Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija, kuru vada pret latviešu tautu noskaņotās partijas “Saskaņa” deputāts Vitālijs Orlovs, jau maijā saņēma kolektīvo iesniegumu “Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošana”. Tā vietā, lai beidzot izmantotu lielisku, tā sakot, no apakšas radītu iespēju novākt apkaunojošo pieminekli, kur ik gadu 9. maijā kolorado vaboļu krāsas cilvēciņi svin Latvijas okupāciju, komisija vērsās pie Rīgas domes un Ārlietu ministrijas pēc padoma, ko darīt. Ārlietu ministrija tik ļoti nevēlas pildīt savu pienākumu rūpēties par latviešu tautas interesēm, ka izmantoja atklātus melus, lai paglābtu no nojaukšanas latviešus apkaunojošo Pārdaugavas monstru.
Vispirms Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija, bet pēc tam arī Saeimas vairākums bez sirdsapziņas pārmetumiem nobalsoja par iesnieguma “Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošana” noraidīšanu. Diemžēl vēl nav pienācis laiks, lai latviešu tautas vairākums atmaskotu tos deputātus, kuri balso pret latviešu tautas interesēm. Pat tā saucamie lielie plašsaziņas līdzekļi – radio, televīzija un drukātā prese – ziņu par šo Saeimas 8. septembra balsojumu pasniedza kā ikdienišķu un pavisam nenozīmīgu notikumu.
Tā kā laikrakstam “DDD” rūp mūsu tautas liktenis, nolēmām publicēt balsojuma rezultātus, lai ikviens uzzina nodevēju vārdus, kuri balsoja par priekšlikuma nojaukt Uzvaras pieminekli noraidīšanu. Būtībā šie deputāti nobalsoja par Latvijas okupācijas slavināšanu.
Tāpat publicējam Edvīna Šnores un Aleksandra Kiršteina teikto no Saeimas tribīnes. Diemžēl viņu argumenti palika nesadzirdēti – vairums Saeimas deputātu ir imūni pret taisnīgumu un nekaunas rīkoties nodevīgi.
No 8. septembra Saeimas sēdes stenogrammas
Par “atbrīvošanu” jautājiet represētajiem!
Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! 12 tūkstošu cilvēku atbalstītā iniciatīva, kuru Orlova kunga vadītā komisija aicina noraidīt, sastāv, kā jau viņš minēja, no diviem priekšlikumiem.
Pirmkārt, tā paredz uzstādīt pie PSRS okupācijas armiju slavinošā pieminekļa informatīvus plakātus par okupācijas režīma nodarīto postu Latvijai. Un, otrkārt, iniciatīvas autori aicina rast risinājumu Uzvaras laukuma atjaunošanai tā sākotnējā veidolā.
Komisijas sagatavotais lēmuma projekts, par kuru mēs tūlīt balsosim, paredz to visu noraidīt, kā pamatojumu minot, kā jau Orlova kungs teica, Ārlietu ministrijas un Rīgas domes viedokli. Izlasot šos abus viedokļus, mēs redzam, ka tur ir runa tikai par iniciatīvas otro priekšlikumu – par Uzvaras laukuma atjaunošanu. Par pirmo priekšlikumu tur nav neviena vārda, kaut gan Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija lūdza viedokli arī par to. Tātad nedz Rīgas dome, nedz Ārlietu ministrija nav iebildusi pret informatīvu plakātu izvietošanu par okupāciju.
Tad kāpēc mums ierosina to visu noraidīt? Iniciatīva, manuprāt, ir pilnībā atbalstāma, jo PSRS armijas un čekas dēļ tūkstošiem Latvijas pilsoņu tika nogalināti, desmitiem tūkstoši – deportēti. Tas būtu teikts šajos plakātos. Tas ir pats minimums, ko mēs varam darīt šo upuru piemiņas labā. Viņiem, šiem upuriem, nav pat pieklājīga pieminekļa, kā mēs nupat dzirdējām. Bet mums pašā Rīgas centrā ir milzīgs memoriāls okupācijas armijai, un mēs pat baidāmies tur pielikt klāt informāciju par to, ko šī armija mums ir nodarījusi! Tāds iespaids, ka vēl arvien dzīvojam šīs okupācijas armijas varā. Vismaz – savā apziņā.
Attiecībā uz otro punktu – par Uzvaras laukuma atjaunošanu jeb, citiem vārdiem sakot, PSRS pieminekļa aizvākšanu – viedoklis tātad prasīts divām organizācijām: Rīgas domei un Ārlietu ministrijai. Bet ko par to domā represētie? Manuprāt, būtu tikai ētiski, ja Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija pajautātu viedokli arī viņiem – tiem, kurus šī armija “atbrīvoja” (pēdiņās!) un kuri šo “atbrīvošanu” dabūja “izbaudīt” tā kā neviens cits.
Tas, ka Rīgas dome iebilst, – tas, es domāju, te nevienu neizbrīna, viņiem arī Latvijas Okupācijas muzeja pastāvēšana acīmredzami ir grūti panesama.
Savukārt Ārlietu ministrijas norāde uz 1994. gada līgumu ar Krieviju, kurš it kā uzliekot par pienākumu Latvijai uzturēt šo pieminekli, ir visai apšaubāma. Un piemērs ir Polija. Polijai ir līdzīga 1994. gada vienošanās ar Krieviju, taču PSRS monumenti tur tiek demontēti, jo Polijā šo vienošanos interpretē savādāk.
Tas ir politiskās gribas un interpretācijas jautājums, nevis līguma jautājums, jo Saeimas apstiprinātajā līgumā šis piemineklis nav minēts.
Tāpēc es uzskatu, ka Orlova kunga vadītās komisijas lēmuma projekts ir nesagatavots un nepamatots.
Es aicinu balsot “pret”.
Ārlietu ministrija melo
Cienījamā priekšsēdētāja! Godājamie deputāti! Es gribu pateikt, ka tā sauktajā līgumā, kas tika noslēgts un apstiprināts Saeimā 1994. gadā, neiekļāva šo monumentu kā memoriālu.
Es piedalījos Vovera vadītajā Latvijas delegācijā kā Ārlietu komisijas priekšsēdētājs tajā laikā. Krievijas delegāciju vadīja Zotovs. Jā, Krievijas puse ļoti gribēja šo pieminekli, bet vienošanās tika panākta tikai par apbedījumiem. Tātad memoriāls – tas ir tas, kas liecina vai izsaka skumjas par bojāgājušajiem un kritušajiem.
Sakiet, kādā veidā agresīva iebrucēju grupa, kas vicina automātus, jums liecina par kaut kādām skumjām? Šis piemineklis nebija nekāds memoriāls.
Mani izbrīna Ārlietu ministrijas dīvainā rīcība, paziņojot, tas ir, faktiski melojot, ka tas ir 1994. gadā apstiprināts. Es jums izstāstīšu, kā ir patiesībā.
Krievijas vēstniecība vairākas reizes nāca ar priekšlikumu pielikt piemiņas plāksni ar kritušo padomju virsnieku vārdiem, un tad tiešām šis piemineklis būtu kļuvis par memoriālu.
Process bija diezgan ilgstošs. Sākās Purgaiļa laikā… pēc tam, es atceros, arī pie citiem pilsētas domes priekšsēdētājiem kārtējie Krievijas vēstniecības pārstāvji viesojās ar šo priekšlikumu, bet tas neguva atbalstu. Man liekas, arī Andris Ārgalis to noraidīja. Rezultātā šī plāksne netika pielikta.
Ja tiešām šāda plāksne būtu pielikta ar kritušajiem tā saucamajiem Rīgas “atbrīvotājiem” (pēdiņās), tad tas būtu pārvērties par memoriālu.
Ko izdarīja Ārlietu ministrija un ko mēs, pareizāk, lielākā daļa deputātu, nezinām? Divus gadus vēlāk tika nosūtīta slepena vēstule ar atzīmi, ka Ārlietu ministrija piekrīt, ka šis ir memoriāls. Tātad tā vietā, lai Ārlietu ministrija iesniegtu šīs vēstules autorus un sagatavotājus Prokuratūrai par valsts nodevību, mums tiek stāstītas pasakas, ka tas ir līgumā parādījies kā memoriāls. Tātad tas nav nekāds memoriāls − tāpat kā Limbažu laupītāji, kurus tur novāca, tāpat kā tanki Dobelē. Tie nav nekādi memoriāli, tie ir novācami pēc iespējas ātrāk kā okupācijas simboli, kuri ir iedēti ar Maskavas ziņu, lai parādītu, kurš šeit ir saimnieks.
Arī šie 12 199 parakstītāji taču nav nekādi bērni, kas domā, ka laukums tiks atjaunots pilnībā, lai gan tas ir, protams, tādā veidā iesniegts – viens pret vienu. Tātad komisijai būtu jāsāk skatīties, kādā veidā atjaunot šo pieminekli uzvarai pār Bermontu un ko tur var izveidot. Ko var darīt ar šiem monumentiem? Es arī negribu šeit teikt, piemēram, ka Gulbja monuments, kas bija sieviete ar bērnu, ir nojaucams vai nebūtu kaut kur pārliekams uz citu vietu. Jo sākumā nemaz nebija paredzēti šie divi. Tie, kas pētījuši vēsturi, zina, ka tā saucamos atbrīvotājus piekabināja vēlāk. Bet tās ir detaļas. Fakts ir tāds, ka tiek godināta Sarkanā armija, un, kā jau iepriekšējais runātājs teica, tā imitēja, ka ir bijusi antihitleriskās koalīcijas dalībniece. Tātad, ienākot Latvijā kā Hitlera sabiedrotā… Bet ko šī armija darīja pēc kara? Es pateikšu tikai vienu faktu. Tikko Rīgā bija VDK zinātniskās izpētes komisijas konference. Ārkārtīgi interesanti fakti par Latvijas Centrālo padomi, kas taču bija Rietumu sabiedrotā. Pēc kara Sarkanās armijas tribunāls apcietināja visus 77 Latvijā esošos LCP dalībniekus un notiesāja uz 25 gadiem, trijiem piesprieda nāvessodu. Tātad mēs redzam, kas ir Sarkanā armija un kādus pieminekļus mēs šeit slavinām.
Ja mēs nevaram novākt šos brutāli rupjos un primitīvos agresorus, kas vicina automātus, nu tad mans ierosinājums ir uzcelt otrā pusē, lai būtu līdzsvars, pieminekli vācu karavīriem, kas atbrīvoja Rīgu, teiksim, 1941. gadā. Jo, ja nebūtu atbrīvota Rīga, tad latviešu tauta būtu aizgājusi pa to pašu skuju taku, manuprāt, pa kuru karēļi aizgāja padomju sastāvā. Karēļu kādreiz bija vairāk nekā somu iedzīvotāji − skaita ziņā. Viņi ir pazuduši. Mēs zinām, ka pēc 14. jūnija arestiem būtu sekojuši nākamie aresti. Tātad simtiem tūkstoši cilvēku būtu iznīcināti, un latviešu tauta vispār kā tāda nebūtu bijusi. Nu tad uzceļam vienā pusē otru pieminekli un nojaucam pēc tam abus divus.
