Andrejs Lucāns
Burtniekos
Eiropas Savienība (ES) irst. Pāri tās dienvidu robežām gāžas simtiem tūkstoši Āzijas un Āfrikas karu bēgļu, ekonomisko bēgļu un potenciālo teroristu – ar vismaz 25 miljonu potenciālu visai tuvā nākotnē. Tie būtiski apdraud Eiropas tautu radīto civilizāciju. Migrantu pārvešanu ar motoriem aprīkotās, pārpildītās gumijas laivās organizē kontrabandisti, par ko ES vadošie politiķi tikai bezspēcīgi lauza rokas. Pie Eiropas dienvidu valstu krastiem tās “grimst” – kādi noslīkst, bet citus izglābj šo valstu patruļkuģi un izsēdina Eiropas krastos, paēdina, padzirdina, apģērbj, sagādā teltis un ziņo Briselei… Briselē apspriežas un, pamatojoties uz demokrātiju, cilvēktiesībām un solidaritāti, “taisnīgi” ar kvotu palīdzību sadala proporcionāli katras ES dalībvalsts iedzīvotāju skaitam, neņemot vērā tajās jau pastāvošās migrantu problēmas. Un mierinot pieradina pie domas, ka tāda Eiropa, kāda tā vēl ir šodien, nekad vairs nebūs. Tāds jēdziens kā tautu tiesības netiek pat pieminēts, kur nu vēl apspriests.
Lielbritānija gatavojas referendumam par izstāšanos vai palikšanu ES. Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons izvirza prasību dot ES dalībvalstīm lielāku patstāvību un ir apņēmības pilns to panākt, cerot tādā veidā pārliecināt savus tautiešus referendumā balsot par palikšanu ES. Arī ASV prezidents Obama aicina Kamerona tautiešus balsot par palikšanu ES, ko masu mediji uzskata par nepiedodamu iejaukšanos citu valstu lietās.
Krīze kļuvusi tik nopietna, ka Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žans Klods Junkers ir spiests “atzīt” pieļautās kļūdas (par ko pārsteidzīgi sapriecājušies daži eiroskeptiķi) un piedāvā it kā divdomīgu kompromisu: “Eiropas projekts ir zaudējis daļu savas pievilcības. Viens no iemesliem, kāpēc Eiropas pilsoņi atkāpjas no Eiropas projekta, ir tas, ka mēs iejaucamies pārāk daudzās privātās dzīves jomās un ir pārāk daudz jomu, kurās dalībvalstis spēj pašas rīkoties labāk.” Viņš gan tūdaļ piebilst, ka ir pret augstākas prioritātes noteikšanu nacionālajiem risinājumiem, kas var beigties “drupās”, nevis Eiropas risinājumiem, – un atgriežas vecajās demagoģiskajās sliedēs: “Tie, kas vēlas mazāk Eiropas un vēlas vairāk nacionālas valstis, iegūs nacionālas valstis, kas nespēj darboties patstāvīgi, un ES, kas pasaulē netiek cienīta.” (“LA”, 21.04.2016.)
No teiktā var secināt, ka EK prezidents nav izpratis PSRS sabrukšanas cēloņus un ar izlocīšanos un entuziasmu cenšas turpināt tos pielaikot ES, kā mērķi paturot nacionālo valstu pakāpenisku sapludināšanu Padomju Savienībai līdzīgā konglomerātā.
Taču tas neatbilst suverēnu valstu nacionālo attiecību ideoloģijai, kas balstās Eiropas Savienības veidošanas idejas un filozofijas pamatlicēja Roberta Šūmana vīzijā. Tajā Eiropas Savienība nav iecerēta kā ceļš uz dalībvalstu “sapludināšanu un supervalsts izveidošanu”, ir iecerēts, ka robežām jāpārvēršas no barjerām par vietu, “kur dzimst kontakti” (kas nebūt nenozīmē, ka robežas jālikvidē – A.L.), ka vienotai Eiropai jābalstās uz nāciju savstarpējo attiecību līmenī pārceltu demokrātisku līdztiesību, ka vienkārši ar balsu vairākumu pieņemts starptautiskas gribas (EK, EP vai ANO – A.L.) izpaudums nedrīkst būt “saistošs nacionālās gribas izteikumam tādā jomā, kur pat kādas valsts eksistence var tikt apdraudēta”.
Piemēram, Latviju kā latviešu nācijas valsti apdraud ES uzspiestās, tautu tiesībām un līdztiesībai pretrunā esošās prasības un noteikumi: okupācijas seku – kolonistu – leģitimācija; lauksaimnieciskās zemes brīva pārdošana īpašumā personām bez Latvijas pilsonības; brīvs, neregulēts ES tirgus pie būtiski atšķirīgiem klimatiskajiem apstākļiem un netaisnīgi atšķirīgām subsīdijām ES dalībvalstu lauksaimniekiem; obligātas migrantu uzņemšanas kvotas, neņemot vērā, ka ar to latviešu etnoss var kļūt par minoritāti savā valstī; darbaspēka pārvilināšana uz turīgākajām ES dalībvalstīm, izmantojot to vēsturiski izveidojušos augstāko dzīves un darba samaksas līmeni.
ES, kas balstās uz liberālisma un multikulturālisma degradētajām cilvēktiesībām, demokrātiju un toleranci, bēgļu krīzes risināšanā altruistiskā bezspēcībā meklē palīdzību no Turcijas, tai solot līdz oktobrim ieviest bezvīzu režīmu un turpināt sarunas par uzņemšanu ES. Turcijā pašlaik ir 75 miljoni no eiropiešu mentalitātes un reliģijas atšķirīgu cilvēku. To iepludināšana Eiropā būtu Eiropas tradicionālās civilizācijas beigas.
Uz to kā neizbēgamību, ar ko jāsamierinās, 23. aprīļa radioraidījumā norādīja arī Itālijas vēstnieks Latvijā. Kādas īsti šīs beigas būs – to viņš nepateica. Bet varam iedomāties. Piemēram, kad pēc laika īsināšanas ar nepārtrauktu sūdzību rakstīšanu par cilvēktiesību ierobežojumiem un 21 gada nodzīvošanas un studijām cietuma trīsistabu apartamentos brīvībā iznāks norvēģu masu slepkava Bērings-Breivīks, un, pateicoties pasaules valstu civilizāciju vērtību degradācijai, islāmticīgo teroristu rīcībā nonāks atomieroči…
Tomēr pirms ES un cilvēces galīgā atrisinājuma vēlētos vēl kārtīgi pastrādāt, godīgi padzīvot un cienīgi papriecāties. Un ne vairāk. Esmu uzaudzis vidē, kur cieņā ir ģimene, bērni, sava māja, savs zemes pleķītis – tēvzeme, sava valsts ar rūpīgi apsargātu robežu un no tā visa izrietošu pašcieņu un atbildību. Šīs kautrīgās vēlmes būtu jāņem vērā ES vadītājiem un likumdevējiem, ja gribam pastāvēt un attīstīties cauri gadsimtiem, bet to negribēt būtu stulbums, kā to pirms iestāšanās ES trāpīgi pateica Polijas prezidents Kvasņevskis.
Lai ES sekmīgi pastāvētu ilgtermiņā, Latvijas eiroparlamentāriešiem vajadzētu aizvest uz Briseli ES ilgmūžības galveno atslēgu – godīguma trīs pazīmes amerikāņu gaumē. Pirmā – nemelot. Otrā – patiesas informācijas sniegšana padotajiem un sabiedrībai. Trešā – cienīt citu spējas savākt un iesniegt sabiedrībai nozīmīgu patiesu informāciju.
Raksts publicēts laikrakstā “DDD” Nr.9(359) (2016. gada 6.–19. maijs)