Saruna ar radioraidījuma “Gaismas pils” vadītāju, mūzikas ierakstu speciālistu Juri Lapinski
Iegrimis mūzikā līdz ausīm
DDD: Juris Lapinskis – 70.‒80. gadu leģendārais mūzikas ierakstu speciālists. Tevi pazīst ikviens, kurš tolaik interesējās par mūzikas ierakstiem.
Juris Lapinskis: Mūzika man ir patikusi, cik vien sevi atceros. Manam tētiņam bija Latvijas laika “Vefsuper MD/39” radiouztvērējs, kurš kara laikā bija cietis un vairāk nestrādāja nekā strādāja. Maz ko varēja dzirdēt no mūzikas, taču es aizgrābts klausījos. Aparāts uztvēra Varšavu, Somiju, Zviedriju, Rīgu, Maskavu, vēl Viļņu… Pamazām mana apetīte auga. Mūsu mājas saimniekam bija radiouztvērējs “Rīga T–689” ‒ tur bez jebkādiem traucējumiem varēja dzirdēt jau daudz ko vairāk: Nīderlandes Radio, Deutsche Welle, BBC. Tomēr visam sākums bija “Radio Luksemburga”.
Arī pats es dziedāju Pionieru pils zēnu korī, braucām pat uz Maskavu dziedāt diriģenta Centa Kriķa vadībā. Vienlaikus spēlēju dažādus instrumentus – raustīju kontrabasu skolas orķestrī, situ bungas, spēlēju ģitāru. Ballēs dziedāju, spēlēju.
Mūziku apgūt man bija iekšēja nepieciešamība, bez piespiešanas. Lai gan Bēthovenu tēvs ar slotas kātu un lietussargu esot dauzījis, lai viņš sēž pie klavierēm, lai trenējas – un iznāca Bēthovens. Mani neviens nedauzīja, un arī Bēthovens no manis neiznāca. Taču man palaimējās, ka tētiņš par labu mācīšanos skolā pēc 7. klases beigšanas man uzdāvināja radioaparātu “Rīga 10”. Tas bija tālaika labākais radiouztvērējs. Un es jau drīz vien ieliku tajā tos īstos īsos viļņus (1, 13, 16, 19 m), un tad man atklājās pavisam jauna pasaule – dzirdēju Austrāliju, Ameriku, Londonu utt., utt. Tur skanēja jaunas, nedzirdētas dziesmas. Biju arī ierīkojis speciālas virziendarbības antenas labākai uztveršanai. Manas mājas rietumu pusē bija Bieriņmuižas parka lielie koki, un varēju savilkt dažnedažādas garās antenas… Un tā es pamazām augu mūzikā.
8.‒9. klasē sameistaroju arī savu pirmo magnetofonu, varēju sākt rakstīt un atskaņot mūziku. Un vēl man laimējās, ka šis mans aktīvais jaunības laiks ‒ 14–18 gadi, kad cilvēks sāk tā īsti darboties un attīstīties, ‒ sakrita ar maksimālo saules aktivitāti, pēdējo 200 gadu laikā tā bija lielākā saules aktivitāte (1958.–1959. gads).
DDD: Kāds gan tam sakars?
J.L.: Ja nebūtu bijusi šīs saules aktivitātes, es radio īsajos viļņos vispār neko nebūtu dzirdējis. Saules izvirdumi jonizē mūsu zemeslodes atmosfēras augšējos slāņus. Un pret šo jonizēto slāni, kas atrodas apmēram 70‒100 km augstumā, radioviļņi no BBC antenas atstarojas un kā pret spoguli taisni manā antenā iekšā.
Tā es saklausīju pasaules skaistāko mūziku. Līdz 1960. gadam jau biju sarakstījis kādas 100‒150 lielās 500 metrīgās lentas ar vislabākajiem pasaules dziedoņiem, orķestriem, skaistāko mūziku – man bija tas, kas praktiski nebija nevienam citam (vismaz Latvijā), un vēl superkvalitātē: kā tagad uz FM, tikai mono.
Tāds bija sākums.
DDD: Un kad tu kļuvi par vadošo ierakstu speciālistu Latvijā?
J.L.: Ar platēm sāku nodarboties tad, kad šī radiouztveršana praktiski vairs nebija iespējama, kad iestājās saules aktivitātes minimums – 11 gadu periods. Pieprasījums pēc mūzikas bija liels, un es biju spiests noorganizēt to, ko šajos laikos sauc par MLM sistēmu. Es atrados pašā spicē; tie, kuriem es ierakstīju mūziku, protams, neturēja sveci zem pūra un atkal rakstīja saviem draugiem, kas bija nākamie klienti. Un tā visa sistēma vērsās plašumā.
DDD: Tā Latvija piepildījās ar mūziku?
J.L.: Jā, Latvijā man bija vismaz kāds tūkstotis tā saucamo klientu. Faktiski jau tie neskaitījās klienti, jo es mūziku netirgoju. Vienkārši – cilvēki sameta naudiņu kopējā katlā, un es to godprātīgi izmantoju labāko skaņuplašu (LP) un pasaules labākās atskaņošanas tehnikas iegādei. Es biju iegrimis mūzikā līdz ausīm.
Krīze muzikālajā, mākslinieciskajā izglītībā
DDD: Kāds, tavuprāt, ir mūzikas uzdevums?
Juris Lapinskis: Nekas cits cilvēku tik ļoti un tik spēcīgi neattīsta kā mūzika. Līdzīgi kā valoda – ja tu bērnam neiemāci runāt līdz 7 gadu vecumam, viņš būs dziļi atpalicis. Bet mūzikā ir vairāk skaņu kombināciju nekā valodā. Japānā katram bērnam pamatskolā ir jāiemācās spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Mūzika ir pavisam cita, daudz augstāka, gudrāka pasaule.
DDD: Vai mūzika varētu palīdzēt latviešiem iziet no kultūras krīzes?
J.L.: Šobrīd krīze ir arī izglītībā ‒ muzikālajā, mākslinieciskajā izglītībā. Tā būtu jānovērš pirmām kārtām. Bērnu dzīvē ir jāienes harmonija. Bērniem ir jānodarbojas ne tikai ar sportu, bet arī ar dziedāšanu, sākot jau ar pirmo klasi, pat bērnudārzu. Man tēvs ļoti daudz dziedāja, arī mamma ‒ viņi zināja milzum daudz tautas dziesmu.
Dziedāšana un mūzika kopumā attīsta bērna dvēseli. Tas ir viens no galvenajiem faktoriem. Un tieši tas mums, latviešiem, ir nepieciešams.
DDD: Latvieši jau principā ir dziedātāji. Kā tu vērtē pēdējo gadu Dziesmu svētkus?
J.L.: Ļoti negatīvi.
DDD: Kāpēc?
J.L.: Redzi, lielākais labums no Dziesmu svētkiem ir kopā sanākšanas prieks. Bet padziedāt var arī, sanākot kopā Jāņos un citos latviešu svētkos. Taču dziesmu svētki ir kļuvuši dīvaini ‒ kāpēc nabaga bērnus līdz ģībšanai nomoka jau no agra rīta? Tikai tāpēc, lai mēs būtu labākie pasaulē?
DDD: Mēs jau esam, tā teikt, labākie pasaulē ar to vien, ka mums ir šāda Dziesmu svētku tradīcija.
J.L.: Protams, pret to man nav iebildumu.
DDD: Bet kāda ir tava attieksme pret Dziesmu svētku programmu? Vai esi pamanījis, kādas dziesmas tiek izvēlētas?
J.L.: Jā, tieši tas mani uztrauc visvairāk. Latviešu Dziesmu svētki tiek pārvērsti par kaut kādiem daudzu tautību bērnu starptautiskajiem saietiem. Ārzemju dziesmas lai dzied ārzemnieki – es tās klausos oriģinālā. Dziesmu svētku repertuāram netiek izvēlētas skaistas, labas, melodiskas dziesmas.
DDD: Es gaidīju, ka tu pateiksi, ka Dziesmu svētki ir pārvērsti par biznesu ar noteiktu aprindu interesēm.
J.L.: Manā “Radio Merkurs” raidījumā “Gaismas pils” viesojās viens no virsdiriģentiem ‒ Edgars Račevskis. Viņš kopā ar Māru Marnauzu uzsvēra to pašu, ko saku es. Ka nevajag šos pārspīlējumus, nevajag nomocīt cilvēkus, jo tas ir priecīgs notikums. Dziesmu svētki nav jātaisa nedēļu garumā.
Manuprāt, tiek ienesta nevajadzīga sacensība. Latvijā tiek organizēti pat koru kari ‒ tieši tāpat kā sporta sacensības. Bet saproti, tā ir runga ar diviem galiem. Arī autoavārijas notiek, dzenoties pēc “rekordiem”, – ieskrien kokā, nositas, un viss. Ja smadzenēs ir ļoti maz derīga – trūkst domu, ideju –, tad māksla tiek pārvērsta par šovu, cilvēks dzenas, lai jel kā izvirzītos.
DDD: Tu domā, ka māksla, šajā gadījumā koru dziedāšana, tiek nonivelēta līdz sporta līmenim?
J.L.: Diemžēl tā tas tiek darīts. Un sports mūsu sabiedrībā tiek celts debesīs. Bet kāda man daļa, cik Porziņģis bumbas iemetis, cik pārtvēris?! Tas liecina vienīgi par stulbumu, par aprobežotību, kas cilvēku padara par pakalpiņu šim zelta teļam ‒ naudai, kas tiek iepludināta sporta industrijā. Un koru dziedāšana tiek pārvērsta par tādu pašu sacensību un izrādīšanos – šovu, biznesu.
DDD: Tādējādi zūd mākslinieciskā kvalitāte, dvēseliskums?
J.L.: Protams.
Ir jāsāk ar skolu
DDD: Kāpēc tu raidījumos “Gaismas pils” parasti atskaņo, ja tā var teikt, vecu mūziku?
Juris Lapinskis: Tā nav “veca” mūzika – vai tad Mocarta un Bēthovena darbi var kādreiz novecot? Tie ir izdzīvojuši simtiem gadu un ir pārbaudītas vērtības, kas nekad nenoveco. Bet “jaunā” mūzika reti parādās normālam cilvēkam pieņemama. Piemēram, Elvis Preslijs ir vispelnošākais dziedātājs pēc nāves – viņa plates šodien pērk vairāk nekā, simtiem šodienas pīkstētāju, ņaudētāju, īdētāju, rējēju, klepotāju, runātāju plates kopā ņemtas. Paskaties, ar ko gan šobrīd tā saucamie mūziķi nenodarbojas, lai šokētu publiku – gorās plikiem dibeniem, rij zobenus utt. Bet man to nevajag! Man vajag labu mūziku. Taču mūsu dzīve ir pārvērsta par trako māju.
Drausmīgi ir tas, ka rezultātā jaunieši ir kļuvuši nožēlojami primitīvi savās smadzenēs.
DDD: Tikuši mērķtiecīgi primitivizēti?
J.L.: Jā, diemžēl tieši tā. Debilizēti, primitivizēti, zombēti, hipnotizēti, jo šādu apmautu primitīvu lopu baru ir ļoti viegli uzrīdīt kaut kam, manipulēt, viegli iespaidot u.tml.
DDD: Es gan iebildīšu, jo mūzikas pasaulē ir arī vērtīgi sasniegumi ‒ latviešiem ir lieli talanti klasiskajā mūzikā.
J.L.: Tā ir atkal cita pasaule, piekrītu. Tiek atskaņoti dižie klasiķi, bet šajos laikos daudzi komponisti cenšas vienu noti uz visām pusēm kombinēt un aizvilkt pa kādiem ceturdaļtoņiem uz augšu, uz leju – ķīniešu manierē, arābu, indiešu utt. manierē… visādus jocīgus locījumus ar balsi veidot… Vārdu sakot, cenšas kaut kā atšķirties no tā, kas ir bijis. Bet nekā patīkama jau tur nav. Tu jau zini, ka viss ģeniālais ir vienkāršībā.
Kā Mocarts – it kā vienkāršs, bet šī mūzika ir tik skaista, loģiska un secīga, un cilvēkam patīk šīs skaņas. Ir patīkamas skaņas un nepatīkamas. Tāpat ir ar valodu. Kad cilvēks skaisti runā, valoda burtiski kā dziesma plūst, bet ir arī tā, ka liekas, cilvēks sliktāk par suni rej, kaut gan viņš cilvēku valodā runā.
Mūzika – tā ir ļoti smalka dvēseles lieta. Bet it īpaši šālaika mūsu nabaga vieglās mūzikas izpildītāji ir tik nožēlojami, cik nožēlojami vien var būt, – tur nav ne ko redzēt, ne ko dzirdēt. Kad sākās disko laiki, televīzija ar klipiem faktiski nokāva mūziku, tā pārvērtās par piedēkli, par pavadījumu lēkātājiem. No mūzikas ir maz kas palicis. Ir tikai bezjēdzīgi šovi, mākslīgi veidojumi, kas radīti mūzikas izķēmošanai un prātu apdullināšanai. Tās ir radošā pagrimuma sekas un šī pagrimuma līmeņa rādītājs.
DDD: Tu ļoti skarbi formulēji problēmu, pasakot, ka viss ir slikti. Bet ko darīt, kā dzīvot, lai tas tā nebūtu? Kā lai atdzimst kultūra?
J.L.: Kā jau minēju, ir jāsāk ar skolu. Mūsu skolas nav uzdevumu augstumos. Tu teiksi, ka slavēju padomju laikus, bet tik tiešām – tie skolotāji, kas bija man padomju laikos, ir labākie skolotāji pasaulē.
DDD: Tātad skolotāju loma kultūras atdzimšanā ir ļoti svarīga?
J.L.: Jā. Pieminēšu atkal Japānu – tur bērnam izvēlas nevis skolu, bet skolotāju, kuram ir jābūt visgaišākajam, visgudrākajam, vislabestīgākajam cilvēkam pasaulē. Skolotājs ir tas, kurš savu bagāžu – savu attīstības līmeni un gudrību ‒ cenšas nodot kā stafetes kociņu bērniem, saviem skolniekiem. Un bērns būs viņa turpinātājs. Tam bērnam savukārt būtu jāuzkāpj tajā pašā augstumā, lai gan nebūtu slikti, ja viņš pacenstos uzkāpt par vienu pakāpi augstāk nekā viņa skolotājs. Un viņam savukārt sava dzīves sasniegumu bagāža arī ir jānodod tālāk – saviem pēcnācējiem un tautai. Bet pie mums notiek pilnīgi pretējais – tauta tiek izdzenāta, noniecināta, likvidēta visiem iespējamiem līdzekļiem.
DDD: Mēs dzīvojam valstī, kur skolotājs absolūti nav prestižs amats.
J.L.: Un tas ir nožēlojami noziedzīgi. Absurdi, ka skolotājiem jārīko streiki, lai izlūgtos kaut kādu elementāru darba samaksu. Skolotājiem ir jāmācās visu mūžu – viņiem jābūt gudrākiem, nekā patlaban viņi ir. Bez skolotāja normāls cilvēks nevar attīstīties, tikai kopā ar skolotāju. Klātbūtnes efekts, ko skolotājs var dot attiecīgā brīdī, nav atsverams. Tāpēc nevar salīdzināt dzīvu skolotāju ar pašmācību internetā.
Primitivizācija ar pasaules vareno naudu
Juris Lapinskis: Tiem, kuri to vēl nesaprot, vajadzētu apjēgt, ka esam iebraukuši purvā – īstās vērtības tiek degradētas. Izdabāšana un spēlēšana uz nedomājošā pūļa interesēm ‒ pliks sekss, primitīva kopošanās, pornogrāfija ‒ mūs ir novedusi ne tikai līdz krīzei, bet pat līdz pilnīgam kraham. Pat daudzu primitīvu, mazattīstītu tautiņu vai trešās pasaules valstu iedzīvotāju dzīves līmenis ir augstāks par to, kur esam nokrituši mēs. Bet dažiem spīdekļiem, kas matemātikā, fizikā un citās jomās kaut kā ir izlauzušies, savulaik ir palaimējies ar saviem vecākiem vai skolotājiem. Tāpēc, kā jau teicu, ir jāsāk ar izglītību.
DDD: Šobrīd valsts necenšas attīstīt bērnus?
J.L.: Valsts? Taisni otrādi, man izskatās, ka cenšas visu nogremdēt – visi ir tikai tirgus objekti, darba tirgus vergi. Pēc principa “būs derīgs vai nederīgs tirgum”.
DDD: Vai, tavuprāt, lielāka alga būtu motivācija jauniem spējīgiem cilvēkiem kļūt par skolotājiem?
J.L.: Es domāju, ka šodien vairs ne. Tas nav tik vienkārši. Visa mūsu ekonomika neļauj maksāt. Plānā galdiņa urbēji, kādu ir lielākā daļa valsts ierēdņu, valsts dienesta darboņu, ieskaitot mūsu Saeimu un vēl citus iestādījumus, uztraucas, ka privātās struktūrās vairāk nopelna, un, ja nemaksās viņiem, tad darbaspēks aizies uz privātām firmām. Tātad, lai skolotāju alga pārspētu šo privāto firmu un valsts ierēdņu apmaksu, tai būtu jābūt 5000 eiro mēnesī. No kā mēs maksāsim šos 5000 eiro? Klausoties gan bijušos, gan esošos valsts vadītājus, viņiem nav nevienas idejas, kas ļautu valstij pelnīt.
DDD: Atgriezīsimies vēl pie skolotājiem. Šajā sistēmā ir ļoti grūti kaut ko izmainīt, jo valstij naudas nav, un skolotāji nebūt nav valsts prioritāte. Tu taču piekrīti, ka īstenībā būtu jābūt tieši pretēji, jo no skolotāju darba izaug pilsoņi?
J.L.: Es jau to teicu, tieši tā.
DDD: Tad varbūt jāsāk ar to, ka tiem skolotājiem, kuri saprot, ir jābūt varoņiem un jāaudzina nākamā paaudze tāda, kas spēj izlabot šīs nenormālās kļūdas mūsu valstī?
J.L.: Es nezinu, vai skolotāji, būdami pat varoņi, spētu to izdarīt. Šie masu informācijas līdzekļi, šī popkultūra, šī primitivizācija ar lielo pasaules vareno naudu ir tik spēcīgi graujoša, ka skolotājiem, pat desmitkāršojot savus spēkus, neko nav iespējams izdarīt, ja netiek mainīti pamatprincipi, vērtību skala, visa sistēma. Var mainīt izglītības ministrus, kādus vien gribam, – prēmēt, atbalstīt, lamāt, sist – rezultāta nebūs nekāda.
DDD: “Cionas gudro protokoli” tiek realizēti?
J.L.: Precīzi. Jau Kremjē “Aicinājumā” 1860. gadā skaidri ir pateikts, ka pasaules galvaspilsēta būs Jeruzaleme un nav tālu laiks, kad visas pasaules bagātības pāries izraēļu bērnu īpašumā.
“Tirgus ekonomika”
Juris Lapinskis: Brīvmūrnieks Andris Ruģēns manā raidījumā teica: “Tās visas ir sazvērestības teorijas, ko tu stāsti.” Bet šīs teorijas un darbības programma jau sirmā senatnē ir tikušas izstrādātas, savērptas, un šodien tās punkts punktā realizējas.
DDD: Sazvērestības prakse?
J.L.: Atkal precīzi. Tieši tā. Sazvērestība tiek realizēta praksē. Tikai to oficiāli nesauc par sazvērestību. To sauc par tirgus ekonomiku, lai gan no ekonomikas tur vairs nav ne smakas. Ekonomikas zinātņu doktors Valentīns Katasonovs (ļoti gudrs un godīgs vīrs) saka: “Tirgus ekonomika eksistēja Ādama Smita laikā.” Varbūt jau pat ne tad, varbūt pirms tam bija kaut kāda tirgus ekonomika. Tagad nav vairs nekādas tirgus ekonomikas.
DDD: Kas tagad ir?
J.L.: Laupītāju, mafiozu grupējumu bazārs, kur, protams, izdzīvo viltīgākais, stiprākais, kurš caur nodevību, kompromitēšanu un citiem netīriem paņēmieniem ieguvis virsroku, kuram ir lielais naudas maiss, ko laiž darbā. Var izlasīt Džona Pērkinsa grāmatu “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”, tur par visu var pārliecināties, ka pat valsts prezidents ir sīks trusītis – ja viņš stāv ceļā šīm transnacionālajām korporācijām un kompānijām, tad viņu vienkārši kaut kādā veidā novāc.
Kas gan tā par sazvērestību, ja 1 procentam pasaules cilvēku pieder bagātības vairāk nekā visiem pārējiem 99 procentiem kopā! Ja vēl šī tendence virzītos uz kaut kādu izlīdzināšanu, uz labo pusi, bet notiek tieši otrādi. Šī tad arī ir tā reālā pasaules vareno bagātnieku – sātana bērnu – sazvērestība. Un tās realizēšanas labad notiek arī tautu sajaukšana, lai degradētu cilvēkus. Skaldi un valdi – būs vieglāk vadīt pūli.
DDD: No mūzikas mīļotāja tu esi kļuvis par cīnītāju pret netaisnību. Lai skaidrotu notiekošo, tu vadi raidījumu “Gaismas pils”.
J.L.: Skumīgākais ir tas, ka nevaram šo patieso informāciju un zināšanas, kas notiek pasaulē un Latvijā, līdz visiem cilvēkiem aiznest, jo vismaz 95 procenti masu informācijas līdzekļi ir sātana bērnu rokās – viņiem ir nauda…
“Tirgus ekonomika”
Juris Lapinskis: Brīvmūrnieks Andris Ruģēns manā raidījumā teica: “Tās visas ir sazvērestības teorijas, ko tu stāsti.” Bet šīs teorijas un darbības programma jau sirmā senatnē ir tikušas izstrādātas, savērptas, un šodien tās punkts punktā realizējas.
DDD: Sazvērestības prakse?
J.L.: Precīzi. Tieši tā. Sazvērestība tiek realizēta praksē. Tikai to oficiāli nesauc par sazvērestību. To sauc par tirgus ekonomiku, lai gan no ekonomikas tur vairs nav ne smakas. Ekonomikas zinātņu doktors Valentīns Katasonovs (ļoti gudrs un godīgs vīrs) saka: “Tirgus ekonomika eksistēja Ādama Smita laikā.” Varbūt jau pat ne tad, varbūt pirms tam bija kaut kāda tirgus ekonomika. Tagad nav vairs nekādas tirgus ekonomikas.
DDD: Kas tad ir?
J.L.: Laupītāju, mafiozu grupējumu bazārs, kur, protams, izdzīvo viltīgākais, stiprākais, kurš caur nodevību, kompromitēšanu un citiem netīriem paņēmieniem ieguvis virsroku, kuram ir lielais naudas maiss, ko laiž darbā. Var izlasīt Džona Pērkinsa grāmatu “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”, tur par visu var pārliecināties, ka pat valsts prezidents ir sīks trusītis – ja viņš stāv ceļā šīm transnacionālajām korporācijām un kompānijām, tad viņu vienkārši kaut kādā veidā novāc.
Kas gan tā par sazvērestību, ja 1 procentam pasaules cilvēku pieder bagātības vairāk nekā visiem pārējiem 99 procentiem kopā! Ja vēl šī tendence virzītos uz kaut kādu izlīdzināšanu, uz labo pusi, bet notiek tieši otrādi. Šī tad arī ir tā reālā pasaules vareno bagātnieku – Sātana bērnu – sazvērestība. Un tās realizēšanas labad notiek arī tautu sajaukšana, lai degradētu cilvēkus. Skaldi un valdi – būs vieglāk vadīt pūli.
DDD: No mūzikas mīļotāja tu esi kļuvis par cīnītāju pret netaisnību. Lai skaidrotu notiekošo, tu vadi raidījumu “Gaismas pils”.
J.L.: Skumīgākais ir tas, ka nevaram šo patieso informāciju un zināšanas, kas notiek pasaulē un Latvijā, līdz visiem cilvēkiem aiznest, jo vismaz 95 procenti masu informācijas līdzekļu ir Sātana bērnu rokās – viņiem ir nauda…
Kur paliek pensiju nauda?
DDD: Pirms kāda laika tu visai aktīvi centies iesaistīt cilvēkus Pensionāru un senioru partijā, pēc tam bija doma, ka biedrība “Nacionālā apvienība” varētu kļūt par partiju. Kādēļ tu vairs neturpini šo darbošanos?
Juris Lapinskis: Neteikšu, ka neturpinu, tikai tādā gultnē, tādā izskatā, kā mēs to sākām, nav jēgas turpināt.
Lūzums notika 2008. gadā, kad bija mūsu partijas ierosinātais referendums par grozījumiem likumā “Par valsts pensijām”. Netika savākts kvorums. To, ka cilvēkiem nevajag normālu pensiju, es nevarēju iedomāties! Latvijā ir aptuveni pusmiljons pensionāru, pilsoņu, un vajadzēja tikai, lai viņi aiziet nobalsot. Turklāt piedalīties taču varēja arī viņu bērni, mazbērni…
Atceros, kāda tantiņa man pārmeta: “Jūs tikai par sevi, savtīgās interesēs darbojaties!” Es atbildēju: “Jā, gribu dabūt savu pensiju, ko esmu nopelnījis.” Mana pensija nav jāpelna ne maniem bērniem, ne mazbērniem; no manis ir ņemta nauda, sociālajā budžetā visu laiku maksāta mūža garumā.
Summa, kuru es iemaksāju sociālajā budžetā pirms 39 gadiem, tagad ir pieaugusi. Mūsu valdība no sociālā budžeta paņēma 100 miljonus un noguldīja bankā ar 6 % likmi; tas nozīmē, ka summa dubultojas 13 gados. Tātad, ja 3 reizes pa trīspadsmit gadiem – šī summa ir pieaugusi 8 reizes, un mana pensija ir kļuvusi lielāka. Tie ir augļi. Un paši augļotāji, baņķieri šo pensiju sistēmu kā svaigas, tīras naudas ienesumu izveidoja, iestāstot cilvēkiem, ka tā vajag, ka vecumdienās viņiem banka sāks šo naudiņu atmaksāt. Šādi sistēma sāka strādāt. Tātad savu pensiju es esmu nopelnījis pats. Tikai žēl, ka no manas pensijas, ko mūža garumā esmu maksājis sociālajā budžetā, nav ne smakas.
Notiek krāpšana un zagšana. Man netiek izmaksāti pat procenti pilnā mērā no naudas, ko esmu iemaksājis, ko mūža garumā esmu nopelnījis. Labi, ja pusi no procentiem man samaksā. Tādēļ Pensionāru un senioru partija prasīja izmainīt koeficentus pensijas aprēķināšanas kārtībai. Mēs reāli atspoguļojām problēmu, pateicām, cik tagad šajā ekonomiskajā sistēmā pensijās ir jāmaksā un, attīstoties ražošanai, cik varētu maksāt nākotnē. Tobrīd, maksimuma brīdī, sociālajā budžetā bija 1 miljards 170 miljoni latu. No šīs summas varēja atliektiem galiem maksāt pensijas.
DDD: Tātad nauda bija – kādēļ, tavuprāt, netika savākts kvorums referendumā?
J.L.: Tāpēc, ka valdība, visa politiskā kliķe, Pensionāru federācija izplatīja Rīgā vismaz 100 000 provokatīvu lapiņu, lai neiet uz referendumu, citādi tiks sagrauta visa pensiju sistēma, un tad var gadīties, ka pensijas nebūs vispār… Un daudzi mūsu pensionāriņi bija tik naivi un nobijušies – labāk nekustēties, lai nesanāktu ziepes. Lielākā daļa jau arī nezināja, kā ir patiesībā, jo masu informācijas līdzekļi darbojās, lai sociālajā budžetā esošo naudu pensionāriem neizmaksātu! Tas bija tas pats mehānisms, kas darbojās, lai šī naudiņa paliktu baņķieriem.
Godmanis, Kalvītis un pārējie, kas bija pie varas, nosprieda, ka pensionāriem pensiju nevajag – atdeva “Parex bankas” glābšanai, miljardu sindicētā kredīta atdeva Amerikas bankām, un pusmiljardu atdeva Krievijas bandītiem. Tāda atdošana ir vājprāts!
Kam parādā ASV? Un Latvija?
Juris Lapinskis: Vai esat padomājuši, kā Amerikas Savienotās Valstis dzīvo? Tās ir parādā 12 privātbanku konglomerātam, Federālajai rezervju sistēmai.
DDD: Privātpersonām?
J.L.: Jā, privātpersonu bankām. ASV valdība neemitē ASV valūtu. Dolāra zīmes jeb Federālo rezervju banknotes emitē privātā Federālo rezervju korporācija, kura to uz procentiem aizdod ASV valdībai. Amerikas valdība faktiski ir parādā šim privātbanku konglomerātam jau 18,9 triljonus. ASV valdība izlaiž parāda vērtspapīrus – obligācijas, ko samaina pret šiem USD. Ar segumu nodrošināta nauda (monētas un dolāra zīmes) kopumā ir mazāk nekā 3% no kopējā ASV valūtas apjoma. Pārējie 97% ir tikai elektroniski dati, kas redzami datoru ekrānos, un visu šo naudas masu radījušas privātas bankas, izsniedzot aizdevumus. Vai nav labi?…
DDD: Tā vietā, lai aizņemtos, Latvijai vajadzēja piedrukāt jeb emitēt reālus latus, bet…
J.L.: …bet neļāva.
Sātana bērni, “Cionas gudrie”, regulē visu šo finanšu sistēmu, tāpēc beigās arī mūs atstāja bez savas valūtas. Sava nauda – tā ir pirmā valsts saimnieciskās sistēmas darbības pazīme. Pie mums tā nedarbojas. Mēs dzīvojam ar svešu naudu, kā jau tas bija agrāk pie mums. Šoreiz to drukā Rotšildu banka Frankfurtē pie Mainas (Eiropas Centrālā banka – tā arī nav valsts banka), kuras jauno māju par 1,3 miljardiem nodeva ekspluatācijā 2015. gada 18. martā. Tā saucamā šodienas Latvijas Banka ir tikai šīs Eiropas Centrālās bankas filiāle ar visām no tā izrietošajām sekām.
Nevis plēsties, bet sadarboties!
DDD: Otrdienās plkst. 18–20 “Radio Merkurs” (to var dzirdēt radio AM 1485 kHz vai internetā: www.radiomerkurs.lv) tu vadi radioraidījumu “Gaismas pils”. Kāds ir šī raidījuma mērķis?
Juris Lapinskis: Es vēlos izglītot klausītājus. Redzu, ka cilvēki ir tik neinformēti un nesaprot viselementārākās lietas…
DDD: Ne visi, bet daudzi.
J.L.: Nu, jā, ne pilnīgi visi, bet nospiedoši lielākā daļa. Nav jau vairs normāli, ar ko parunāt. Es veidoju raidījumu, lai vismaz daļa cilvēku nāktu pie prāta, lai sāktu kaut ko domāt un saprast. Citādi jūtos pilnīgi vientuļš.
Tiem, kuri kaut ko saprot, vajadzētu apvienoties vienā organizācijā, kur ir ļoti vienkārša programma…
DDD: Būsim reāli, tas šobrīd nav iespējams – latvieši ļoti strīdas…
J.L.: Lai tad veidojas kaut vai mazas organizācijas, bet mums ir jāmeklē un jāatrod domubiedri, kuri savā starpā var vienoties.
Lai vienojas antiglobālisti – no vienas puses tā it ļoti pareiza ideja. Tu taču arī esi pret globālo valdību, kas mūs padarīs par sīkām skrūvītēm. Mēs gribam būt paši saimnieki savā zemē, savā valstī, savā ģimenē, bet globalizācija visu to noārda. Taču lai viņi atbalsta un neapkaro tos, kas saprot, ka Latvijā ir jāveic deokupācija un dekolonizācija. Lai savukārt vienojas tie, kuri izprot, cik svarīga ir deokupācija, dekolonizācija, bet arī apzinās, ka, realizējot DDD, taču nemainot visas saimnieciskās sistēmas principus, tāpat būs slikti. Atstājot augļotāju banku sistēmu – kāda starpība, vai šī banka pieder latvietim vai žīdam…
Šobrīd ir kā latviešu tautas pasakā, kur strīdas kalējs, lakta un plēšas – kurš ir svarīgāks? Katram liekas, ka viņa darbs ir vissvarīgākais, bet, lai kaut ko izkaltu, ir vajadzīgs visu darbs kopā. Domāju, ka 99,9% cilvēku neapjēdz šo sistēmu kopumā – gan ekonomiku, gan sociālās attiecības, gan kultūru, gan lauksaimniecību, enerģētiku utt.
DDD: Tad mums visiem vajadzētu sākt plašāk un dziļāk domāt? Aprobežotība ir mūsu nelaimju cēlonis?
J.L.: Protams. Ir jāuztur viss organisms kopumā. Tas nozīmē, ka organizācijām, kuras vēlas Latvijas un latviešu labā kaut ko darīt, ir jāspēj sadarboties, citai citu izprotot un pieņemot.
DDD: Nav visiem jāiet vienā organizācijā, bet jābūt harmoniskai sadarbībai.
J.L.: Jā. Latviešiem jāiemācās nevis plēsties, bet sadarboties.
DDD: Kā tu domā, ko var darīt cilvēks, kurš dzīvo laukos, un viņam nav pieejama neviena organizācija, bet sāp sirds par Latviju un tajā notiekošo?
J.L.: Laukos dzīvojošajiem viss ir pieejams. Var mācīties – klausīties radio, apmeklēt bibliotēku. Jā, Latvijas Radio skan propaganda. Nu, paklausies vienu, otru raidījumu, saliec kopā un izsver. Vajag lasīt grāmatas, vēsturi zināt.
DDD: Bet, ja cilvēks ir viens – ja viņam nav domubiedru?
J.L.: Tad vajag izglītoties pašam un nākt pie citiem. Viņš var uzrakstīt tev uz avīzi, nākt pie manis uz radio. Arī es esmu cilvēkus sarunājoties izvilcis uz sapratnes līmeņa.
Gribētu novēlēt, lai avīzei “DDD” būtu vismaz 50 000 liela tirāža. Ja 50 000 cilvēku izlasītu šo avīzi, būtu pavisam cits līmenis cilvēku apziņās. Tāpat arī tie, kas klausās “Radio Merkurs”, saprot mūsu problēmas, viņus nav vairs jāaudzina. Bet man ir cita vēlme – lai katrs mūsu klausītāju pulkā vēl 10 savus draugus iesaistītu.
Vēl gribu iepriecināt mūsu mīļos klausītājus ar ziņu, ka ļoti drīz sāksim raidīt “ciparos” – DAB (Digital Audio Broadcasting). Tad varēsim ar vienu raidītāju pārraidīt 20 dažādas programmas vienlaikus – pa 1. kanālu latviešu mūziku, pa 2. kanālu klasiku, pa 3. kanālu vācu šlāgerus, pa 4. kanālu džeza mūziku, pa 5. kanālu Rock’n roll, utt. Starp citu, mūsu programma ļoti patīk zviedriem, un viņi jau pa vienu kanālu no saviem 20 tagad translē “Radio Merkurs” pa visu Zviedriju. Tādējādi ļoti drīz gaidiet “Radio Merkurs” ciparu kvalitātē!
DDD: Paldies par sarunu!
Intervēja Līga Muzikante
Intervija lasāma laikrakstā “DDD” Nr.3(353) (2016. gada 5.–18. februāris) un Nr. 4(354) (2016. gada 19. februāris–3. marts)