Savā mīļotajā Dzimtenē atkal viesojas leģendārā, pasaulē pazīstamā latviešu dejotāja, indiešu un sakrālās dejas skolotāja un horeogrāfe Vija Vētra. Viņa ir dzimusi Latvijā 1923. gadā un kara laikā devusies bēgļu gaitās, tagad vairāk nekā 50 gadus dzīvo svešumā – ASV. Tomēr kopš 1990. gada Vija Vētra ik gadu dodas uz Latviju, lai pabūtu savās īstajās dvēseles mājās un pasniegtu deju meistarklases un koncertus, apburot un aizraujot ar sev piemītošo šarmu un enerģiju. Viņa ir studējusi Vīnes Mūzikas akadēmijas un konservatorijas deju nodaļā, apguvusi indiešu klasiskās dejas Indijā, spāņu flamenko – Spānijā un moderno skatuves deju – Vīnē un Amerikā. Ar koncertiem viņa ir apceļojusi piecus kontinentus, kā arī vadījusi savas deju grupas, studijas un meistarklases. 1999. gadā V. Vētra saņēma Latvijas valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.
Sarunā Vija Vētra atzīst, ka viņai rūp latviešu valsts un tautas nākotne.
Saruna ar indiešu un sakrālās dejas skolotāju, dejotāju Viju Vētru
Viss ir dzīvs un vienots
DDD: Šķiet, deja ir pazīstama kopš cilvēces pirmsākumiem. Ko tā nozīmē un simbolizē?
Vija Vētra: Kustība un deja ir pašas Mūžības simbols. Deja ir kustība – viss dzīvais taču kustas. Pat akmens ir dzīvs – tā kristāli veidojas un kustas. Un arī stādam ir sava deja – tas tiecas pēc gaismas, pēc saules. Nereti var redzēt, kā pilsētā starp lieliem akmeņiem mazs mazītiņš stādiņš ar visu dzīvības spēku tiecas uz augšu, lai ziedētu. Tā ir viņa deja – dzīvības deja. Mēs visi esam atbildīgi par mūsu dzīvības deju. Esam paši savas dzīves horeogrāfi – veidojam savu dzīves deju.
DDD: Vai dejai ir mērķis?
V.V.: Noteikti! Dejas mērķis ir dzīves un dzīvības izteiksme. Mēs atrodamies aplī, kam ir tikai viens centrs, un mēs ejam uz šo Centru. To tulkojam, kā katrs izprotam, un ceļš uz Centru ir dažāds. Arī zinātne jau tagad daudz ko atrod – arī to, ka mēs visi nākam no viena un tā paša Avota. To var nosaukt dažādi – par Dievu… lai gan Dieva vārds ir novārtīts, Dieva vārdā iet karot un sist cits citu… Dievs taču to negrib! Man patīk, kā amerikāņu indiāņi saka – Lielais Gars. No zinātnes mēs uzzinām, ka Visums ir vienota vibrācija, un mēs esam daļa no tā – mēs vibrējam līdzi. Tas ir ļoti interesanti. Mēs vibrējam divsimt septiņdesmit triljonu reižu sekundē. Zinātne sāk izzināt daudzas interesantas lietas. Ir taču noskaidrots, ka nav tikai viena galaktika, bet tās ir neskaitāmas, un Visums plešas aizvien tālāk – kur tad ir gals?
Mēs esam virzīti uz to, ka tas, kas sācies, reiz arī beigsies. Tāda ir arī mūsu dzīve, un viss ir pareizi. Arī stādiņš uzplaukst, uzzied un nomirst. Esam pieraduši tā domāt. Bet, ja Visums izplešas, tad gala taču nav.
DDD: Vai atzīstat reinkarnāciju?
V.V.: Jā, pilnībā. Būtu briesmīgi, ja cilvēkam būtu tikai viens mūžs.
DDD: Bezjēdzīgi?
V.V.: Protams. Ko gan mēs varam iemācīties tikai vienā mazajā mūžiņā, kas mums tagad ir?! Mēs te nākam skoloties, un mūsu uzdevums ir garīgi pilnveidoties. Parasti saku – mēs esam garīgas būtnes, kas mācās, attīstās un, kad ķermenis nolietojas kā katra lieta, tad aizejam. Pēc kāda laika atkal nākam atpakaļ un mācāmies tālāk.
No visām reliģijām man tuvākais ir budisms – Buda ir Skolotājs. Budisms māca būt garīgi sakārtotam, apskaidrotam, ar visu savu esmi izglītot sevi. Buda skolo cilvēci, māca cilvēkam būt atbildīgam par visu cilvēci.
Mēs katrs ietekmējam apkārtni
DDD: Ja jau viss ir mērķtiecīgs un mēs piedzimstam, lai garīgi pilnveidotos, tad arī katrs latvietis šeit nav nokļuvis nejauši?
Vija Vētra: Nekas nav nejaušs. Tieši tā. Tāpēc mums ir garīgi jāpilnveidojas, jāpiestrādā, lai varētu uzlabot sevi un apkārtni, kurā mītam. Mēs katrs ietekmējam arī savu apkārtni – ģimeni, valsti, pasauli… Tāpat kā akmentiņš, iesviests dīķī, raida viļņus visapkārt. Tāpēc ir ļoti svarīgi pie sevis piestrādāt, jo mūsu uzdevums šajā dzīvē ir pacelties augstākā līmenī.
DDD: Viens no katra latvieša galvenajiem uzdevumiem ir cīņa par taisnīgumu, ja redzam, ka ar mūsu tautu un valsti notiek liela netaisnība.
V.V.: Jā, tā ir daļa no mūsu misijas. Tāpēc ir jābūt drosmīgam, pašapzinīgam, patriotiskam, lai to izcīnītu. Tikai tā var ietekmēt valstī notiekošo. Katra individuālā attīstība iespaido visu apkārtni un visu esību. Tā ir lieta, ko latvietim būtu jāsaprot – stipri piestrādāt pie sevis, lai ietekmētu valsts virzību. Un tas ir jāsāk jau kopš bērnības – skolās un ģimenēs. Dzimtenes mīlestība, ko sauc arī par patriotismu, ir jāiedēsta bērnos un jauniešos. Mīlestība ir arī atbildība. Tā nav nekāda spēle, bet ļoti nopietna dzīves īstenība. Bet tas ir jāatzīst, jāsaprot, un pie tā ir jāpiestrādā, lai ne tikai pašam, bet visiem pārējiem no šī patriotisma būtu labums. Tas ir ļoti svarīgi.
DDD: Jūs dzīvojat Amerikā un katru gadu braucat uz Latviju. Vai jūtaties šeit kā latviešu valstī?
V.V.: Te ir mana Dzimtene, bet mani skumdina, ka šajos 25 gados, kopš Latvija ir neatkarīga, nekas nav gājis uz priekšu – trūkst progresa. Latvija ir zaudējusi tūkstošiem cilvēku, kuri ārzemēs strādā pavisam vienkāršus darbiņus – tikai tāpēc, ka viņiem par to maksā vairāk. Latvijas valdībai taču ir jānostāda saimniecība tā, lai šeit varētu ražot – cilvēkiem būtu darbs un nevajadzētu skriet projām svešumā. Ir ļoti bēdīgi, ka pa šiem gadiem nekas progresīvs šai ziņā nav noticis. Cik dzirdu, tad politiķi ir ieinteresēti tikai bāzt naudu savās ķešās. Protams, ir izņēmumi, kuri cīnās pret šīm nelietībām. Bet ideālistiem ir ļoti grūti šādā gaisotnē.
Jā, valda savtīgas intereses. Tagad pasaule ir vairāk sasaistīta nekā agrāk, un šīs lietas visur notiek globāli. No citurienes atnācis sliktais, kas agrāk pie mums nav bijis. Bet galvenais, ka mūsu valstī ir pretspēki, kuri Latvijas labā nestrādā.
DDD: Jūs domājat okupācijas sekas – milzīgo daudzumu okupācijas laikā iebraukušo imigrantu?
V.V.: Tieši tā – okupācijas laika cilvēki joprojām ir šeit! Mēs pieļāvām lielu kļūdu. Kad atguvām neatkarību, vajadzēja rīkoties drosmīgāk un tiem, kuri okupācijas laikā šeit ir iebraukuši, likt atstāt mūsu valsti. Lai brauc atpakaļ uz savu dzimteni! Bet tagad laikam ir par vēlu.
DDD: Par vēlu nav – mums joprojām ir tiesības uz deokupāciju un dekolonizāciju, un šis process ir jāveic, lai saglabātu mūsu tautu un valsti.
V.V.: Tagad tas saceltu lielu vētru – visa Eiropa satrakotos un nosauktu to par nehumānu rīcību…
DDD: Viņi atgrieztos savā etniskajā dzimtenē, un tur nav nekā nehumāna. Tieši pretēji – nehumāni ir likt latviešiem sadzīvot ar okupantiem, kuri nicina un nīst mūsu tautu.
V.V.: Jā, tā tas būtu. Latviešiem būtu jābūt galvenajiem noteicējiem pār savu valsti.
Kāpēc latvieši cīnās cits pret citu?
Vija Vētra: Man patiešām ir kauns Amerikā stāstīt, ka Latvijas galvaspilsētas mērs ir krievs, nevis latvietis. Ko tad lai viņi domā par Latviju un latviešiem? Ārprāts ir arī daudzās partijas, kurās latvieši politiski šķeļas. Ja krievu partijas apvienojas, tad kāpēc mēs nevaram vienoties?
Protams, latvietis ir viensētnieks, kurš pieradis par savu saimniecību gādāt, bet Krievijā viņi ņemas pa savām sādžām. Ir ko pamācīties no krieva. Mūsu cilvēki, var teikt, ir tādi mazi ķēniņi savā valstībā. No vienas puses tas ir labi, bet no otras – ne tik labi, jo katrs ar saviem uzskatiem veicina šķelšanos. Tāpēc domāju, ka šobrīd latviešiem vajadzētu atjēgties un palikt kaut vai pie divām partijām, kā tas ir Amerikā – demokrāti un republikāņi. Man ir dubultā pavalstniecība un ir jāvēl šeit un tur. Bet Latvijā vēlēšanās man noliek priekšā 15 partijas – tiec nu gudrs. Katrs jau kaut ko sola, bet zinām, kā ir ar tiem solījumiem. Smejos, ka man vajadzētu nodibināt savu partiju – “Vijas Vētrainā partija” ar saukli “Latvieši, apvienojieties vienā partijā, ja jums rūp jūsu tautiešu un valsts labklājība!”.
Pret tādu pretspēku, kāds ir Latvijā, jāstāv ar taisnām mugurām. Bet nē – latvieši cīnās cits pret citu, dzenas pēc sava labuma, un ideālisti ir retums. Mūsu valsts situācija ir ļoti nopietna.
Pirms kara mēs ziedējām. Latvija – tā bija ziedoša valsts, kad es biju bērns. Esmu tikai piecus gadus jaunāka par Latviju un zinu, kāda dzīve bija Kārļa Ulmaņa laikā. Latvijai bija saimnieks, mūsu valsts ražoja, eksportēja.
DDD: Vai esat domājusi, kas ir noticis šobrīd?
V.V.: Numur viens – tās ir nenovērstās okupācijas sekas. Tas ir galvenais iemesls.
Vajadzīgs veselīgs patriotisms
Vija Vētra: Katru gadu braucot uz Latviju, esmu ievērojusi, ka problēma nav tikai tā, ka šeit dzīvo sveštautieši, bet okupācijas laika mentalitāte ir pārveidojusi cilvēku domāšanu. Domāju, ka latviešu garīgā nostāja ir iedragāta no tiem laikiem. Varbūt tāpēc arī cilvēkos nav nekādas iniciatīvas kaut ko pozitīvu darīt, un latvieši nav pārliecināti, ka var kaut ko paveikt.
DDD: Ka var būt saimnieki un rīkoties kā saimnieki, likvidējot okupācijas sekas?
V.V.: Jā. Trūkst pašapziņas. Okupācijas gados cilvēki nedrīkstēja pat neatkarīgi domāt, nemaz jau nerunājot par darbiem, jo bija nobijušies, ka neizved uz Sibīriju. Taču… man ir nācies satikt jauniešus, kuri tā īsti pat nezina, kas toreiz notika – vecāki neko nav stāstījuši! Un rezultātā jauniešu vidū ir liela neziņa. Patiesajai vēsturei, nevis tai, ko sludina mūsu ienaidnieki, ir jābūt mūsu izglītības sastāvdaļai. Tas ir ļoti svarīgi – mums Latvijā ir jāaudzina patriotisms. Ja tā nebūs, tad nebūs nekā. Ar to es domāju veselīgu patriotismu, nevis fanātismu, kas noved uz negatīva ceļa.
Lai atjaunotu Latviju, latviešiem ir vajadzīgs veselīgs patriotisms, trūkst cilvēku, kas iestājas par savu valsti un savu tautu. Patriotisma trūkums izpaužas pat tajā, ka latvieši pārdod Latvijas zemi ārzemniekiem. Ja tas tā turpināsies, tad pienāks brīdis, kad latviešiem zem kājām vairs nebūs savas zemes.
DDD: Tā palestīnieši pazaudēja savu zemi…
V.V.: Jā. To pārdod pat ienaidniekam! Šī ir ļoti nopietna problēma, par kuru ir jāpadomā – jāizstrādā likumi, kas aizsargātu savu zemi un izbeigtu tās pārdošanu. Zeme ir zeme, un, kamēr tev ir zeme, ir arī piederība tai. Ja tās nav, kam tad tu piederēsi? Neviens nekur par tevi nerūpēsies – ja tev nebūs pašam savas zemītes zem kājām, tu būsi svešinieks it visur. Ir ļoti svarīgi par to padomāt! Lai izķepurotos no šīs situācijas, latviešiem aktīvi kaut kas jāsāk darīt – un drīz. Nevar vēl 20 gadus gaidīt, kamēr kaut kas brīnumains notiks. Nekas nenotiks, ja nedarīs.
DDD: Šķiet, problēma ir tā, ka katrs skatās uz otru – ko darīs otrs?!
V.V.: Tur jau tā nelaime. Latviešiem ir jāsadodas rokās.
Par savām saknēm ir ļoti jādomā
DDD: Jūs pieminējāt ideālismu. Ko tautai, jūsuprāt, nozīmē ideālisms?
Vija Vētra: No tautas viedokļa skatoties, ideālisms būtu šis pats patriotisms, ko jau minēju, – iestāties par savu zemi, to aizstāvēt, gādāt par tās uzplaukumu. Tātad aktīvi iesaistīties un nestāvēt malā, gaidot, kad cits kāds no ārpuses kaut ko izdarīs manā vietā. Tas nenotiks – neviens neko nedarīs, ja nedarīsi pats. Tā ir apziņa un atbildība. Un ja katram šīs lietas būtu – apziņa un atbildība par šo jauko Tēvzemīti –, tad viss būtu kartībā un Latvija zeltu. Garīgajā nozīmē katram pie sevis ir jāpiestrādā. To visu bērniem skolās jau no mazotnes vajadzētu mācīt.
DDD: Nevis vispirms par savu vēderu, bet par kopējo labumu?
V.V.: Jā, par kopējo labumu. Tas ir vienīgais ceļš, lai radikāli kaut ko mainītu. Gaidīt, ka nāks kāda palīdzība no citurienes bez mūsu pašu darba? Aizmirstam – tas nenotiks. Nevienam nav nekādu interešu kādai citai valstij palīdzēt – katrs domā par sevi. Tātad arī mums ir jādomā pašiem par sevi. Protams, labā nozīmē.
DDD: Vai mums ir jāpierāda, ka esam pelnījuši savu valsti?
V.V.: Mēs esam to pelnījuši. Latvieša cilvēks ir apdāvināts un labs strādātājs. Viņam ir garīgas dāvanas, fiziskas dāvanas, talanti. Kā, piemēram, Ņujorkas Metropolitēna operā ir četri dziedātāji un diriģents no mūsu mazās Latvijas. Ar ļoti lielu lepnumu es to stāstu amerikāņiem. Lielai valstij ir liela izvēle – nav jābrīnās, ka tur ir daudz talantu. Kā jau teicu – esam ļoti talantīga un darbīga tauta, ko vajadzētu spēcināt.
DDD: Tas, ko jūs sakāt, katrai tautai būtu pats par sevi saprotams – apzināties sevi un lepoties ar saviem talantiem. Bet latviešiem ir nospiesta pašapziņa, un tas lielā mērā parādās arī patriotisma trūkumā – zūd vēlme rūpēties par savas valsts un tautas nākotni.
V.V.: Es domāju, ka tur latvietis ir pats vainojams. Un cēlonis, kā jau teicu, ir ilgais okupācijas laiks, kurš atstāja iespaidu uz cilvēku domāšanu, uz pašapziņu. Nospiestībā un beztiesīgumā cilvēks nevar būt brīvs – viņš ir garīgi iedragāts. Okupācijā dzima vairākas paaudzes, un šis laiks atstāja latviešos indi, kas diemžēl joprojām iedarbojas. Tikai retais ir pacēlies tam visam pāri. Bet tur vajadzīgs stiprs raksturs, pārliecība par savu darbu un uzticība ideāliem.
DDD: Latvieša pašapziņu grauj arī tas, ka mūsu zeme vēl joprojām ir ļoti krieviska, bet valsts vadītāji šo problēmu nerisina. Daudzi latvieši izjūt bezspēcību kaut ko mainīt. Taču valsts politikai vajadzētu modināt latviešu tautu cīņai ar šīm okupācijas paliekām.
V.V.: Bez šaubām. Augšās, kas visu nosaka, ir jānotiek lielām pārmaiņām. Tur tautas labā, cik saprotu, nestrādā – kā mūris tautas labumam priekšā. Tā kā daudzi politiķi pieder pie okupācijas cilvēkiem, viņi strādā nevis Latvijas, bet pat citas valsts labā.
Bet mums ir jāsakoncentrējas, jāsavāc viss spēks un pašpārliecība, kas mūsos ir, lai dotu prettriecienu. Un tas, protams, nav viegli, jo apstākļi nav mums par labu. Tomēr tas ir vienīgais, ko varam – viss ir mūsu pašu rokās. Tas ir jāsaprot ikvienam latvietim, kam rūp savas valsts nākotne. Arī bērniem ir jāpastāsta, kāda mūsu valsts bija un kādai tai vajadzētu būt, tātad jāieaudzina veselīgs patriotisms. Ja to bērnos neaudzināsim, nekā laba arī nebūs – neviens neko no gaisa nedos.
Par savām saknēm ir ļoti jādomā. Citur nekur tādas Latvijas nav – mums tā ir tikai viena. Ja mēs par to nerūpēsimies, tad nebūs nekā šajā dzīvē. Mēs varam dauzīties pa visu pasauli, bet nekur nebūsim mājās. Es jau arī kā bēgle un vēlāk saistībā ar darbu izbraukāju visu pasauli, bet esmu atgriezusies, jo man ir vajadzība izjust saikni ar savu dzimteni, kura man ir vienīgā. Šeit ir sirsnīgi cilvēki, kuri saprot, ko runāju, – ar amerikāņiem man nav nekā kopīga, lai gan savā mūžā esmu tur visilgāk nodzīvojusi.
Es iekaistu!
DDD: Kara laikā jūs bijāt bēgle. Šobrīd Eiropu apdraud milzīgs imigrantu pūlis, kurš nepārtraukti plūst no Āfrikas. Kāda ir jūsu attieksme pret šo parādību?
Vija Vētra: Man ir dusmas, ka mūsu valdība neturas pretim tā, kā vajadzētu! Ja man pārmet, ka arī es biju bēgle, tad saku: “Jā, biju gan, bet to nevar salīdzināt!” Es biju Eiropas bēgle Eiropā, un, kad es un citi tādi paši aizbraucu uz Austrāliju, mēs devāmies ar darba līgumu uz diviem gadiem – man hospitālī bija jānes podi.
DDD: Nekādus pabalstus neviens nedeva?
V.V.: Protams, ne. Mēs uzreiz tikām ielikti darbos uz diviem gadiem. Pavisam nepiemērotos darbos – biju dejotāja, horeogrāfe, profesionāla māksliniece, bet nesu podus. Bija ļoti grūti. Turklāt, dodoties uz Austrāliju, mēs – bēgļi no Eiropas – aizvedām tur kultūru. Kad 1948. gadā uz turieni aizbraucu, Austrālija bija kā simts gadus atpalikusi kovboju zeme. Viņiem nebija nekādas kultūras, nekādas manieres. Tā taču agrāk bija noziedznieku kolonija. Mēs ievedām Austrālijā kultūru, un tagad tā ir vēlama zeme.
DDD: Varbūt Āfrikas bēgļi arī atved kultūru uz Eiropu?
V.V.: Kādu kultūru viņi var atvest? Nu, sakiet, kādu?
DDD: Es to nevaru pateikt.
V.V.: Nu, lūk, jūs nevarat. Pārsvarā bēgļi, kurus redzam reportāžās, ir neizglītoti – tur nav nekā cerīga… Izskatās, ka izglītotu cilvēku starp viņiem nav, izņemot varbūt dažus. Ļoti daudzi nemaz nav skoloti – saprotiet, viņi vispār nav gājuši skolā! Kā viņi latviešu valodu iemācīsies, ja nav iemācījušies mācīties?!
Pašlaik notiek kaut kas līdzīgs tam, kā kādreiz mongoļi ienāca Eiropā. Es domāju, ja cilvēki mīl savu zemi, tad viņiem drīzāk būtu tā jāaizstāv, nevis jāpamet. Ja viņi skrien projām, tad ar to apliecina, ka nejūt nekādu atbildību par Dzimteni. Zināms, ka sievietes un bērni kara laikā ir jāpasargā, bet vīrieši cīnās. Taču no šīm bēgļu straumēm ir redzams, ka pat jaunie vīrieši nemaz necīnās, bet meklē sev labumu pasaulē. Un viņi tagad gaida, kad dos naudu, mājas un citus labumus. Kur viņi ņēmuši to lielo naudu, ko samaksāt, lai tiktu uz Eiropu, – tas nav skaidrs. Šādi iefiltrējas arī teroristi, un tas ir bīstami.
Vācija jau ļoti cieš no šiem ienācējiem. Eiropa viņiem došot naudu (būs noteikti vairāk nekā mūsu nabaga pensionāriem, tas ir skaidrs), bet tas nebūs visu laiku, un viņiem vajadzēs arī strādāt. Tomēr nekādi labie strādnieki viņi nebūs – gaidīs, lai tikai dod naudiņu un labus dzīves apstākļus. Bet, ja viņiem kaut kas nepatīk, sākas zādzības, laupīšanas, izvarošanas, pat slepkavības. Tas viss jau notika Ķelnē. Tā nav fantāzija, bet īstenība. Tātad ir jāsecina, kas no šādas situācijas var iznākt. Un tas ir ļoti bīstami. Turklāt viņiem ir ļoti lielas ģimenes, daudz radu – viņi vairojas ātrā tempā. Tāpēc skaits, ko uzņem šobrīd, drīz dubultosies, trīskāršosies, četrkāršosies… Tad viņi būvēs savas mošejas, sāksies vietējo reakcija – un valstī tiešām radīsies nemieri.
Arī Latvijai šo “bēgļu” ielaišana nozīmētu uzbrukumus, ja cerēto labklājību viņi nesaņems… Mēs taču redzam, kas notiek citur, vai mūsu zemē būs kas cits?! Nē, tie paši cilvēki vien viņi ir! Un, ja viņi ieplūst šajā mūsu mazajā zemītē, kur jau tā zaudējam savus cilvēkus, jo nav darba, ko tad viņi te darīs?
DDD: Turklāt vieni imigranti jau ir iekšā.
V.V.: Jā, mūsu ienaidnieki jau ir priekšā. Cik tad vēl papildus ienaidniekus gribam? Esam zaudējuši jau lielu tautas daļu, kuriem savā zemē nav darba. Es pat nevaru atļauties dzīvot savā Dzimtenē – man neviens te nedod ne māju, ne dzīvokli, ne naudu iztikai. Tad, ko dosim šiem “bēgļiem”? Man, kas te dzimusi un augusi, nedod, bet viņiem dos. Pašu cilvēkiem neko, bet kaut kādam sīrietim gan. Kur ir taisnība? Tas ir neloģiski.
Tāpēc es domāju, ka Latvijai ir jācīnās pret bēgļu masu uzņemšanu. Ja nu ir kāda ģimene, kas neuzvedas kā mūsu krievi, bet pielāgojas, cenšas strādāt un ciena mūsu tautu un tikumus, tad varbūt var izdarīt izņēmumu. Bet tas jau būtu mazos daudzumos. Taču lielu invāziju Latvija neizturēs.
Es iekaistu, bet nekādi nevaru pieņemt, ka Latviju piespiež uzņemt tādas cilvēku masas ar pilnīgi svešu domāšanu, ar citiem tikumiem un paražām – pilnīgi nepiederošus Latvijai. Un kur nu vēl klimats, kas tik un tā viņiem nepatiks! Ar varītēm te atvest svešiniekus un tūlīt uz pieprasījumu visu dot – tas ir vienkārši absurds un liela netaisnība pret pašu cilvēkiem. Ja tas tiks pieļauts, neko labu neparedzu. Mūsu valdībai ir jāturas pretī, cik vien iespējams, lai neienāktu šīs masas šai valstiņā. Mēs to vienkārši nedrīkstam pieļaut, jo esam atbildīgi par pašu cilvēkiem, par savu tautu un valsti. Te jau ir viena sveša masa, kura mūs nospiež!
DDD: Tā, kura 9. maijā iet pie sava pieminekļa…
V.V.: Es iebraucu tieši tajā dienā un zinu, kas tur notiek – pat pilsētas mērs tur piedalās ar visām zīmotnēm pie krūts.
DDD: Ko jūs novēlētu latviešiem?
V.V.: Pārdomāt un izdarīt secinājums no visa tā, par ko runājām. Lai latviešos mostas veselīgs patriotisms, savas tautas un Dzimtenes mīlestība un aktīva darbība tās labā. Tikai tad viss sakārtosies. Katram ir jāpiestrādā pie sevis, lai arī viņa apkārtne sakārtotos. Tas ir ļoti vajadzīgs, un tieši to vēlu latviešiem.
DDD: Paldies par sarunu!
Intervēja Līga Muzikante
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.13(363) un Nr.14(362)