Vilnis Eisters
Bijušais kuģa kapteinis
Daudzi pazīstami filozofi ir apsprieduši fanātisma tēmu. F. Nīče teicis, ka ļoti daudzi laupītāji (arī okupanti) ir cerējuši kļūt par glābējiem un “atbrīvotājiem”. F. Dans uzskatīja, ka fanātiķi ir gatavi iznīcināt pasauli, lai it kā paglābtu to no tā, ko viņi paši nevēlas atcerēties un grib noslēpt. Reliģiskajā, nacionālajā un politiskajā sfērā par fanātismu uzskata galēju bezierunu sekošanu kaut kādiem uzskatiem, kas salāgojas ar cietsirdību, neiecietību pret citādiem uzskatiem, citu tautu kultūru, valodu un vispārēju neapmierinātību ar sabiedrisko iekārtojumu, kurš neatbilst viņu mentalitātei. Tos, kuri izsaka atšķirīgus viedokļus, fanātiķi uzlūko kā ienaidniekus un pret viņiem izmanto visus iespējamos cīņas veidus. Fanātiķis savus uzskatus īsteno, neņemot vērā iespējamās sekas.
Tā, piemēram, “krievu pasaules” fanātiķi, kopojoties ar cionistu fanātiķiem, izslepkavoja miljoniem nevainīgu cilvēku un “nočakarēja” divas superimpērijas XX g.s. Jau ar pirmajām dienām viņi radīja struktūru, kas nepazīst ne žēlastību, ne līdzjūtību, nerunājot par cilvēcību. Nav nepieciešams detalizēt čekas radurakstus. Pāršķirstiet CK-GPU-NKVD vēstures lappuses, pāršķirstiet Gulaga vēsturi, izstaigājiet caur XX gs. šausmīgāko slepkavību labirintu. Redzēsit, cik starp Kremļa asinskārajiem vilkačiem bija bermaņu, kaganoviču, šustinu, levinsonu… Cik vēl šodien pār latviešu tautu vicina “nāvekli” lindermaņu, cilēviču, ždanoku, girsu…
Katrs godīgs cilvēks un katra cildena tauta, ja ir vēlēšanās noskaidrot attiecības ar citu tautu, iesāk ar savas vainas nožēlošanu. Atzīst godīgi un saka: “PIEDODIET!” No cilvēciskās morāles vērtību skalas, no godīguma un sirdsapziņas skatoties, arī ebrejiem un krieviem ir, ko nožēlot. Ja ebreji, krievu okupanti Latvijā žēlojas par antisemītismu un rusofobiju, tad pēc godaprāta un sirdsapziņas viņiem ir jāatzīst nāvējošie grēki un noziegumi, kurus viņu ciltsbrāļi veica pret Baltijas tautām, arī pret pašu krievu un ebreju tautas gaišajiem prātiem. Norobežoties nozīmē atsegt ar mūžīgu negodu rusofobijas un antisemītisma miglāju, jo ciltsbrāļu loma okupācijas sākumā un nostiprināšanā, nīdējot latviešu tautu, bija viena no galvenajām. Tas tā būtu no cilvēciskā viedokļa, bet, protams, ne no “pasaules valdīšanas” fanātisma apsēstības skatupunkta.
Bet kas notiek patiesībā? Bez grēku nožēlas šodien revanšisma cīņā ir devušies to pašu radurakstu fanātiķi. Viņus atbalsta formālie un adoptētie fanātiķi, proti, personas, kurām nav simpātiju vispār ne pret kādām vērtību sistēmām: kvēli pildot kaut kādus rīkojumus, viņi tikpat pārliecināti un bez jebkādas izpratnes par realitātē notiekošo var pildīt arī kaut ko pretēju, ja tas atbilst viņu fizioloģiskām prasībām. Tālu nav jāmeklē, skatieties kas notiek “4. maija elitē”.
Kodes jau gandrīz pilnībā ir saēdušas “čekas maisus”, bet blaktis ārā nelien. Blaktis – fanātiskie parazīti – sūc tautas asinis. Šodien viņus sargā neoliberālās vērtības, negoda aizsardzība. Skatiet barotavas ložās: cik daudzas “latviešu blaktis” ložņā okupācijas noziedzīgā režīma atskaņas kažokā?
Tikmēr no dzīves aiziet Gulaga gūstekņi, vecums un slimības nospiež Sibīrijas bērnus, tā arī nesagaidot ne atvainošanos, ne noziedznieku grēksūdzi, ne savu slepkavu un mocītāju nosodījumu – starptautisko tiesu Nirnbergu-2. Nesodāmība dod noziedzniekiem jaunu impulsu turpināt savus fantastiskos fanātisma noziegumus. Godaprāts, sirdsapziņa, morāle, cilvēkmīlestība – tie visi ir “vājo” atribūti. Čekisti strikti pateica: pietiek būt režīma kalpiem, būs mūsu režīms, kurā mēs būsim saimnieki!
“Krievu pasaules” tanks dragā pa upuru kauliem un gatavo jaunu mēslojumu viņu fanātiskās pasaules auglībai, un tas nenotiek bez “pasaules izredzēto” stūrēšanas. Režisori nesēž ložā, viņi vada izrādi aizkulisēs un skaita ienākumus.
Kompromiss, integrācija vai okupantu privilēģija?
Krievijā tikai 10% nosoda komunistu represijas. Tikai 28% atceras, ka bija Gulags. 50% attaisno komunistu represijas, un ar katru gadu pieaug Staļina noziegumu atbalstītāju un slavinātāju skaits. Krievijā nav politkorekti atcerēties politiskā apsvēruma laulības ar Hitleru, atminas tikai medusmēnesi ar Rietumiem Jaltā, aprēķina laulību, kad pūrā saņēma Baltijas un citas tautas. Krievijā aizmirst noziegumus pret cilvēci. Genocīdu un paverdzināto tautu deportācijas un upurus noraksta kā eksperimenta materiālu. Šodien Krievijā un komunistu vidū notiek attaisnošanās. Nebija deportācijas, bet gan ģeogrāfiskās telpas optimizācija un pirmie soļi ceļā uz jaunu transnacionālu sabiedrību, kurā vairs nebija svarīgi, kur katrs dzīvo, bet gan visi ir savstarpēji aizstājami – galvenais, lai būtu uzticami režīmam un runātu vienā saprotamā valodā.
Padomju okupācijas gados Baltija bija kā priekšpostenis. Baltijas situācija nebija īsti skaidra. Un krievu okupācijas režīmam tā radīja nelielu neērtību, tāpēc vajadzēja uzturēt kaut kādu elementāru līmeni, lai pārvērstu šo apgabalu par tīri krievisku. Lūk, un iesūtīja šeit krievu kolonistus, lai varētu klaigāt, ka šī ir no laika gala “krievu pasaules” daļa. Vienlaikus notika latviešu identitātes nosodīšana un iznīcināšana.
Nu, lūk, un Krievijai vienmēr Latvijā būs patentēts atbalsts no fanātiķiem – rusifikatoriem ar neizsīkstošu iznīcības enerģētiku –, kamēr netiks veikts DDD process. Okupantu fanātismam nav morāles.
Nezini, latvieti, okupantu valodu? Nebūs tev savā zemē darbs, tinies projām no krievu Latvijas!… Tas ir kompromiss, integrācija vai okupantu privilēģija?
Okupanti grib, lai mēs netraucētu viņiem mūs iznīcināt. Viņi grib, lai mēs turpinātu runāt tikai viņu valodā un uzskatītu, ka viņi savā lielkrievu fanātismā domā pareizi. Un Eiropas liberālās “cilvēktiesības” viņus tikai trenē revanšam.
Var pārliecinoši apgalvot, ka jebkura apmātība, fanātisms vispirms iekļūst tieši caur nelietības kanālu. Vienalga, vai tā ir neslēpta nelietība vai slepena, vai vispār vēl tikai iedīglī, tieši tā arī būs apmātības iemesls. Mūsu gadījumā šī ir krievu okupantu revanša apmātība. Kā ar to cīnīties?
Vispirms ir jāsaprot, ar ko ir darīšana, jo apzināt nozīmē uzvarēt. Mēs zinām, ar ko ir darīšana! Pietiek klausīties karjerpolitiķu murgos! Pēc daudzkārtējām okupācijām mums vēl nav izveidojusies latviska politiskā un nacionālā elite – garīgais pamats. Trūkst politiķu, kuri spētu stingri noformulēt latviešu tautas nacionālās intereses. Pašlaik gandrīz visas augstākās barotavas institūcijas cenšas mācīt toleranci, pat mīlestību pret slepkavām un to pēctečiem. Taču mīlēt un cienīt nevar noziedzniekus, kuri ņirgājas par upuriem un slavina upuru slepkavas, un neatzīst savu vainu.
Latvieši ir viena no nedaudzajām nācijām pasaulē, kura nav iekārojusi svešas zemes un tautas. Mēs vienmēr aizstāvamies. Šķiet, ka līdz šim neviena nācija nav spējusi izpildīt tik smagu uzdevumu, kuru mums uzspiež, – cienīt un integrēt okupācijas un pārkrievošanas nozieguma elementus un atbalstītājus, pat tādus, kas ir naidīgi noskaņoti un kā vampīri izslāpuši pēc mūsu asinīm.
No Sent-Ekzeperī rakstītā izriet, ka mēs esam atbildīgi par tiem, kurus neesam laikus pasūtījuši uz savām mājām – uz Krieviju. Atcerieties, sākumā kauju zaudē apziņa un pasaules uzskats. Pēc tam sakāve iznāk ārā. Kurus dievi nolēmuši sodīt, tiem atņem saprātu. Mūsu valsts likteņa turētājiem tas ir atņemts. Bezprāši nesaprot stāvokli valstī. Brīžiem liekās, ka Bruņinieku namā nepārtraukti darbojas sātaniska psihotroniskā ierīce, kura bremzē saprātu. Neko viņi nav spējīgi izdarīt, lai apturētu cēloņus, kas iznīcina latviešu tautu. Kaut ko kādreiz mēģina, bet paliek pusratā…
Tā nevar turpināties! Liela patiesība nav viegli iedabūjama cilvēku smadzenēs, tā jākaļ atkal un atkal, naglu pēc naglas, dienu pēc dienas, lappusi pēc lappuses… Tas ir monotons un, virspusīgi liekas, nepateicīgs darbs, un tomēr tas ir svarīgs darbs. MUMS IR JĀVEIC DDD, jālikvidē okupācijas noziegumu sekas, lai nenogulētu nākamo CĒLONI!
Latvija nav maza valsts, citas ir vēl mazākas, toties lepnākas. Taču mēs paši sevi uzskatām par maziem. Spēks ir rodams tautas vienotībā, pašapzinīgumā. Spēks, kurš uzvar visos veidos – arī fanātismu – ir apzināts garīgais spēks.