Saruna ar nacionālo partizānu vēstures pētnieku Jāni Vasiļevski
Partizāni ir pelnījuši valsts apbalvojumu
DDD: Jūs esat vēstures entuziasts, kuru ļoti interesē nacionālo partizāni. Nesen nācāt klajā ar ierosinājumu piešķirt valsts apbalvojumu vēl dzīvajiem partizāniem, kuri ar ieročiem rokās cīnījās pret padomju okupantiem.
Jānis Vasiļevskis: Jā, mūsu priekšlikums ir izvirzīt nacionālos partizānus apbalvošanai ar Viestura ordeni militārpersonām, tāpēc ka likumā par valsts apbalvojumiem sadaļā par Viestura ordeni ir pants, kurā teikts, ka ar Viestura ordeni apbalvojami arī nacionālās pretošanās kustības dalībnieki[1]. Mēs uzskatām, ka nacionālie partizāni ir pelnījuši tieši militāra rakstura apbalvojumu, jo viņi ir ņēmuši ieroci rokās un gājuši mežā. Nevis Triju zvaigžņu ordeni vai kādu Atzinības krustu, kas, protams, arī būtu labi, bet šajā kontekstā viņiem būtu jāpiešķir Viestura ordenis militārpersonām.
DDD: Kurus cilvēkus jūs domājat izvirzīt šim ordenim – vai ikvienu, kurš darbojās nacionālās pretošanās kustībā?
J.V.: Mums ir ļoti stingra atlase. Šobrīd runa ir par divdesmit pieciem cilvēkiem. Apbalvošanai ir jāizvirza tikai tie (gan vīrieši, gan sievietes), kuri reāli darbojušies partizānu rindās. Ja vīri − tad tie, kuri ir bijuši nacionālo partizānu grupās, reāli dzīvojuši nometnēs, bunkuros un piedalījušies kaujās, tiesāti vai atsevišķos gadījumos arī netiesāti, bet bijuši nacionālo partizānu grupu dalībnieki. Ja tās ir sievietes, tad tikai tās, kuras bijušas nelegālā stāvoklī, nevis dzīvojušas mājās un atbalstījušas ar pārtiku. Tas, protams, arī ir cēls darbs, bet šajā gadījumā apbalvojamas būtu tikai tās sievietes, kuras atradušās ar vīriem bunkuros mežā, tātad bijušas tieši grupā un − galvenais kritērijs – bijušas nelegālā stāvoklī, atrazdamās nacionālo partizānu vidē.
DDD: Kāpēc tieši šobrīd radās šāda doma? Vai iepriekš nav bijuši mēģinājumi izvirzīt nacionālos partizānus valsts apbalvojumam?
J.V.: Acīmredzot ir bijuši kādi mēģinājumi, kas nav vainagojušies ar rezultātiem. Šī doma mums ar Māri Markusu radās tāpēc, ka mēs savā laikā – 1991. gadā – organizējām pirmo nacionālo partizānu saietu Usmā. Un galu galā tuvojas Latvijas simtgade, un, mūsuprāt, kaut kas ar šo valsti nav kārtībā, ja nespējam pienācīgi novērtēt tos cilvēkus, kuri cīnījās par šīs valsts neatkarību.
Ordenis ir LKP pirmajam sekretāram Vagrim, ordeņi ir dažādiem čekas lielākiem vai mazākiem aģentiem. Tiem, kuri karoja Sarkanajā armijā, – tiem ir padomju medaļas un ordeņi; tiem, kuri karoja leģionā, − tiem ir vācu apbalvojumi, bet šie vīri, kurus neviens nemobilizēja, kuri brīvprātīgi izdarīja izvēli un gāja mežā, viņiem bija tikai divas alternatīvas: vai nu viņus nošaus, vai labākajā gadījumā arestēs un sodīs ar gariem gadiem Sibīrijas lēģeros. Tie, kuri brīvprātīgi nolēma iet mežos un ar ieročiem rokās cīnīties par Latvijas brīvību, līdz pat šodienai šai valstij nav varoņi.
Padomju okupācijas sekas
DDD: Kāpēc tā ir − kāpēc mūsu valsts varas pārstāvji neciena brīvības cīnītājus? Nožēlojami, kā valsts vadītāji uzvedās 16. martā, noniecinot leģionārus, bet arī pret nacionālajiem partizāniem attieksme labākajā gadījumā ir vienaldzīga. Kādēļ, jūsuprāt, tā ir?
Jānis Vasiļevskis: Es domāju, sabiedrībā tā saucamā padomju perioda sekas vēl ir tik dziļi iekšā, ka tas vārds, ko par partizāniem rakstīja Jānis Dzintars un viņam līdzīgi pseidovēsturnieki, – bandīts, vēl daudziem sēž iekšā. Ka tikai viņi, partizāni, kādu nepareizo nav nobliezuši pa starpu, ka tikai ordeni neiedod kādam nepelnīti…
DDD: Ka tikai kāds ārzemēs nepabaksta ar pirkstu (?), ka Latvijā atdzimst fašisms…
J.V.: Jā, jā. Un ko teiks Maskava, un ko teiks visa starptautiskā sabiedrība u.tml.
Mums ir jāciena savi varoņi. Viņu vairs nav daudz mūsu vidū – tikai 25, saskaitot kopā vīrus un sievas. Tāpēc ir pēdējais brīdis viņiem parādīt šo godu, lai piedzīvo, ka valsts viņus tomēr atzīst par varoņiem. Tas ir mūsu mērķis, lai viņi to vēl paspēj piedzīvot.
DDD: Ņemot vērā nacionālo partizānu toreizējo cīņu pret padomju okupantiem, kā jums šķiet, vai tiem cilvēkiem pietiks tikai ar šo ordeni? Vai skats, ko viņi šobrīd redz, ir tas, par ko viņi toreiz mežos karoja?
J.V.: Tas ir jāprasa viņiem, bet es domāju, ka viņi ir ļoti vīlušies. Es pietiekami labi pazīstu daudzus mežabrāļus un esmu lepns par to, ka man ir bijusi iespēja ar viņiem saskarties, aprunāties un pierakstīt atmiņu stāstījumus. Es no viņiem esmu daudz ko mācījies – tie ir ļoti stipri cilvēki, garā stipri, kas palikuši nesalauzti. Protams, viņi cerēja uz daudz ko citādu – kā jau mēs visi…
DDD: Jūs nesen piedalījāties radioraidījumā, kuru vadīja Aidis Tomsons. Atceros, ka viņš jums jautāja: kāpēc jāpiešķir ordeņi par karošanu, par cilvēku nogalināšanu?
J.V.: Es atļaušos domāt, ka tas bija tāds žurnālistu triks – apzināti uzdot provokatīvu jautājumu.
DDD: …labākajā gadījumā tā arī bija.
J.V.: Tad es arī paskaidroju, ka tas ir partizānu karš, tas nav pozicionālais karš, kad vieni zina, kur ir otri, ierakumi ir saprotami – un viens uz otru bliež. Tas bija partizānu karš, kura metodes ir stipri atšķirīgas. Ir uzbrukumi no slēpņiem, no aizmugures ar mērķi likvidēt ne tikai čekistus, bet arī viņu pakalpiņus.
Latvijā ir piemineklis nacionālajiem partizāniem, kur ir teksts, ka šie partizāni cīnījās pret padomju okupācijas varu un vietējiem pakalpiņiem. Konkrēti, bija tāds partorgs ar uzvārdu Biedriņš – un biedrs Biedriņš tika likvidēts par to, ka viņš sadarbojās ar represīvajām struktūrām, visādā veidā tieši vācot ziņas par partizāniem un viņu atbalstītājiem. Apmēram jau zināja, kur ir mežā kādam kādi radinieki, un tad tās mājas vaktēja. Un, ja pieķēra kādu partizānu, viņu ņēma ciet. Biedrs Biedriņš šajā laukā aktīvi darbojās, tādēļ Kalnozola-Daugavieša grupas vīri Strazdē nolēma, ka pietiek – biedrs Biedriņš ir jālikvidē, lai vēl kādi neiekristu.
DDD: Tieši pateicoties partizānu 12 gadus garajai bruņotajai cīņai pret padomju okupantiem, šodien varam teikt, ka Latvija pretojās PSRS vardarbīgajai okupācijai.
J.V.: Tieši tā. Viņi ir tie, kuri saglabāja pretošanās garu. Mēs nevaram runāt par ļoti lielām uzvarām, taču pats galvenais, ka ir bijusi šī bruņotā pretošanās. Cilvēki lauku mājās zināja, ka mežā ir vīri, kuri, ja kas, var arī patramdīt tos pārāk aktīvos okupantu pakalpiņus. Partizānu pretošanās gars ir tieši tas galvenais, kas no Brīvības cīņām caur Otro pasaules karu, caur leģionāriem, caur nacionālajiem partizāniem šo pretošanās dzirksti atnesa līdz mūsdienām.
DDD: Savā laikā Vaira Vīķe-Freiberga ļoti aizrautīgi gribēja ieviest tikai vienu datumu – 11. novembri – kā visu Latvijas karavīru piemiņas dienu, izslēdzot, piemēram, 16. martu. Kā jūs to vērtējat?
J.V.: Politiķiem ir savi argumenti – es tos vērtēt negribu. Jāzina, kāda viņai bija motivācija. Es diemžēl to nezinu, tāpēc arī nekā neteikšu šai sakarā. Jebkurai darbībai jābūt kādai motivācijai.
DDD: No malas skatoties, jūs redzat kādu loģisku pamatojumu šādai rīcībai?
J.V.: Nē. Protams, nevienam nevar traucēt 16. marts – nevienam, kurš saprot, kāpēc šis 16. marts vispār ir. Starp citu, liela daļa leģionāru kļuva par nacionālajiem partizāniem – sevišķi Kurzemē. Sākotnēji 1945. gada vasarā Kurzemes mežos sagāja aptuveni četri tūkstoši. Protams, leģionāri bija liels pienesums nacionālo partizānu grupām ar savu kauju pieredzi.
DDD: Vai, jūsuprāt, iecere apbalvot vēl dzīvos nacionālos partizānus īstenosies, vai tomēr sagaidāt pretestību?
J.V.: Mēs jau negribam tikai iedot šo nacionālo partizānu dzīves aprakstus un biogrāfijas. Esam sagatavojuši arī ieteikumu vēstuli, kuru aicinām parakstīt vairākus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, tādējādi parādot, ka ideju apbalvot nacionālos partizānus ar Viestura ordeni atbalsta dažādu dzīves jomu pārstāvji. Mēģinot uzrunāt dažādus cilvēkus, esmu dzirdējis arī dažādus viedokļus. Tas parāda mūsu sabiedrības raibo spektru.
Lielākā daļa atzinīgi vērtē mūsu priekšlikumu un piekrīt, ka partizāni ir to pelnījuši, bet ir arī daļa tādu, kuri iesaka no vēl dzīvajiem divdesmit pieciem nacionālajiem partizāniem atlasīt piecus līdz septiņus labākos. Un tad es tam cilvēkam prasu: piedodiet, kādi tad būtu šie labākuma kritēriji? Kā tad vērtēsim – kurš vairāk šāviņu izšāvis, kurš vairāk čekistu ir likvidējis vai kā? Vienam varbūt pusgads mežā ir spilgtāks nekā citam trīs gadi. Tas viss ir ļoti individuāli. Manās acīs, viņi visi ir vienādi – jau ar to vien, ka viņi mežā gāja ar ieroci rokās. Es nespēju atrast kritērijus, kā izvērtēt, kurš no viņiem ir vairāk labs, kurš mazāk.
DDD: Laikam vissvarīgākā ir nacionālo partizānu motivācija – cīņa pret padomju okupantiem!
J.V.: Jā. Un cilvēks bija gatavs cīnīties un pat mirt, viņš bija izdarījis šo izvēli – un pietiek. Neviens viņu nespieda.
