešu imigrācija, bija viena no galvenajām, ja ne pati galvenā okupētās Latvijas problēma gadu desmitiem. Taču par to nedrīkstēja runāt. Kur nu vēl iebilst.
Terminu politkorektēšana
Es nezinu nevienu latvieti, kuram būtu paticis, ka šeit, Latvijā, masveidā ieceļoja krievu kolonisti. Tautā valdīja vispārēja neapmierinātība ar notiekošo, kā rezultātā padomju gados vārdam “krievi” latviešu valodā pat izveidojās negatīva konotācija, kas nekad iepriekš nebija bijusi. Tamdēļ politkorekti kļuva lietot apzīmējumu “krievu tautības cilvēki”, nevis “krievi”. Tas nedaudz humanizēja okupācijas varas uzspiestos imigrantus. Interesanti, ka šī padomju politkorektoru ieviestā prakse ir saglabājusies vēl šodien. Visas tautas ir pieņemts saukt vārdos: igauņi, lietuvieši, amerikāņi, bet krievus (sevišķi Latvijā mītošos) vēl joprojām visbiežāk dēvē par “tautības cilvēkiem”, tādējādi demonstrējot, ka runātājs nav domājis neko negatīvu.
Terminoloģijai ir būtiska loma politkorektajos vēstījumos. Uzņemt “kara bēgļus” un uzņemt “ekonomiskos migrantus” ir divas dažādas lietas. Ne tikai morāli, bet arī juridiski tās ir divas dažādas situācijas. Kara bēgļu uzņemšanu nosaka Ženēvas konvencija. Ielaist savā mājā vajāto, kuram draud briesmas, kā morālu pienākumu uztver vairums kristīgajās tradīcijās augušo eiropiešu.
2014. un 2015. gadā, kad mūsu kontinentu sasniedza pēdējā laikā lielākais migrantu pieplūdums, Eiropas politkorektie politiķi un plašsaziņas līdzekļi visbiežāk lietoja terminu “bēgļu krīze”. Tādējādi sabiedrībai radot maldīgu iespaidu, it kā vairums no pārceļotājiem būtu Sīrijas kara bēgļi. Vēlāk gan izrādījās (un Eiropas Komisija to atzina), ka vairums bija ekonomiskie migranti no valstīm, kurās nav kara, tostarp ievērojama daļa no Eiropas Savienības kandidātvalstīm Balkānos.
Spriežot pēc saviem novērojumiem EDSO Parlamentārajā Asamblejā un citos starptautiskos forumos, aizvadītajā gadā terminu “bēgļu krīze” pamazām nomainīja termins “migrācijas krīze”, kas jau adekvātāk atspoguļo reālo problēmu un iezīmē arī atbilstošus risinājumus.
Mediju loma
Centrālā loma politkorekto nostādņu propagandēšanā arvien ir bijusi plašsaziņas līdzekļiem. Piemēram, padomju gados, neskatoties uz tautas urdošo neapmierinātību ar migrantu ieceļošanu, prese un kinožurnāli attēloja pavisam citu ainu. Krievi un latvieši roku rokā draudzīgi cēla komunismu un avīžu slejās tikai pauda prieku, ja republikā ieradās arvien jauni un jauni biedri no plašās padomju dzimtenes.
Kaut ko līdzīgu mēs redzam arī politkorektajā Eiropā šodien. Entonijs Brauns raksta: “Plašsaziņas līdzekļi, īpaši BBC, pieturās pie politkorekta izteiksmes veida, jo tas pasargā no kritikas. BBC var bezgalīgi propagandēt masu imigrāciju, kaut arī tas ir pretrunā ar BBC klausītāju ‒ abonentmaksas maksātāju ‒ vairuma gribu.”
Latvijas sabiedriskais medijs (Latvijas Televīzija, Latvijas Radio – “DDD” piez.) šajā ziņā īpaši neatšķiras. Lai arī 2015. gadā aptaujas rādīja, ka tautas lielākā daļa negatīvi raugās uz imigrantu uzņemšanu, klausoties sabiedrisko mediju, tāds iespaids neradās, jo tur pārsvarā skanēja imigrāciju atbalstošais viedoklis. Turklāt tos, kuri iebilda pret migrantu uzņemšanu, Latvijas sabiedriskā medija žurnālisti, piemēram, Edgars Kupčs, bez mazākās aiztures “LSM.LV” slejās rupji gānīja “pēdējiem vārdiem”.
Šādi izpaudās klasisks politkorektums – jeb tolerances sludināšana caur netoleranci pret tiem, kas atļaujas iebilst. Britu žurnālists Džons Midglejs (John Midgley) šajā sakarībā raksta: “Politkorektums praksē novērojams, kad kāda neliela grupa vēlas uzspiest savus uzskatus vairākumam, rēķinoties, ka vairākums klusēs un neiebildīs.”
Pēdējā laikā gan redzam, ka vairākums tomēr sāk iebilst. Gan Eiropā, gan Amerikā. Riski sabojāt reputāciju un karjeru vēl joprojām saglabājas, taču, par spīti tam, cilvēki arvien skaļāk sāk protestēt. Kas tad ir noticis?
Likmes kļūst pārāk augstas
Notikuši ir terorakti Parīzē, seksuālā uzmākšanās Ķelnē, izvarošanas Malmē, slepkavības Freiburgā, uzbrukumi Briselē un tā tālāk, un tā tālāk. Vardarbība un noziedzība pēc masveida imigrācijas ir pieaugusi. Ārkārtīgi nepolitkorekts secinājums. Taču, kā atzīst jau iepriekš citētais Brauns: “Politkorektums ir luksus, kuru var atļauties tikai droša sabiedrība. Politkorektuma galvenais ienaidnieks ir sabiedrības bažas par savu ievainojamību. Kolīdz cilvēki jūtas nedroši, viņi arvien aktīvāk pretojas politkorektuma ākstībām, tāpēc, ka likmes kļūst pārāk augstas.”
Tieši tas tagad notiek Rietumeiropā. Neērto faktu slēpšana un izlikšanās nav tuvinājusi problēmas risinājumu. Pie šīs atziņas šodien nonāk arvien vairāk eiropiešu. Kaut kad šī atziņa droši vien sasniegs ikvienu. Bet, kad tas būs un vai nebūs par vēlu, lai masu imigrācijas sekas vispār varētu vairs atrisināt, saglabājot Eiropas civilizāciju, ‒ to mēs nezinām. To rādīs laiks.
Referāts nolasīts zinātniskajā konferencē “Starpkultūru komunikācija: Āzija‒Eiropa‒Latvija” Latvijas Universitātē, 2017.gada 7. februārī
[1] “Sveiciens svētkos!”
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(378) (2017. gada 24. februāris–9. marts)