Mums nepiedos ne mirušie, ne dzīvie,
Ne arī tie, kas vēl pēc gadu simtiem dzims,
Ja svētā uguns, tā, ko kūra mūsu senči brīvie,
Par dzimteni, par tautu mūsos liesmot rims.
Nē, mums to nepiedos, ka sabrūk tēva mājas,
Ka aizaug tīrumi, ka dižozoli mirst,
Ka svešu mēli lokot brāļi sarunājas,
Ka paši palīdzam mēs savas saknes cirst…
Nē, to mums nepiedos ne mirušie, ne dzīvie,
Ne arī tie, kas vēl pēc tūkstoš gadiem dzims…
/Dzejnieks nezināms/
Andrejs Lucāns
Agronoms Burtniekos
Kādā gadumijas uzrunā bijušais Ministru prezidents Aigars Kalvītis sacīja: “Mums vajadzīga stratēģija, kas rakstīta nevis uz papīra, bet sirdīs, kas dzīvo tautas dvēselē. Mums vajadzīga nākotnes ideja, kas dzīvo mūsu sirdīs un kurai mēs patiesi ticētu, mums vajadzīga liela un stipra ideja.”
Viedi vārdi! Un šī aizkustinošā atziņa ir aktuāla arī šodien. Ir mainījušās Saeimas un valsts vadītāji, bet lielā un stiprā nākotnes ideja tā arī nav realizējusies.
Nav atrisinātas visbūtiskākās problēmas: biedējošā demogrāfiskā situācija un masveida emigrācija, bet par visu vairāk – katastrofālā lauku depopulācija. Valsts vadītāji un atbildīgās institūcijas gan atzīst šo problēmu esamību, taču nepiedāvā nekādus reālus risinājumus to novēršanai.
Kā lauksaimnieks piedāvāju savu redzējumu ‒ lauku apdzīvotības, bezdarba mazināšanas un demogrāfijas problēmu risinājumu, sniedzot reālu valsts sākuma atbalstu jaunajām ģimenēm, kas pārceļas uz dzīvi un saimniekošanu laukos. Sākuma atbalsts tiem pavērtu iespēju vēlāk savas problēmas risināt jau pašu spēkiem, kļūt par saimniekiem pašu zemē Latvijā, nevis būt par kalpiem ārzemēs.
Lauku atdzīvināšana
Piedāvāju šādu modeli. Katrā novadā vairākiem desmitiem jaunu Latvijas pilsoņu ģimeņu (sieva vecumā līdz 30, vīrs līdz 40 gadiem) valsts bez maksas piešķir īpašumā 5‒10 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes un ap 3 ha meža. Zeme pēc iespējas tiek piešķirta novada/pagasta centra tuvumā vai citā vietā, kur var izmantot novada/pagasta infrastruktūru – komunikācijas, skolas, bērnudārzus, sabiedriskās iestādes u.tml. Protams, šo saimniecību īpašnieku ģimenēm (sauksim viņus par brīvzemniekiem) savas saimniecības būtu jāuztur atbilstīgi valsts noteiktajam tiesiskajam statusam un pašvaldību noteiktajai kārtībai.
Brīvzemnieka ģimenes tiesiskais statuss paredz ar likumu noteiktus apgrūtinājumus un pienākumus:
# ģimenei jāaudzina bērni (pašu vai adoptēti);
# zemi un uz tās atrodošos nekustamo īpašumu nedrīkst ieķīlāt;
# ja brīvzemnieka ģimene savu sētu un saimniecību vairs nespēj vai nevēlas turpināt apsaimniekot, tā ir jānodod atpakaļ valstij, kas tad to nodod citai šim statusam atbilstošai uz laukiem pārcelties ieinteresētai ģimenei, adekvāti kompensējot iepriekšējā īpašnieka personīgos ieguldījumus saimniecībā. Šī kompensācija kļūst par jaunā brīvzemnieka parādsaistību pret valsti;
# brīvzemnieka sētas pārņēmēji iegūst iepriekšējā īpašnieka tiesisko statusu un pienākumus;
# saimniecības būtu jāizvieto pēc iespējas vienkopus. Tas samazinātu celtniecības izmaksas un atvieglotu brīvzemnieku kooperācijā balstītu sadarbību – ražošanu, pārstrādi, tirdzniecību u.tml. Šo saimniecību tuvumā perspektīvā būtu jāparedz lauksaimniecības un meža produkcijas pārstrādes vai citas vietējiem apstākļiem piemērotas produkcijas ražotņu celtniecība, kas nodrošinātu papildu darba vietas. Ražotnēm ir jāparedz nodokļu atlaides un citas motivējošas privilēģijas. Valstij jāveicina iespēja par adekvātu cenu realizēt mazajās saimniecībās ražoto produkciju. Sīkražotājiem kooperējoties ir jākļūst par dabai un kultūrvidei draudzīgu konkurētspējīgu lielražotāju.
Valsts uzņemas:
# zemi un uz tās esošās ēkas noteiktu laiku neaplikt ar nodokļiem;
# nodrošināt finansiālos resursus ēku celtniecībai, sniedzot atbilstošai bankai galvojumu kredīta izsniegšanai uz 20 gadiem ar minimālu likmi projekta realizēšanai, kā arī maksimāli piesaistot iespējamo ES atbalsta finansējumu;
# garantēt kredītus brīvzemnieka sētai nepieciešamā inventāra – mājlopu, tehnikas u.tml. iegādei;
# pieņemt likumus, kas mājokļiem ņemto kredītu saistības nepieļauj padarīt par kredīta ņēmēja mūža verdzību;
# nodrošināt galvenās komunikācijas – ceļus, elektrību;
# nodrošināt bezmaksas konsultatīvo, juridisko un saimnieciskās palīdzības dienestu u.tml. pieejamību;
# izstrādāt daudzveidīgus dzīvojamo, saimniecības ēku un dažādu sīkražotāju vajadzībām atbilstošu ražotņu tipveida projektus;
# atbalstīt krājaizdevu sabiedrību dibināšanu;
# nodrošināt brīvzemnieku projekta un kooperācijas virsvadību.
Turklāt būtu jāpieņem likumi, kas vēl papildus motivētu jaunus cilvēkus pārcelties saimniekot uz laukiem un veidot kuplas ģimenes, piemēram:
# brīvzemnieku ģimenēm par trīs bērniem valsts dzēš 50% kredīta no valsts apstiprinātā plāna izmaksām, par četriem bērniem – 75%, par pieciem – 100%;
# sievietei par katra bērna (arī adoptētā) uzaudzināšanu darba stāžā ieskaita sešus gadus ar vidējo izpeļņu valstī;
# par katru bērnu pensionēšanās vecumu samazina par 2 gadiem;
# nodrošina bezmaksas bērnudārzus, bezmaksas pusdienas pamatskolās;
# sekmīgiem skolēniem no ģimenēm, kurās ir trīs vai vairāk bērnu, nodrošina budžeta vietas augstskolās.
Brīvzemnieku sētu projektu realizēšanu varētu sākt ar četriem pilotprojektiem – pa vienam Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Latgalē ‒ novados, kur tie būtu visvieglāk realizējami un sniegtu pozitīvu pieredzi nākamo projektu izstrādei.
Vai tā ir utopija?
Oponenti šo piedāvājumu nosauks par dārgu un nerealizējamu utopiju. Protams, tam būs vajadzīgi ievērojami līdzekļi, taču izšķirošā ir atdeve, kas sagaidāma no šāda projekta realizācijas. Tā mērķis nav tikai bizness, bet gan latviešu nācijai atbilstīgs dzīvesveids un visas valsts teritorijas apdzīvotība. Noteicošie faktori te nedrīkst būt tikai darba ražīgums vai iegūtā naudas summa. Būtiskais te būs ražīga dzīve, mājvieta, ģimene, bērni, darba iespējas ekoloģiski nedegradētā vidē un tās saglabāšana, rosības veicināšana pašvaldībā.
Brīvzemnieku projekta realizēšanas sākšanai nav nopietnu šķēršļu. Vajadzīga vien sapratne un gribēšana. Vilcināšanās situācijā, kad latviešu tauta savā tēvzemē sarūk katastrofālos apmēros, liecinātu par Saeimas deputātu un valsts vadītāju galēji bezatbildīgu attieksmi.
Problēma ir jārisina bez vilcināšanās un valstiskā līmenī, sākuma iniciatīvu un virsvadību uzņemoties Valsts prezidentam.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.3(377) (2017. gada 10.–23. februāris)