Vēstures zinātņu doktors Harijs Tumans savā blogā raksta: “Kad Lady Gaga tiek nostādīta līdzās Mocartam, viņa sāk valdīt, bet Mocarts aiziet ēnā. Tas ir dabiski, jo masa definitīvi ir vairākumā un nospiež visu tieši “ar savu masu”. Var pat teikt, ka tas ir dabas likums – katrs var izdarīt vienkāršu eksperimentu: pielikt pie sienas galda lampu un pavērot gaismas un ēnas spēli. Tuvu gaismas ķermenim robeža starp gaismu un tumsu ir ļoti asa, bet jo tālāk, jo vājāka tā kļūst, līdz beidzot pazūd pavisam, pārejot vispirms pelēkā zonā un beidzot – pilnīgā tumsā. Kur beidzas gaismas un ēnas robeža, tur sākas tumsa. Šis princips ir labi redzams arī kultūru vēsturē: gaismas ķermenim šeit atbilst Kultūras impulss – sākumā tas spoži spīd, bet ar laiku paliek arvien vājāks, pelēcība (masa) pakāpeniski visu pārņem, līdz beigās iestājas pilnīga tumsa, kas atbilst Kultūras nāvei. Citiem vārdiem, masu dominance ir vecas kultūras pazīme un norāda uz attiecīgu stadiju tās dzīvē, kā to savulaik precīzi noformulēja Špenglers.”[1]
Vai Rietumu kultūra ir nolemta bojāejai?
Eiropa – Senās Romas spogulī
Saruna ar Latvijas Universitātes asociēto profesoru, Dr.hist. Hariju Tumanu
Kāpēc nemīl Špengleru?
DDD: Vācu filozofs un vēsturnieks Osvalds Špenglers jau pirms simts gadiem rakstīja par Rietumeiropas civilizācijas norietu. Jūsuprāt, uz kuru pusi ir pavirzījusies Eiropa šīs simtgades laikā?
Harijs Tumans: Špengleram bija tālredzīgs skats uz nākotni, un tas ir apstiprinājies. Viņa grāmata “Vakareiropas noriets” tika izdota 1918. gadā. Jau tolaik viņš diezgan precīzi noteica Rietumu civilizācijas simptomus un tālākas attīstības perspektīvas. 1933. gadā Špengleram iznāca grāmata “Lēmumu gadi”, kurā viņš ne tikai analizēja esošo situāciju Vācijā, bet arī iezīmēja nākotnes attīstības līnijas. Viena nodaļa šajā grāmatā ir “Pasaules krāsainā revolūcija”.
DDD: Diezgan pravietiski…
H.T.: Jā, šajā darbā viņš formulēja, ka Rietumu civilizācijai draud divas revolūcijas − proti, sociālā un krāsainā. Tā ir “krāsaino” tautu sacelšanās pret “baltajām”. Šodien lietojam gan citu terminoloģiju, bet, kā redzam, viņam ir bijusi taisnība – šis vilnis nāk virsū. Tātad Špenglers to paredzēja jau pagājušā gadsimta 20. gados. Sociālā revolūcija bija pirmais bieds, bet tagad vairs nav aktuāla; toties “krāsainā revolūcija” ir aktuāla! Piemēram, šī pati Austrumu bēgļu krīze, kad kādreiz eiropiešu apspiestās tautas centīsies ņemt revanšu. Tādējādi jāatzīst, ka attīstība notiek virzienā, kuru Špenglers bija saskatījis.
DDD: Vai, jūsuprāt, tādi kā Angela Merkele Vācijā vai Fransuā Olands Francijā nav lasījuši Špenglera darbus? Rietumvalstu vadītāji taču pieļauj draudīgo procesu attīstību.
H.T.: Ne tikai pieļauj, bet rodas iespaids, ka pat veicina. Es domāju, ka tas nav saistīts ar tuvredzību, bet ir svarīgs kaut kas cits – tur apakšā noteikti ir kāds projekts vai plāns. Citādi to nevaru izskaidrot. Protams, Špenglers šodien nav autoritāte − viņu dēmonizēja, raksturojot kā konservatīvu retrogrādu, gandrīz vai fašistu. Lai gan nekā tāda viņa paustajos uzskatos nav – ar nacistiem viņš atteicās sadarboties, kas, starp citu, ir ļoti svarīgs fakts. Šobrīd pierādās, ka viņš ir precīzi nosaucis lietas to īstajos vārdos, tomēr viņš nav autoritāte.
DDD: Taisnība acīs kož – vai tāpēc?
H.T.: Viņš atļāvās politnekorekti uzrādīt liberālās demokrātijas būtību, saucot lietas savos vārdos. Manuprāt, tas ir galvenais cēlonis, kādēļ Špenglers šodien tiek izstumts no kultūras telpas. Ir taču redzams, ka šodienas Eiropas varai ir savs projekts, kuru tā realizē, un Špenglers ar savu politnekorektumu neiederas tajā. Nezinām, protams, tā projekta būtību… atliek vien minēt. Tikai pēc sekām varēsim spriest par iecerēm. Taču, lasot Špenglera kritiķus, man bieži rodas sajūta, ka viņi nav izlasījuši darbu, kuru kritizē. Un ir pilnīgi skaidrs, ka Špenglers vienkārši neiekļaujas mūsdienu ideoloģiskajā meinstrīmā…
Sākās skorpionu cīņa stikla burkā
DDD: Sakiet, kādus simptomus jūs saskatāt šā laika Rietumu pasaules civilizācijā – negribu to saukt par kultūru?
Harijs Tumans: Jā, Špenglers uzskatīja, ka civilizācija ir kultūras vēlīnā stadija, tās dekadentiskā fāze. Es tam principā piekrītu. Manuprāt, katras kultūras pamatā ir kāda ideja jeb ideāls. Mana tēze ir, ka kultūras veidojas nevis uz ekonomiska, bet ideju pamata. Pasauli vada idejas, ideāli, un idejas veido vēsturi un kultūras. Savukārt ekonomika vispirms arī ir ideja, t.i., domāšanas, tātad kultūras, produkts, nevis kāda dievība, kas valda pati par sevi.
Tātad Kultūra izaug no idejas, un tad, kad tā ir realizējusi savu ideju, izsmēlusi to, tā ieiet vecumdienu stadijā. Nebūšu oriģināls, salīdzinādams mūslaiku Rietumu civilizāciju ar vēlo Romu. Paralēles ir acīmredzamas. Tā ir kultūra, kurā ideāli ir zuduši, bet par galveno vērtību kļuvis personīgais labums. Vienkāršoti izsakoties − nauda un bauda.
Lūk, un jūs zināt, ka Senajā Romā vēlajā laikmetā – 4. un 5. gadsimtā – aktuāls un sāpīgs bija barbaru jautājums. Sākumā Romas impērija bija stipra un varena, tā pletās plašumā. Kādus trīs gadsimtus tā ļoti labi pastāvēja kā kosmopolītiska sistēma, kas spēja vienot dažādas tautas ar dažādām kultūrām ap Romas kultūras, likumu, ideoloģijas, labklājības un barbarus fascinējoša impērijas spožuma pamatu.
Taču ar laiku viss mainījās, barbaru impērijas teritorijā palika arvien vairāk un to attieksme pret Romu arī mainījās no pielūgsmes uz naidu. Formāli sabrukums sākās ar to, ka 376. gadā impērijas teritorijā tika ielaistas lielas bēgļu masas – ap 200 000 cilvēku. Tie bija goti, kuri bēga no huņņu invāzijas. Goti lūdza patvērumu Romas impērijas teritorijā. Romieši viņiem ļāva ienākt bez ieročiem, tomēr tie ieradās, protams, ar ieročiem. Pēc dažiem gadiem izcēlās ienācēju konflikts ar Romas administrāciju, un 378. gadā notika slavenā kauja pie Adrianopoles, kur romiešu karaspēks tika sakauts. Ar to faktiski sākās Romas impērijas krahs.
DDD: Kā varenā Roma spēja būt tik tuvredzīga?
H.T.: Barbari impērijā bija vienmēr, un pastāvēja arī prakse uzņemt tos no ārpuses un izmitināt pie sevis, lai izmantotu viņus lauksaimniecībā un armijas dienestā. Tie bija, tā teikt, “labie” ģermāņi, ar kuru palīdzību vara cerēja aizlāpīt robus ekonomikā un demogrāfijā. Bet vienlaicīgi bija arī “sliktie” ģermāņi, kas uzbruka no ārienes. Romieši šķiroja ģermāņus, šķiroja, līdz beidzot ieraudzīja, ka visi ģermāņi ir pret viņiem.
DDD: Vai šie ienācēji paši vienojās pret romiešiem?
H.T.: Tas bija stihisks process. Gan ārpus impērijas robežām, gan tās iekšienē bija sakrājušās lielas barbaru masas, un tie bija ne tikai ģermāņi, bet arī citas tautas. Barbari, kurus Roma sākotnēji labprātīgi ielaida, kļuva par Romas impērijas kapračiem. Un būtiski ir tas, ka arī paši romieši laika gaitā barbarizējās. Vara izdeva vairākus ediktus, kas aizliedza Romā valkāt bikses (ģermāņu “tautastērps”) vai kažokādas drēbes vai precēties ar ģermāņiem, bet glābt situāciju vairs nebija iespējams.
DDD: Vai to varētu nosaukt par tādu kā piekto kolonnu?
H.T.: Principā, jā. Turklāt paši romieši arī iekļāvās šajā “piektajā kolonnā”, kas veicināja graušanu.
DDD: Kāpēc romieši barbarizējās?
H.T.: Ideālu trūkuma dēļ, vērtību degradācijas, tātad kultūras degradācijas dēļ. Romā valdošais labās dzīves modelis – savā ziņā tie bija toreizējie “eirostandarti” – bez augstākiem ideāliem bija tukšs un nekonstruktīvs: tas nevis vienoja, bet šķēla sabiedrību. Tā noslāņojās, un, trūkstot garīgām vērtībām, kas cilvēkus vienotu kādam augstākam kopējam mērķim, sākās atšķirīgu sabiedrības grupu cīņa par varu, labāku vietu zem saules – tā teikt, skorpionu cīņa stikla burkā. Un, protams, – kultūras pagrimums. Romiešu literatūrā ir daudz vaimanu par to, ka māksla un literatūra nevienam nav vajadzīgas, ka māksliniekiem un literātiem nav finansējuma, ka bibliotēkas stāv tukšas utt…
Visam pamatā – kultūras degradācija
DDD: Vai varētu teikt, ka mūsdienās arī eiropieši barbarizējas?
Harijs Tumans: Protams. Vārds “barbarisms” būtu jāsaprot vispārināti. Barbars ir cilvēks bez izglītības un bez kultūras. Tātad barbarisms ir dvēseles stāvoklis – iekšēja mežonība, bezkultūra.
Vēlajā Romā barbars nebija vairs tikai etnisks apzīmējums, jo par barbariem, kā jau minēju, bija kļuvuši arī paši romieši. Man ļoti patīk teiciens, ka Romas impērija gāja bojā nevis tādēļ, ka barbari to iekaroja, bet gan tādēļ, ka paši romieši bija kļuvuši par barbariem. Viņi paši zaudēja savu kultūru, piederības izjūtu savai valstij. Pastāvēja, protamas, arī administratīvas problēmas – milzīga birokrātija, korupcija, armijas vājums, sociālais naids un iekšējā atbalsta trūkums. Un fakts bija tāds, ka neviena sociāla grupa nebija ieinteresēta šo valsti saglabāt. Visi cīnījās pret visiem – bagātie pret nabagiem, nabagie pret bagātiem, valsts aparāts pret visiem, jo tas no visiem centās izspiest naudu pārmērīgas birokrātijas uzturēšanai un armijas vajadzībām. Un papildus vēl sākās konflikti starp romiešiem un barbariem impērijas iekšienē. Izcēlās absolūts sajukums. Sabiedrībā nebija sapratnes, kāpēc šāda valsts vispār ir vajadzīga, ja tā tikai iekasē nodokļus un nekā nedod pretī.
Romai katastrofiski pietrūka naudas, lai barotu lielo birokrātisko aprātu – milzīgo parazītu masu, kas nemitīgi uzpūtās. Un vienlaicīgi aizvien mazāk bija strādājošu cilvēku, bet arvien vairāk pieauga sociālo pabalstu gaidītāju – 4. gadsimtā Itālijā tādu bija jau ap 600 000 cilvēku. Izveidojās lielas plebeju masas, kas nestrādāja, bet pieprasīja maizi un izpriecas. Rezultātā šāda valsts nevienu vairs nespēja apmierināt, un nevienam to vairs nevajadzēja – tā zaudēja morālo leģitimitāti.
DDD: Līdzīgi notiek Eiropas Savienības valstīs, diemžēl arī Latvijā.
H.T.: Atkal un atkal jāteic, ka visam pamatā ir kultūras degradācija. 4. gadsimta vēsturnieks Ammiāns Marcelīns − grieķis pēc izcelsmes, bet romietis pēc savas identitātes, apziņas un būtības – rakstīja: “No nopietniem un izglītotiem cilvēkiem vairās kā no garlaicīgiem un nevajadzīgiem… Filozofa vietā tiek aicināts dziedātājs, oratora vietā – ākstību meistari. Bibliotēkas aizslēgtas ciet uz mūžīgiem laikiem kā kapenes, toties tiek būvētas dažādas ierīces izklaidēm…” Viņš vēl daudz raksta par kultūras pagrimumu un par to, ka ir pieprasīti tikai izklaides meistari un aktrises. Tātad mēs redzam, ka Kultūras vietā vēlajā Romā valdīja masu kultūra. Un tas ir klasisks Kultūras degradācijas simptoms. To pašu mēs redzam arī šodien. “No izglītotiem cilvēkiem bēg” − šis ir simptoms, pēc kura paši redzam, ka arī mums iet uz “Romas bojāejas” pusi…
DDD: Sanāk, ka esam nogājuši tādu kā vēstures loku, un simptomi it kā atkārtojas?
H.T.: Es teiktu, ka katrai civilizācijai ir savs cikls, un pēc attiecīgajām pazīmēm varam spriest, kurā attīstības stadijā viena vai otra kultūra atrodas. Pirmkārt, jaunās, augošās civilizācijas tiek raksturotas pēc viena veida parādībām, tad nāk kulminācija, trešais ir dekadentiskais laikmets. Un pēc simptomiem varam saprast, kurā laikmetā atrodas viena vai otra kultūra, jo laikmetus raksturojošas pazīmes vienmēr ir tās pašas. Visas kultūras iet caur šādiem cikliem.
DDD: Vai Rietumu civilizācija atrodas dekadentiskajā beigu posmā?
H.T.: Špenglers rakstīja, ka pienāks laiks, kad beigs pastāvēt Mocarts un Rembrants. Bet ne tādēļ, ka nebūs vairs gleznu un nošu pierakstu, bet gan tādēļ, ka nebūs to acu un ausu, kas spēs viņus uztvert. Jau šodien redzam, ka ir pienākusi šī stadija. Kultūru izspiež un “apēd” masu kultūra. Bet, ja Kultūra audzina, tad masu kultūra izklaidē; ja Kultūra ceļ cilvēku uz augšu, tad masu kultūra viņu degradē…
“No izglītotiem cilvēkiem bēg”…
DDD: Jūs minējās simptomu “No izglītotiem cilvēkiem bēg”. Nezinu, kā bija Senajā Romā, bet mūsdienās ļoti daudzi ir ieguvuši izglītību augstās universitātēs, taču garīgi palikuši tumsoņi. Es teiktu – izglītoti barbari; taču tieši tādi “izglītoti cilvēki” tagad ir galveno norišu priekšgalā.
Harijs Tumans: Laikam to, ko viņi ir guvuši, nemaz nevar nosaukt par izglītību… Ja sākam preparēt vārdu “izglītība”, tad redzam celmu “glīts” – tātad izglītot nozīmē padarīt glītu. Bet ko? Protams, ka cilvēku! Tātad izglītības būtība un tiešais uzdevums ir darīt cilvēku glītu. Izglītot – tas ir ļoti labs latviešu vārds. Par paraugu tam ir bijis vācu vārds “Ausbildung”, kas ir atvasināts no vārda “bilde”, “tēls”. Un līdzīgi arī krievu vārds “образование” ir izveidots no vārda “tēls”. Tas nozīmē, ka izglītības procesā cilvēks tiek veidots pēc parauga – ideāla, harmoniska, vispusīgi attīstīta cilvēka tēla. Faktiski izglītība, izglītošana, kas atrodas katras kultūras pamatā, ir cilvēka veidošana par skaistu – gan ārēji, gan iekšēji skaistu. Šādu izglītības sistēmu Eiropā radīja Apgaismības laikmeta ideāli.
Apgaismības projekta būtība ir elites sasniegumus darīt pieejamus visiem, tātad celt tautas garīgo līmeni. Tagad redzam pretēju parādību – izglītības degradāciju, kas liecina par civilizācijas krīzi. Ja civilizācija sāk atteikties no saviem pamatiem, no savām kultūras saknēm, tad tā viennozīmīgi atrodas dekadentiskā stadijā. Pasaulē šāds pavērsiens noticis jau 20. gadsimtā. Izglītības vietā skolēniem tagad tiek dotas tikai minimālas zināšanas un kaut kādas praktiskās iemaņas – tikai tik daudz, lai tie spētu funkcionēt kā skrūvītes mehānismā. Plus vēl ideoloģiskās dogmas, lai viņiem būtu “pareizās attieksmes”. Tātad vispusīgi attīstīta personība šobrīd nav vairs “izglītības sistēmas” mērķis, lai gan izglītības būtības patiesais uzdevums ir personības vispusīga attīstība.
Šodien personības vispusīga attīstība netiek atbalstīta, un tieši tas pats notika Romas bojāejas laikā. 2. gadsimta satīriķis Juvenāls aprakstīja izglītības stāvokli Romas impērijā – viņš sacīja, ka skolotājs, kurš audzina bērnus, no kuriem atkarīga valsts nākotne, saņem gadā tik daudz, cik viens ratu braucējs cirkā nopelna vienā dienā… Vai tad šodien nenotiek tieši tas pats? Tātad deformācija norit pašos pamatos – vērtību sistēmā.
Atrautība no skaistā
Harijs Tumans: Kultūra balstās uz ideāliem. Šie ideāli, kas izpaužas sabiedrības radošajā darbībā, rada Kultūru. Kad šos ideālus zaudē, to vietā nāk materiālās intereses – nauda, vara, bauda, viss tas, kas vairs nesaistās ar augstākajām vērtībām. Tas cilvēku dezorganizē, demobilizē. Ja Kultūra cilvēku mobilizē, tad vēlā civilizācija cilvēku demobilizē. Tāds demobilizēts cilvēks ir labāk piemērots tirgus ekonomikai – viņam vieglāk iestāstīt, bez kā viņš vairs nevar dzīvot un kas viņam noteikti ir jānopērk. Arī valdīt pār tādu ir vieglāk, jo viņš pats nedomā, nesaprot, kas sabiedrībā notiek, neuzdod liekus jautājumus un visam tic – ideāls objekts manipulācijām.
DDD: Tā rodas pūļa cilvēks, kurš neanalizē notiekošo un tā saucamās laikmetīgās mākslas izstādē nespēj saskatīt, ka “karalis gluži vienkārši ir pliks”…
H.T.: Protams, viņš jau nedomā ar savu galvu, jo nemāk un nespēj – tāda šodien ir izglītība. Un vispār, domāšana mūsdienu sociālajai sistēmai ir liela bīstamība – ja cilvēki sāks paši domāt, tie sāks arī saprast, kas notiek… Oldess Hakslijs, prognozējot pasaules attīstību, jau 20. gadsimta pirmajā ceturksnī grāmatā “Brīnišķīgā jaunā pasaule” rakstīja, ka nākotnē tiks lietotas speciālās metodes, lai bērniem iepotētu riebumu pret grāmatām, pret skaistumu, pret dabu, pret visu harmonisko. Lai cilvēks tikai nesāktu domāt un netiektos pēc skaistā! Šodien mēs redzam, ka tas tiek panākts, lai gan ar citām metodēm… Kas šodien notiek ar klasiskajām izrādēm teātrī, operā, baletā? Kaut ko skaistu ieraudzīt tur ir ļoti grūti − visi klasiskie darbi tiek izkropļoti vai apņirgti. Klasiskās mākslas cienītāji tūlīt tiek nodēvēti par atpalikušiem mežoņiem. Un atkal te ir paralēles ar Seno Romu.
DDD: Arī tur bija “modernā māksla”?
H.T.: Protams. Ne tāda kā mums, bet principā var salīdzināt.
DDD: Ne tik tizla kā mūsdienās?
H.T.: Jā, ja paskatāmies uz vēlo romiešu tēlniecību – varam ieraudzīt dažus ļoti smalkus mākslas darbus, bet tomēr redzēsim, ka dominē drausmīgi tizli attēli, izteikti barbariskie darbi. Tajā pašā laikā pastāvēja arī teātris, mūzika, literatūra, bet gandrīz nekas nav saglabājies, nav nekādu tekstu. Kādēļ? Tādēļ, ka tam nebija mākslinieciskas vērtības – tādas vērtības, kas spētu pārdzīvot savu laiku. Tātad tā nebija māksla, bet drīzāk masu kultūras kičs – tas pats, kas valda šodien. Jo saglabājās tikai tas, ko nākamās paaudzes pārrakstīja un kopēja, tas, kas izturēja laika pārbaudījumu, ko laiks atlasīja. Un tādu darbu ir ļoti, ļoti maz.
DDD: Tie nes Kultūras ideālus?
H.T.: Jā, protams. Turklāt gara Kultūras ideālus. Klasiskā māksla vienmēr uzrunā cilvēkus, jo tā stāv pāri savai nacionālajai specifikai, pāri savam laikam. Tas ir vienmēr aktuāls vēstījums.
Vēlajā Romā klasiskajos darbos notika tāda pati vulgarizācija kā šodien pie mums. Mūsdienās pasaules kino industrija masveidīgi piedāvā, tā teikt, seksu un asinis. Romā bija tas pats, tikai uz skatuvēm un arēnās lija nevis virtuālas asinis, bet reālas. Jo nebija viņiem televīzijas, nevarēja asinis imitēt, tāpēc nogalināja reāli – “tiešajā ēterā”.
DDD: Sanāk, ka esam gājuši nevis pa apli, bet pa spirāli – mazliet augstāk pacēlušies…
H.T.: Jā, tādā ziņā var piekrist − tā ir spirāle.
Gatavi graut, bet ne radīt
Harijs Tumans: Rietumu civilizācijai ir trīs etapi vai laikmeti. Pirmais ir antīkais, bet otrais ir viduslaiku posms – kristīgaās civilizācijas laikmets. Tad notika renesanses un reformācijas laikmeta lūzums, un sākās Eiropas dekristianizācija. Tad pakāpeniski tapa laicīgā Eiropas kultūra. Un rezultātā tagad mēs dzīvojam jau postkristīgajā, postkultūras laikmetā. Tātad kultūra beidzās, un tās vietā nāca kvazikultūra.
DDD: Kultūras surogāts – garīga veģetēšana? Vai tāda šobrīd ir Eiropa?
H.T.: Nu, varbūt tā var teikt. Tā ir vēlā Roma, kas parazitē uz iepriekšējiem sasniegumiem un cilvēku orientē tikai uz dzīves baudīšanu – mūsu galvenās vērtības tagad ir nauda un bauda. Eiropa šodien atgādina vecu, pamatīgi nolietotu organismu, kas tik tikko sevi vēl spēj uzturēt, bet neko produktīvu pasaulei iedot vairs nevar.
DDD: Jūsuprāt, vai Eiropai draud islamizācija?
H.T.: Protams, tie ir reālie draudi. Velkot paralēles – tas ir tas pats, kas bija romiešu barbarizācija.
DDD: Taču − vai imigranti, kas ienāk Eiropā no Āfrikas, nes kaut kādu kultūru, vai arī nāk no cita “veca, nolietota organisma”?
H.T.: Šis ir sarežģīts jautājums. No vienas puses, katras kultūras pamatā ir sava reliģija. Tātad šie imigranti ienāk ar savu reliģiju; un reliģija, protams, ir Kultūra − viennozīmīgi. Tas ir viens aspekts. Bet mēs redzam, ka viņi nenes sev līdzi islāma kultūru. Rodas iespaids, ka īsti musulmaņi ir tikai maza daļa no viņiem. Bet lielākajai imigrantu daļai ir svešs gan islāms, gan islāma priekšstati par cilvēka dzīvi, par cilvēka cieņu. Viņu lielākā masa ir bez kultūras, tie ir barbari. Un tam nav sakara ar islāmu. Jo islāms, tāpat kā jebkura liela reliģija, audzina cilvēku un veido to skaistu.
DDD: Izglīto!
H.T.: Tieši tā, izglīto. Aizbraucot uz islāma valstīm un komunicējot ar cilvēkiem, kuri dzīvo islāma kultūrā, mēs redzam, ka tie ir ļoti patīkami, skaisti cilvēki. Viņiem ir skaista formācija, t.i., stingra vērtību sistēma, ētikas normas, tradīcijas. Tas viss var mums patikt, var nepatikt – tas ir cits jautājums, bet jāsaprot, ka pati par sevi islāma pasaule ir skaista un cēla. Tā radīja savas kultūras vērtības. Bet t.s. bēgļi, imigranti lielākoties ir cilvēki bez jebkādas kultūras. Viņi tikai sauc sevi par musulmaņiem, izmantojot islāma vārdu, lai konfrontētu ar Rietumu civilizāciju.
DDD: Šī ideoloģija ir iekarošanas ierocis?
H.T.: Jā, tas ir ierocis. Nezinu, protams, cik tādu ir, bet rodas iespaids, ka viņu lielākā daļa ir agresīva bezkultūras masa, kas ir naidīgi noskaņota pret mums.
Viņu vienīgā vēlme ir labi dzīvot, un varbūt viņus vēl vada naids un atriebības kāre pret “baltajiem”, pret Rietumu civilizāciju. Viņi ir gatavi graut, bet nav spējīgi paši kaut ko radīt. Šis tiešām ir kā barbaru iebrukums Romas impērijā.
DDD: Jūs sacījāt par skaisto islāma sabiedrību islāma valstīs, tomēr − vai kultūras pagrimums globalizācijas ietvaros, jūsuprāt, nenotiek visā pasaulē kopumā, ne tikai Eiropā?
H.T.: Jā, protams, šajā globālajā pasaulē mēs visi esam saistīti, un islāma kultūras telpa arī. Globalizācija grauj visas kultūras, un islāms nav izņēmums. Tādēļ no islāma pasaules nāk šīs bezkultūras mežoņu masas, kas rada apdraudējumu Eiropai. Šīs masas ir radušās islāma pasaules degradācijas rezultātā, tātad arī tās ir globalizācijas produkts. Un islāma radikālisms lielā mērā ir reakcija uz šo globalizāciju, kas viņu kultūras telpā viennozīmīgi izpaužas kā vesternizācija. Šie destruktīvie procesi izsauc protestu, bet protests bieži vien iegūst destruktīvas formas, kā mēs labi zinām… Var teikt, vēstures svārsts ir pagriezies uz otro pusi, un Rietumu civilizācija sāk saņemt rēķinus par koloniālisma laikmeta darbiem…
Vai grieķis Sokrāts saprastos ar ķīnieti Konfūciju?
DDD: Rainis ir teicis: “Ne tauta pret tautu tad karos, bet visas kopā pret tumsu!” Vai jums nešķiet, ka šis brīdis ir pienācis – lai arī šobrīd tauta ar tautu vēl rīdās, tomēr tas ir ačgārni un cilvēcei globālā mērogā ir jāatrod ceļš uz patiesu Kultūru, tiecība uz garīgiem ideāliem, ceļš pie Dieva? Varbūt Rietumu un Austrumu Kultūras ideāli patiesībā ir vienoti?
Harijs Tumans: Es neteiktu, ka tie ir vienoti. Ideālus var nolikt blakus un salīdzināt, tie var būt līdzīgi, bet nav vienādi. Katras Kultūras pamatā ir kāds ideāls, kāda vērtību sistēma, kas no šā ideāla izaug. Vērtības nozīmē gan līdzību, gan atšķirību. Bet Rainim ir taisnība – par tik, par cik šodien visi Kultūras cilvēki, neskatoties uz viņu etnisko piederību un piederību kādai lokālai kultūras tradīcijai, stāv pretī milzīgai bezkultūras masai, tai tumsai, ko nes pasaulei globalizācija.
DDD: Vai Austrumu Kultūras cilvēks sapratīs Rietumu Kultūras cilvēku?
H.T.: Protams, īsti Kultūras cilvēki vienmēr savstarpēji sapratīsies un atradīs kopēju valodu. Dažādu kultūru pārstāvji viegli var sapraties savā starpā, jo viņiem ir vērtības, kas pārsvarā ir līdzīgas, bet viņiem nav nekā kopīga ar bezkultūru, kurai ir tikai savtīgas intereses.
DDD: Tātad tieši augstākās vērtības spēj vienot.
H.T.: Jā, un, pirmkārt, tās ir ētiskās vērtības.
DDD: Vai Konfūcijs, satiekoties ar Sokrātu, atrastu kopēju valodu?
H.T.: Protams, kopēju valodu atrastu, lai gan viņi nevarētu vienoties kopējā uzskatu sistēmā. Katrs paliktu pie sava, bet viņi būtu draugi un labi saprastu viens otru.
Katras Kultūras elite atrod kontaktu ar citas Kultūras pārstāvjiem. Viduslaikos Ričards Lauvassirds karoja ar Saladīnu, bet viņi spēja draudzīgi komunicēt pie kopēja galda, lai pēc tam turpinātu karot… Kā cilvēki viņi viens otru saprata un cienīja. Briesmas slēpjas tajā līmenī, kur trūkst izglītības – tur nav nedz goda, nedz cieņas, nedz izpratnes…
Runājot par vienojošo Kultūrā, mēs varam vilkt paralēles starp Sokrātu un Konfūciju vai Budu. Sokrāts teica, ka viņš apzināti nenodarbojas ar dabas pētniecību un arī citiem neiesaka. Jo cilvēks, protams, var izpētīt vēju, lietu un citu parādību cēloņus, bet, veltījis tam visu savu laiku, viņš palaidīs garām pašu galveno – dvēseles kopšanu. Ļoti līdzīgi savā laikā izteicās arī Buda – ka nav vērts pētīt materiālo pasauli, kas ir ciešanu avots, bet ir jāpievēršas tam, kā glābties no tās tirānijas. Tātad, lai gan katrai Kultūrai ir savas atšķirības, tomēr redzam, ka daudz kas tajās ir vienojošs. Ir paralēles, ir sakritības, ir savstarpējas izpratnes iespējas. Arī katras tautas patriots var saprasties ar citas tautas patriotu. Ja viņš ir patriots un nesirgst ar naidu. Jā, patriots ar patriotu vienmēr atradīs kopēju valodu!
DDD: Vai piekrītat, ka problēmas rodas tad, kad dažādu tautību pārstāvji tiek sajaukti vienā katlā – vienā teritorijā? Eiropa kļūst par šādu rasolu, un Āfrikas bēgļu ienākšana rada konfliktus. Latvijā ir vēl cita problēma – okupācijas laikā izmainītās etniskās proporcijas.
H.T.: Jā, protams, katras nācijas attīstībai ir ļoti svarīga sava teritorija. Un, protams, proporcijām arī ir milzīga nozīme, bet gudra un nosvērta politika var šīs problēmas risināt bez naida un kara. Taču šodienas pasaulē mēs redzam citu tendenci –globalizācijas politika veicina tautu sajaukšanos, to pašu etnisko rasolu, jo tādā veidā visus var unificēt un viegli pārvaldīt. Iespējams, ka tā saucamā bēgļu problēma Eiropā arī ir radusies tai pašā sakarā – lai veicinātu tautu sajaukšanās.
DDD: Sanāk, ka Raiņa vārdi “visas [tautas] kopā pret tumsu”, ir nevis strukturāla sajaukšanās, bet kopīga kustība caur katras tautas nacionālās kultūras apzināšanos un tiekšanos uz augstākiem ideāliem – jo tumsa ir kultūras un ideālu trūkums. Kā jūs teicāt, patriots saprotas ar patriotu… un grieķis Sokrāts draudzētos ar ķīnieti Konfūciju…
H.T.: Protams. Tikai tā var saglabāt savu identitāti un piederību Kultūrai. Jo globalizācijas ceļa rullis cenšas visus vienādi nolīdzināt. Mūsdienās redzam to pašu, ko senajā Romā, kur visus gribēja padarīt vienādus. Šodien mums cenšas iestāstīt, ka nacionāla valsts nav vajadzīga, tās vietā tiek veidots globalizētais vinegrets, kas nozīmē bezkultūras masu – viegli kontrolējamu un manipulējamu. Acīmredzot tāds ir paredzamais gala produkts.
Kultūras vēsture – ideālu vēsture
DDD: Jūs esat pētījis Senās Grieķijas, Senās Romas bojāejas iemeslus. Vai varat dot kādu recepti tiem, kuri nevēlas vienaldzīgi noraudzīties uz Eiropas, arī Latvijas, bojāejas simptomiem?
Harijs Tumans: Katram savā vietā ir jādara tas, kas ir viņa spēkos. Mēs nevaram pagriezt vēstures ratu atpakaļ un nevaram apturēt braucošu vilcienu vai ceļa rulli – tas mūs sabrauks, un process turpināsies. Bet katrs var kaut ko darīt savā vietā, tātad katram ir jārīkojas pēc savas sirdsapziņas. Ja tu uzskati sevi par piederīgu savai Kultūrai un tev tas ir svarīgi, tad turi sevī šo Kultūru! Ej pret straumi un turi! Ja esi ierēdnis un no tevis ir atkarīga kāda svarīga lēmuma pieņemšana – nerīkojies pret Kultūru, dari kaut ko tās labā. Ja esi skolotājs, audzini bērnus Kultūras garā. Ja esi parasts cilvēks, tad turi sevī Kultūru un audzini šādi savus bērnus, un palīdzi arī citiem. Tātad, ja tev ir vērtības, ideāli, kurus negribi zaudēt, tad turi un sargā tos! Tas ir ikviena pienākums. Tas vilciens lai brauc, bet tu dari savu, jo tev galu galā ir jāatbild savas sirdsapziņas un Dieva priekšā. Ar to tev ir jādzīvo – nes šo Kultūras gaismu sevī un dalies ar citiem.
DDD: Vai to var nosaukt par varonību mūsdienās?
H.T.: Jā, ja tu ej pret straumi un turies pie sirdsapziņas un principiem, tad tā ir varonība.
DDD: Jūs esat sarakstījis grāmatu “Varoņi un varonība Senajā Grieķijā”.
H.T.: Es mēģināju noskaidrot, vai Senajā Grieķijā varonība ir bijusi Kultūras ideāls. Tā es veidoju savu pētījumu – no pirmsākumiem, no Homēra laikiem, kad šo ideālu redzam Homēra poēmās, un tā līdz Aleksandra Lielā laikiem un vēlāk – līdz hellēnismam. Vēlējos skatīt cauri visai sengrieķu kultūrai un noskaidrot, kas notiek ar šo ideālu – kāds tas bija sākumā un kā tas transformējas laika gaitā. Rezultātā esmu pārliecinājies, ka vareno sengrieķu Kultūru ir izveidojis varonības ideāls. Bet vēlāk, kad grieķi sāka no tā atteikties, viņu Kultūra zaudēja pamatu un sāka strauji degradēt. To visu es parādu uz konkrēto avotu pamata. Tātad var teikt, ka Kultūras vēsture un vēsture vispār ir ideālu, nevis ekonomikas vēsture.
DDD: Pirms simts gadiem latviešu tautu apvienoja nacionālas, brīvas valsts ideāls. Vai esam to zaudējuši?
H.T.: Būsim godīgi, mums, latviešiem, ļoti pietrūkst solidaritātes, mēs ļoti bieži nespējam vienoties, plēšamies savā starpā. Kā saka: kur divi latvieši, tur trīs partijas. Salīdzināsim – kā mūsdienu grieķi uzvedās krīzes laikā? Vienā mirklī nācija solidarizējās, viņi izgāja ielās un paralizēja visu valsts darbību. Un ar viņiem rēķinājās – gan pašu valsts, gan Brisele. Viņiem norakstīja lielu daļu no parāda. Bet mēs, latvieši esam pacietīgi un klusi, un mums neviens neatlaiž nevienu centu no parāda… – Katrs savā kaktā klusiņām pacieš un žēlojas. Ja nevar izturēt, tad bēg prom no valsts… Bet vienoties, lai kaut ko panāktu, – to diemžēl nespējam. Līdz ar to, tas kolektīvisms, kas ir Austrumu cilvēku pazīme, mums pietrūkst.
DDD: Varbūt mēs, latvieši, kā tauta esam vēl jauns organisms?
H.T.: Varam sevi mierināt, bet fakti no tā nemainās. Jauni organismi parasti ir aktīvi, vitāli un vairojas. Bet mēs esam pasīvi un nevairojamies; paskatieties uz mūsu demogrāfisko recesiju – tā draud ar katastrofu. Manuprāt, šāds stāvoklis raksturo tieši vecu organismu, vecu civilizāciju. Izskatās, ka mēs esam novecojuši līdz ar Rietumu civilizāciju, kurai piederam. Protams, tīri fiziski esam jaunāki un principā mūsos ir vairāk vitalitātes nekā daudziem jo daudziem Rietumeiropas cilvēkiem, bet… lielos vilcienos tas neko nemaina. Jo mēs neesam gatavi mobilizēties, un mēs novecojam reizē ar šo civilizāciju…
DDD: Tomēr gribētos iebilst. Latvieši vēl nav tik ļoti liberalizējušies jeb degradējušies kā citas tautas Rietumeiropā. Manuprāt, mūsu mazo tautu var izglābt arī saujiņa saprātīgi domājošu cilvēku – patiesa nacionālā inteliģence. Bet, lai tas notiktu, ir jākļūst varonīgiem – jāiet pret straumi. Latviešiem būtu jāizprot okupācijas seku novēršanas nepieciešamība un jāvienojas par nacionālajiem ideāliem.
H.T.: Protams, mēs vēl esam dzīvi un spējam pastāvēt par sevi. Bet depresīvas tendences mūsos ir ļoti stipras. Jautājums par to, vai mēs spēsim adekvāti atbildēt uz laikmeta izaicinājumiem, paliek atklāts. Mums ir jāsaprot, ka šis laiks prasa no mums zināmu varonības devu, jo tas prasa gatavību mobilizēties, solidarizēties un upurēties. Un protams, ir vajadzīgs arī impulss no radošās inteliģences. Lai gan, iepretī jūsu pozīcijai – lūdzu, piedodiet, – es neuzskatu, ka šodien deokupācija būtu aktuāls jautājums. Manuprāt, svarīgākais ir izdarīts, un šodien mums nevajadzētu dzīvot ar skatu uz pagātni un cīnīties ar vakardienas draudiem. Šodien mums ir jāstāv pretī šīs dienas draudiem un izaicinājumiem, kuri ir daudz nopietnāki un satur daudz lielākus draudus. Domāju, ka mums vajadzētu stiprināt savu nacionālo apziņu un solidaritāti, ārstēt savu valstiskumu un konsolidēt sabiedrību. Mums ir vajadzīgi mērķi un ideāli rītdienai, kas vienotu, nevis šķeltu sabiedrību.
Bet, kas attiecas uz varonību, reiz jau kādā intervijā teicu: “Jāsāk ar to, ka varonības būtība nemainās – tā ir ētiska pozīcija.” Mana tēze ir tāda, ka varonība sākas tur, kur beidzas bailes. Un galvenās bailes, protams, ir bailes no nāves. Uz varoņdarbu ir spējīgs tikai tāds cilvēks, kurš ir pārvarējis sevī šīs bailes, tātad pārvarējis sevi, savu cilvēcisko dabu, savu cilvēcisko vājumu. Bet, lai to varētu izdarīt, viņa apziņā ir jābūt tādām vērtībām, kuras ir pārākas par viņa paša dzīvi. Un tas ir pats galvenais, neskatoties uz to, ka mūsdienās un Senajā Grieķijā atšķiras šīs varonības pielietošana: ja mēs skatāmies uz Homēra pasauli, tad redzam, ka galvenais varonības pielietošanas lauks ir kaujaslauks, tāpat tas ir arī Viduslaikos un dažādās citās sabiedrībās, taču tas nav vienīgais. Jau Senajā Grieķijā redzam, ka ir arī cits varonības veids, es to saucu par ētiskās izvēles varonību. To mums rāda, piemēram, Sokrāts, kurš gan nebaidījās nomirt arī kaujaslaukā, bet būtiski, ka viņš bija gatavs pieņemt nāvi miera apstākļos netaisnas tiesas dēļ. Nav svarīgi, kādi ir ārējie apstākļi, varonība vispirms ir cilvēka iekšējā stāja un gatavība upurēties. Un šeit ir tas kopīgais varonības izpratnē vispār – tā ir gatavība par varonību nest augstāku cenu, tas ir, pašu dzīvi.[1]
Un vēl: “Varonis izceļas, un ar to viņš kaitina parastos cilvēkus, kas jūt viņa pārākumu. Lai gan varonis var ieņemt sociāli neapskaužamu pozīciju, bet plebejs – mietpilsonis – var būt daudz pārāks par viņu savā statusā, tomēr viņš nespēj izturēt sev blakus varoni, jo apzinās tā pārākumu. Tas rada skaudību un vēlmi novākt varoni nost no ceļa vai vismaz pie katras izdevības nodarīt tam pāri vai kaut kā ieriebt: “Viņš iet uz priekšu? Viņam būs kāds labums? To nedrīkst pieļaut!” Tādu piemēru ir daudz dzīvē, tas ir labi zināms, tas ir arī stāsts par balto vārnu.”[2]
Cilvēkam šobrīd visgrūtāk ir saglabāt savu ticību un spēku rīkoties. Tādēļ es saku: dari, kas darāms, un lai notiek, kam jānotiek! Darīsim tā, lai Kultūras gaismu sevī saglabātu un nestu tālāk.
Intervēja Līga Muzikante
[1] Tumans H., Varonim jābūt gatavam mirt: intervija. − http://blogi.lu.lv/harijs/2016/08/03/varonim-jabut-gatavam-mirt/
[2] Turpat.
[1] Tumans H., Masu kultūra vēsturiskās retrospekcijas spogulī: seno laiku piemērs. − http://blogi.lu.lv/harijs/2016/08/04/masu-kultura/