Nav noslēpums, ka grāmatas ir tās, kas saglabā, kopj un attīsta latviešu valodu. Bez grāmatu izdošanas un lasīšanas mūsu tautas valoda degradētos. Taču 17. oktobrī LTV raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”, kuru vada Guntis Bojārs, tika apgalvots, ka grāmatu cenas ir nepamatoti augstas. Būtībā zemteksts mudināja cilvēkus pat atsacīties no grāmatu pirkšanas… LTV žurnālisti rēķināja, ka pašizmaksa 1500 eksemplāru lielā metienā izdotai grāmatai varētu būt 1,47 eiro par vienu grāmatu, bet veikalā tā maksā ap 10 eiro. Taču ikviens, kurš zina grāmatniecības nianses, pateiks, ka raidījumā tika sagrozīta realitāte. Kādēļ un kam tas ir izdevīgi? Kā ir patiesībā? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, uz sarunu aicinājām apgāda “Zvaigzne ABC” vadītāju Viju Kilbloku.

Cik maksā grāmata?

Saruna ar grāmatu izdevēju, apgāda “Zvaigzne ABC” valdes priekšsēdētāju Viju Kilbloku

 

Vispirms tiek plānots, vērtēts, organizēts…

 

Vija Kilbloka: Patiesībā raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” veidotāji pirms tam atsūtīja jautājumus, lai noskaidrotu, kā veidojas grāmatas cena. Mēs atbildējām, bet raidījumā tas neparādījās.

Pirmkārt, ir autors. Ir, protams, gadījumi, kad nav tikai viens autors, bet autoru kolektīvs, zinātniskie redaktori – tātad darba radītāji. Otra lielā grupa ir tīrā poligrāfiskā ražošana – tipogrāfija, papīrs un citi materiāli. Parasti cilvēki asociē visas izmaksa tikai ar šo otro pozīciju. Parasts cilvēks domā – ir autors, ir tipogrāfija, un ar to arī viss beidzas; ir aktieri, filmas samontētājs, un filma gatava. Patiesībā vislielākā izdevumu daļa ir izdevniecības izmaksas, kurās ietilpst vairumā darba organizēšanas.

Nav tā, ka autori pie izdevēja atnāk ar gataviem manuskriptiem. Nav jau tikai dzejas un atmiņu grāmatas, ir arī uzziņas literatūra, ir zinātniskā un akadēmiskā literatūra, ir mācību grāmatas, enciklopēdijas, ir dažādi tautas gara mantu krājumi. Ņemot vērā visa gada ritmu, svētkus, skolas vajadzības, sabiedrības intereses, pasaules aktualitātes, izdevniecība plāno izdot dažādas grāmatas. Tiek vērtēts, prognozēts, kas būs tas, ar ko droši var nopelnīt, un kas būs tas, kas patiešām ir vajadzīgs un nepieciešams, bet lielu peļņu nenesīs – drīzāk zaudējumus. To visu sabalansējot, izdevniecība veido savu plānu, piesaistot attiecīgus cilvēkus – konkrētās jomas speciālistus. Ļoti bieži mēs rīkojam autoriem konkursu, un grāmatas top izdevniecībā, maksājam pat autoru kolektīviem, lai tie brauc ārā no Rīgas kaut kur uz atpūtas vietām un pārspriež, kā tad tā grāmata taps, kāda tā būs, veido principiālo maketu. Šādos radošajos izbraucienos visi vienojas, ko katrs darīs – un tad strādā.

DDD: Droši vien cilvēki šādā brīdi teiks: “Tas jau plezīrs, kādēļ mums par to jāmaksā?!”

V.K.: (Smejas). Kādreiz, būdami absolūti nabagi un parādos, mēs kā izdevēji maksājām autoru kolektīviem, lai iegūtu jaunas mācību grāmatas.

DDD: …lai gan par to būtu jārūpējas valstij.

V.K.: Valsts pēc tā, ko vēsturnieks Misāna kungs bija izstrādājis, veidoja pasaules vēstures mācību standartus. Bet visu tapšanas bāzi bija samaksājusi nabaga izdevniecība. Darījām to vienkārši kā misionāri. Mums pašiem bērni gāja skolās, un toreiz nebija vēstures grāmatas.

 

Grāmatas radīšanas izmaksas

 

Vija Kilbloka: Tātad izdevējs organizē darbus un strādā pie tā, lai piesaistītu un algotu profesionālus cilvēkus, kas spētu radīt kvalitatīvu produktu. Var, protams, diezgan daudz darbu atdot ārpakalpojumā (ar autorlīgumiem piesaistīt vienam konkrētam projektam), bet tā strādā tikai iesācēji vai ļoti mazas izdevniecības kādā šaurā nišā – viņiem ir izveidojušies noteikti kontakti, un izdevējs zina, ka varēs attiecīgajā momentā piesaistīt vajadzīgo speciālistu. Izdevniecībai, kurai nāk cauri bezgala daudz darbu, kura strādā visos virzienos, ir jāpieņem pastāvīgā darbā redaktori, korektori, mākslinieki, tehniskie redaktori, kuri strādā ar grāmatas saturu, tekstūru, izskatu – ar pilnīgi visu. Viņi regulāri saņem algu, viņiem ir arī darba telpas. Apgāds “Zvaigzne ABC” atrodas sešstāvu ēkā, kur darbojas mūsu radošais kolektīvs – cilvēki, kuri strādā tikai pie grāmatas satura un izskata radīšanas. Apgādā “Zvaigzne ABC” strādā 325 darbinieki, kuriem regulāri ir jāmaksā algas.

Paralēli darba algām ir jāmaksā arī autortiesības par attēliem, mākslas darbu reprodukcijām, jo mūsu mākslinieki veido tikai pašu grāmatu, piesaistot ilustratoru vai pērkot ilustrācijas no dažādām attēlu bāzēm. Tas viss maksā. Tie ir tūkstošiem līgumu, tūkstošiem maksājumu, kas ir jāuzskaita, jāpārrauga.

Mums ir jāskatās un jābūt atbildīgiem par katru rindu, ko esam iekļāvuši grāmatā – neatkarīgi, vai tas ir mācību līdzeklis vai enciklopēdija, vai vienkārši izklaides grāmata. Mums visam ir jāatrod, kam pieder autortiesības, un jāsamaksā. Visam jāseko līdzi un jākontrolē – metienu apjoms, līguma pagarināšana, naudas pārskaitīšana u.tml. Tas piņķerīgais administratīvais darbs ir ļoti liels un paņem ļoti daudz laika un telpas.

Mums ir arī liels korektoru štats, jo grāmata tiek lasīta cauri neskaitāmas reizes. Un nekad, kā tajā raidījumā stāstīja, netiek lasīts tikai jau gatavs makets. To pārlasa pašās beigās un, ja ir kādi labojumi, tad atkal jālasa, vai kaut kas nav “nobrucis”. Pirms tipogrāfiskas izgatavošanas grāmatu caurlasa neskaitāmas reizes. Tas viss maksā naudu!

Un tad ir nākamā lielā sadaļa – pārdošanas izmaksas. Liela daļa grāmatas reklāmas izmaksu ir jāieliek izdevniecības izmaksās − jo, ja pat ir draudzīgi žurnālisti, mediji, kuri veido grāmatu kritikas, tas ir darbs no izdevniecības puses, lai sagatavotu informāciju, organizētu prezentācijas. Tātad viss, ko darām ar grāmatas reklāmu, nav par velti. Turklāt bezmaksas reklāma izdodas tikai Latvijā ļoti labi zināmiem un jau populāriem autoriem. Mēs tomēr arī tad ļoti daudz liekam klāt maskas reklāmu. Mūsu izdevniecībai ir grāmatu raidījums televīzijā un radio. Reklāmas daļā mums strādā vien seši cilvēki. Ļoti bieži pietrūkst spēka. Ja kāds saslimst vai aiziet atvaļinājumā, ir ļoti grūti.

Katru dienu mums iznāk pa grāmatai, ja ne divas. Ar tām visām ir jāstrādā.

DDD: Saprotams, ka reklāmas izmaksas ir lielas, bet vai tās ir vienīgās pārdošanas izmaksas? Vai grāmatu nogādāšana veikalos neko nemaksā?

V.K.: Pārdošanas izmaksas ir ļoti lielas. Izdevniecības izmaksās ir jāiekļauj arī grāmatu glabāšana un loģistika – līgumi ar grāmatu izplatītājiem, piegādātājiem. Ir grāmatu izplatītāji, kas paši atbrauc pēc grāmatām, ir tādi, kuriem ir jāpieved. Tas nozīmē, ka nepieciešams transports – tas nav lēti. Arī grāmatu glabāšana nav par velti, izmaksas ir ļoti lielas. Grāmatām ir ļoti lēns aprites cikls, tādēļ vajadzīgas lielas noliktavas. Un tas viss maksā diezgan bargu naudu.

Mēs zinām, ka ceļas visi nodokļi, arī nekustamā īpašuma nodoklis ietekmē grāmatu cenu. Kur vien pagriezies, tur kaut kas jāmaksā, nemaz jau nerunājot par darba drošības instruktoriem, ugunsdzēsējiem u.tml.

DDD: Kur nu vēl komunikācijas un komunālie maksājumi.

V.K.: Protams. Darbinieku izmaksas arī visu laiku pieaug – algas, darbinieku veselības apdrošināšana. Tās ir ļoti lielas izmaksas − lielākas par poligrāfijas izmaksām, ko vienkāršais pircējs uzskata par vienīgajiem ar grāmatu izdošanu saistītajiem izdevumiem.

Poligrāfijas izmaksas ir mazākā daļa no grāmatas cenas tādēļ, ka tipogrāfijā notiek tikai darba pavairošana, bet grāmatas radīšanas izmaksas ir lielas. Mēs zinām, ka “Aizliegtais paņēmiens” arī netiek filmēts ar mobilo telefonu pilsētas skvērā un ielikts “youtube.com”…

 

Uzdevums – valodas kopšana

 

Vija Kilbloka: Es domāju, ka vislielākā problēma, ar ko saskarsies Latvijas sabiedrība, ir tā, ka latviešu valoda kļūst tik nekopta. Ar šausmām vēroju, kas notiek interneta ziņu portālos. Tur var redzēt ne tikai valodas, bet jau domas klupšanu. Tas nozīmē, ka netiek atjaunota profesionālu žurnālistu un valodnieku paaudze, kas ir nepieciešama aizejošās vietā.

Es nevaru teikt, ka mēs pilnā mērā spējam piekopt tās darbaudzināšanas tradīcijas, kādas bija agrāk. Kad es atnācu strādāt izdevniecībā “Zvaigzne”, darbaudzināšanas tradīcijas bija ārkārtīgi spēcīgas. Biju tikko no augstskolas paņemta juridiskās literatūras redaktore. Man bija divi darbaudzinātāji – izdevniecības “Avots” filozofijas sērijas tēvs Normunds Antēns un filoloģe, redaktore un korektore Anita Pārupe. Viņi abi mani mācīja divus gadus. Citreiz mēs visi kopā domājām, kā labāk. Šodien tāda darbaudzināšana nenotiek, jo to nevaram finansiāli atļauties.

Būtiski zināt, ka izdevniecībās, kas strādā ar ļoti dažādu literatūru, ar dažādām zinātņu nozarēm, nevar būt visi tikai filologi – nepieciešami arī juristi, ekonomisti, ģeogrāfi, vēsturnieki, fiziķi, ķīmiķi, ārsti, mākslas zinātnieki un citu jomu speciālisti, kuri spēj rediģēt attiecīgās jomas tekstus. Ja vēlamies izdot, piemēram, grāmatu par psiholoģiju vai psihiatriju, tad bez profesionāliem redaktoriem to nemaz nevar izdarīt.

DDD: Cilvēki ar pamatskolas izglītību šādu darbu nespēs paveikt. Nepieciešami izglītoti speciālisti, kuriem ir arī attiecīgi jāmaksā.

V.K.: Protams! Cilvēkiem ir jāmaksā, un viņi ir arī jāmotivē mācīt nākamos, jo mums vispār nav tādas vietas, kur sagatavo redaktorus. Kaut ko mazliet universitātē māca, bet tas nav nopietni. Ar to gribu teikt, ka speciālistus izaudzina šeit – izdevniecībā. Tātad mēs ieliekam savu naudu arī jauno speciālistu sagatavošanā.

Un vēl ir attīstības lieta. Uzņēmums nevar strādāt bez peļņas. Ja vairākus gadus pēc kārtas nebūs peļņa, uzņēmums nogrims. Kaut nelielai, bet peļņai ir jābūt visu laiku, lai ir līdzekļi, ko ieguldīt attīstībā. Latvijas tirgus ir tik mazs, ka investīcijas, piemēram, elektronisko grāmatu radīšanā, neatmaksājas. Tie ir izdevumi, kurus izdevējs nekad neatgūs, bet tie ir jāveic, lai izdevniecību neuzskatītu par arhaisku atpakaļrāpuli.

DDD: Jūs pieminējāt valodu. Latvieši aizmirst, ka esam tik, cik esam, turklāt – ne visi lasa. Grāmatu tirāžas ir nelielas, ja salīdzinām, piemēram, ar grāmatām angļu valodā.  

V.K.: Lielajās valodās kāda ir, piemēram, angļu valoda, kur grāmatām PVN ir nulle, liela caurkrišana skaitās 10 000 grāmatas eksemplāru. Tas ir pilnīgs ārprāts. Normāli tirāža grāmatai angļu valodā ir vismaz 100 000 eksemplāru. Angļi ļoti maz izdod tulkojumus no citām valodām. Interesanti, ka izdevniecība, kas izdeva zviedru autora Stīga Lārsona grāmatu “Meitene ar pūķa tetovējumu” angļu valodā, kļuva par miljonāri, pārdodot tikai šo vienu nosaukumu. Arī cita pavisam maza izdevniecība, kura izdeva Jūnasa Jūnasona grāmatu “Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda”, arī pēkšņi kļuvuši miljonāri, nopelnot uzreiz 6 miljonus. Tā ir gandrīz puse no mūsu gada apgrozījuma. Anglijā (vēlreiz uzsveru, ka tur PVN grāmatām ir nulle!) atliek paņemt tikai vienu veiksmīgu grāmatiņu, iztulkot to, un jau esi miljonārs.

DDD: Jūsu izdevniecība arī ir izdevusi šīs grāmatas. Vai tās bijušas tikpat ienesīgas?

V.K.: Mēs esam pārdevuši 8000 Lārsona grāmatas “Meitene ar pūķa tetovējumu” eksemplārus. Mēs ieguldījām tikpat lielu darbu kā tas nelielais angļu izdevējs, bet miljonus nenopelnījām. Nevaru noliegt, ka ar šo konkrēto grāmatu esam nopelnījuši labāk nekā ar citām grāmatām, taču tas mums ļāva nosegt zaudējumus, ko radījušas citas grāmatas, kuras izdodam, bet nevaram pārdot tik lielā tirāžā.

 

80 pret 20 procentu likums

 

Vija Kilbloka: Izdevēja darbību raksturo 80 pret 20 procentu likums. Tas nozīmē, ka tikai divdesmit procenti no izdotajām grāmatām nes peļņu. Rodas jautājums, kādēļ tad izdot tos mazāk veiksmīgos astoņdesmit procentus?

DDD: Patiešām – kādēļ?

V.K.: Tāpēc, ka viņš ir izdevējs. Tāpēc, ka izdevējs nekad nevar zināt, kā būs. Un otrkārt, izdevējam dabiski ir meklēt un piedāvāt lasītājam ko jaunu, ko nebijušu, taču vērtīgu.

DDD: Turklāt ir jāizdod arī tādas grāmatas, kuras ir ar lielu kultūras vērtību, bet, iespējams, nopirks tikai daži simti.

V.K.: Tā ir, un 80 pret 20 procentiem likuma neievērošana ir būtiskā, likumsakarīgā kļūda izdevēja darbībā, pret kuru klūp pilnīgi visi un kuru ir grūti pārvarēt. Tāpēc brīnās – visu darīju pareizi, nesaprotu, kas notika, – un bankrotēja. Izdod grāmatu un sāc domāt, kāda varētu būt tirāža, un saproti, ka tirgus nav pietiekami plašs. Vajadzētu tūkstoti vai mazāk, bet tad pašizmaksa ir liela, un cilvēki par tādu cenu nepirks.

Psiholoģiski grāmatu cena Latvijā ir zema, it īpaši pēc eiro ieviešanas – tas, kas iepriekš maksāja 5 lati, pārtapa par 5 eiro.

Tad sāc domāt – vajag lielāku tirāžu, lai izmaksas sadalītos un viena eksemplāra pašizmaksa būtu mazāka. Matemātiski sarēķinot, pārdodot divus tūkstošus, ja viens eksemplārs maksā 9 eiro, nosedzas izmaksas un ir pat neliela peļņa. Taču tas ir tikai teorētiski. Realitāte ir tāda, ka pārdot izdodas labi, ja trešdaļu. Radušies milzīgi zaudējumi, un atliek vien izpārdot visu pa lēto. Izpārdošanas rezultātā izdevējs nonāk pie tā, ka iespējams atgūt tieši to, ko ieguldīji, vai pat mazāk. Peļņas nekādas!

DDD: Jūs iepriekš pieminējāt grāmatu lēno apriti. Iespējams, cilvēki pat nezina, ka izdevējam jau pirms grāmatas laišanas tirgošanā ir jāiegulda lieli līdzekļi tās izdošanā, bet nauda atgriežas ļoti lēnām – iespējams, ka tikai pēc gada vai diviem.

V.K.: Jā, tieši tā.

DDD: Un gadās, ka pēc gadiem, kad atnāk kaut kas atpakaļ, šai naudai vērtība ir mazinājusies.

V.K.: Vārdu sakot, kādus trīs četrus gadus centies šīs grāmatas izpārdot un tad konstatē, ka esi mīnusos – tu plēs matus, vaino visu pasauli un nesaproti, kāpēc tā notiek. Tas, ko māca visiem izdevējiem visur pasaulē, ir, ka nedrīkst rēķināt, ka izpārdosi visu tirāžu. Tev ir jārēķina tāda cena, lai dabūtu izmaksas atpakaļ, pārdodot tikai daļu tirāžas. Ja visas tirāžas pašizmaksa un neliela peļņa nozīmē, ka grāmata ir jāpārdod par 9 eiro, tad cenai noteikti jābūt lielākai, lai, reāli pārdodot tikai daļu tirāžas, spētu nosegt izdevumus un nepaliktu parādā cilvēkiem, kuri strādājuši pie šī darba radīšanas.

DDD: Vidēji cik ilgā laikā izdevējam ir iespējams atgūt grāmatas izdošanā ieguldīto naudu?

V.K.: Latvija ir maza. Ir grāmatas, kuras pirmajā brīdī pērk labi – kamēr par tām runā, raksta − bet pēc tam viss apstājas. Un jāņem vērā, ka neviena grāmata nelīdzinās citai.

DDD: Tātad teikt, ka ieguldītā nauda atgriezīsies pēc pusgada, īsti nevar – jārēķinās, ka līdzekļi tiek iesaldēti uz ilgāku laiku?

V.K.: Protams, pusgada laikā nav iespējams atgūt ieguldīto. Kā cilvēku raksturi un mūži cits citam nelīdzinās, tā nelīdzinās arī grāmatas. Viss ir individuāli, bet tās lielās vadlīnijas ir tādas, kā minēju.

Pastāv divi lielie izdevēju likumi. Pirmais – tikai 20% grāmatu nes peļņu. Tām ir jāizvelk tavs uzņēmums, tavs kopējais izdošanas plāns ar plusu – pārējās būs pa nullei vai ar zaudējumiem. Un otrais – tajā periodā, kad grāmata tiek reklamēta un to intensīvi pērk, tai ir jāatnes atpakaļ līdzekļi, kurus esi samaksājis citiem, kurus tu jau esi atdevis, un, protams, vēlams, lai kaut kādā mērā tiktu samaksāts arī paša darbs. Tad nāk periods, kad tu sedz izdevniecības izmaksas, un tad, ja izdodas, tu sāc pelnīt. Tāds ir vispārējais ieskats.

 

PVN grāmatām Latvijā – viens no augstākajiem Eiropā

 

DDD: Jau pieminētajā LTV1 raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” vairākkārt tika uzsvērts, ka grāmatniecība ir nepamatoti priviliģēta ar zemāku PVN likmi. Varbūt cilvēki nezina, bet grāmatām PVN ir 12 procenti. Vai, jūsuprāt, tā patiešām ir privilēģija, turklāt – nepamatoti?

Vija Kilbloka: Tas ir viens no augstākiem PVN, kas tiek noteikts grāmatām Eiropā. Mūsu PVN sistēma izdevējiem ir nogalinoša.

Piemēram, neliels izdevējs ir izdevis grāmatu 1000 eksemplāros un vēlas to pārdot par 10 eiro. Izdevējs, iztērējot vairākus tūkstošus eiro, jau ir visiem samaksājis – autoram, redaktoram, māksliniekam, korektoram, tipogrāfijai. Lai grāmatu pārdotu, tā ir jāizsūta pa veikaliem. Tajā pašā mēnesī, kad grāmata ir atdota tirgotājam, izdevējam ir jāsamaksā PVN. Par simts grāmatām (kopējā cena – 1000 eiro), kuras ir tikai atdotas, bet vēl nav pārdotas, uzreiz valstij jāpārskaita PVN. Izdevējs varētu gribēt atdod tirgotājam 500, bet nevar, jo tad viņš būs atdevis preci par 5 000 eiro, un viņam būs jānomaksā PVN no šiem 5 000 eiro.

DDD: Vai kāds var garantēt, ka tās grāmatas noteikti arī nopirks?

V.K.: Nē. Taču tirgotājam tikai atdotās grāmatas bilancē jau skaitās pārdotas. Tirgotājs tās paturēs vai atdos atpakaļ, bet izdevējs šo PVN jau būs samaksājis. Tātad, pirmkārt, es kā izdevējs nevaru nosūtīt grāmatas pietiekamā daudzumā uz veikalu, jo tūlīt jau tieku izģērbts ar PVN…

DDD: Turklāt tas ir periodā, kad šīs grāmatas ir tikko saražotas, kad ir ieguldīti lieli līdzekļi.

V.K.: Jā. Arī tad, ja to pērk, ja ir liels pieprasījums un varu atdot kaut vai visu tūkstoti, patiesībā jau esmu bankrotā, jo man ir aizgājušas grāmatas par 10 000, par kuriem ir jānomaksā PVN. To, ko nozīmē PVN, mēs redzējām 2009. gada pirmajā pusgadā, kad vienā naktī grāmatām tas palielinājās no 5% uz 21% − tad ļoti daudzi pārstāja izdot grāmatas. Bija daudz kritušo, un to izdarīja ar šo 21% PVN. Pati PVN sistēma ir nogalinoša grāmatu izdevējiem.

DDD: Interesanti, vai tiešām valsts to nesaprot, vai arī ieņēmumi no izdevēju darbības ir tik ļoti lieli, ka bez tiem valsts bankrotēs?

V.K.: Nē, nav.

DDD: Kāpēc, jūsuprāt, tas tā notiek? Visi taču lielās ar mūsu kultūru, un grāmata ir tā, kas palīdz to veidot.

V.K.: Asociācijas ir rēķinājušas, ka ieguvums no grāmatām uzliktā PVN budžetā nav būtisks – ieņēmumi nesasniedz pat miljonu. Es nezinu, kas tas ir par naidu pret grāmatām?!

DDD: Vai varētu būt tā, ka izdevniecības tiek asociētas tikai ar to īpašniekiem – ka tas ir tikai viens cilvēks, kurš izdod šo grāmatu? Sabiedrībā ir priekšstats, ka Kilbloka, Garda, Roze un citi vienkārši mēģina iedzīvoties uz vienkāršo cilvēku rēķina. Tiek aizmirsts, ka izdevniecībās strādā cilvēki, kuri saņem algas, kuriem ir bērni, kredīti, veselības problēmas…

V.K.: Grūti izskaidrot. Varbūt ir kaut kāda jocīga, nesaprotama domāšana. Ja atceramies, tad 2009. gadā grāmatām pacēla PVN, bet presei ne. Ja skatāmies, kas presei ir īpašnieki – nu, grāmatām tādu nav. Katrā ziņā 2009. gadā pēc PVN pacelšanas saņēmu ļoti daudz piedāvājumu pārdot izdevniecību. Starp citu, katrs, kurš grib rēķināt, kādai ir jābūt grāmatas cenai, lai patur prātā, ka grāmatas atšķirībā no preses netiek finansētas no reklāmām.

 

PVN grāmatām – nodoklis valodai

 

DDD: Kā jums liekas, vai raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” temats “izdevējdarbība” tika izvēlēts nejauši, vai tomēr ir pamats domāt, ka politiķi vēlas veikt kaut kādas izmaiņas PVN sistēmā, palielinot nodokli grāmatām?

Vija Kilbloka: Tas, ka grāmatām grib pacelt PVN, Latvijas tirgotāju asociācijā tika pārspriests jau pirms vairākiem mēnešiem. Saeimas kuluāros tiek runāts, ka grāmatām jāpaaugstina PVN likme, jo 12% esot pārāk liela labvēlība pret izdevējiem. Raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” vairākkārt tika uzsvērts, ka valsts ir ļoti nākusi pretī, piešķirot grāmatām samazināto PVN likmi, bet izdevēji un tirgotāji to, lūk, ļoti nelietīgi izmanto. Vismaz divas reizes tika pateikts, ka grāmatas būs dārgākas. Ja es kā uzņēmēja atļautos ko tādu pateikt, Konkurences padome uzreiz mani sodītu – kā es kaut ko tādu varu atļauties teikt, ka grāmatas būs dārgākas! Bet raidījuma vadītājs, kā redzams, var vairākkārt paziņot, ka grāmatas būs vēl dārgākas.

Mēs zinām, ka Latvijā grāmatas tradicionāli ir bijušas lētākas nekā citur pasaulē. Piemēram, Igaunijā tās ir vismaz par trešdaļu dārgākas. Arī Lietuvā ar viņu tūkstošu tirāžām grāmatu cenas šobrīd ir vienādas ar mums, bet atsevišķām grāmatām pat augstākas nekā Latvijā. Tādējādi runām par to, ka grāmatas Latvijā būs dārgākas, manuprāt, ir kaut kādi politiski iegansti. Tik gudra neesmu, lai to saprastu – manā prātā tas vispār neietilpst. Eiropas valstīs ar desmitiem miljoniem iedzīvotāju PVN grāmatām ir ļoti zems vai nav vispār. Manuprāt, PVN grāmatām ir valodas aplikšana ar nodokli.

DDD: Raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” tika kritizēti arī grāmatu tirgotāji, kuri alkatīgi uzliek grāmatām lielu uzcenojuma procentu. Vai tiešām tirgotāji ir vainīgi pie lielajām grāmatu cenām?

V.K.: Apgalvojums, ka tirgotāji pelna ļoti daudz, nav gluži patiess. Tendenciozā raidījuma veidotāji aizmirsa pateikt, ka tirdzniecības izmaksas ir zvērīgi augušas. Telpu noma, Nekustamā īpašuma nodoklis, uzturēšana, algas utt. Grāmata nav tā prece, kurai būtu kāda nelegālā plūsma, kas to var uzturēt – kas pieļauj nelielu nodokļu maksājumu ar kaut kādu lielu nelegālo naudas plūsmu. Grāmatu nozarē par visu tiek maksāts. Es labprāt tirgotu grāmatas daudz pieticīgākos apstākļos, taču tirgus diktē savus noteikumus. Mums kādreiz bija neliels veikaliņš Valdemāra ielas 105. nama pagrabiņā. Cilvēki nāca un priecājās. Bet šodien pircējs ir izlepis – viņš ar nicību raugās, ja kāds neatļaujas viņu lutināt ar skaistām telpām, ļoti laipnām, skaisti apģērbtām, apmācītām pārdevējām.

 

Latvietim grāmata ir mākslas priekšmets

 

DDD: Grāmatas, manuprāt, maksā tik, cik maksā, arī tādēļ, ka latviešu lasītājs vēlas skaistu grāmatu – grāmatu ne tikai kā uzziņas avotu, bet arī kā mākslas priekšmetu. Šaubos, vai latvieši pirktu tādas kvalitātes grāmatas, kādas tagad tiek izdotas, piemēram, Krievijā.

Vija Kilbloka: Latvijā ir lielas prasības pret grāmatām, lielas prasības pret veikaliem. Kādi skaisti veikali ir Igaunijā, bet Latvijā nav – to jau dzirdējām pirms vairākiem gadiem. Bet tie bija somu veikali Igaunijā. Šodien arī Latvijā ir skaisti veikali un labs serviss, bet tas maksā. Mēs skatāmies, ko vēl bez grāmatām varam tirgot. Arī milzīgajā Vācijā ar miljonu tirāžām redzam, ka grāmatu veikalos tirgo visu ko, ieskaitot grilus sezonas laikā. Kādēļ? Lai uzturētu veikalu, kurā tirgo grāmatas.

DDD: Tātad grāmatu cenas izskaidrojums ir jāmeklē nevis pie izdevēja vai tirgotāja, bet valsts politikā?!

V.K.: Viss, protams, ir saistīts. Grāmata nav kaut kāda ārpus ekonomikas pastāvoša prece. Bet kā attīstās Latvijas ekonomika? Kā uzņēmuma vadītāja, izdevēja divas reizes esmu izjutusi milzīgu finansiālo un arī emocionālo spiedienu. Pirmais grūtais periods bija laikā, kad bez lieliem ierobežojumiem ikvienam deva kredītus. Tad gandrīz katru dienu man nācās parakstīt kādam darbiniekam izziņu par viņa izpeļņu. Sapratu, ka viņš ņem kredītu, kas rada lielu finansiālu un morālu spiedienu. Nav viegli, apzinoties, ka darbiniekiem ir finansiālas problēmas, jo viņi lielu daļu savas algas atdod bankai. Mums izdevniecībā nācās vairāk strādāt un palielināt algas, lai darbinieki varētu atdot parādus bankai.

Otrreiz šādu spiedienu izjutu šopavasar, kad tika paaugstināts Nekustamā īpašuma nodoklis. Cilvēki jau bija kaut kā ar visiem kredītiem un algām samierinājušies un kaut kā dzīvoja. Bet viss atkal mainījās, un liela daļa nespēj vairs samaksāt rēķinus. Un darbadevējs atkal redz nelaimīgus darbiniekus, jo viņi nespēj “savilkt galus kopā”.

Mums izdevniecībā strādā pārsvarā sievietes – daudzām vīri savukārt strādā kaut kur ārzemēs, lai ģimenes varētu izdzīvot. Vai tas ir normāli, ja uzņēmējs neko nespēj darīt, lai gan saprot, ka kaut kas ir jādara. No tā, ko uzņēmējs nopelna, liela daļa ar darbinieku algām aiziet bankai, nodokļos valstij. Runāju ne tikai par tiešajiem nodokļiem, ko maksājam par darbiniekiem, bet, piemēram, par paaugstinātiem elektrības rēķiniem, ko var uzskatīt par netiešo nodokli. No kā tad valsts budžetu saņem? No kā tad valsts budžetu veido? No nodokļiem. Mēs, uzņēmēji un privātā sektora darbinieki, esam tie, kas veido budžetu ar saviem nodokļiem.

 

Izdevējiem Latvijā ir jācīnās par izdzīvošanu

 

DDD: Laiku pa laikam dzirdam − lai kompensētu laikapstākļu, Krievijas politikas vai ekonomiskās krīzes radītos zaudējumus, valsts piešķir kompensācijas lauksaimniekiem. Man, protams, nav žēl, taču varat iedomāties, kāda būtu reakcija, ja grāmatu izdevēji prasītu valstij kompensācijas par ekonomiskās krīzes nodarītajiem zaudējumiem nozarei? Ja lauksaimniekiem viņu biznesā palīdz, kādēļ grāmatniekiem neviens neko nekompensē?

Vija Kilbloka: Mēs “Zvaigznē” ar šo situāciju esam jau saraduši. Ir bijuši gadi, kad mums bija zaudējumi, bet esam mobilizējušies un pārkārtojušies. Esam kaut kā izkūlušies, taču apzināmies, ka mums nekad nebūs tāda peļņa, kāda tā bija, nekad nesasniegsim ne piecus, ne desmit procentus peļņas, nerunājot par kaut kādu tiltu cēlāju 300 procentu peļņu, bet mēs esam iemācījušies ar to sadzīvot. Dažādos veidos cenšamies attīstīties, meklējam izdzīvošanas iespējas – esam atvēruši dažus jaunus veikalus, iekārtojām kafejnīcu, lai piesaistītu jaunus pircējus. Jauna nodokļu lavīna nozīmē, ka būsim atkal zem ūdens. Atkal jāatlaiž cilvēki, jāsamazina algas, jo zūd lasītāju pirktspēja, mazinās aprite… ķēdes reakcija visos nozares etapos.

DDD: Izdevējam ir grūti izdzīvot, jo grāmata diemžēl nav pirmās nepieciešamības prece. Ja cilvēku ienākumi samazinās, tad viņš meklēs, no kā atteikties, – šaubos, vai maize un sviests pazudīs no galda, lai tikai nopirktu grāmatu. Un te atkal ir jājautā par grāmatu cenām – kāpēc tās maksā tik, cik maksā?

V.K.: Somi kādreiz kursos izdevējiem mācīja, kā ir jārēķina grāmatas cena. Parastā izdevēja-iesācēja kļūda ir tā, ka viņš neapzinās, ka tikai divdesmit procenti no tirāžas nesīs peļņu, tādēļ grāmatas cenu nevar rēķināt, pieņemot, ka tiks pārdota visa tirāža.

Kad kādreiz vaicājām somiem, kā tad būtu jāveido cena, viņi teica, ka Eiropā cena tiek veidota tā: izdevējam jāsaskaita visi sākotnējie izdevumi – izdevumi par poligrāfisko ražošanu un materiāliem – un jāpareizina tie vismaz ar četri vai pieci. Tikai pieturoties pie šādas aprēķinu sistēmas, izdevējs var samaksāt darbiniekiem, apmācīt viņus, apmeklēt starptautiskos tirgus, respektīvi – var attīstīties. Ja koeficients ir mazāks, attīstība ir gandrīz neiespējama. Diemžēl pēc šāda principa aprēķināta grāmatas cena bieži vien psiholoģiski ir nepieņemama, tādēļ izdevēji ir mainījuši savu izdodamo grāmatu tematikas politiku. Izdevēji gluži vienkārši vairs neuzņemas izdot zinātniskas, ļoti nopietnas grāmatas, jo tam ir vajadzīgs papildus finansējums, kāda viņiem nav.

DDD: Jūsu nosauktais koeficients – četri vai pieci – ir ļoti liels. Jūsuprāt, vai visi izdevēji Latvijā tādu izmanto, nosakot grāmatas cenu?

V.K.: Protams – nē. Latvijā nekad šis koeficients nav bijis tik augsts! Bet igauņi saka tā: ja izmaksas nevar pareizināt ar četri, tad nav vispār jēgas izdot tādu grāmatu.

DDD: Kāds tad ir koeficients, ko piemēro Latvijas izdevēji?

V.K.: Es to nemaz nedrīkstu stāstīt – tas būtu nepieļaujams komercnoslēpuma pārkāpums. Es domāju, ka katrs izdevējs veido savu politiku. Taču varu droši apgalvot, ka Latvijā piemērotais koeficients pārsvarā ir zem četri. Tajā laikā, kad man to mācīja, poligrāfiskās ražošanas izdevumus pat ar divi nevarējām pareizināt un nīkuļojām vienkārši baisi. Tie bija ļoti grūti laiki.

Speciālistu literatūrā ir diagrammas, cik no visām izmaksām drīkst būt poligrāfijas izdevumi, lai grāmata vispār būtu rentabla. Poligrāfijas izmaksas tiešām ir mazākā daļa. Un, ja gribam kvalitatīvākas grāmatas, ir jāiegulda lielāks darbs, kas, loģiski, ir arī lielākas izmaksas.

Būtībā izdevējs ir kā filmas producents vai kā teātra izrādes veidotājs. Aizejot uz teātri, neviens taču nedomā, ka biļetes cenu veido tikai tā viena izrāde, jo, lai sagatavotu izrādi, ir jāiegulda milzīgs darbs. Tāpat ir ar grāmatām. Tā nav tikai vienai reizei, tas viss ir milzīgs darbs, kas tiek ielikts, lai vispār būtu nozare.

Es domāju, ka Latvijas izdevēji ir izdarījuši fantastisku darbu. Mums tirāžas joprojām ir no viena līdz trim tūkstošiem. Ļoti grūti domāt par tirāžu zem tūkstoša. Arī Krievijā daudzām grāmatām metiens ir 3000 tūkstoši, un tā ir Krievija ar vairāk nekā simts miljoniem iedzīvotāju. Tipogrāfijās ir ļoti daudz pasūtījumu no Skandināvijas un Eiropas – arī tur tirāžas ir nedaudz virs tūkstoša, lai gan viņu tirgi ir daudz lielāki. Mums joprojām lasītājs lasa, un izdevējs spēj radīt tādu produktu, ko pircējs grib pirkt un izdevējs spēj pārdot. Pārdošanas māksla šobrīd ir viena no galvenajām. Ja nevar pārdot, tad nav nozīmes, ka tu to izdod.

Lasītāju tauta

 

DDD: Ir bažas, ka jaunā paaudze vairs nelasa. Vai jūs piekrītat šim apgalvojumam? 

Vija Kilbloka: Es domāju, ka visos laikos ir bijuši cilvēki, kas nelasa. Tagad, kad ar visādiem elektroniskiem rīkiem ir iespējas izteikties, visi kaut ko lasa, raksta un ir publiski redzami – arī tie, kas nelasa grāmatas. Man liekas, ka grāmatu lasītāju kopiena, ko es pat gribētu nosaukt par atsevišķu tautu, vēl joprojām ir ārkārtīgi stipra. Varbūt grāmatu iegūšanas prakse nedaudz mainās. Arī sociālie tīkli atstāj iespaidu uz to, kā grāmatas izplatās. Joprojām cilvēki grāmatas pērk – domāju, daudz vairāk tās pērk kā dāvanas un kā dāvanai tiek izvirzītas arī prasības. Ja cilvēki darba kolektīvos un ģimenē samet naudiņu, lai uzdāvinātu grāmatu, viņi nudien negrib kaut ko nekvalitatīvu, par vienu eiro. Lasītāji un pircēji ir dažādi, tādēļ vajadzīgas arī dažādas grāmatas.

 

Izdevēji sponsorē valsti

 

DDD: Ja pareizi atminos, tad kādreiz bija valsts iepirkuma sistēma, kuras ietvaros valsts iepirka noteiktu skaitu grāmatu. Šobrīd tāda sistēma vairs nepastāv, toties ir Obligāto eksemplāru likums, kas noteic, ka izdevējam bez atlīdzības, neatkarīgi no grāmatas cenas, ir jānodod valstij septiņi obligātie grāmatu eksemplāri no katras izdotās tirāžas. Varbūt tas nav liels zaudējums, ja grāmata maksā 5 eiro, bet, ja tās cena ir, piemēram, 30 eiro?

Vija Kilbloka: Mēs sarēķinājām, ka 2015. gadā apgāds “Zvaigzne ABC” obligātajos eksemplāros ir atdevis grāmatas par 21 000 eiro. Mums šī nauda noderētu arī citur, piemēram, mēs labprāt izmaksātu prēmijas darbiniekiem. Nekas nebūtu pret diviem eksemplāriem, kas tiek nodoti Nacionālajai bibliotēkai mūžīgai glabāšanai – galu galā, mēs visi esam patrioti. Mani satrauc tas, ka tādas bagātas pilsētas kā Liepāja vai Daugavpils no manis katru dienu saņem kādu dāvinājumu. Tas no šo mēru puses nav džentlmeniski.

DDD: Tātad no septiņiem obligātajiem eksemplāriem Nacionālās bibliotēkas krājumos paliek divi, bet pārējie pieci?

V.K.: Tie aiziet uz lielajām reģionu un universitāšu bibliotēkām to funkciju nodrošinājumam. Es nezinu, kāpēc.

Starp citu, valstij ir jānodrošina ar grāmatām augstskolu bibliotēkas. Taču universitātes ir vienas no lielākajām grēkotājām – studenti skenē, fotografē vai kā citādi pavairo grāmatas. Pirātisms, kas ir universitātēs ar mācību literatūru, ir šaušalīgs, jo valsts neiepērk grāmatas mācību vajadzībām.

Mēs, izdevēji, nekad nevaram rēķināties, ka kādu grāmatu nopirks 800 valstī esošās bibliotēkas, kaut arī mums liktos, ka šai grāmatai būtu jābūt katrā bibliotēkā. Tā nav. Grūti pateikt, cik bibliotēkām nopērk, bet vērtīgo grāmatu iepirkumā, kuru organizē Kultūrkapitāla fonds, šogad sarakstā iekļautās grāmatas nopirka 31 eksemplārā – pa vienai katrai lielajai bibliotēkai. Saprotu, ka šodien bibliotēkas strādā citādāk nekā pirms gadiem desmit vai divdesmit, bet ir grāmatas, kurām jābūt pieejamām jebkuram.

Igaunija bija slavena ar savu lielisko valsts iepirkuma politiku. Nezinu, kāda tur šobrīd ir situācija, bet pavisam nesenā pagātnē igauņi rēķinājās ar stabilu 400 eksemplāru iepirkumu vērtīgajām grāmatām (arī igauņu autoru grāmatām). Ja mēs zinām, ka Igaunijā grāmatu cenas ir krietni augstākas nekā Latvijā, tad igauņi, pārdodot 400 eksemplārus, nosedza jau poligrāfijas izdevumus.

DDD: Vai, jūsuprāt, vajadzētu atjaunot grāmatām valsts iepirkumu?

V.K.: Bibliotēkas iepirkums būtu viens no būtiskiem jautājumiem. Vispār nezinu, kā bez normāla iepirkuma valsts var funkcionēt? Attīstītās pasaules valstīs bibliotēkām ir pievērsta liela nozīme, jo tā ir informācijas pieejamība, izglītības pieejamība, sabiedrības informēšana. Mazās bibliotēkas šodien pārsvarā dzīvo no ziedojumiem. Ko katrs noziedojis, tas tur ir, bet, ko valstij vajadzētu gribēt, lai tur būtu, tā tur nav.

DDD: Vai jūs kā izdevēja esat apmierināta ar Kultūrkapitāla fonda politiku?

V.K.: Es pat nezinu, kāda ir šī politika, bet mēs regulāri iesniedzam pieteikumus, lai saņemtu atbalstu honorāriem latviešu autoriem. Pozitīvas atbildes saņemam ārkārtīgi maz. Kultūrkapitāla fonda finansējums ir būtisks latviešu autoriem, jo Latvijā ir ļoti mazs grāmatu tirgus − un procents, ko autors saņem no pārdotajām grāmatām, naudas izteiksmē ir niecīgs.

DDD: Vai Eiropas fondi arī ir pieejami Latvijas izdevējiem?

V.K.: Esam piedalījušies Eiropas lielajā programmā, kas sniedz atbalstu tulkojumu izdošanai, bet tas ir milzīgs un ļoti nervozs darbs. Nekad nav garantijas, ka ieguldītā enerģija un līdzekļi tiks novērtēti un finansējumu saņemsim. Piemēram, nesen saņēmām noraidījumu, jo, lūk, tulkotāji neesot kvalificēti, lai gan citos projektos viņu – Latvijā labāko tulkotāju – kvalifikācija netika pat apšaubīta. Eiropas finansējuma iegūšana ir ļoti sarežģīta, un kritēriji ir neskaidri – nekad nevar zināt, vai būs atbalsts vai nebūs. Bet visa dokumentu sagatavošana starptautiskajām institūcijām prasa tik daudz laika, ka nolēmām šos spēkus izmantot kaut vai uzlīmju grāmatiņu veidošanai (smejas).

Tas, kā tiek veidota politika, izdevēju pret viņa paša gribu dzen meklēt vieglāku, lētāku ceļu, kas nedod pienesumu sabiedrībai, bet vairāk ir izklaidējoša. Nopietni runājot, grāmatu izdošana prasa darbu ilgtermiņā, zināšanu nodošanu un infrastruktūras veidošanu.

Mēs taču esam milzīgi darba devēji ne tikai tiem, kas strādā tieši izdevniecībā. Patiesībā tie ir tūkstošiem cilvēku, kas ir atkarīgi no šīs nozares. Piemēram, vietējiem autoriem šā gada deviņos mēnešos autorhonorāros mēs – apgāds “Zvaigzne” – esam izmaksājuši vairāk nekā 900 tūkstošus eiro.

DDD: Tā ir liela nauda, kas nonāk atpakaļ apgrozībā.

V.K.: Tātad vidēji 100 000 eiro mēnesī mēs izmaksājam autorhonorāros. Tā ir nauda, no kā cilvēki dzīvo, lai spētu arī kaut ko radīt. Tie, protams, ir arī skolotāji, kas veido materiālus.

 

Grāmatniekiem jācīnās kā lauvām

 

DDD: Izklausās, ka kaut kas nav pareizi valsts attieksmē pret grāmatniecības nozari. Vai nav rūgtuma sajūtas, redzot, ka, piemēram, lauksaimnieki ik pa brīdim saņem kādu atbalstu?

Vija Kilbloka: Es nesalīdzinu nevienu nozari, un man nav žēl, ka kādam kaut ko kompensē. Mēs, izdevēji, izturam visus laikus, bet ir skumji, kad apzināti sit. Arī lauksaimniecība ir saņēmusi daudz negaidītu sitienu. Tieši neprognozējamie sitieni ir briesmīgi un atstāj visgraujošākās sekas. Gribētos, lai tu kā uzņēmējs, kā izdevējs savā valstī justos atbalstīts un aizsargāts, nevis visu laiku ar zobiem un nagiem cīnies kā ierakumos. Un 17. oktobra raidījums “Aizliegtais paņēmiens” bija klaja, organizēta apmelošana. Vajag taču izdomāt, inspirēt, ka patiešām visiem paliek mutes vaļā! Kā nav kauna kaut ko tādu darīt! Bet tas ir orientēts uz to “patiesību”, ko grib dzirdēt cilvēki, kas nestrādā garīgo darbu. Tā ir rupja manipulācija ar cilvēku prātiem. Es domāju, ka par tādu raidījumu vajadzētu kaunēties. Man patiešām ir ļoti skumji, ka tā ir Latvijas sabiedriskā televīzija.

“Aizliegtais paņēmiens” šobrīd tiešām izmanto aizliegtus paņēmienus, un viņi nepilda vairs sabiedrības sargsuņa funkcijas, bet ir kaut kādi plēsēji suņi, kas kādam kalpo, iebiedējot un radot sabiedrisko domu, ka visi ir negodīgi. Galu galā izrādās, ka grāmatniecībā strādājošie ir līdzīgi tirgus mafijai.

DDD: Starp citu, sabiedriskā televīzija taču saņem naudu no mūsu, arī no grāmatu izdevēju, nodokļiem.

V.K.: Par mūsu nodokļiem, es domāju, notiek vislielākie noziegumi. Var nemitīgi draudēt pacelt PVN, bet nekas nenotiek, lai apturētu 1,5 miljardu eiro “izgriešanu” caur PVN shēmām. Tā ir arī mūsu samaksātā nauda – mēs maksājam, bet viņi to izrullē savās viltoto izmaksu ķēdēs, naudu vienkārši pievācot. Bet pēc tam staigā apkārt, apmelo un baksta ar pirkstu – re, kur ir tie lielie nemaksātāji, kuru dēļ skolotājiem nav algas!? Notiek nelietīga sasvstarpēja sarīdīšana.

DDD: Principā ir radīta situācija, ka cilvēks domā – neiešu pirkt to grāmatu, ja tā ir tik nepamatoti dārga, neļaušu izdevējam iedzīvoties uz mana rēķina!

V.K.: Jā, ko darīt uzņēmējiem, kā strādāt, ja nepārtraukti tiek radīts iespaids, ka uzņēmēju dēļ citiem nav pienācīgas algas?! Kamēr viena sabiedrības daļa ar aizdomām skatās uz citu, pa vidu var mierīgi saimniekot mafija, nozogot mūsu nodokļu naudu. Tā ir mafiozas valsts pazīme! Ir vienkārši jāraud, apzinoties, ka pat sabiedriskā televīzija iesaistīta tajā melnajā kampaņā.

DDD: Tātad grāmatniekiem ir jābūt modriem un gataviem saņemt jaunus triecienus?

V.K.: Es domāju, ka grāmatnieki jau ir parādījuši savu spēju pretoties – mēs taču esam cīnījušies kā lauvas. Izdevēju apkarošana ir ļoti simptomātiska. Es reizēm domāju, ka tik neloģisku vēršanos pret izdevējiem var izskaidrot tikai ar valsts varas vēlmi visu kontrolēt, likt visiem būt pazemīgiem, nevis brīviem un domājošiem cilvēkiem. Ja būsi paklausīgs, tad kaut ko saņemsi…

DDD: Tas tiešām varētu būt izskaidrojums, jo grāmatniecībā strādā domājoši cilvēki, kuru darbs liek domāt arī citiem.

V.K.: Jā. Un tāpēc izdevēji kaut kā ir jāpieliek pie ķēdes bada maizē – kad uzšauj, tad lai laiza zābakus. Es domāju, ka tā ir tāda dīvaina filozofija. Tā, kas ir šobrīd, nav brīvas tautas un brīvas valsts filozofija.

DDD: Paldies par sarunu!

 

Intervēja Liene Apine

 

Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.21(371) (2016. gada 4.–24. novembris), Nr.22(372) (2016. gada 25. novembris–8. decembris) un Nr.23(373) (2016. gada 9.–22. decembris)