Alberts Einšteins
Esam “plēsonīgajā fāzē”
Vai gan ir vērts runāt par sociālismu cilvēkam, kurš nav speciālists ekonomiskajos un sociālajos jautājumos? Vairāku iemeslu dēļ – domāju, ka jā.
Sākumā apskatīsim šo jautājumu no zinātnisko zināšanu viedokļa. Var šķist, ka starp astronomiju un ekonomiku nepastāv būtiskas metodoloģiskas atšķirības. Gan vienā, gan otrā zinātnes nozarē zinātnieki cenšas atklāt kopējus likumus uz noteiktu parādību grupu bāzes, lai pēc iespējas skaidrāk saprastu šo parādību savstarpējo saistību. Patiesībā metodoloģiskās atšķirības tomēr pastāv. Kopēju likumu atklāšana ekonomikā ir apgrūtināta tādēļ, ka novērojamās ekonomiskās parādības ir atkarīgas no daudziem faktoriem. Un novērtēt katru šo faktoru atsevišķi ir ļoti grūti.
Turklāt ir labi zināms, ka pieredze, kura ir uzkrāta no tā saucamā civilizācijas vēsturiskā perioda sākuma, lielā mērā tika ierobežota ar apstākļiem, kuri savā būtībā ir neekonomiski. Piemēram, lielākā daļa lielvalstu ir radušās iekarojumu rezultātā. Iekarotājtautas gan juridiski, gan ekonomiski padarīja sevi par iekarotās valsts valdošo šķiru. Tās sev piešķīra monopoltiesības uz zemi un izvēlēja priesterus no savējo vidus. Šie priesteri, kuri kontrolēja cilvēku izglītību, padarīja par pastāvīgu cilvēku dalījumu šķirās un radīja vērtību sistēmu, kurai cilvēki sekoja (visbiežāk neapzināti) savā sabiedriskajā uzvedībā.
Šī vēsturiskā tradīcija ir saglabājusies un darbojas joprojām. Nekur vēl mēs neesam pārvarējuši to, ko Torstens Veblens (Thorsten Veblen (1857–1929) – amerikāņu ekonomists un sociologs. – Red.piez.) nosauca par cilvēces attīstības “plēsonīgo fāzi”. Esošie ekonomiskie fakti pieder šai cilvēces attīstības fāzei. Tāpat arī likumi, kurus mēs varam izteikt no šiem faktiem, nav derīgi citām cilvēces attīstības fāzēm. Un, tā kā sociālisma mērķis ir tieši šīs plēsonīguma fāzes pārvarēšana, uzsākot augstāku attīstības fāzi, ekonomikas zinātne – tās pašreizējā veidolā – nav spējīga dot skaidrību par nākotnes sociālistiskās sabiedrības kontūrām.
Vēl sociālismam ir sociāli-ētiski mērķi. Savukārt zinātne nav spējīga uzstādīt mērķus. Vēl mazākā mērā zinātne ir spējīga ieaudzināt mērķus cilvēkā. Labākajā gadījumā zinātne spēj iedot līdzekļus noteiktu mērķu sasniegšanai. Bet pašus mērķus rada cilvēki ar augstiem ētiskiem ideāliem. Un, ja šie mērķi nav “dzimuši nedzīvi” un tiem ir dzīvības spēks, tad tos sev pieņem un realizē cilvēku masas, kuras arī pusapzināti nosaka lēnu sabiedrības evolūciju.
Tieši tāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem, lai nepārspīlētu zinātnes un zinātnisko metožu nozīmi, kad runa ir par cilvēces problēmām. Un nevajag uzskatīt, ka tikai ekspertiem ir tiesības spriest par jautājumiem, kuri ietekmē sabiedrisko organizāciju.
Cilvēks – gan vientuļa, gan sociāla būtne
Jau labu laiku daudzi apgalvo, ka cilvēku sabiedrībā ir krīze un ka tā ir zaudējusi stabilitāti. Tādā situācijā cilvēki izjūt vienaldzību vai pat naidīgumu pret lielām vai mazām cilvēku grupām, pie kurām viņi paši pieder. Kā piemēru aprakstīšu gadījumu no savas pieredzes. Nesen ar kādu gudru un labvēlīgi noskaņotu cilvēku es apspriedu jauna kara sākšanās briesmas, kas, manuprāt, ļoti nopietni apdraudētu cilvēces eksistenci kā tādu (Raksts ir tapis aukstā kara laikā. – Red.piez.). Es aizrādīju, ka tikai pārnacionāla organizācija varētu aizsargāt no šādas iespējamības. Uz to mans sarunbiedrs vēsā un mierīgā tonī atbildēja: “Kāpēc jūs esat tik negatīvi noskaņots pret cilvēciskās rases izzušanas iespējamību?”
Esmu pārliecināts, ka vēl pirms 100 gadiem neviens nevarētu tik viegli paust šādas domas. To pateica cilvēks, kurš bez panākumiem sevī mēģināja rast kādu līdzsvaru un zaudēja cerības gūt šai ziņā panākumus. Tā ir mokpilnas vientulības un izolācijas izpausme, no kā mūsdienās cieš tik daudz cilvēku. Un kāds tam ir iemesls? Un vai no tā ir kāda izeja?
Viegli uzdot šāda veida jautājumus, bet grūti ir kaut cik konkrēti uz tiem atbildēt. Tomēr es pacentīšos uz tiem atbildēt, cik nu varu, lai gan labi apzinos, ka mūsu jūtas un tieksmes bieži vien ir pretrunīgas un neskaidras, un tās nevar izskaidrot ar vieglām un vienkāršām formulām.
Cilvēks vienlaicīgi ir gan vientuļa, gan arī sociāla būtne. Kā vientuļa būtne cilvēks cenšas aizsargāt savu un savu tuvāko eksistenci, apmierināt savas vajadzības un attīstīt savas iedzimtās spējas. Kā sociāla būtne cilvēks meklē citu cilvēku atzīšanu un mīlestību, grib dalīties ar viņiem to priekos, mierināt tos bēdās, uzlabot to dzīves apstākļus.
Tieši šo dažādo un bieži vien pretrunīgo tieksmju eksistence nosaka cilvēka īpašo raksturu, bet šo tieksmju konkrēta kombinācija nosaka gan iekšējā līdzsvara pakāpi, ko cilvēks ir spējīgs sasniegt, gan tā iespējamā ieguldījuma pakāpi visas sabiedrības labklājībā. Es neizslēdzu, ka šo divu tieksmju virzienu attiecība tiek mantota iedzimtības ceļā. Tomēr personība beigu beigās formējas un izveidojas apkārtējā vidē, kurā attīstās cilvēks – to nosaka sabiedrības struktūra, kurā cilvēks uzaug, sabiedrības tradīcijas un vērtējumi, ko sabiedrība dod vienam vai otram uzvedības veidam.
Katram atsevišķam cilvēkam abstraktais termins “sabiedrība” nozīmē viņa tiešo un netiešo attieksmju summu pret saviem laikabiedriem un pret visiem cilvēkiem no iepriekšējām paaudzēm. Cilvēks ir spējīgs domāt, just, vēlēties un strādāt pats par sevi. Tomēr savā fiziskajā, prāta un emocionālajā eksistencē cilvēks tik lielā mērā ir atkarīgs no sabiedrības, ka ārpus tās ne domāt par cilvēku, ne saprast cilvēku nav iespējams. Tieši “sabiedrība” nodrošina cilvēku ar pārtiku, apģērbu, dzīvesvietu, darba rīkiem, valodu, domformām un lielāko daļu domu saturu. Katra cilvēka dzīve ir iespējama daudzu miljonu cilvēku darba un sasniegumu pagātnē un pašreizējā brīdī dēļ. Lūk, tas arī slēpjas aiz šī vārdiņa “sabiedrība”.
Tāpēc ir acīmredzams, ka cilvēka atkarība no sabiedrības ir dabisks fakts, ko nav iespējams mainīt, līdzīgi kā tas ir bišu un skudru gadījumā. Tomēr, ja skudru un bišu dzīves procesi tiek vadīti līdz pat sīkākajām detaļām ar iedzimtu dzelžainu instinktu palīdzību, tad cilvēcisko būtņu sociālās uzvedības un savstarpējo attiecību veidi ir stipri dažādi un var tikt mainīti.
Atmiņa, spēja radīt jaunas kombinācijas, valodas saziņas spējas deva iespēju cilvēcei radīt tādas dzīvību nodrošinošas formas, kuras nediktē bioloģiskā nepieciešamība. Tās izpaužas tradīcijās, sabiedriskajā organizācijā un institūtos, literatūrā, zinātniskos un inženieriskos sasniegumos, mākslas darbos. Tas izskaidro, kādā veidā cilvēks lielā mērā ir spējīgs ietekmēt savu dzīvi ar savu uzvedību, šajā procesā piedaloties apzinātām vēlmēm un domāšanai.
Cilvēks nedzimst, lai iznīcinātu
Piedzimstot cilvēks manto noteiktu bioloģisku konstitūciju, kura mums ir jāatzīst par fiksētu un nemainīgu un kura ietver sevī dabiskās tieksmes, kas ir raksturīgas cilvēku dzimumam. Tam klāt dzīves laikā cilvēks iegūst noteiktu kultūras konstitūciju, kuru apgūst no sabiedrības caur saziņu un daudziem citiem ietekmes veidiem. Tieši šī kultūras konstitūcija laika gaitā mainās un lielā mērā nosaka attiecības starp cilvēku un sabiedrību.
Mūsdienu antropologi māca (pamatojoties uz tā saucamo primitīvo kultūru salīdzinošo analīzi), ka iespējamā cilvēku sociālā uzvedība var svārstīties ļoti lielā iespējamo variantu diapazonā, un tā ir atkarīga no kultūras modeļa un sabiedriskās organizācijas veida, kāds ir raksturīgs konkrētajā sabiedrībā. Tieši šajā apstāklī balstās to cilvēku cerības, kuri tiecas uzlabot cilvēka likteni. Cilvēciskās būtnes nav savas bioloģiskās konstitūcijas dēļ nolemtas savstarpējai iznīcināšanai vai palikšanai nežēlīga likteņa varā, kura nežēlīguma iemesls ir viņos pašos.
Ja mēs pajautāsim sev, kā būtu jāizmaina sabiedrības struktūra un cilvēku kultūra, lai padarītu cilvēku dzīvi pēc iespējas apmierinošāku, tad mums ir nepārtraukti jāatceras, ka eksistē noteikti apstākļi, kurus mēs nevaram izmainīt.
Cilvēka bioloģiskā daba nevar tikt izmainīta. Pat vairāk – pēdējo simts gadu tehnoloģiskie un demogrāfiskie procesi radīja apstākļus, kuri paliks ar mums vēl ilgi. Iedzīvotāju augstas koncentrācijas apstākļos, kuru eksistence ir atkarīga no preču ražošanas, augsta darba dalīšanas pakāpe un augsti koncentrēts ražošanas vadības aparāts ir absolūti nepieciešams. Tas laiks, kurš tagad mums šķiet ideāls, kad atsevišķi cilvēki vai cilvēku grupas varēja būt pilnībā pašpietiekamas, ir pagājis. Tas nebūs pārspīlējums, ja pateikšu, ka jau tagad cilvēce ražošanas un patēriņa ziņā veido vienotu planetāru sabiedrību.
Tagad es īsumā varu izklāstīt savu viedokli par mūsdienu krīzes būtību. Runa ir par cilvēka attieksmi pret sabiedrību. Kā nekad agrāk cilvēks apzinās savu atkarību no sabiedrības. Tomēr šo atkarību cilvēks izjūt nevis kā kaut ko labu, nevis kā organisku saiti, nevis kā viņu aizsargājošu spēku, bet gan vairāk kā draudus savām dabiskajām tiesībām vai pat savai ekonomiskai eksistencei.
Degradācijas process mūsdienu sabiedrībā
Cilvēka stāvoklis mūsdienu sabiedrībā ir tāds, ka tā egoistiskie instinkti patstāvīgi tiek akcentēti, bet sociālie instinkti, kuri savā būtībā ir vājāki, arvien vairāk degradējas. Visas cilvēciskās būtnes, lai arī kādu vietu cilvēku sabiedrības hierarhijā ieņemtu, cieš no šī degradācijas procesa.
Būdami par sava egoisma neapzinātiem gūstekņiem, viņus pārņem briesmu sajūta, viņi jūtas kā vientuļnieki, kuriem ir atņemti naivi un vienkārši dzīves prieciņi. Cilvēks savai dzīvei var atrast jēgu (lai cik īsa un briesmu pilna šī dzīve būtu), tikai veltot sevi sabiedrībai.
Patiesais šī ļaunuma iemesls, manuprāt, ir kapitālistiskās sabiedrības ekonomiskā anarhija. Mēs savā priekšā redzam milzīgu ražošanas sabiedrību, kuras locekļi arvien vairāk cenšas cits citam atņemt savu kolektīvo pūliņu augļus. Un pārsvarā ne jau ar spēku, bet gan – ievērojot likumā ietvertos noteikumus. Šai ziņā ir jāsaprot, ka kapitālistiskajā sabiedrībā ražošanas līdzekļi (ražošanas rīki, kuri ir nepieciešami patēriņa un arī kapitāla preču ražošanai) var būt un savā vairumā arī ir privātīpašums, kurš pieder atsevišķām personām.
Tālākās domas vienkāršākai uztverei es par “strādniekiem” saukšu visus tos, kuriem nepieder ražošanas līdzekļi (šāda “strādnieku” termina izmantošana neatbilst plaši izmantotajai šī vārda nozīmei). Ražošanas līdzekļu īpašniekam ir iespējas nopirkt no strādnieka viņa darbaspēku. Izmantojot ražošanas līdzekļus, šis darbinieks rada jaunu produkciju, kura kļūst par kapitālista īpašumu. Pats būtiskākais šajā procesā ir attiecība starp to, cik daudz strādnieks saražoja un cik daudz viņam tiek maksāts, ja gan vienu, gan otru izsaka to reālajās vērtībās. Tā kā darba līgums ir “brīvs”, darbinieka algu nenosaka viņa saražotās produkcijas reālā vērtība, bet viņa minimālās vajadzības un attiecība starp kapitālista nepieciešamību pēc darbaspēka un strādnieku skaitu, kuri konkurē cits ar citu par darba vietas iegūšanu. Ir svarīgi saprast, ka pat teorijā strādnieka algu nenosaka viņa saražoto labumu vērtība.
Privātam kapitālam ir tendence koncentrēties nedaudzu rokās. Tas daļēji ir saistīts ar konkurenci starp kapitālistiem, bet daļēji ar apstākli, ka tehniskā attīstība un pieaugošā darba dalīšana veicina arvien lielāku ražošanas vienību rašanos uz mazāko rēķina. Šo procesu rezultātā rodas kapitālistiskā oligarhija, kuras drausmīgo varu demokrātiski organizēta sabiedrība nespēj efektīvi ierobežot.
Tā tas notiek tādēļ, ka likumdošanas orgānu pārstāvji tiek atlasīti no politisko partiju vidus, bet tās savukārt pārsvarā finansē un ietekmē privātie kapitālisti, tādējādi praktiski nostājoties starp elektorātu un likumdošanas sfēru. Tā rezultātā tautas pārstāvji nepietiekami aizstāv nepriviliģēto iedzīvotāju slāņu intereses.
Pat vairāk, pašreizējos apstākļos privātie kapitālisti neizbēgami kontrolē (gan tieši, gan netieši) galvenos informācijas avotus (presi, radio, izglītību). Tādējādi katram atsevišķam pilsonim ir ļoti grūti un visbiežāk pat praktiski neiespējami nonākt līdz objektīviem secinājumiem un saprātīgi izmantot savas politiskās tiesības.
Kur ir izeja?
Ekonomikā, kura balstās uz privātā īpašumā esošu kapitālu, ir divi galvenie principi: pirmkārt, ražošanas līdzekļi (kapitāls) ir privātīpašums un tā īpašnieki ar to dara, ko grib; otrkārt, darba līgums tiek noslēgts brīvi. Protams, šai ziņā tādas lietas kā “tīrs kapitālisms” neeksistē. Īpaši jāuzsver, ka ilgu un nežēlīgu cīņu rezultātā strādniekiem izdevās izcīnīt mazliet uzlabotu “darba līgumu” atsevišķām strādnieku kategorijām. Tomēr kopumā mūsdienu ekonomika maz ar ko atšķiras no “tīrā kapitālisma”.
Ražošana tiek veikta ar mērķi iegūt peļņu, nevis nodrošināt patēriņu. Nav nekādu garantiju, ka visi, kuri var un vēlas strādāt, vienmēr būs spējīgi atrast darbu. Gandrīz vienmēr eksistē “bezdarbnieku armija”. Strādnieks dzīvo nepārtrauktās bailēs zaudēt darbu.
Tā kā bezdarbnieki un maz atalgotie strādnieki nevar būt par peļņu nesošu noieta tirgu, patēriņa preču ražošana ir ierobežota, kas rada smagus iztrūkumus.
Tehniskais progress bieži vien izraisa bezdarbu tā vietā, lai visiem atvieglotu darba slogu. Tiekšanās pēc peļņas kopā ar konkurenci starp atsevišķiem kapitālistiem rada nestabilitāti kapitāla uzkrāšanas un izmantošanas procesā, kas noved pie smagām depresijām.
Neierobežota konkurence noved pie drausmīgas darba resursa izšķērdēšanas un pie katras atsevišķas cilvēka personības sociālās apziņas izkropļošanas, par ko jau es teicu iepriekš. Šo cilvēka personības izkropļošanu es uzskatu par vislielāko kapitālisma ļaunumu. Visa mūsu izglītības sistēma cieš no šī ļaunuma. Jaunatnei tiek iepotēta tieksme pēc konkurences; gatavojot karjeras veidošanai, viņus māca pielūgt veiksmi, dzenoties pēc mantas.
Esmu pārliecināts, ka ir tikai viens paņēmiens kā tikt vaļā no šiem drausmīgajiem ļaunumiem – ir jārada sociālistiska ekonomika (ar tai atbilstošu izglītības sistēmu), kura būtu tendēta sasniegt sabiedriskus mērķus. Šādā ekonomikā ražošanas līdzekļi piederētu visai sabiedrībai un tiktu izmantoti pēc plāna.
Plānveida ekonomika, kura regulē ražošanu saskaņā ar sabiedrības vajadzībām, sadalītu nepieciešamo darbu starp visiem sabiedrības locekļiem, kuri ir spējīgi strādāt, un garantētu tiesības dzīvot katram vīrietim, sievietei un bērnam.
Bez savu iedzimto spēju attīstīšanas cilvēku izglītības sistēma par savu mērķi noteiktu atbildības jūtu attīstīšanu par citiem cilvēkiem (pašreiz slavinātās varas un veiksmes vietā).
Tomēr ir jāatceras, ka plānveida ekonomika vēl nav sociālisms. Pati par sevi plānveida ekonomika var tikt realizēta kopā ar pilnīgu personības apspiešanu. Sociālisma radīšana prasa atrisināt ļoti sarežģītu sociāli-politisku problēmu: ņemot vērā augsto politisko un ekonomisko centralizāciju, kā panākt, lai birokrātija nekļūtu visuvarena? Kā šādos apstākļos nodrošināt personības tiesības un līdz ar to arī demokrātisko pretsvaru birokrātijas varai?
Tulkojums:
https://infoagentura.wordpress.com/
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 7(357) (2016. gada 8.–21. aprīlis)