Uzdodot šādu jautājumu, piedāvājam lasītājiem ieskatu intervijā ar ukraiņu brīvprātīgo cīnītāju, kustības “SOS armija” aktīvistu Juriju Kasjanovu. Šo sarunu ir sagatavojusi Gaļina Plačinda, un tās pirmā publikācija ir bijusi Ukrainas interneta izdevumā “Mir” (http://iamir.info/).
Kaut arī netieši, tomēr Maidans un tam sekojošais karš skar arī mūs – latviešus. Notiekošais Ukrainā liek reālāk novērtēt stāvokli mūsu valstī – izkurtējušās, pērkamās valsts varas, oligarhu ietekmes un Krievijas piektās kolonnas klātesamības bīstamību. Ukraiņu uzvaras un zaudējumi ļauj mācīties, saskatīt problēmas un meklēt risinājumus, kas atbilstu latviešu tautas interesēm.
Mēs esam uz revolucionāru pārmaiņu sliekšņa
Mēs satikāmies ar Juriju Kasjanovu konstruktoru birojā, kura entuziasti montē kopā izlūku bezpilotniekus Antiterorisma Operācijai (ATO). Bezpilota izlūkošana – tā šodien ir Kasjanova brīvprātīgās darbības pamatvirziens.
Mūsu sarunu es piedāvāju Jurijam sadalīt divās daļās pēc Tolstoja motīviem – par karu un par mieru. Jo mūsu valsts [Ukraina] – kā pasniedz mūsu “līderi” – atrodas kaut kur pa vidu. Bet mums tik un tā būs jātiek skaidrībā. Tāpēc ka “ne miera, ne kara” stāvoklī, kā saka Kasjanovs, dzīvot tālāk nav iespējams.
Saruna ar ukraiņu brīvprātīgo cīnītāju, kustības “SOS armija” aktīvistu Juriju 
Kasjanovu
1.daļa. Miers
Maidans zaudēts – kāpēc?
Gaļina Plačinda: Savā nesenajā “Facebook” tekstā jūs ierakstījāt ļoti skumjus vārdus par to, ka Maidans ir zaudēts. Un kā atbildi saņēmāt lērumu sašutuma pilnus komentārus. Tātad, jūsuprāt, Maidans ir zaudējis?
Jurijs Kasjanovs: Maidans ir zaudējis, tāpēc ka cilvēku cerības neattaisnojās. Bet arī uzvarēt tas nevarēja. Ja tas būtu uzvarējis – tā būtu fantastika. Maidans – tas ir emocionāls ļaužu jūtu uzplūdums, kas īstenojās tādējādi, ka mēs nosūtījām uz Rostovu vienu diktatūru, bet tās vietā saņēmām citu. Radikālas pārmaiņas nenotika. Nedz ekonomikā, nedz politikā, nedz arī sabiedriskajā dzīvē. Sabiedrība kā iepriekš spēlē minimālu lomu valstiskajā veidošanā. Kā iepriekš mūs pārvalda oligarhiski grupējumi. Un tagad šie grupējumi, pirmkārt, “izklakarē” tautas īpašumu (to, kas vēl palicis un to, ko dod rietumu donori) un, otrkārt, karo savā starpā, dala varu. Tas ir – nodarbojas ar to, ar ko viņi arī nodarbojās visus neatkarības gadus.
G.P.: Jūs taču esat saprātīgs cilvēks. Vai patiešām jūs uzskatāt, ka Maidans varētu atrisināt visus uzdevumus, kas nostājušies mūsu sabiedrības priekšā?
J.K. Nē, protams. Bet Maidana zaudējums slēpjas tajā, ka, atbrīvojoties no viena Janukoviča, tas saņēma citu Janukoviču un vēl piedevām daudzus mazus janukovičiņus. Precīzāk, viņi nekur neizzuda. Vienkārši aizgāja viena fizionomija, un parādījās daudzas citas.
G.P.: Kāpēc tas notika?
J.K.: Jo nebija Maidana līderu. Nebija Maidana principu. Un nebija Maidana plāna. Maidans zaudēja emocionāli – cilvēku cerību ziņā… Pēc tā nenotika kardinālas pārmaiņas. Bet tagad notiek spēcīgs kritiens atpakaļ. Tajā pašā pagātnē, no kuras mēs vēlējāmies atbrīvoties. Maidana zaudējumu vajadzētu atzīt tāpēc, lai varētu izdarīt pareizus secinājumus un turpināt cīnīties.
G.P.: Kādus tieši secinājumus?
J.K.: Bez redzama organizēta cilvēku spēka, bez redzamiem īstiem, nevis butaforiskiem līderiem, bez redzamiem izstrādātiem principiem, pie kuriem vajadzētu pieturēties nākotnes valsts valdībai, bez redzama konkrēta plāna – tālākas pārmaiņas valstī nav iespējamas. Sistēmas cilvēki nevar veikt šīs pārmaiņas. Viņi visi ir cēlušies no Kučmas šineļa, un viņi nevar ar vienu roku zagt, bet ar otru – veikt reformas. Tas nav iespējams. Viņiem visiem rūp tikai savu naudas kulīšu piepildīšana.
G.P.: Bet nevar izmainīt valsti Maidana laikā, piekritīsit – tas nav viens īslaicīgs laikaposms, bet ir evolucionārs.
J.K.: Bet mēs, pasionāri, neesam ar mieru gaidīt vēl 10 gadus. Vēl jo vairāk – nekādas evolucionāras pārmaiņas valstī nenotiek. Nu, parādījās policija. Bet līdzīgas pārmaiņas notiek zem valstu-donoru spiediena. Kara rezultātā ir radušies arī daži cilvēki, kuri ir izgājuši šo karu un ir sākuši domāt citādi. Bet tas ir kara rezultātā, taču evolūcija kā tāda sabiedrībā nenotiek.
G.P.: Jūs runājat par pasionāriem. Bet šie paši pasionāri arī ienesa, tēlaini izsakoties, uz saviem pleciem pašreizējo valdību viņu kabinetos…
J.K.: Nē. Es biju Maidanā kopš pirmās dienas. Un es varu ar pilnu atbildību apgalvot, ka mēs šos cilvēkus nekur “neienesām”. Mēs piekritām tam, ka ir t.s. “opozīcijas līderi”, kuri formāli nostājās Maidana priekšgalā. Bet, ticiet man, es zināju visu to virtuvi no iekšpuses un zināju, ka neviens no viņiem Maidanu nevadīja. Un nelaime ir tā, ka Maidanam nebija vadoņa, viss notika emociju līmenī. Pēc studentu piekaušanas neviens cilvēkus nesaveda – viņi sabrauca kopā paši, no visas valsts. Jā, bija to vai citu partiju piekritēji, neapšaubāmi, bet tas bija vienots cilvēku emocionālais jūtu uzplūdums. Par nožēlu mūsu sabiedības bēda ir tā, ka mūsu valsts pastāvēšanas daudzajos gadsimtos šādos krīzes brīžos nedzimst līderi, kuri norādīs pareizo virzienu un vedīs sev līdz…
Tā notika, kad pēc Krievijas impērijas sabrukšanas Ukraina pasludināja neatkarību. Nespēja pretoties boļševismam XX gs. sākumā. Vēl daudz senākā vēsturē nespēja pretoties poļu ekspansijai, Maskavijas ekspansijai.
Tāds līderis bija somiem – Mannerheims. Tāpēc tāda maza valstiņa Somija spēja pretoties Padomju Savienībai.
Tāds līderis – Pilsudskis – bija Polijā. Tāpēc Polija ieguva neatkarību pēc Krievijas impērijas sabrukuma.
Nu, nevar nosaukt Porošenko par nācijas līderi, nu nekādi. Tāpat kā Turčinovu vai Jūliju Vladimirovnu ne. Viņi visi ir 90. gadu patvaļas cilvēki. Spekulanti, kuri nāca pie varas.
G.P. Varbūt tā ir mūsu karma?
J.K.: Tā ir karma, pārliecinoši. Ja tas viss turpinās gadsimtiem ilgi. Bet šo karmu vajag pārraut. Vai arī – uzsākt revolucionāru darbību, un kādam ir jāuzņemas par to atbildība. Un es domāju, ka tas notiks tuvākajā laikā.
Un tāds cilvēks neatradās…
Gaļina Plačinda: Jūs redzat tādus cilvēkus, kuri ir spējīgi uzņemties atbildību?
Jurijs Kasjanovs: Es – viens no viņiem. Un, jā, viņi ir. Es viņus redzu.
G.P. Jūs esat gatavs ņemt varu savās rokās?
J.K.: Ja būs piemērots brīdis un tas būs nepieciešams – tad esmu gatavs. Tādā apmērā, kādā man šī vara tiek atvēlēta – vai nu laukumu apsargāt, vai nu ar korumpantu bandu cīnīties, vai nu frontē bataljonu vadīt – es šo varu ņemšu, bez vārda runas.
G.P.: Es runāju par varu valsts mērogā.
J.K.: Es netiecos pēc tās varas, pēc kuras dzenas visi mūsu politiķi. Saprotiet, pie mums piekļūt pie varas – tas nozīmē pierakstīties kādā partijā, kļūt par deputātu, pazust starp 450 tādiem pašiem un spaidīt podziņas. Mani tas absolūti neinteresē. Jo mūsu – pēc būtības monarhistiskā valstī – parlaments nespēlē nekādu lomu.
G.P.: Es vēlos atgriezties pie jūsu tēzes par Maidana līderiem. Kāpēc mēs katru dienu uz skatuves vērojām Jaceņuku, Tjagniboku un Kļičko, bet nevienam neradās doma viņus no turienes aizvilkt?
J.K.: Ja jūs paturpināsit savu domu, jūs pati atbildēsit uz savu jautājumu. Tas tāpēc, ka, lai viņus no turienes aizvilktu, vajadzēja kādu viņu vietā likt. Kādam vajadzēja iznākt priekšā un pateikt – es vadīšu! Un visiem viņam vajadzētu paklausīt. Viņam vajadzēja būt apveltītam ar harizmu, pietiekošu autoritātes līmeni, stingrību un pat despotismu. Bet vieta bija tukša. Un šo vietu aizpildīja tie, kurus jūs nosaucāt.
G.P.: Sāksim ar to, ka apsardze nevienu “no malas” uz šīs skatuves nelaida.
J.K.: Tas viss ir nosacīti. Es, piemēram, varēju tikt cauri.
G.P.: Bet no otras puses – paskatieties uz Parasjuku, kuram izdevās iziet uz skatuves…
J.K.: Parasjuks vispār nav nekas manā izpratnē.
G.P.: Es par to, kas notiek ar tiem, kuriem izdodas uzrāpties (nevis burtiskā, bet pārnestā nozīmē) uz skatuves.
J.K.: Parasjuks nebija līderis. Saprotiet? Cilvēks pateica skaistu runu brīdī, kad jau tā bija skaidrs, ka Janukovičs ir aizlaidies. Mēs to skaidri zinājām. Es tolaik biju “Autosardzē”, un mēs izsekojām katru Janukoviča soli, izvietojot visur savus posteņus. Bija skaidrs, ka spēka struktūras ir pilnīgi dezorientētas un negrib iestāties pret Maidanu. Bija skaidrs, ka tas viss iet uz galu. Katrā ziņā – bruņotas pretošanās fāze. Un šeit parādījās Volodja Parasjuks, kurš padraudēja ar pirkstu, un it kā pēc tā Janukovičs aizbēga. It nemaz! Viņš aizbēga pirms tam.
G.P.: Bet viņš par to zināja?
J.K.: Es nezinu. Ar Parasjuku nesagājos un nesaejos.
G.P.: Tātad īsta līdera nebija?
J.K.: Nebija, protams. Ne Parasjuks, ne Parubijs nebija līderi. Viņš varēja vadīt kādu simtu, bet arī tad tikai ierobežotā mērogā, tāpēc ka Maidana pašaizsardzības simti – tie bija lielākoties pašorganizēts, anarhistisks spēks. Un mēs zinām, ka liela daļa pašaizsardzības – kad sākās asiņainie notikumi – vienkārši aizlaidās lapās. Ko gan varēja vadīt tas pats Parubijs? Viņam trūka autoritātes. Viņš nevarēja vadīt Maidana pašaizsardzību. Un par Kļičko es varu runāt ilgi.
G.P.: Par ko tieši?
J.K.: Par to, kā mēs viņam lūdzāmies pārņemt varu savās rokās. Pēc tam, kad notika 19. janvāra notikums (Maidana lūzuma punkts, maidanieši uzsāka Gruševska laukuma šturmēšanu. Cīņas turpinājās līdz 23. janvārim, tajās gāja bojā vismaz divi mītiņa dalībnieki – Sergejs Nigojans un Mihails Žizņevskis. Kaujinieku ievainotais Romāns Seniks nomira slimnīca pēc dažām dienām. – “Mir” piez.), es runāju ar kaujiniekiem Marijas parkā. Viņi teica: “Sāksim vienoties, lai nenotiktu asinsizliešana. Tikai lai tas notiek ar kādu konkrētu personu.” Ar ko? Ar Jaceņuku viņi negribēja. Ar Tjagniboku – simtprocentīgi negribēja. “Bet, lūk, Kļičko,” viņi teica, “neitrāls cilvēks, mēs esam gatavi ar viņu runāt. Mēs parakstīsim dokumentu, kurā apņemsimies nepielietot nekādu kaujas darbību pret Maidanu. Bet arī jums šis dokuments ir jāparaksta.”
G.P.: Kas tie bija par kaujiniekiem? Kāda līmeņa? Vai viņiem bija kādas pilnvaras risināt sarunas ar mītiņa dalībniekiem?
J.K.: Protams, nē, viņi to darīja pēc pašu iniciatīvas. Tie bija Iekšlietu ministrijas un Ukrainas Drošības dienesta pulkveži un ģenerāļi, kuri tur atradās, tajā pusē.
G.P.: Un kas notika tālāk?
J.K.: Kļičko atteicās.
G.P.: Kāpēc?
J.K.: Nezinu, kāpēc. Mēs viņam teicām, ka kaujinieki ir gatavi uzsākt sarunas. Un vēlas tās uzsākt tikai ar vienu – ar to, kura rokās būs visa vara.
G.P.: Vai tad patiešām visi domāja, ka Kļičko ir cilvēks, kurš var uzņemties visu varu, bet vēl jo vairāk – atbildību par notiekošo?
J.K.: Jūs saprotat… Es tā neuzskatīju un neuzskatu. Bet kādam vajadzēja vienoties, lai izvairītos no nevienam nevajadzīgas asinsizliešanas… Es runāju par lauka komandieriem no kaujinieku puses, kuri atradās Gruševska laukumā, par viņu vēlēšanos vienoties ar konkrētu un atbildīgu Maidana pārstāvi. Vienoties par to, lai viņiem nemestu ar pudelēm, un lai viņiem nebūtu jāšauj pretī.
G.P.: Un tāds cilvēks neatradās?
J.K.: Un tāds cilvēks neatradās…
G.P.: Un kāds ir secinājums?
J.K.: Nu, kāds ir secinājums… Mums toreiz nebija līdera. Mums nav līdera arī šodien.
G.P.: Lūk. Pie tā es vēlējos sarunu novadīt. Pie tā, ka visi šie lozungi par šodienas varas maiņu – ir tukša runa. Tāpēc, ka tās vietā nav ko likt…
J.K.: Tas ir acīmredzami.
Kaut kas ir jāupurē
Jurijs Kasjanovs: Es neesmu trešā Maidana piekritējs. Katrā ziņā ne šobrīd. Vienkārši pateikt: “Porošenko, ej prom!” – ir pateikt neko. Jo Porošenko vietā atnāks Timošenko. Vai vēl kaut kas. Tā visa ir viena blice. Tie ir cilvēki, kā pie mums saka, kas visu dzīvē ir panākuši tikai tāpēc, ka ir apzaguši valsti, tās ekonomiku, tās sabiedrību. Tamdēļ – mainīt īlenu pret ziepēm neviens netaisās. Tāpēc, ka pēc šādas nomaiņas vilšanās sabiedrībā pieaugs vēl vairāk. Un bez redzamiem patiesiem līderiem – bet ne tiem, kas tikai “zīmējas” – atkal veikt kaut kādu revolucionāru pārveidi ir bezjēdzīgi un ļoti bīstami. Tāpēc, ka šādā situācijā režīms sāks piegriezt skrūvītes, un mēs varam nolaisties līdz Baltkrievijas vai Kazahijas diktatūru līmenim. Es par Krievijas diktatūru vispār pat nerunāju.
Gaļina Plačinda: Labi. Kādi secinājumi? Mēs varam pat nesagaidīt jaunas politiķu paaudzes piedzimšanu. Ko darīt?
J.K.: Es neesmu gatavs pateikt, ko darīt sabiedrībai: iet un lūgties baznīcā, krāt konservus vai izpirkt dolārus… Es nezinu, ko darīt sabiedrībai. Es zinu, kas man jādara. Vienkārši katram ir jādara tas, ko viņš ir spējīgs darīt un ko prot – gala rezultātā, mainot valsti. Viss sākas no mazumiņa. Un mazo dažbrīd ir grūtāk darīt nekā sēdēt pie televizora un lamāt valdību.
Sāciet ar to, ka neiedosit šokolādīti savas poliklīnikas reģistratūrā par to, ka jums tika izsniegts talons ārsta apmeklējumam. Dibiniet savu māju komitejas, lai jūsu personiskajās dzīves vietās būtu komfortabli! Kā tas arī pienākas. Sabiedrībai ir jāsāk domāt patstāvīgi. Jo propaganda, “smadzeņu skalošana” pie mums ir ļoti spēcīgi attīstītas. Nevajag ticēt kaut kādiem “glābējiem”, kuri atnāks un visu izlabos. Tā nebūs. Es tūliņ pateikšu vienu zaimojošu lietu – Maidans zaudēja vēl arī tā iemesla dēļ, ka tas deva par maz asiņu. Lai cik tas šausmīgi skanētu. Ja tas būtu devis daudz asiņu, tad radikālas pārmaiņas būtu bijušas spēcīgākas. Diemžēl sabiedrība neapzinājās iespējamos pārveides ceļus tikai tāpēc, ka daudziem tas viss bija kā svētki. Kad kļuva bail – viņi notinās un sēdēja mājās pie televizora. Bet pēc tam nāca un lēja gaužas asaras. Un skatījās uz mani šķībi, jo es tur stāvēju un neraudāju.
G.P.: Jūs pārspīlējat.
J.K.: Es nepārspīlēju. Es runāju par to, ka, lai sabiedrība kaut ko saprastu, upuru skaitam ir jābūt daudz nopietnākam. Tam nav noteikti jābūt nogalināto vai ievainoto skaitliskam daudzumam. Bet sabiedrībai ir kaut kas jāupurē. Lielākā daļa mūsu sabiedrības nav gatava upurēt, lai nodrošinātu savu brīvību un neatkarību. Lūk, runā par brīvprātības principu. Mums nebija nekāds brīvprātības princips! Jebkurā citā valstī viss – sākot no ķeizariskām personām un beidzot ar zemniekiem – palīdzēja armijai, kad valstī sākās karš, jo tas ir izdzīvošanas instinkts. Tas ir normāli. Zemnieki vadāja maizi uz priekšējām līnijām, bet valdošās personas pārsaitēja ievainotos un raka nocietinājumus. Un arī mūsu brīvprātība balstās uz šī paša instinkta. Bet tiklīdz sabiedrības demilitarizācijas līmenis paaugstinājās (jo mums divus gadus stāsta, ka kara pie mums nav), mēs, brīvprātīgie, sajutām milzīgu palīdzības kritumu.
Paskatieties. Man feisbukā ir 56 000 sekotāju. Ja katru mēnesi katrs no viņiem kaut vai pa vienai grivinai dotu – būtu 56 000 grivinas. Es nodarbojos ar biznesu un pusi no savas algas tērēju, lūk, šim visam. Es nebraucu atpūsties, nepērku mantas – jo uzskatu, ka, lūk, šis ir vairāk nepieciešams. Bet sabiedrība snauduļo. Guļ. Nav taisnība, ka sabiedrība ir tik nabaga, ka nevar ziedot grivinu mēnesī. Bet tas nenotiek. Tāpēc mūsu sabiedrība atrodas iedīgļa stadijā. Un paļauties uz to kaut kādos valsts pārveides procesos ir ļoti grūti. Un pat bezjēdzīgi. Jūs jautājat – ko darīt sabiedrībai? Ar tādu daudzumu vergu, kuri ir palikuši no sovjetijas un tādi paši saglabājušies visus šos 25 neatkarības gadus pie jaunajiem feodāļiem? Ar šiem ļaudīm nodarboties ar valsts pārveidi ir ļoti smagi.
G.P.: Optimisma ir par maz.
J.K.: Man ir ļoti daudz optimisma. Es katrā ziņā zinu, kas ir jādara man personiski.
Jo optimisms neslēpjas tajā, lai staigātu formastērpā un vicinātu karogu. Bet tajā, lai zinātu, kā iznīcināt pretinieku. Un es zinu, kā to izdarīt. Es zinu, ka sabiedrībai ļoti ir vajadzīgi Ataturka līmeņa cilvēki – viņš pirms simts gadiem burtiski aiz matiem izvilka Turciju no feodālā islama fundamentālisma, veica revolucionāras reformas un atveda to civilizētu valstu saimē.
G.P.: Turkiem laimējās…
J.K.: Ļoti nopietnas, revolucionāras pārmaiņas šajā valstī notika cilvēka pusdzīves laikā. Lūk, mums ir vajadzīgi savi ataturki… Mums vajag cilvēkus, kuri rūpējas ne tikai par savu kabatu un par savu šokolādi. Par laimi mēs atrodamies labākā stāvoklī, nekā pagājušā gadsimta 20. Gados bija Turcija, kas zaudēja Pirmajā pasaules karā un bija faktiski sadalīta starp uzvarētājvalstīm.
Vai arī Bens Gurions, kurš uzbūvēja Izraēlu. Lūk, šādi cilvēki mums ir nepieciešami.
Tikai trīs procenti!
Gaļina Plačinda: Vai drīkst, atgriežoties pie brīvprātības tēmas, iestarpināt savu repliku sabiedrības pārstāvja vārdā, kuru es pārstāvēšu tieši šobrīd? Visi mani apkārtējie palīdzēja un palīdz armijai miera periodā savu iespēju robežās. Varbūt šī palīdzība būtu daudz dinamiskāka, ja nebūtu pastāvīgās informācijas, kas parādās par dažāda veida krāpniekiem, afēristiem un vienkārši zagļiem, par kuriem visi agrāk domāja, ka tie ir brīvprātīgie. Vai tad jūs neredzat, ka brīvprātīgo kustību diskreditē šādi cilvēki un ka, protams, cilvēku altruisms atslābst?
Jurijs Kasjanovs: Es runāju tikai par sevi. Domāju, ka 56 000 sekotāju mani neuzskata par krāpnieku. Bet mums nepienāk 56 000 palīdzības katru mēnesi diemžēl. Ticiet man – mūsu mazajai lietai palīdz varbūt divi desmiti cilvēku, ne vairāk. Es skatos pēc naudas pārvedumiem – vieni un tie paši cilvēki samet man naudu braukšanas biļetei. Saprotiet? Vieni un tie paši! Es neceļu pretenzijas ne pret vienu. Es vienkārši konstatēju faktu. Cilvēki atrodas kaut kādā apātiskā stāvoklī un mēģina norobežoties gan no kara, gan no likstām. Mēģina noslēgties savā mazajā pasaulītē. Viņus nevar tajā vainot.
Pēc zinātnieku aplēsēm, pat Franču revolūcijas laikā piedalījās ne vairāk kā 7% iedzīvotāju. Amerikāņu kolonisti, kuri piedalījās karā par neatkarību, bija 3%. Tas tika precīzi saskaitīts, jo šiem ļaudīm vēlāk piešķīra noteiktas priekšrocības par to, ka viņi palīdzēja Savienotajām Valstīm kļūt par Savienotajām Valstīm. Amerikā vēl joprojām pastāv kāda noslēgta biedrība “Trīsprocentnieki”. Tie ir cilvēki, kuri jebkurā situācijā ir gatavi cīnīties par savu valsti. Viņu ir tikai 3%! Saprotiet? Tieši šie cilvēki vienmēr iestājas pret uzbrukumiem sirdsapziņas brīvībai, preses brīvībai, pulcēšanās brīvībai utt. Šādu cilvēku vienmēr ir bijis maz.
G.P.: Bet, ja Amerika ar trijiem procentiem pasionāru sasniedza uzplaukumu, domāju, mums arī ir iespēja.
J.K.: Jā, protams, ir! Vēl vairāk, es esmu pārliecināts, ka tuvākajā laikā mēs šo iespēju pilnībā realizēsim.
G.P.: Tuvākajā laikā – tas ir kad?
J.K.: Šī gada laikā…
G.P.: Ko – šī gada laikā?
J.K.: Mūs gaida pietiekoši nopietnas pārmaiņas…
G.P.: Bet vai drīkst mazliet konkrētāk – kas notiks šogad?
J.K.: Saprotiet, tas, ko Pjotrs Porošenko un viņa komanda dara – tā ir pašnāvnieciska politika. Tā ved uz krīzes padziļināšanu valstī.
G.P.: Varbūt Pjotrs Porošenko tā nedomā…
J.K.: Nav svarīgi, ko viņš tur domā. Tas pavisam nav svarīgi. Janukovičam arī bija neprātīgs reitings, un viņš domāja, ka valda pār situāciju. Un pēkšņi notika Maidans. Nav svarīgi, ko domā Porošenko. Nav pat svarīgi, ko domā visa sabiedrība. Svarīgi, ko domā pasionāri.
G.P.: Jūs mani biedējat. Varbūt arī pie mums Ukrainā ir parādījusies kaut kāda masoniska “trīsprocentnieku” loža?
J.K.: Nē, pagaidām nav. Bet, no kā jūs baidāties? Es nerunāju par revolūciju. Es runāju par nopietnām pārmaiņām sabiedrības apziņā. Saprotiet, kādā brīdī cilvēki sapratīs, ka karalis taču ir pliks… Es nerunāju konkrēti par Porošenko – es runāju par to cilvēku kliķi, kuri sevi izstāda kā prāta ziņā daudz pilnvērtīgākus tikai tāpēc, ka viņi biežāk brauc uz ārzemēm nekā visi pārējie. Vai arī tāpēc, ka ģērbjas visdārgākajos veikalos, tai pat laikā nezinot, cik maksā maize. Lūk, šie nez kāpēc uzskata, ka viņi valda pār pasauli. Konkrētajā gadījumā – pār mūsu valsti.
Vai vēlēšanas kaut ko mainīs?
Gaļina Plačinda: Bet varu teikt, ka šodien nav pats sliktākais valdības variants. Bet pēc vēlēšanām revanša rēgs klīst pa visu valsti – ne tikai dienvidaustrumos.
Jurijs Kasjanovs: Jums absolūti nav taisnība. Jo nav nekādas opozīcijas pret pašreizējo režīmu. Pjotra Porošenko blokā vairāk nekā puse ir bijušie “reģionāļi”. Jūs mulsina Vilkula uzvara? Bet agrāk nemulsināja Kernesa uzvara?
G.P.: Jūs pats tikko teicāt, ka nav šobrīd cilvēku, ar kuriem varētu nomainīt visu šo “komandu”…
J.K.: Bet jūs esat gatava?
G.P.: Nezinu. Tā ir milzīga atbildība. Un ir nepieciešama zināmas prasmes. Mums jau ir bijušas virtuves strādnieces valdībā.
J.K.: Ticiet man, virtuves strādnieces tiktu galā ar valsts vadīšanu daudz prasmīgāk nekā tie, kuri šodien vada mūsu valsti.
G.P.: Nu, labi, tas nozīmē – parlamenta vēlēšanas?
J.K.: Kamdēļ gan? Kāpēc noteikti ir jāsaista pārmaiņas valstī ar kaut kādām vēlēšanām? Kāpēc jūs uzskatāt, ka vēlēšanas kaut ko mainīs? Pie mums vēlēšanas ir bez izvēles! No vienas un tās pašas kavas izvelk dažādas kārtis. Bet izvēles nav. Mums pie varas jau daudzus gadus ir viena un tā pati oligarhiskā kārta, kura tur, augšā, karo savā starpā un šo ienaidu noformē kā kaut kādas parlamentāras batālijas un valdības krīzes. Uz mums, sabiedrību, tas nekādi neattiecas.
Mums principā ir vienalga – vai Jaceņuks būs pie varas vai Groismans. Starpība ir tikai tā, ka tad, ja tomēr Groismans – tas nozīmēs, ka varu absolūti uzurpēs Pjotrs Porošenko. Tas ir, viņš nedalīsies ar citām oligarhiskajām grupām. Bet mums ir izdevīgāk, lai tomēr būtu kaut kāds līdzsvars. Tas būs labākais no tā sliktā, kas mums ir. Bet vispār viņi visi mums nav vajadzīgi.
Es vēlreiz gribu atzīmēt: bija Ataturks, kurš spēja pievarēt veco sistēmu, bija Bens Gurions, kurš spēja no nulles uzbūvēt jaunu sistēmu. Bija Mannerheims, kurš spēja salauzt sabiedrību, neskatoties uz protestiem, un uzvarēja padomju agresiju. Lūk, kad mums parādīsies šāda līmeņa līderi – mums kļūs lieki šie butaforiju parlamenti. Un neapšaubāmi mums būs nepieciešama diktatūra. Citādi šo ierēdņu kliķi salauzt nav iespējams. Visi to saprot. Visi nedaudz baidās no šī vārda, bet diemžēl mums nav citas izejas.
Nevis gaidīt, bet darīt, ko spēj
Jurijs Kasjanovs: Patiesībā īstie līderi uzrodas pēkšņi un nenokurienes. Tāpēc viņi neiet “uz Šusteru”. Ataturkam nebija televizora. Tomēr ar visu to viņš kļuva par nācijas tēvu. Un vēl tagad tāds ir. Savu vājo prāta spēju dēļ mūsu politiķi kaut kāda iemesla pēc uzskata, ka politika tiek veidota ar reklāmas plakātu un politisko sarunu šovu palīdzību. Patiesībā tā tiek veidota viņu politika. Bet, kad, atvainojos par savu valodu, sāksies īsta pakaļa un kļūs ļoti slikti – tas viss pilnībā beigs strādāt. Tad arī parādīsies īsts līderis, kurš viņiem visiem parādīs, kur vēži ziemo.
G.P.: Jūs ticat atnākšanai.
J.K.: Nē, protams, neticu, es neesmu reliģiozs.
G.P.: Bet ticat, ka parādīsies ukraiņu nacionālais līderis…
J.K.: Tā nav ticība, bet objektīva nepieciešamība. Bez tā nevar. Jūs pamēģiniet vienkārši, tāpat vien “pavirzīt” šos simtiem tūkstošus ierēdņu, kuri ir pieraduši tikai zagt. Ziniet, ir, kā banku apzog – pēkšņi parādās sīciņš cilvēks, kurš neitralizē bandītu ar pistoli.
G.P.: Jūs velkat tādas paralēles, – ar bandītiem, kuri apzog banku.
J.K.: Pie mums ir daudz sliktāk.
G.P.: Nu, bankā – tur patiešām viss ir daudz saprotamāks. Bet ko mums visiem darīt šeit un šodien – tas ir jautājums, uz kuru man nav atbildes, un pēc tās es atnācu pie jums.
J.K.: Vienkārši katram ir jādara tas, ko viņš spēj darīt, nevis pasīvi gaidīt “mesijas” atnākšanu.
G.P.: Es arī nemaz negaidu. Es veidoju intervijas ar cilvēkiem, kurus uzskatu par sava veida sabiedrības bākām.
J.K.: Nu, redziet, jūs taču neiesit uz interviju pie Ļevočkina?
G.P.: Nē, neiešu… Bet ir daudzi žurnālisti, kuri to darīs.
J.K.: Tas nozīmē, jūs atšķiraties no masas. Un tas ir brīnišķīgi (smejas).
2.daļa. KARŠ
Vajag mazāk zagt…
Gaļina Plačinda: Tagad parunāsim par karu. Jūs bieži braucat uz antiterorisma operāciju zonu (ATO). Vai jūs redzat pārmaiņas ukraiņu armijā, par kurām tik daudz tiek runāts?
Jurijs Kasjanovs: Tagad es ne tik bieži braucu uz ATO, kā to darīju visus šos divus gadus. Karadarbība ir kļuvusi mazāk aktīva, nestrādā artilērija, tāpēc nepieciešamība pēc gaisa izlūkošanas ir pazeminājusies. Bez šaubām, mēs izbraucam, bet tur, kur notiek kaut kādi aktīvi notikumi, lai savāktu ar bezpilotnieku palīdzību informāciju.
Kopš 2014. gada aprīļa es nodarbojos ar humāno palīdzību ATO labā – guļammaisi, formastērpi, pārtika, televizori. Jo nekā taču nebija. Ar to es vispār tagad nenodarbojos – izņemot specvienību apakšvienības, kurām mēs palīdzam. Pirmkārt, valsts ir sākusi labāk tikt galā ar šiem pienākumiem, kareivji – kā tas bija agrāk – nestaigā basām kājām un pliki. Ir bruņuvestes, bet agrāk tās bija retums. Protams, nepietiek televizoru, jaunāko sakaru līdzekļu, nepietiek autotehnikas un jaunu ieroču. Vajag mazāk zagt – un visa pietiks. Māja Konče-Zapsā, kuru nopirka Geletejs (bijušais aizsardzības ministrs, bet šobrīd Valsts aizsardzības pārvaldes priekšnieks par 4 miljoniem dolāru nopirka māju kotedžu ciematiņā “Franču pilsēta”, kas uzbūvēts rekreācijas zonā bērnu nometnes rekonstrukcijas aizsegā. – Mir piez.), par šo naudu varētu nopirkt 600 televizorus un ar tiem nodrošināt visu armiju. Jautājums jau nav par naudas trūkumu, bet par to – cik daudz zog.
Gaļina Plačinda: Vai ir sākuši zagt mazāk?
Jurijs Kasjanovs: Tas ir iemesls, kāpēc es sāku mazāk nodarboties ar humāno palīdzību armijai – lai neprovocētu augšējās struktūras uz zādzību. Tāpēc – kas sanāk (un tas īpaši kļuva pamanāms pēc Debaļcevas) – jo vairāk tu atved, jo vairāk zog. Mēs vedām uz priekšējo fronti kokmateriālus, būvējām, veidojām betona nocietinājumus, bet valsts tam visam atvēlēja naudu. Un kur gan tā ir?
Gaļina Plačinda: Kur?
Jurijs Kasjanovs: Protams, izzagta! Turklāt to ir izdarījuši augstu stāvoši ierēdņi no Ģenerālštāba. Runa ir par miljoniem. Bruņotie spēki ir kļuvuši daudz lielāki. Ir izveidoti veseli savienojumi. Pēc Debaļcevas katla – kad mēs pazaudējām daudz tehnikas – tagad ir atjaunots pietiekošs daudzums tanku un bruņumašīnu. Kaut arī kā iepriekš ārkārtīgi nepietiek autotehnikas. Ieroču kvalitāte tāpat kā agrāk ir slikta – visi mēs karojam ar vecajiem padomju ieročiem. Formastērpi ir kļuvuši labāki. Bet armija ir kļuvusi sliktāka.
Gaļina Plačinda: ?…
Karš bez kara?
Jurijs Kasjanovs: Motivācija armijā izzūd. Saprotiet – kad cilvēks dodas uz armiju, nemitīgi dzirdot, ka pie mums nav nekāda kara, kā gan viņš karos? Ja mēs risinām pārrunas ar Putinu, ja mēs tirgojamies ar Krieviju… Ja DTR/LTR (Doņeckas Tautas Republika un Luhanskas Tautas Republika – DDD piez.) braukā sastāvi ar ukraiņu precēm – ne kontrabanda, legāli! Bet zaldātam saka – stāvi šeit un mirsti! Kāda motivācija būs šim zaldātam? Brīvprātīgo skaits frontē ir krasi pazeminājies. Tāpēc, ka vara ar visiem spēkiem mēģināja no viņiem atbrīvoties. Pjotram Aleksejevičam (Porošenko – DDD piez.) ir tāda iezīmīte – viņš ar visu dvēseli neieredz brīvprātīgos. Jo ne bez iemesla uzskata, ka šie cilvēki tiks klāt arī pie viņa rīkles.
Gaļina Plačinda: Tiks klāt?
Jurijs Kasjanovs: Nu, var tikt klāt. Jūs gribat, lai mani pēc tam uz prokuratūru velk par to, ko es pateicu, ka vajag tikt klāt pie prezidenta rīkles un to pārkost? Es to neesmu teicis! Šeit arī uzrakstiet: “Neteicu!”
Tad, lūk. Kopīgais armijas gars, gatavība karot, bet it īpaši mirt par mūsu teritorijām – tas ir sarucis. Vara stāsta, ka kara nav. Mobilizē šobrīd tos, kuri nespēja “atkratīties”. Brīvprātīgo procents, kā jau es teicu, sarūk. Līgumnieku ir kļuvis vairāk, jo algas paaugstināja. Bet no otras puses, uz šo paaugstināto algu nāk cilvēki, kuri nekur vairāk nespēj iekārtoties. Tas ir – tie ir civilās dzīves nejēgas. Pasakiet, kam karā vajag nejēgu? “Civilajā” cilvēks, kurš nav spējīgs atrast darbu, nav piemērots dzīvei – nevienam nav vajadzīgs. Bet karā? Kad viņam ir rokā ierocis? Tas vispār ir briesmīgs, neprognozējams cilvēks. Armijā ir ļoti daudz “avatāru”. Dzērāju, tas ir. Kuri dzer taisni uz priekšējās līnijas. Neapšaubāmi, ir daudz normālu cilvēku. Uz viņiem arī turas mūsu armija. Tas ir fakts. Bet kopumā – armijas kaujas gars ir ļoti krities. Tas ir visu to Minskas “līgumu slēgšanas pasākumu” – šīs nesaprotamās “ne kara, ne miera” politikas – rezultāts. Armija nevar pastāvēt tādos apstākļos. Pat pati skolotākā armija sāks degradēties.
Gaļina Plačinda: Tad varbūt labāk ir veidot profesionālo armiju?
Jurijs Kasjanovs: Protams, ka labāk. Bet kā jūs taisāties veidot profesionālo armiju? Ar lozungiem, ka mums nav kara? Ja ģenerāļi, kas ir atbildīgi par Luhansku, Šahtersku, Ilovaisku, Debaļcevu u.c., kā iepriekš “nosaka toni” bruņotajos spēkos, – vai daudzi vēlēsies stāties brīvprātīgajos? Mēs tagad ar lielām grūtībām mēģinām izveidot speciālo brigādi Ukrainas Nacionālās gvardes ietvaros. Tur ir stingrs konkurss. Bet problēma slēpjas tajā, ka nav pietiekoša skaita gribētāju. Ja atnāktu 10 000 gribētāju – mēs varētu atlasīt tūkstoti labāko. Bet atnāk simts. Un mēs atlasām no viņiem desmit. Bet mums vajag savākt trīs tūkstošus. Saprotiet?
“Tie ir zēni no OTRAS puses…”
Jurijs Kasjanovs: 2014.–2015.gada sākumā uz kara komisariātiem plūda brīvprātīgo straumes. Bet tagad neviens netic ne mūsu kareivjiem, ne mūsu civilajiem priekšniekiem. Tāpēc armija atrodas pietiekami bēdīgā stāvoklī. Ārēji varbūt viss ir skaisti. Prezidents pieņem parādes, kaut kādas izrādīšanās mācības notiek. Bet armija nav gatava. Un, ja ienaidnieks pēkšņi sāks kaut kādu plašu uzbrukumu – mums tas var beigties slikti. Mūs var glābt tikai tas, ka mūsu pretinieks pēc būtības ir tāds pats kā mēs. Mēs karojam nevis ar mūsdienīgu rietumu armiju – mēs karojam ar veco padomju armiju. Viņiem ir tāds pats zems motivācijas līmenis. Un viņi tāpat žūpo kā mūsējie. Gala rezultātā – dots pret dotu.
Gaļina Plačinda: Vai es pareizi saprotu, ka pašreizējā vara, spriežot pēc jūsu vārdiem, ir novedusi mūsu armiju līdz morālajam pagrimumam?
Jurijs Kasjanovs: Protams.
Gaļina Plačinda: Kas tad sanāk – tā ir valsts politika?
Jurijs Kasjanovs: Tā ir valsts nodevība.
Gaļina Plačinda: …Jūs sakāt tādas lietas… Man vēl gribas padzīvot mūsu neatkarīgajā un brīvajā valstī. Gribas, lai mani bērni dzīvotu tādā pašā brīvā un bagātā (jā, nebaidos šā vārda) valstī.
Jurijs Kasjanovs: Ziniet, man arī ir bērni. Mans dēls dien Nacionālajā gvardē. Un es arī pārdzīvoju. Bet mūsu vara dara tādas lietas, kuras var pielīdzināt valsts nodevībai – sākot ar Minskas “līgumu slēgšanas pasākumiem”, kuros Ukrainas vārdā piedalās neskaidras personības – tas pats Medvedčuks. Kas ir Medvedčuks? Vai kas ir Kučma? Kurš viņus turp deleģēja? Varbūt parlaments? Nē, ne parlaments – Pjotrs Aleksejevičs personīgi, ar sava spalvaskāta vilcienu. Un viņi slēdz kaut kādas aizdomīgas vienošanās, kas netiek ratificētas parlamentā.
Bet pati attieksme pret karu? Viens no jebkuras valsts noteikumiem ir pienākums to aizstāvēt. Svēts pienākums, kā teica Padomijā. Un tā tas arī ir. Bet šodien tas viss ir nonivelēts. Aizsargāšanās tiek uzskatīta gandrīz vai par ķecerību. Gandrīz vai par nacionālo interešu nodevību.
Gaļina Plačinda: Vai jums kā cilvēkam, kurš bieži mēdz būt ATO, ir informācija par kontrabandas plūsmām, kas tur “staigā”?
Gaļina Plačinda: Jurijs Kasjanovs: Kontrabanda ir ļoti neģēlīga lieta. Kad tu stāvi bloka sardzē, bet tev piedāvā izlaist cauri mašīnu un ar to ielikt kabatā 100 000 grivnas, bet tava ģimene dzīvo pusbadā, – ziniet, retais tam var pretoties. Tā ir nelaime. Tas ir mūsu šodienas stāvoklis – ne miera, ne kara – un noved pie traģēdijām, kad šauj mugurā savējie. Naudas dēļ.
Bet kas to visu rada? Tas, ka mūsu vadītājiem, mūsu oligarhiem tajā pusē ir savi uzņēmumi, mierīgi tirgojas ar to pusi. Starp Gorlovku un Doņecku ir Verhņetorecka – tāds ciems – pa pusei mūsu, pa pusei separātistu. Pērnajā vasarā mēs tur aizbraucām ar izlūku grupu. Tur stāv mūsējie – nesākšu saukt brigādi vārdā. Veikalam pieveda aukstu alu, mūsu zaldāti, čībiņās, visi jau piedzērušies. Nu labi… Uz to pašu veikalu pēc alus nāk arī separātisti. Es prasu: “Kas tie?” Man atbild: “Tie ir zēni no otras puses…” Nedaudz tālāk no ciema – dzelzceļa pārbrauktuve. No Skotovatajas pieturas līdz Jasinovatajas pieturai. Te mīnmetēji bliež, tanks šauj mums virsū, mēs paslēpjamies ierakumā. Pēkšņi – no mūsu teritorijas uz separātistu pusi brauc vilciens. “Labās puses sargātāji” izlec ar mīnām to vilcienu uzspridzināt. Viņus apstādina, ķer aiz rokām: “Tu ko? Vilcienu spridzināt nedrīkst!” Vilciens iziet cauri, dod signālu – tiklīdz tas sāka taurēt, šaudīšanās no tās puses beidzās. Nu aiziet vilciens, piekrauts ar metāllūžņiem, uz turieni, bet pēc pusstundas atgriežas uz mūsu teritoriju jau ar oglēm. Vilciens izbrauc cauri – šaušana atsākas. Kas tas ir? Tā ir neģēlība.
Gaļina Plačinda: Bet kāds taču to visu kontrolē…
Jurijs Kasjanovs: Protams, prezidenta administrācija. Cilvēks, kurš atbild par savstarpējām attiecībām ar oligarhiem – biedrs Ložkins.
Gaļina Plačinda: Es lasīju jūsu rakstu par “KAMAZ” mašīnām, kas piekrautas ar naudaszīmēm.
Jurijs Kasjanovs: Tā ir taisnība.
Gaļina Plačinda: Varbūt jūs pateiksit, kam piederēja tā nauda un kur tā palika?
Jurijs Kasjanovs: Aizgāja uz TO pusi. Uz Gorlovku. Tā ir nauda, kas iet pēc shēmas “pensijas apmaiņā pret oglēm”. Viņi mums piekrāva vagonus ar oglēm, bet mēs viņiem pārvadājām skaidru naudu Gorlovkas vai Doņeckas pensionāriem – tā vietā, lai pārskaitītu uz bankas kontiem. Tas bija pagājušajā vasarā. Tagad tur visu nomainīja uz rubļiem.
Gaļina Plačinda: Un jūs uzskatāt, ka to visu kūrēja Ložkins?
Jurijs Kasjanovs: Jā, es tā uzskatu.
Lai izbeigtu karu, ir veiksmīgi jākaro
Gaļina Plačinda: Un tomēr jūs sakāt, ka pārmaiņas mūsu valstī ir neizbēgamas. Turklāt jau šogad.
Jurijs Kasjanovs: Tāpēc, ka tās nevar nenotikt.
Gaļina Plačinda: Bet, ja Putins ienāks Kijevā, un mēs kļūsim par Krievijas Federācijas federālo apgabalu? Vai šādu “pārmaiņu” variantu jūs vispār atmetat?
Jurijs Kasjanovs: Tad karosim. Mēs viņam tādu straumi ar zārkiem nosūtīsim, ka arī tur iesmilkstēsies. Tur taču arī dzīve nav medus. Putins – viņš taču ir iluzionists. Viņš vēlamo uzdod par esošo. Krievijā taču cilvēki nepeld kā nieres taukos. Tur dzīve ir ļoti grūta – īpaši dziļos laukos. Un tur cilvēki arī nav apmierināti, ka pie viņiem zārki atgriežas.
Gaļina Plačinda: Kurš gan būs apmierināts ar ko tādu!
Jurijs Kasjanovs: Bet mēs viņiem vēl neesam aizsūtījuši pietiekami daudz zārku – tā ir problēma. Ja organizētu nepārtrauktu zārku straumi no Donbasa – tas nevarētu neizsaukt noteiktu noskaņojumu. Un Putinam nāktos ar to rēķināties.
Gaļina Plačinda: Labāk būtu – ja tas karš vispār nekad nebūtu…
Jurijs Kasjanovs: Nav labāka paņēmiena – lai izbeigtu karu, ir veiksmīgi jākaro… Ar jebkuru citu paņēmienu karu izbeigt nav iespējams. Austrumos vajag graut pretinieku un pakāpeniski atgriezt mūsu teritorijas. Jā, vajag nekavējoties ķerties klāt pie armijas reformēšanas. Tūlīt pat. Bet vajag pārvilkt pāri krustu visiem Minskas līgumiem un graut pretinieku. Jā, mums vajag atzīt karu ar Krieviju. Protams, mums vajag noslēgt robežu. Protams, mums vajag pārtraukt gāzes padevi uz Eiropu – bez tā viņi nekad nesapratīs, ka pie mums ir karš. Neapšaubāmi, visos iespējamos veidos vajag kaitēt pretiniekam.
Gaļina Plačinda: Neviens to nedarīs.
Jurijs Kasjanovs: Atkal jūs pie sava…
Gaļina Plačinda: Kurš gan to darīs? Porošenko?
Jurijs Kasjanovs: Atsauciet atmiņā, ko es mūsu sarunas pirmajā daļā teicu par ļoti ātrām pārmaiņām valstī.
Gaļina Plačinda: Jūs mani biedējat, goda vārds. It kā tuvojas kaut kāds masonu dumpis…
Jurijs Kasjanovs: Nekāda dumpja nebūs… Un vispār – mums viss ir labi, cik labi vien var būt tajā sliktajā stāvoklī, kādā mēs atrodamies.
Gaļina Plačinda: Jūs tātad esat optimists…
Jurijs Kasjanovs: Protams. Vai tad es sāktu ar to visu nodarboties, ja es nebūtu optimists. Es taču sen būtu visu pametis un būtu aizbraucis uz kaut kurieni, prom no šejienes. Vai arī būtu klusi sēdējis kā pele…
[..]
Gaļina Plačinda: Vai jūs taisāties konvertēt savu popularitāti uz politisko karjeru?
Jurijs Kasjanovs: Es nenodarbojos ar politiku. Man jau daudzas reizes tika piedāvāts piedalīties dažādās vēlēšanās. Es atteicos, jo savā vietā es padaru vairāk nekā viņi, sēžot parlamentā. Izņemot statusu, viņiem būtībā nekā nav. Tāpēc parlamentā es neiešu – man tur būs garlaicīgi.
Gaļina Plačinda: Bet kur jūs iesit?
Jurijs Kasjanovs: Ja sāksies nopietns karš – varu vadīt pulku, rotu vai bataljonu.
Tulkots no: http://iamir.info/
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.8(358) (2016. gada 22. aprīlis–5. maijs), Nr.9(359) un Nr.10(360) (2916. gada 20. maijs–2. jūnijs)