Aleksandrs Ņevzorovs 90. gadu sākumā vadīja populāro Ļeņingradas TV raidījumu “600 sekundes” un Baltijas tautu Atmodu dēvēja par nacionālistu dumpi, kas jāapspiež, bet omoniešu zvērības – par varoņdarbu… Taču tagad − tas ir, pēc 25 gadiem − sarunā ar Polijas Radio krievu redakcijas žurnālistu Artjomu Filatovu šis pats cilvēks atzīst: “Televīzijā strādā zaldāti un algotņi, kuri ļoti slikti ir iztēlojušies, kas viņiem būs jādara.” Publicējam šīs intervijas tulkojumu latviešu valodā.
Par žurnālistiem, melnsimtniekiem un bombardētājiem
Polijas Radio intervija ar Krievijas publicistu Aleksandru Ņevzorovu
Zaldāti no valsts kanāliem
Artjoms Filatovs: Nu jau Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aleksijeviča intervijā “Radio Polija” atzina, ka Krievijas TV žurnālisti ir noziedznieki. Kā jūs vērtējat televīzijas lomu, veidojot bēdīgi slavenos 86 procentus, kas it visā atbalsta Putinu?
Aleksandrs Ņevzorovs: Televīzijā strādā zaldāti un algotņi, kuri ļoti slikti ir iztēlojušies, kas viņiem būs jādara. Kad visa šī jezga sākās, visus vecos informācijas karu vilkus aicināja, ar visiem notika pārrunas. Piedāvāja pietiekami interesantus nosacījumus. Es uzreiz nolēmu, ka šajā stāstā sevi neierakstīšu, dodot mājienu, ka agri vai vēlu vajadzēs par to atbildēt. Un atbildība, visdrīzāk, nebūs vienkārši administratīva. Bet tas, kurš dumjāks vai jaunāks, piekrita.
Kādas pretenzijas jūs spēsit viņiem izvirzīt? Viņi jums centīsies paskaidrot, ka ir darbojušies Dzimtenes mīlestības vārdā. Tas ir pavisam bezjēdzīgs formulējums, bet viņiem vēnā ir ielaista šī ideoloģiskā narkotika, kas tiem ļauj sastrādāt visu, ko viņi dara. Un es neticu, ka ir iespējams atzombēt 86 procentus. Cilvēki tic tikai tam, kam viņi neprātīgi grib ticēt. Pornogrāfisks žurnāls spēj izsaukt erekciju, bet tas nevienam nespēj izaudzēt peni. Tas ir, viņi ir erektējuši to peni, kas vienmēr ir bijis, ir un, man ir aizdomas, būs, kamēr nesadalīsies daudzum daudzos mazos, ne tik baisos peņos.
А.F.: Bet pašu tēmu ir radījis Kremlis?
А.Ņ.: Protams.
А.F.: Kas izpilda šo pasūtījumu? Vai tie ir cilvēki no 90. gadiem vai arī 2000. gadu paaudze?
A.Ņ.: Šie ir visdažādākie cilvēki. Saprotiet, skaļš Hāgas vai Nirnbergas process nesanāks. Mums nav tik plānu skalpeļu, ar kuriem precīzi atdalīt godkāri, nelietību no tā saucamās mīlestības pret Dzimteni. Atdalīt izpratni par nacionālo labklājību no fašisma un melnsimtnieku histērijām. Tik un tā viņi teiks, ka ir cīnījušies par Dzimteni.
A.F.: TV programmas “Rossija-1” raidījuma vadītājs Ernests Mackevičus tā arī paziņoja par sevi un kolēģiem: “Mēs esam ierakumos, vajag karot.” Kad Krievijas televīzija iekļuva šajos ierakumos – 2000. gadu vidū vai ar Putina atnākšanu?
A.Ņ.: Viņi man pazuda no redzesloka, es īpaši neinteresējos. Ir daudz svarīgāki jautājumi, par šo propagandu. Tas viss ir neizbēgami: valsts ir kā tāds pitekantrops. Viņam ir kauls – viņš to paceļ un ar to iebelzīs pa pieri tam, kas sēž blakus, ja vajag atņemt ādu, sievieti vai vardi, kuru tie kopā ir noķēruši un grib aprīt. Nu izmantoja viņi šo instrumentu… Un turklāt nevienam taču netika pieteikts: “Jūs nodrošiniet šaušalīgu asiņainu fašismu, bet mēs jums par to maksāsim.” Atkārtošos, ka viss ir darbojies režīmā “Viņi cīnījās par Dzimteni”. Tāpēc, ka žurnālistu brālību lielākoties var pieskaitīt pie, teiksim tā, ne visai gudras un ne īpaši attīstītas publikas – tā ēsmu norija un pēc tam pat atraugājās.
Propagandas efekts
Artjoms Filatovs: Rezultātā Krievijas iedzīvotāji noticēja, ka Ukrainā ir fašisti…
Aleksandrs Ņevzorovs: Nevērtējiet par augstu! Krievijas iedzīvotāji gribēja noticēt, ka Ukrainā ir fašisti. Vai krievi grib karu? Grib! Viņiem ir vajadzīgs ienaidnieks, viņiem vajag kādu nīst. Tāpēc, ka naids ir vienīgais, kas Krievijā, iztrūkstot zinātnei, personiskajai kultūrai, citiem būtiskiem faktoriem, ļauj apvienoties un sajust kopīgo nacionālo organismu, sinhronitāti. Niknums labi apvieno akadēmiķi un milici, vaskotāju un ģenētiķi.
A.F.: Bet dažkārt propaganda rada neparedzamu efektu. TV kanālā “Krievija” maijā tika rādīta dokumentālā filma “Varšavas līgums” – par to, cik lieliski Padomju Savienība 1968. Gadā ir palīdzējusi Čehoslovākijai nepieļaut asiņainu apvērsumu. Čehijas un Slovākijas ārlietu ministri bija sašutuši, jo tur šos notikumus uzskta par padomju okupācijas sākumu. Vai tad filmas veidotāji būtu plānojuši ārpolitisku skandālu?
A.Ņ.: Pirmkārt, es nezinu, kam tā bija domāta; man nav nekāda sakara ar tās veidošanu. Bet kopumā, kad tiek taisītas vairāk vai mazāk dārgas valsts pasūtījuma lietiņas, tad plānos tiek ietverts arī starptautiskais skandāls. Kad seko spēcīga reakcija uz to vai citu filmu, iekšējam sociumam tas ir labākais pierādījums: “Paskatieties, kādā ielenkumā mēs esam, kā visapkārt sabozušies durkļi, atbildot uz mūsu patiesību!” Man ir aizdomas, ka negatīvo reakciju vienmēr vēl piebaro. Jo ir jāpieliek īpaši pūliņi, lai tā garantēti rastos, – arī materiālie. Citādi var rasties kaut kāda buksēšanās, bet atskaites paziņojumi, deklarācijas no vajadzīgajām tribīnēm nesekos. Viņiem ir nepieciešams ienaidnieks – viņi saņem, ražo šo ienaidnieku vajadzīgajā daudzumā.
A.F.: Cik daudz ir iespējams kontrolēt šo situāciju? Rodas sajūta, ka Krievijas iedzīvotāji gluži vienkārši nesaprot, kā ir iekārtota mūsdienu pasaule, kā tā darbojas. Televizors vienkārši to nesniedz…
A.Ņ.: Mēs runājam par 86 procentiem. Šie cilvēki pilnā nopietnībā skatās “Ekstrasensu cīņas” vai arī stāv rindā pie kaut kādas Dievmātes kaut kādas jostas, izklaidējas ar ticību Dievam vai kādiem neolīta prieciņiem. Par ko mēs varam runāt – par kādu līmeni? Nebeidzamas arhaiskas tumsonības izpausmes, neiedomājama dezorientācija apkārtnē, mūsdienīgumā, pasaulē – it visā. Un popi ir sagrābuši komandtiltiņu savās rokās ne tikai tāpēc, ka piedāvājuši labus “otkatus” un prot uzposties, bet arī tāpēc, ka gadījusies šāda iespēja. Neņemiet vērā tautu – Krievijā šis faktors ir nebūtisks. Krievijā vienmēr visu rīko 2−3 procenti savrupo, kuriem piemīt kreativitāte, uzdrīkstēšanās, prāts, izglītība un spēks, bet “vairākums” mainīs politiskos un reliģiskos uzskatus pavisam uz pretējiem 12 stundu laikā.
Eiropeiskā alternatīva
Artjoms Filatovs: Eiropas Savienība mēģina atbildēt uz Krievijas propagandu. Polija un Nīderlande gribēja izveidot televīzijas kanālu šiem mērķiem. Igaunijā TV kanāls krievvalodīgajiem iedzīvotājiem raida kopš pērnā gada septembra beigām. Vai šai idejai ir lemti panākumi?
Aleksandrs Ņevzorovs: Protams. Tā paša iemesla dēļ, kas deva ieganstu tirgoties ar džinsām pat tad, kad partiju “obkomi” noteica, ka džinsu nēsāšana praktiski ir valsts nodevība. Uzvarēja džinsi. Polija, Igaunija, Čehija un visas pārējās ES valstis reprezentē Eiropu, kas ir konkrēta iesakņojusies viena no galvenajām pasaules sistēmām, par kuras slimo filiāli tiek uzskatīta Krievija. Protams, tas dos iespēju tiem savrupniekiem, kuri mīt Krievijā, nedaudz dziļāk elpot un zināt, ka viņi nav vieni, viņi nav pamesti.
A.F.: Tomēr galvenā auditorijas daļa tur ir krievvalodīgie iedzīvotāji, kuru Eiropas valstīs kļūst aizvien vairāk.
A.Ņ.: Lai cik dīvaini liktos, visās Eiropas valstīs pa stūriem tik tiešām slēpjas dīvaini cilvēki, kuri skaļāk par visiem bļāva: “Krima ir mūsu!” Bet jūs ļoti lielu nozīmi piešķirat viņu klaigām. Ticiet man, ar varas nomaiņu Krievijā viņi bļaus diametrāli pretējo. Sēdēs un spēcīgi kasīs savus pakaušus, kā Krimu atdot. Tā patiešām ir ārkārtīgi interesanta situācija, kas ir neizbēgama, bet pagaidām nav iedomājama.
A.F.: Jūs domājat, ka atdos?
A.Ņ.: Pilnīgi noteikti, absolūti.
A.F.: Atgriezīšos pie propagandas. Es pievērsu uzmanību tam, ka mūsu tautieši ārzemēs ieslēdz Krievijas Pirmo kanālu nevis informācijas dēļ, bet spilgtu emociju dēļ. Vai šiem jaunajiem Eiropas televīziju kanāliem vajadzētu veidot kontrpropagandu vai nodarboties tieši ar informēšanu?
A.Ņ.: Nemēdz būt nekādas informācijas. Objektivitāte ir māksliniecisks paņēmiens, kuru var pielietot vai nepielietot. Domāju, mēs te ar jums sēžam, bet tie, kuri reāli īstenos anti-KF-isko darbību, jau sen ir izskaitļojuši, kā maskēt skaistu gudru propagandu zem plikiem faktiem. Un cik vajag pievienot objektivitāti kā māksliniecisko paņēmienu. Ņemot vērā to, ka Krievija iedveš zināmas šausmas, tas nostrādās kā laba motivācija, lai izveidotu labu radio, labu televīziju.
A.F.: Vai cilvēki no Krievijas skries strādāt uz ārzemju TV un radio kanāliem?
A.Ņ.: Es domāju, arī tur atradīsies speciālisti. Jo mūsējiem būs grūti skriet: nāksies vilkt pakaļ milzīgās žurku astes, kuras ataudzējuši pēdējo 2−3 gadu laikā patriotisko kanālu ēterā. Un viņus neuztvers nopietni. Tas ir, viņiem ir jādod laiks nožēlot grēkus, paskaidrot, ka draudēja viņu bērnus iemest tundrā vai viņus pašus spīdzināja pa pagrabiem, tāpēc viņi stāstīja par krustā sistiem puisīšiem. Dodiet zēniem laiku − viņi arī atgūsies un kļūs normāli…
A.F.: Pēc jūsu uzskatiem, vai Krievijā ir saglabājušies neatkarīgi informācijas avoti un neatkarīgi žurnālisti?
A.Ņ.: Ir. Un to ir diezgan daudz. Jo praktiski visi intelektuāļi atrodas šaipus barikādēm: Latiņina, Babčenko, Vellers. Viņā pusē ir kaut kādi neskaidri puisīši, kas sevi pasludinājuši par rakstniekiem, plikpauraini tumsības kalpi, kas būs vajadzīgi tikai līdz tam brīdim, kamēr nemainīsies vektors, bet pēc tam viņi būs nolemti visu savu dzīvi stāvēt metro pārejās. Valsts uzvedas diezgan gudri: ir izņēmumi, kā “Snob” un “Eho Moskvi”. Tur ir sadzīti visi citādi domājošie un savrupnieki un dota iespēja nodarboties ar to, ko viņi vēlas. Brīnišķīgi saprotot, ka tas nekādi neietekmēs 86 procentus lielo patriotisko melnsimtnieku sabiedrību. Un tagad briest burvīgi talanti, brīnišķīgi žurnālisti, kas sevi pieteiks arvien skaļāk. Tiek izkalti īpašību ziņā unikāli cilvēki, tādi kā Ļevs Šlosbergs (Pleskavas desantnieku bojāejas izmeklēšanas autors). Viņi taču ir, turklāt viņu pastāvēšana ir nodrošināta ar to, ka viņi dzied savas ārijas uz ļoti drūmu, tumsonīgu un autoritāru dekorāciju fona.
Sastapšanās ar realitāti
Artjoms Filatovs: Tās ir dekorācijas vai autoritārais režīms?
Aleksandrs Ņevzorovs: Tās ir dekorācijas. Kad man jautā, vai Krievijā ir fašisms, es vienmēr saku: no kurienes var rasties fašisms valstī, kurā nav rūpniecības? Kur nav 5−6 miljoni niknu, spēcīgu un paēdušu proletāriešu, kas ietu kārt ebrejus un citus žurnālistus un demolētu avīžu redakcijas? Gan patriotiskās, gan pareizticīgās runas, runiņas, sajūsma, mirdzošās acis, kad tiek uzzināts, ka mēs atkal kādu bombardējam, – tas viss ir aizgūts un ļoti ātri pārejošs.
A.F.: Vai var gadīties, ka krievu sabiedrība un valdība par daudz aizspēlējas? Piemēram, bombardēšana Sīrijā sāk skart ļoti nopietnu pasaules mēroga spēlmaņu intereses.
A.Ņ.: Pēc manām domām, labāk lai bombardē Sīriju nekā Ukrainu, jo viņiem taču tik un tā kāds ir jābombardē. Viņiem ir daži bombardētāji, iznīcinātāji, kaut kāds bumbu skaits. Un tagad ir radusies legāla iespēja kādu bombardēt un pārraidīt pa visiem kanāliem kolosālu seriālu ar uzlidojumiem, iznīcinātājiem, punktiem, varoņiem.
A.F.: Nobeigumā par Krievijas un Ukrainas tautām: cik stipri tās ir nošķīris karš? Vai pašreizējā situācija var manīties?
A.Ņ.: Rēta, kuru Krievija ir iecirtusi Ukrainai, ir ļoti dziļa un asiņaina. Iespējams, kaut kas tāds netiek piedots. Pat ukraiņu labsirdība šajā gadījumā var neizturēt, un šīs attiecības būs sliktas vienmēr. Katrā ziņā tikmēr, kamēr neizaugs kādas 3−4 paaudzes… Tad, iespējams, notiks kaut kāda apvienošanās… Vispār velns vien zina, bet, protams, sagānījuši mēs esam šausmīgi.
Tulkots no: www.radiopolsha.pl
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.23(373) (2016. gada 9.–22. decembris)