Saruna ar Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu
“Krievu valoda − mūsu Staļingrada!”
DDD: Pagājušā gada nogalē prezidenta izveidotā Sabiedrības saliedētības grupa nāca klajā ar priekšlikumu – vairs nerunāt par integrāciju, bet pievērsties saliedētībai. Viens no ieteikumiem saliedētības virzienā bija nepilsoņu bērniem automātiski piešķirt pilsonību. Kā jūs vērtējat šādu priekšlikumu?
Aleksandrs Kiršteins: Tas ir lieki, jo Latvijā tāpat kā vairumā pasaules valstu pilsonību iegūst no saviem vecākiem. Prezidents nav aizdomājies, ka mums ir bilingvālā izglītības sistēma. Ja mums būtu tikai latviešu skolas un bērnudārzi, tad, protams, mēs varētu apspriest šādus priekšlikumus. Turklāt, ņemot vērā, ka tagadējā sistēma atļauj katram kļūt par pilsoni, ja viens no vecākiem uzraksta iesniegumu – tad jau ar to ir pilnīgi pietiekami.
Var apbrīnot prezidenta nepārdomāto rīcību, jo viņš nav padomājis par sekām. Kaut arī tas ir komisijas priekšlikums, bet viņš to ir pieļāvis, neizvērtējot, kādu iespaidu tas atstāj uz Latvijas iedzīvotājiem – latviešiem. Manuprāt, tas ir latviešus aizvainojošs priekšlikums! 9. maijā mēs redzēsim vairāku krievu skolu skolēnus ar visiem skolotājiem pie pieminekļa Pārdaugavā. Mums, piemēram, ir skolu saraksts, kuru skolēni stāvēja pie Izglītības ministrijas ar plakātiem “Krievu valoda − mūsu Staļingrada!”.
DDD: Brīžiem šķiet, ka Latvijā nav izpratnes par pilsonības vērtību. Dažu ekspertu viedoklis par mazo pilsoņu skaitu, manuprāt, ir nepamatots un absurds. Vai tad pilsonība nav kaut kas ļoti īpašs, ko kuram katram tā vienkārši nepiešķir?
A.K.: Pilsoņus varētu uzskatīt par saliedētu grupu, kurai pieder Latvijas valsts ar tās resursiem – mežiem, augu valsti, dzīvniekiem, 500 km jūras krasta pludmalēm, dzeramā ūdens krājumiem utt. Latvija ir pasaulē elitāra vieta, bez dabas katastrofām, ar vēl nepiesārņotu vidi un bioloģiskajai lauksaimniecībai piemērotām aramzemes platībām. Salīdzinājumam ņemsim Apvienotos Arābu Emirātus – 7 valstu apvienību ar 9 miljoniem iedzīvotāju (kas mainās), no kuriem tikai 1,2 miljoni ir pilsoņi. Un šiem 1,2 miljoniem pilsoņu pieder viss, kas ir šajos septiņos Emirātos – no naftas krājumiem līdz debesskrāpjiem. Salīdzinājumam, mums ir pieci “emirāti” – Kurzeme, Zemgale, Latgale, Vidzeme un Rīga − ar 1,8 miljoniem pilsoņu, kas ir pilnīgi pietiekami.
Ja pilsoņi būtu saliedēta cilvēku grupa, kuriem skolās tikusi pamatīgi ieaudzināta nacionālā apziņa, nevis ceļmalās salasīts klaidoņu bars, tad pilsonība tiktu piešķirta tikai pēc divdesmit Latvijā nodzīvotiem gadiem, kā tas ir Emirātos, − un tikai tiem, kas valsts valodu pārzina augstākajā pakāpē. Viesstrādnieki var uz gadu atbraukt, pastrādāt celtniecībā vai kuģu būvē, bet pēc gada, lūdzu, brauciet projām – nav vajadzīga nekāda integrācijas programma vai ģimeņu apvienošana.
DDD: Bet kāpēc, jūsuprāt, prezidents Vējonis vispār izveidoja tādu komisiju, kurā par “ekspertiem” uzaicināti cilvēki bez latviski nacionālas domāšanas?
A.K.: Tas jāprasa viņam, bet laikam prezidents arī pats vāji apzinās savas saknes! Nacionālā apziņa latviešiem nostiprinājās tikai pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē. 1935. gadā tika izsludināts jaunais Izglītības likums, kas visiem lika iet vai nu savas tautības, vai latviešu valodas skolās. Krievu tolaik Rīgā bija mazāk par desmit procentiem, tad arī izveidojās spēcīga latviešu nacionālā pašapziņa. Pēc tam trijās padomju paaudzēs tas ir zudis, nemaz neskaitot zaudējumus saistībā ar emigrāciju.
Valsts pirmsākumos un līdz t.s. Ulmaņlaikiem latviešu nacionālā pašapziņa arī nebija nemaz tik spēcīga. Ja atceramies, kad iebruka Padomju Krievijas karaspēks, pirmie, kas pie Inčukalna stājās tam pretī, bija Landesvērs, nevis latvieši. Latvieši gaidīja Rīgā Stučkas karaspēku – vispasaules proletāriskos internacionālistus.
Vajadzīgi citi likumi
DDD: Ko darīt? Vai kāds varēja iedomāties, ka 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas prezidents aicinās valsts amatpersonas runāt krieviski ar krievvalodīgajiem, kuri turklāt ir atklāta starptautiska nozieguma rezultātā šeit nokļuvuši kolonisti un okupanti?! Kā jūs uztverat šo aicinājumu?
Aleksandrs Kiršteins: Es esmu viens no Saeimas deputātiem, kurš pārstāv valsts likumdošanas varu, kura uzdevums ir iesniegt attiecīgus likumprojektus, lai stiprinātu valsts valodu. Ir pieņemts likumprojekts par nelojāliem skolotājiem, ko “Saskaņa” ar dažu latviešu vientiešu palīdzību mēģina apstrīdēt Satversmes tiesā. Likums skaidri noteic, ka nelojalitāte izpaužas necieņā pret Latvijas valsti un Satversmi. Ja skolotājs māca vēsturi no grāmatām, kas sludina padomju ideoloģiju, tad tāds skolotājs tiek atlaists. Nobalsošana par šādu likumprojektu ir atbilde uz jautājumu – tāds ir mans darbs. Tagad paskatīsimies, kas notiks 9. maijā, kādu atbildību par to saņems skolas direktori un skolotāji.
Varam cerēt tikai uz jauno paaudzi un izglītošanu. Nav nekāda iemesla krist panikā. Atjaunojot Latvijas neatkarību, latviešu Latvijā nebija pat piecdesmit procentu. Oficiālā padomju statistika uzrādīja 52 procentus, jo, ja pamattauta bija zem 50 procentiem, tad bija jānodibina autonomā republika. Lai Gorbačova laikā Rietumos nebūtu liels troksnis, tad Centrālajai statiskas pārvaldei mākslīgi bija jāmelo, ka Latvijā latviešu ir vairāk par pusi. Labākajā gadījumā bija 45−47 procenti. Rīgā latvieši bija mazliet virs divdesmit procentiem. Tagad latviešu Rīgā ir pāri par četrdesmit procentiem, bet Latvijā kopumā pietuvojas 62 procentiem. Skaitļi liecina, ka stāvoklis ir krietni labāks, un tas ir tikai laika jautājums, kad latviešu skaits Latvijā kļūs lielāks.
Ja latviešiem būtu nacionālā apziņa un griba, tad šos jautājumus (par bilingvālo izglītību u.tml.) varēja atrisināt līdz 2004. gadam – vajadzēja tikai pieņemt likumu un pāriet uz latvisku izglītību. Tas tika atcelts, pateicoties “Jaunajam laikam”, pirms tam šos procesus bremzēja “Latvijas ceļš”. Tagad tas notiek lēnāk, bet notiek. Tādējādi nākamais solis agrāk vai vēlāk, būs mācības skolās tikai latviešu valodā. Pieredze rāda, ka tajos novados, kur mācās tikai latviešu valodā, nav arī vairs vajadzīga integrācija, un vispār nav vairs nekādu problēmu ar latvisku vidi. Tas ir vienīgais ceļš. Pretējā gadījumā iespēja kaut ko mainīt ir tikai ar ieročiem.
DDD: Par to integrāciju, ko tagad grib saukt par saliedētību, īstenībā uztraucas tikai latvieši. Neesmu dzirdējusi, ka krievvalodīgie runātu, ka viņi slikti zina latviešu valodu, ka ir problēmas draudzēties ar latviešiem u.tml….
A.K.: Pilnīgi pareizi. Integrācijas programma tika pieņemta laikā, kad Latvijā nebija attīstītu tehnoloģiju, nebija interneta u.tml. Deviņdesmito gadu sākumā bija tikai četras piecas televīzijas programmas, un tad cerējām, ka integrācija notiks. Tagad ir satelīti, datori, internets katram telefonā, un integrācija zaudē jēgu. Jūs varat dzīvot latviskā telpā Ņujorkā; krievi dzīvo Maskavas kultūrtelpā, bet fiziski atrodas Latvijā. Līdz ar to ir vajadzīgi vēl citi likumi, kas nav mazāk svarīgi kā Izglītības likums.
Piemēram, jālicenzē visas kabeļu un satelīta televīzijas firmas, uzņēmumi Latvijā, lai varētu ieviest kārtību, ka visa apraide notiek tikai valsts valodā vai oriģinālvalodās ar subtitriem latviski. Kā gan varam runāt par latvisku pašapziņu, ja kādreizējais NEPLP (Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome) priekšsēdis Zigmunds Skujiņš nesen intervijā žurnālam “Ir” atklāja, kas notika ar izsniegtajām radio frekvencēm apraidei latviešu valodā.
DDD: Kas tad notika?
A.K.: Šīs licences vēlāk tika pārdotas krievu raidstacijām – un neviens Latvijā neprotestēja! Visu nevar prasīt Saeimai un Ministru kabinetam, jo NEPLP ir neatkarīga organizācija – gluži tāpat kā KNAB un SAB. Saeima var tikai nomainīt cilvēkus NEPLP sastāvā, kas tika arī izdarīts. Diemžēl situācija ar frekvencēm nemainās – vesela rinda raidstaciju ir pārdotas un raida krieviski. Laikam ir vajadzīgi jauni likumi, ievērojot jauno tehnoloģiju laikmetu, kurā dzīvojam, un kas atbildīgajām šo organizāciju amatpersonām liktu rīkoties, lai situācija mainītos.
Bet, kā jau teicu, – pirmais ir bilingvālās jeb divvalodīgās izglītības likvidēšana. Divvalodībā pazūd nevis tā valoda, kuru pārstāv Latvijā vairākums, bet pazūd tā valoda, kas ir vājāka mediju jomā konkrētajā reģionā. Ja mēs redzam, ka, piemēram, kabeļtelevīzijā vairums kanālu ir krievu valodā, tad bilingvālos apstākļos pazudīs latviešu valoda.
Lai situācija uzlabotos, ir steidzami jāievieš raidstaciju (kompāniju) licenzēšana, jo caur to iespējams kontrolēt arī programmu saturu. Par ko gan mēs runājam, ja “Lattelecom”, kurā 51 procenti akciju pieder Latvijas valstij, veido savus piedāvājumus no pārsvarā krievu valodā raidošiem kanāliem. Ko tad mēs te uztraucamies par Maskavas kanāliem, ja paši tā darām? Atkal var jautāt – kāpēc jūs neko nedarāt?! Mēs jau darām, bet Saeima nevada uzņēmumus. “Lattelecom” kapitāldaļu turētājs ir Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, bet ministrs pārstāv “Vienotību”.
DDD: Bet, kāpēc “Vienotība” nereaģē?
A.K.: Pārsvarā tas ir naudas dēļ. “VL!-TB/LNNK” nav sponsoru, kas ir saistīti ar krievu kapitālu. Bet tā saucamajām lielajām partijām – “ZZS” un “Vienotībai” – ir daudz sponsoru, kuru ienākumi ir atkarīgi no sakariem ar Krieviju. Tāpēc jau arī prezidents, komisijas un Saeimas vairākums nespēj ar likumiem ierobežot šo nelatvisko vidi.
Kučam tā ir iemācīts…
DDD: Tieši pirms Ziemassvētkiem Saeima Satversmes tiesas tiesneša amatā apstiprināja Artūru Kuču. Pirms balsojuma jūs mēģinājāt kolēģiem atvērt acis, lai viņi nebalsotu par Kuču, tomēr Saeima ar balsu vairākumu iecēla viņu par Satversmes tiesas tiesnesi.
A.K.: Žurnālists Daniels Grīnfilds (Daniel Greenfield) nesen ir publicējis rakstu, kurā atklāj, ka Soross spējis nopirkt Demokrātu partiju ASV un pārtaisīt to par kreisu, marginālu grupu. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā mūsu jaunieši dabūja stipendijas no Sorosa fonda un brauca studēt uz dažādām pasaules universitātēm, kur viņus apstrādāja kultūrmarksisti. Atgriezušies atpakaļ Latvijā, viņi strādāja visādos pašdibinātos cilvēktiesību institūtos. Šis pats minētais Kučs bija Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūta vadītājs. Tagad gan viņš stāsta, ka toreiz savus secinājumus izdarījis nevis no “nacionālām”, bet no “cilvēktiesību” pozīcijām. Patiesībā tā ir pozīcija, kuru mums uzspieda EDSO un visi pārējie. Un ne jau viņš to izdomāja, tas bija milzīgs spiediens no EDSO komisāriem. Šis jaunievēlētais Satversmes tiesas tiesnesis Kučs vienkārši darbojas cilvēktiesību jomā tā, kā viņam to ir iemācījuši.
DDD: Vai jums nešķiet dīvaini, ka tiesnesis, kuram vajadzētu būt savai stingrai nostājai, pirms kļūt par Satversmes tiesas tiesnesi, jau parāda, ka viņš ir viegli ietekmējams? Tā ikviens varēs viņam kaut ko uzspiest un viņš darīs…
A.K.: Es un lielākā daļa manu frakcijas biedru nebalsojām par viņu, bet pārējiem šķiet, ka viņš ir labs. Debates Saeimā pirms šī balsojuma parāda cilvēku domāšanas veidu un vērtību kritērijus.
Ironiski par t.s. deputātu kvotām
DDD: Izvērtējot iepriekšējā gada politiskos notikumus, dažādos plašsaziņas līdzekļos par lielāko noziegumu tiek uzskatītas tā saucamās deputātu kvotas – deputāti esot nozaguši 20 miljonus un nodarbojas ar atklātu korupciju, uzpērkot vēlētājus. Tā bija?
Aleksandrs Kiršteins: Kā tad! Ja simtiem tūkstoši tika iedoti peldbaseinam Bauskā, tad visi deputāti tur brauks peldēties, un viņu bērni brauks uz Ventspili mācīties spēlēt vijoli, jo tur būvēs mūzikas skolu par deputātu piešķirto naudu. Pēc tam visi deputāti brauks uz Cēsīm, kur ir čekas upuru piemiņas muzejs. Pārējie tur nedrīkstēs iet, jo deputāti to visu nopirka par deputātu kvotām. Arī Vecpiebalgas baznīcā, kurai piešķīra naudu torņa atjaunošanai, varēs iet tikai deputāti, bet kapličas tiks izremontētas tikai tādēļ, lai tur varētu apbedīt tikai deputātus un viņiem pietuvinātās personas. Uz bērniem izveidotajiem spēļu laukumiem savukārt būs uzraksti: “Nedeputātu bērniem ieeja aizliegta!”
Intervēja Steidzīte Freiberga
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.1(375) (2017. gada 13.–26. janvāris)