Latviešu zeme, valsts un tauta – viens veselums

Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes laikraksta “DDD” galveno redaktori Līgu Muzikanti

 

DDD: Tikko aizvadījām valsts svētku nedēļu, kad ikviens cenšas parādīt savu patriotismu. Svētki ir labi, bet, vai tev ir sajūta, ka latviešu tauta savā zemē ir saimnieki arī ikdienā?  

Līga Muzikante: Protams, ka saimnieki, šī vārda patiesajā nozīmē, nav. Bet zinu, ka esam tiesīgi un mums ir pienākums būt savas zemes saimniekiem. Pats Augstākais mums ir novēlējis šo zemi un liek būt atbildīgiem par tās nākotni. Un ne tikai par šo zemi, bet arī par savas tautas attīstību. Starp citu, uzskatu, ka latviešu zeme, latviešu valsts un latviešu tauta nav viens no otra atraujami jēdzieni. Tikpat ļoti, cik latviešiem ir vajadzīga sava zeme, kas nozīmē – arī sava valsts, ko esam dibinājuši, tikpat latviešu tautai ir vajadzīga arī attīstība – nākotne un kultūra. Ja mēs zaudējam vēlmi attīstīties, tad zaudēsim arī savu valsti, pamazām pārvēršoties (tas diemžēl jau arī notiek) par latviešvalodīgu pūli, kuru nevar vairs dēvēt par tautu. Vēlāk šim pūlim izzudīs arī latviešu valoda. Lūk, tieši šis aspekts man liek satraukties, un ir skumji vērot to, kas notiek. Katras tautas uzdevums ir attīstīt savu kultūru un tādējādi bagātināt cilvēci, bet pūlis nav spējīgs radīt kultūru, jo ir bara instinktu varā.

Krievvalodīgo kolonistu jeb okupantu lielās masas klātbūtne, Rietumu degradējošo antivērtību propaganda un nenormālā ekonomiskā situācija valstī saskalda vienoto organismu − latviešu tautu. Latvietis nostājas pret latvieti. Ideoloģiski saskaldītajiem latviešiem zūd nacionālās piederības un atbildības sajūta un vēlēšanās dot savu artavu kopējam tautas un valsts labumam, jo interešu priekšplānā izvirzās pašlabums.

Protams, šim graujošajam procesam ir virsvadītāji – ne tikai tie, kas sēž Saeimas, Ministru kabineta un augstākas vai zemākas ierēdniecības krēslos, bet galvenokārt tie, kam viņi pakļaujas un kuru interesēs darbojas. Latvija ir neliela, taču, manuprāt, būtiska skrūvīte globalizācijas mehānismā, kura izgudrotāji un inženieri meklējami superbagāto pasaules ģimeņu un pārnacionālo korporāciju lokā. Dažs var pasmaidīt, taču iesaku pārlasīt “Gudro stratēģiju un taktiku”, kas tautā pazīstami arī kā “Cionas gudro protokoli”, − tur ir ieskicētas galvenās līnijas procesam, kas šobrīd tiek realizēts arī Latvijā. Diemžēl tā nav sazvērestības teorija, bet gan sazvērestības prakse. Ja kāds netic, tad lai izlasa, pavēro un ierauga pats!

DDD: Izklausās bezcerīgi…

L.M.: Nē, nav nekādas bezcerības vai nolemtības. “Gudrie stratēģi un taktiķi” nav visvareni, un viņiem ir iespējams pretoties. Tieši tas arī ir jādara ikvienam latvietim ar savām taisnīgajām domām, jūtām un darbiem. Šajā gadījumā no katra tautieša ir atkarīga tautas nākotne, jo latviešu tauta, tāpat kā latviešu valsts, − tie esam mēs paši, latvieši.

Turklāt tumšajām ložām, kuras virza cilvēku un tautu degradācijas procesu, ir spēcīgs un neuzvarams pretinieks – Baltā Brālība, par kuru laikrakstā “DDD” ne reizi vien ir rakstīts. Tiem, kas netic un apšauba Baltās Brālības esamību, es iesaku lasīt apgādā “Vieda” izdotās grāmatas (īpaši Dzīvās Ētikas Mācību), vērot, domāt un censties aptvert šo dižo Realitāti. Starp citu, paši tumšo ložu “stratēģi un taktiķi” zina par Baltās Brālības eksistenci un tās spēku, un arī Staļins un Hitlers savulaik esot sūtījis slepenas ekspedīcijas uz Himalajiem tās meklējumos, taču Balto Brālību nesasniedza.

 

 

Latviešiem ir jāapzinās – esam uzvarētāji!

 

Līga Muzikante: Zinot, cik neapskaužamā stāvoklī ir mūsu tauta, var priecāties par katru nacionālās pašapziņas dzirkstīti. Gribētos ticēt, ka pat tādi pasākumi kā lāpu gājieni šā gada 11. un 18. novembrī kaut kādā mērā latviešus iedvesmo apzināties sevi par piederīgiem savai tautai. Lāpu gājiens un sveču liesmiņas Daugavmalā uz brīdi radīja kopības sajūtu, un arī tas ir labi. Taču ar to nepietiek. Pats galvenais ir apzināties un pienācīgi novērtēt faktu, ka mūsu zemi vēl joprojām bradā okupanti. Un mums, latviešiem, ir nepieciešama vienotība tieši dekolonizācijas jautājuma risināšanā, nevis tikai svecīšu un lāpu dedzināšanā.

Tomēr jebkāda latviešu vienotība biedē okupantus. To pierāda naids, ko pauda Latvijā dzīvojošais krievu žurnālists Andrejs Hramcovs NTV sižetā par 11. novembra lāpu gājienu. Viņš paziņoja, ka Rīgas ielās soļo fašisti… Šis, lūk, ir kārtīgs pliķis valdošajam režīmam, kurš vēl joprojām nav likumīgi izraidījis šādus salašņus aiz Latvijas robežām.

DDD.: Latviešiem pašiem bieži vien nav skaidrs, ko svinam 11. novembrī – jauc Pirmo ar Otro pasaules karu. Ne visi zina, ka 11. novembris jeb Lāčplēša diena ir piemiņas diena, ko atzīmē par godu Latvijas armijas uzvarai pār tā saukto Bermonta karaspēku 1919. gada 11. novembrī.

 L.M.: Man ļoti patika, ka Andris Balcers LTV “Rīta Panorāmā” 11. novembri (Lāčplēša dienu) nosauca par mūsu Uzvaras dienu – tātad par latviešu tautas Uzvaras dienu. Un šī patiešām ir latviešu tautas Uzvaras diena, kas pilnīgi noteikti liekama pretim 9. maijam.

11. novembris ir Uzvaras diena, kad latvieši var pulcēties ne tikai svinībās, bet arī apzinoties, ka cīņa par patiesu neatkarību vēl nav beigusies, jo okupanti nav padzīti.

DDD.: Diemžēl esam zaudējuši savas uzvaras pozīcijas, kādas guvām Brīvības cīņās.

L.M.: Jā, tieši tā. Un to ir ļoti svarīgi apzināties. Gribētos, lai mūsu avīzes lasītāji par šīm lietām runātu ar saviem bērniem un mazbērniem. Skolās to neiemācīs, un, ja vecāki paši to nemācīs un neskaidros, tad viņu bērni un mazbērni izaugs, neko nezinot un nespējot atrast patiesību. Ar jauniešiem ir jārunā un jāskaidro, kāpēc te, Latvijā, ir krievvalodīga vide, ka tā nav normāla, dabiska parādība, bet izveidojusies starptautiska nozieguma (okupācijas, kolonizācijas) rezultātā. Un mūsu tautas, arī jauniešu, pienākums ir un būs atbrīvoties no šīm sekām.

DDD.: Tu sākumā pieminēji, ka Latviju nevar atraut no latviešu tautas un otrādi. Taču gan valsts amatpersonas, gan žurnālisti, runājot par latviešu tautai nozīmīgiem datumiem vai Latvijai nozīmīgām parādībām, izvairās lietot jēdzienu “latviešu tauta”, bet lieto vārdu salikumu “Latvijas tauta”, “Latvijas iedzīvotāji”. Kāpēc, tavuprāt, tas tā ir? Vai tas ir nejauši vai tomēr apzināts manipulācijas veids?

L.M.: Esmu pārliecināta, ka tas notiek apzināti. Pirmkārt, lai latvietis mazinātu saikni ar Latviju, lai viņa apziņā ieprogrammētu, ka Latvija pieder daudziem – visiem, kas te dzīvo. Bet tā tas nav. Latvija pieder latviešu tautai un lībiešiem! Latvieši ir pamatnācija, bet vienīgā mazākumtautība ir lībieši. Pat čigāniem nepieder Latvija. Čigāni ir īpatnēja klejotāju tauta, kura tādējādi jūtas labi. Pārējie šeit ir ciemiņi, kas var ciemoties ar latviešu piekrišanu, bet ne sevi uzspiežot, vardarbīgi, kā tas notika okupācijas laikā.

Es domāju, ka izvairīšanās no termina “latviešu tauta” notiek liberastu politikas dēļ. Liberastija, kas šobrīd valda pasaulē, ir pretēja nacionālismam un vērsta uz to, lai tautas sajauktos. Tautām sajaucoties, tās kļūst par pūli, kas nav vairs spējīgs apzināties savu piederību pie kopuma, ko sauc par tautu. Šādā pūlī cilvēkam svarīgas vairs ir tikai personiskās intereses, un tādus var ļoti viegli vadīt un apstulbot, “spēlējot” uz viņu zemākajām jūtām. Tikko cilvēks savā apziņā paceļas pāri personiskajam, viņš tiecas uz to, lai tautai būtu labi, jo saprot: ja būs labi tautai, tad arī pašam būs labi. Cilvēks, kurš tā domā, ir grūti pakļaujams.

 

 

Žurnālisti baro tautu ar akmeņiem

 

DDD.: Tu pati esi laikraksta vadītāja – galvenā redaktore. Cik liela, tavuprāt, ir plašsaziņas līdzekļu ietekme uz sabiedrībā notiekošo? Cik ļoti žurnālistiem ir jābūt atbildīgiem par tautas nacionālās pašapziņas veidošanu?

Līga Muzikante: Nu, protams, ka plašsaziņas līdzekļi jeb prese ir ceturtā vara. Bet ietekmes ziņā − pat pirmā vara, jo tieši caur presi informācija nonāk pie cilvēkiem, tādējādi pagriežot viņiem apziņas uz vienu vai otru pusi. Tātad no plašsaziņas līdzekļiem ir jāprasa vislielākā atbildība par tautas apziņas līmeni.

Tas, kas šobrīd notiek tā saucamajos lielajos medijos, kurus finansē kādi bagāti cilvēki un struktūras, kas vēlas izplatīt sev izdevīgu informāciju, neliecina par atbildības apzināšanos. Liberastijas sērga ļoti dziļi ir skārusi pat sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus, lai gan tos finansējam mēs paši – nodokļu maksātāji. Ko gan teikt par žurnālistu, kas iet šīs politikas pavadā? Ja saprotam, ka viņam arī ir ģimene, kas jāpabaro, un ka viņš ir mācījies fakultātē, kur, piemēram, Streips ir pasniedzējs, tad nav nekādu brīnumu. Diemžēl ļoti daudziem žurnālistiem ir sapūderētas smadzenes, un viņi pat nesaredz sava darba pretīgos augļus.

Cilvēkam ir jābūt taisnīgam un drosmīgam, lai viņš spētu pastāvēt žurnālistu saimē ar saviem uzskatiem un pasniegt patiesu informāciju. Diemžēl tādu žurnālistu trūkst. Protams, reizēm ir vērojami kaut kādi patiesības uzplaiksnījumi, un ir jāpriecājas par to pašu. Bet principā mūsu tautas pagrimums ir cieši saistīts ar Latvijas preses darboņiem.

DDD.: Pēdējā lielā informācijas gūzma bija par prezidenta vēlēšanām Amerikā. Kāds ir tavs vērtējums par žurnālistu darbu, atspoguļojot notiekošo Amerikā, izsakot komentārus, varbūt pat radot zināma mēra draudus Latvijas drošībai?

L.M.: Pāris vārdos sakot − esmu sašutusi! Esmu sašutusi par tik tendenciozu informācijas pasniegšanu un attieksmi, kādu varēja vērot ASV prezidenta priekšvēlēšanu laikā. Donaldu Trampu gluži vienkārši centās “izsmērēt pa sienu” – tas bija kaut kas nedzirdēts un neredzēts visas Rietumu pasaules mērogā un arī Latvijā. Nevaru nosaukt nevienu lielo masu mediju, kurš vairāk vai mazāk nenodarbotos ar Trampa nozākāšanu. Vislielāko sašutumu rada nekulturālās zākas sabiedriskajā televīzijā un radio, kas tiek finansēti par nodokļu maksātāju naudu. Jā, faktiski tas var atstāt iespaidu uz Latvijas drošību, jo ASV ir mūsu valsts stratēģiskais partneris.

DDD.: Jā, galvenais stratēģiskais partneris un NATO stūrakmens.

L.M.: Es piekrītu Aivaram Gardam, ka Trampa ievēlēšana ļauj cerēt, ka būs pozitīvas pārmaiņas pasaulē. Un man ir jābrīnās, kā pēc tā visa šie bļāvēji un čīkstētāji ar Kārli Streipu priekšgalā iedomājas sadarboties ar šo milzeni ASV, kuru vadīs Tramps? Vai tad viņi tagad ies nolūgties – mīļo Tramp, es tā negribēju!? Tas ir smieklīgi un absurdi, kas notika. Zinot Karmas jeb Cēloņu un Seku likumu, es negribētu būt šo bļāvēju vietā, jo, tēlaini runājot, viņi ir sabļāvuši pilnu maisu ar karmu, kas nāks pār viņu pašu galvām.

Žurnālista darbs ir atbildīgs, jo viņam ir iespēja iedot tautai gan maizi, gan akmeni. Un šobrīd žurnālisti cilvēkiem iemāna akmeni, paziņojot, ka tā ir maize. Viņi par to karmiski ir atbildīgi. Līdz zināmai pakāpei šādi darbojoties, pār šo žurnālistu galvām nāks ļoti sāpīgas sekas, lai to stulbumu vai apzināto ļaunprātību izdauzītu laukā.

Ikvienam ir iespēja kļūt labākam

 

DDD: Laikrakstā “DDD” reizēm tiek publicētas intervijas ar politiķiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, tā saucamo kultūras aprindu pārstāvjiem, kuru darbība vai izteicieni par latviešu tautas tiesībām dzīvot patiesi neatkarīgā, no okupantiem brīvā valstī ir bijuši nepārliecinoši vai pat noraidoši. Iespējams, izlasot tādu interviju, kāds mūsu lasītājs pie sevis nodomā: vai tad nezinājāt, kas viņš par cilvēku − ko gan cerējāt no viņa dzirdēt? Patiešām, kādēļ tiek izjautāti tādi cilvēki?

Līga Muzikante: Mēs aicinām dažādus cilvēkus uz intervijām, un lasītāji paši var spriest par to, ko šis intervējamais pasaka. Intervijā katrs parāda savu seju – tas, vai mums tā patīk vai nepatīk, ir cits jautājums. Nav viegli atrast drosmīgus, sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, kas spēj lietas nosaukt īstajos vārdos. Jo daudziem gluži vienkārši ir bail pateikt taisnību. Īpaši grūti ir intervēt politiķus – gandrīz visi lielākā vai mazākā mērā nav lojāli latviešu tautai, tas ir, nerūpējas par latviešu tautas un valsts vissvarīgākajām vajadzībām. Un ko tad darīt – neaicināt viņus uz sarunu vispār?

Pirms dažām dienām es runāju ar politiķi, kurš ir bijis pirmajā valdībā pēc neatkarības atjaunošanas, bet pēc tam iekļāvies okupantu partijā un vairākkārt ticis ievēlēts Saeimā. Pēc tā saucamā Valodas referenduma viņš aizgāja no okupantu partijas. Protams, dodoties uz šo interviju, es necerēju, ka viņš būs kaismīgs DDD atbalstītājs. Tomēr ikvienam – pat vislielākajam grēciniekam − ir Dieva dota iespēja saprast savas kļūdas un laboties, un jo ātrāk, jo labāk viņam pašam. Vai cilvēks šo iespēju izmanto, tas ir viņa ziņā. Intervijā laikrakstam “DDD” cilvēks – pat vislielākais grēcinieks − var pateikt kaut ko tādu, ko nespēj izteikt citos masu medijos. Protams, vajadzētu paturēt prātā, ka teiktais ir tikai vārdi, bet par cilvēku var spriest pēc viņa darbiem.

Mums ir ļoti liels gods, ka mūsu lasītāji “DDD” ir nodēvējuši par laikrakstu latviešu nācijas sirdsapziņai. Tā arī būtu jāuztver – intervija laikrakstam “DDD” ir vēsts latviešu nācijas sirdsapziņai, kuru veido tautas svētāko interešu atbalstītāji. Tādējādi katram cilvēkam ir iespēja sevi parādīt vai nu no labās, vai sliktās puses. Turklāt atklājas, vai cilvēks ir mainījies, salīdzinot ar laiku, kad viņa rīcība nebija latviešu tautas interesēs. Gan laikraksta veidotāju, gan lasītāju ziņā ir izvērtēt, kāds šis intervētais cilvēks varētu būt patiesībā. Starp citu, vairāki politiķi, kas sevi pozicionē kā nacionāli domājošus, mums ir atteikuši interviju – domājiet paši, kāpēc.

Preses izdevumos bieži tiek rakstīts, ka publicētais ne vienmēr sakrīt ar redakcijas viedokli. Lai gan mēs tā nerakstām, tomēr ne viss, kas tiek publicēts “DDD”, pilnībā atbilst mūsu, tas ir, “DDD” veidotāju, domām. Mēs ļaujam brīvi izteikties visdažādākajiem cilvēkiem un priecājamies, ja lasītāji atraksta arī savas pārdomas vai iebildumus pret publicēto. Šādi var veidoties vērtīgas diskusijas.

“DDD” darbojas ar mērķi izglītot un veicināt cilvēku domāšanu. Mēs uzrunājam ne tikai savus lasītājus, bet arī tos, kurus intervējam. Vairumam, kurus četrpadsmit gadu laikā esam intervējuši, neviens cits žurnālists šādus jautājumus neuzdos, par šādām tēmām nerunās. Tas viņiem liek domāt un aizdomāties.

DDD: Dažkārt ir dzirdama kritika, ka intervijas ir pārāk garas.

L.M.: Mūsu laikraksts iznāk divas reizes mēnesī – tā ir nopietni lasāma avīze. Ja ir vēlēšanās ieskatīties nelielos rakstiņos, kas atbild uz jautājumiem – kas? kur? kad? −, tad jāmeklē cits izdevums. “DDD” prasa iedziļināšanos. Arī cilvēks, kuru intervējam, atraisās garākas sarunas laikā un uzdrošinās izteikt to, ko citkārt pat neiedomātos. Būtiskās tēmas, kas saistās ar latviešu tautas tiesību un interešu aizstāvību, nevar izspriest īsā sarunā – nereti tas ir garš jautājumu, atbilžu un pārdomu ceļš. Īpaši grūti tas paveicams cilvēkam, kurš līdz tam pat nav domājis par šiem jautājumiem, kaut arī atrodas atbildīgā valsts amatā vai ir sabiedrībā labi pazīstama persona.

Bet vienlaikus es aicinu arī mūsu lasītājus iesaistīties avīzes satura veidošanā un sūtīt mums nelielus rakstus par tēmām, kas šobrīd ir aktuālas.

 

 

Taisnīguma doma piepilda Latviju

 

DDD: Mūsu lasītāji ir norādījuši, ka kādreiz laikrakstā “DDD” aizsākta tēma pēc kāda laika parādās arī citos medijos.

Līga Muzikante: Jā, šis ir interesants fenomens. Arī es esmu pamanījusi, ka tas, ko senāk vai vēl nesen esam rakstījuši, izskan arī citur presē. Tā, protams, ir ļoti laba ziņa. “DDD” taču nepieder autortiesības uz tematiem par mūsu tautas problēmām! Interesanti, ka citos masu medijos nereti tiek lietoti pat tie paši vārdi un izteicieni, kurus nesen paudis, piemēram, Aivars Garda. Par to ir ļoti liels prieks, ka šīs domas ir dzīvas un cenšas iemiesoties.

DDD: Kā avīzes redakcijas darbību ir ietekmējusi krimināllietas par nacionālā naida kurināšanu, kas tika ierosinātas pret laikraksta “DDD” veidotājiem? Vai uzvara visās tiesu instancēs situāciju uzlaboja?

L.M.: Protams, krimināllietas tika ierosinātas ar mērķi mūs apstādināt. Acīmredzot mūsu uzvara bija ļoti neizdevīga tās pasūtītājiem. To liek secināt fakts, ka pēc uzvaras tiesā līdz tam tendenciozi un samērā regulāri sastopamā informācija plašsaziņas līdzekļos gan par laikrakstu “DDD”, gan Latvijas Nacionālo fronti pēkšņi pazuda. Gānīšanās un līdz ar to interese no mediju puses apsīka.

Tiesas procesi, kuriem izgājām cauri, ļoti daudz mums iemācīja. Es neapskaužu šādas vergu dvēseles, kas vajā “DDD” un citus latviešu tautas tiesību aizstāvjus, jo viņi pelna atbilstošu atalgojumu par savu pretlatvisko darbību nākotnē. Līdzīgas kvalitātes alga gaida ikvienu, kurš darbojas pret savu tautu un valsti. Gribētu aicināt tos, kas vēl spējīgi kaut ko sajēgt un sadzirdēt savu sirdsapziņu: sakopojiet gribasspēku un nostājieties taisnības pusē!

DDD: Kāpēc lai viņi to darītu? Nav taču nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka laiki mainīsies…

L.M.: Ir jau nu gan pazīmes – turklāt diezgan labi saskatāmas! Protams, jāņem vērā, ka ne vienmēr viss notiek tā, kā gribētos. Būsim reāli un sapratīsim – ja gaidāmo pārmaiņu griežos latvieši neatmodīsies un nepiecelsies cīņai par savām tiesībām uz nacionālu valsti, tad mēs šīs tiesības neatgriezeniski zaudēsim un kā tauta pamazām izzudīsim. Lūk, un šādā gadījumā visrūgtāk samaksās tie, kas būs veicinājuši tautas un valsts pazušanu, − tāds gluži vienkārši ir Karmas likums, kurš ir spēkā, vienalga, vai kāds tam tic vai netic.

Man patīk vēsturnieka Harija Tumana teiktais intervijā portālam “Aprinkis.lv”: “Cilvēkam vienmēr ir izvēle: peldēt pa straumei un ļauties vispārējam neprātam vai saglabāt sevi un stāvēt pretī valdošai entropijai. Krietni un gudri cilvēki vienmēr izvēlas otro ceļu – pat ja tas ir saistīts ar dzīvības risku, kā tas bijis Sokrāta gadījumā. Un tā ir īstā varonība. Man šķiet, ka galvenais ir vienmēr būt mierā ar savu sirdsapziņu, jo tikai tādu dzīvi var saukt par patiesi cienījamu. Galu galā tāds ir universāls varonības princips visos laikos un visās zemēs: dari, kas jādara, un lai notiek tas, kam jānotiek.”

 

 

Bailes tikt “izraidītam”

 

DDD.: Vērojot ASV prezidenta pēcvēlēšanu diskusiju raidījumus un komentārus, nācās ar skumjām secināt, ka ir cilvēki, kas ļoti precīzi raksturo situāciju ārvalstīs, saskatot netaisnību, nosaucot lietas īstajos vārdos, bet brīdī, kad viņiem ir jāizsakās par latviešu tautu un Latviju, liekas, šī cilvēka vietā sēž kaut kāds svešs, gļēvs, galertveidīgs indivīds. Kāpēc esam gatavi atbalstīt, teiksim, cīņu par brīvību Tibetā, bet pretoties netaisnībai, kas notiek Latvijā ar mūsu pašu tautu, drosmes pietrūkst?

Līga Muzikante: Tu jau pati atbildēji uz šo jautājumu. Tātad, lai cīnītos par savu tautu šeit, Latvijā, ir nepieciešama drosme. Un visgrūtāk, šķiet, cilvēkam ir pārvarēt bailes tikt izraidītam no sava bara – tātad iet pret straumi. Es domāju, ka tieši šīs ataviskās, instinktīvās bailes ir visa pamatā. Ja tu kaut kādā mērā esi sabiedriska, atzīta persona, tiklīdz tu iestājies par taisnīgumu un cīnies par savu tautu, ejot pret valdošo politiku, tu tiec “izraidīts”. Un, lai pārvarētu bailes būt atstumtam, ir nepieciešama drosme. Turklāt šī atstumtība nozīmē ne tikai emocionālu diskomfortu, bet arī materiālā pašlabuma iespējamo zaudēšanu − problēmas biznesā, darbā. Tad vēl parādās arī bailes par bērniem, mazbērniem, sievu, vīru… utt.

Tāpēc ir viegli iestāties par taisnīgumu citā zemē. Zinot, ka pār tevi nenāks Ķīnas valdības spiediens un ķīniešu nosodošā attieksme, tu vari piketēt par Tibetas neatkarību, tu vari rūpēties par bada cietējiem Āfrikā, protestēt pret Krievijas agresiju Ukrainā vai bēgļu ienākšanu Vācijā, jo tas ir mazāk saistīts ar iespēju, ka tiksi izraidīts no pašmāju bara. Bet visbīstamākais jautājums ir tieši Latvijas deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija. Iestājoties par šiem trim DDD, ir jāņem vērā, ka, pirmkārt, pār tavu galvu nāks izsmiekls – ne ja tāpēc, ka esi jocīgs, bet tas ir tumšs paņēmiens, kā tevi ietekmēt un apstādināt. Tu tiksi apsaukāts par populistu, fašistu, marginālu, tev tiks sagādātas problēmas darbā, un tevi neaicinās uz publiskiem pasākumiem, kur pulcējas “cienījamas personas”. Tādēļ daudzi latvieši sev iestāsta, ka iestāties par dekolonizāciju un deokupāciju nav nepieciešams, jo tas neesot iespējams, tādējādi nomierinot savu sirdsapziņu, un meklē kaut kur citur, par ko cīnīties, lai nomierinātu sirdssāpi.

Nu, labi, ja viņi vismaz rūpējas par kaut ko, kas saistās ar Latviju – kaut vai iestājas pret imigrantu iepludināšanu. Paldies par to! Bet tas ir tikai tāds puspasākums – lielākā problēma mums ir un paliek piektās kolonnas klātesamība. Ļoti maz ir cilvēku, kas to saprot, un vēl mazāk ir to, kas uzdrošinās šo jautājumu aktualizēt. Lai gan precīzāk – es domāju, ka to saprot pietiekami daudzi, bet ļoti maz ir tādu, kam piemīt drosme to paust publiski. Taču jo vairāk cilvēku iedrošināsies, jo mums būs lielāka iespēja šo milzīgo uzdevumu paveikt.

 

 

Spēks ir kopībā

 

DDD.: Nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka mūsu lasītāji ir tie, kuri iedrošinās ne vien apzināties DDD problēmu, bet par to arī lasīt, runāt – apliecināt, ka, lūk, ir gatavi meklēt risinājumu. Galu galā, pastnieks un kaimiņš redz, ka viņi lasa “DDD”. Tuvojas gadu mija, un sākas jauns preses abonēšanas periods. Kāds būtu tavs iedrošinājums vai ierosinājums mūsu lasītājiem?

Līga Muzikante: Pirmkārt, gribētos vērst uzmanību, ka parakstīšanos uz 2017. gadu vajadzētu veikt līdz Ziemassvētkiem, jo nereti tikai janvārī cilvēki atskārš, ka ir piemirsuši abonēt mūsu avīzi, un tad jau ir par vēlu abonēt visam gadam. Tātad, lai nepiemirst tie, kuri ir izlēmuši. Es arī aicinu uzdāvināt abonementu saviem tuviniekiem, draugiem, bibliotēkām, arī valsts iestādēm – lai lasa un izglītojas. Šajā ceturtajā varā, par ko runājām iepriekš, ietilpst arī “DDD” ar savu informāciju, kuru cenšamies pasniegt patiesi, dodot lasītājiem maizi, nevis akmeni. Jo vairāk būs abonementu, jo plašāk mūsu avīze – tātad mūsu domas − izplatīsies.

Aicinu cilvēkus mēģināt atrast līdzekļus, lai vismaz vienu abonementu kādam uzdāvinātu, vai arī pašam abonēt divus trīs eksemplārus, lai iedotu vēl kādam – poliklīnikā, tirgū, veikalā, autobusā… Mūsu pašu finansiālās iespējas ir ierobežotas, un bez lasītāju palīdzības mēs nevaram izdot avīzi nepieciešamajā tirāžā. Būtu jau labi, ja atrastos līdzekļi, lai izdotu, teiksim, 500 000 eksemplārus un piegādātu latviešiem bez maksas. Diemžēl šādas iespējas mums šobrīd nav.

DDD.: Droši vien cilvēki būs pamanījuši, ka mums atšķirībā no citām avīzēm nav reklāmu un sludinājumu, kas nestu papildus peļņu. Kā tiek uzturēta avīze? Vai abonenti ir vienīgais ienākumu avots?

L.M.: Vispirms vēlos teikt, ka avīzes izdošana ir mūsu sirds darbs – atšķirībā no citu laikrakstu žurnālistiem “DDD” veidotāji nesaņem honorārus. Tikai brīvprātīgi ieliekot paši savu enerģiju, mēs esam spējuši izdot laikrakstu nu jau vairāk nekā 14 gadus. Ar līdzekļiem mēs apejamies ļoti taupīgi un pārdomāti, jo tie ir nepieciešami avīzes iespiešanai, izplatīšanai un redakcijas darba tehniskajam nodrošinājumam.

No kurienes saņemam līdzekļus? Laikraksts lielā mērā tiek uzturēts no abonēšanas ienākumiem – jo vairāk abonentu, jo lielākas iespējas mums ir paplašināt tirāžu. Protams, nelieli ienākumi nāk arī no “DDD” pārdošanas kioskos. Tāpat vēlos sirsnīgi pateikties visiem ziedotājiem. Šobrīd nesaukšu viņus vārdā, jo varbūt kāds grib palikt anonīms. Bet visi, kuri ir ziedojuši, lai saņem redakcijas pateicību! Šie līdzekļi palīdz apmaksāt administratīvos izdevumus, tipogrāfijas izmaksas un grāmatvedības pakalpojumus. Esam priecīgi par katru ziedoto eiro, tāpēc ceram, ka arī jaunajā gadā mūsu lasītāji finansiāli atbalstīs “DDD” iznākšanu, jo naudas līdzekļi laikraksta redakcijas darbam ir ļoti nepieciešami.

Vēl, bez kā mēs nespētu izdot “DDD”, ir grāmatu apgāds “Vieda”. Lai lasītājs saprot, ka, nopērkot jebkuru izdevniecības “Vieda” grāmatu, viņš finansiāli atbalsta arī “DDD” darbību.

Tuvojas Ziemassvētki. Manuprāt, gan “DDD” abonements, gan kāda apgāda “Vieda” grāmata būs ne vien ļoti laba un noderīga dāvana, bet arī atbalsts patiesu domu izplatīšanai.

 

Intervēja Liene Apine

Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.22(372) (2016. gada 25. novembris–8. decembris) un Nr.23(373) (2016. gada 9.–22. decembris)