Andrejs Lucāns, Burtniekos
LU profesors Andris Ambainis uz “Latvijas Avīzes” (10.01.2017.) uzdoto jautājumu: “Tātad arī turpmāk mums jābaidās no sliktiem cilvēkiem, nevis no ļaunām tehnoloģijām?” ‒ atbild: “Jā gan.”
Šo atcerējos, nākamajā dienā lasot žurnālista Māra Antoneviča sarunu ar Eiropas Parlamenta deputātu Arti Pabriku. Atbildēs uz žurnālista jautājumiem un norādēm deputāts izplūst tukšvārdībā – par un pret skaidrojumos, pamatojot norišu cēloņsakarības ar subjektīvām sajūtām: “Migrācija ir bijusi vienmēr…”; “…cilvēki meklē vainīgos…”; “…šobrīd mēs atrodamies nevis pārmaiņu priekšā, bet pārmaiņu vidū”; “Junkeru kritizēt ir “grūtāk”, ja pats tur esi iekšā”; “esošā elite nespēj rast sev aizvietotājus”; “Junkers tika ievēlēts kā kompromisa variants.”
“Tas pats notiek arī Latvijā. Populisti spēj uzrunāt lielu sabiedrības daļu, bet problēma ir tā, ka viņi nevis piedāvā iet uz priekšu, bet iet atpakaļ – meklē patvērumu vērtībās, kas kādreiz cilvēkiem deva drošības sajūtu, piemēram, nacionālā valstī, izolacionismā vai, piemēram, labklājības valsts modelī, kas vairs nedarbojas. Taču jāsaprot, ka otrreiz tajā pašā upē iekāpt nevar.” Ar Eiropas ārējo robežu stiprināšanu “viss iet pareizā virzienā”, bēgļiem “ir izvēle – vai nu palikt te un integrēties, vai arī doties tur, kur viņi uzskata par labāku. Viņi ir brīvi cilvēki… Jautājums ir – vai mēs vēlamies Latvijā redzēt kādu ārvalstu darbaspēku, vai ne… Un te mēs varam atcerēties Kārli Ulmani – latviešiem patīk viņu atcerēties kā labu saimnieku, bet nevajag aizmirst, ka viņa laikā Latvijā ieradās tūkstošiem viesstrādnieku.” – “Vai tas rada draudus nacionālajai identitātei?” ‒ “Precīzi. Tāpēc jārada integrācijas iespējas un piedāvājums, lai šādi draudi nerastos”…
Runājot par “Vienotības” likteni, deputāts atsaucās uz veco teicienu: “Jākāpj ārā no ierakumiem… Es noteikti esmu gatavs piedalīties, būt aktīvs un nebaidos kļūdīties… Drošība un labklājība – tie ir divi galvenie Latvijas politikas mērķi.”
Kur ir šī deputāta atbilžu kodols? Mizas, mizas un mizas ‒ gluži kā sīpolam. Deputāta Arta Pabrika būtību raksturo kāda viņa atbilde par okupācijas seku likvidēšanu laikā, kad viņš vēl bija ārlietu ministrs. Tajā viņš atsaucās uz Ženēvas konvenciju: “Jā, Ženēvas konvencija to nosaka… Tomēr, manuprāt, mēs nevaram pieprasīt šai iedzīvotāju daļai izbraukt no Latvijas. Ženēvas konvencija varētu noderēt, lai to starptautiski izmantotu kā argumentu Latvijas pozīciju stiprināšanai. Un tad uzsvērt: mēs šajā jautājumā piekāpjamies, taču tā ir mūsu brīva vēlme un griba, nevis tāpēc, ka kāds to drīkstētu uzspiest.” (“Liesma’’, 21.09.2004.).
Atsaukšanās uz neiespējamību iekāpt tajā pašā (nacionālās pašapziņas un atbildības pret latviešu tautu un Latvijas valsti) upē ir demagoģija, ja upes krasti vēl ir tie paši vai nedaudz izmainījušies. Tāpat demagoģija un tukšvārdība ir apgalvot, ka nav iespējams atgriezties savu priekšteču mājās pat tad, ja no tām vairs tikai krāsmatas palikušas, vai ka nav iespējams ieinteresēt jauno paaudzi atgriezties savā tēvzemē. Par paraugu varētu ņemt Kārli Ulmani. Viss ir izšķiroši atkarīgs no Saeimā un Eiroparlamentā ievēlēto deputātu, Latvijas valsts vadītāju un, protams, par tiem balsojušo vēlētāju stājas, neatlaidības un nelokāmības.
No intervijas visuzrunājošākais bija deputāta matu sakārtojums. Par to patiesa pateicība frizierei(-im)!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.5(379) (2017. gada 10.–23. marts)