Aivars Gedroics
Daugavpilī
Vēršos pie visu kristīgo konfesiju piederīgajiem – latviešiem, kas uzskata sevi par patriotiem un kuriem līdztekus viņu reliģiskajai pārliecībai ir nozīmīga arī savas tautas pastāvēšana. Jūs redzat, uz kurieni virzās un kādu politiku piekopj mūsu Latvijā populārākās reliģiskās konfesijas.
Jānis Vanags un Zbigņevs Stankevičs pērn aicināja gļēvi slēpties, kad pasaules izvirtuļi Rīgā rīkoja t.s. Eiropraidu, tā vietā, lai sauktu tautu stāties nešķīsteņiem ceļā un, protams, arī pašiem būt protestētāju priekšgalā. Viņi bez iebildumiem gatavi uzņemt Latvijā t.s. “bēgļus” (laimes meklētājus – imigrantus), izliekoties nesaprotam, ar ko tas draud gan mūsu tautai, gan arī kristīgajai ticībai. “Kronis visam” bija J.Vanaga paustais murgs, ka 18. novembrī katram latvietim bezmaz ar varu uz svētku salūtu esot jāvelk sev līdzi kāds kaimiņš-nepilsonis. Par pareizticīgo vadoni vispār nav ko runāt; pietiek jau ar faktu, ka viņš pakļaujas nevis Konstantinopoles (kā tas bija pirmskara Latvijā), bet gan Maskavas metropolītam.
Arī globālā mērogā ir redzams, ka pašreizējais Romas pāvests Francisks ir īsts sorosiešu ieliktenis, kura uzdevums ir pakāpeniski degradēt katoļu baznīcu līdz tādu Svēto Rakstu zaimotāju līmenim kā, piemēram, t.s. Anglikāņu baznīca, kurā kalpo no luterāņu baznīcas patriektais pederastu mīlētājs Juris Cālītis un tamlīdzīgi viltuskristieši. Benedikts XVI nebija gatavs uzsākt šādu misiju, ko viņam uztiepa, tāpēc atkāpās no amata it kā veselības problēmu dēļ, lai gan patlaban izskatās, ka viņš varbūt vēl pārdzīvos savu pēcteci Francisku. Būtībā viņš gļēvi dezertēja no pāvesta amata tāpat, kā savulaik to izdarīja no hitlerjugenda. Bet Francisks tik turpina mīkstināt nostāju homoseksuālisma, laulības šķiršanas, abortu… u.c. līdz šim par fundamentāliem uzskatītos katoļu baznīcas pamatprincipos…
No latviešu tautas interešu viedokļa raugoties, šausmīgākais gan ir tas, ka praktiski visu galveno kristīgo konfesiju vadītāji Latvijā sludina kosmopolītismu. Ir, protams, arī mācītāji-patrioti, bet viņu ir maz, un viņu balsis kosmopolītisma jūrā tikpat kā nav sadzirdamas.
Ko darīt šajā situācijā kristietim-patriotam, kā viņam rīkoties? Pirmais variants būtu mēģināt no iekšienes ietekmēt savu konfesiju, piespiest to atteikties no ķecerībām un sorosisma dogmām un atgriezties pie Svēto Rakstu pamatprincipiem. Taču gribēt ir viens, varēt ir kas cits. Visgrūtāk to izdarīt būtu katoļiem, kuriem nav pieņemts apstrīdēt Romas pāvesta teikto. Un, ja pēdējais sāk apgalvot, piemēram, ka homoseksuālisms neesot nemaz tik slikts, tad paklausīgam draudzes loceklim neatliek nekas cits kā viņa viedoklim pievienoties…
Otrs variants būtu kopā ar domubiedriem radīt pašiem savu baznīcu, pakāpeniski pārvilinot tajā citus kristiešus, lai tādējādi homoseksuālisma atbalstītāji un kosmopolītisma sludinātāji paliek izteiktā mazākumā un vārās savā sulā, līdz nāk tā stunda, kad velns šos rauj pie sevis. Domāju, ka šis variants būtu reālāks un pieņemamāks vairumam kristiešu-patriotu.
Būtu jāatrod kāds kristiešu mācītājs – nelokāms nacionālists (nav svarīgi, pie kādas konfesijas viņš piederētu), kurš uzņemtos šo svēto misiju – apvienot visus tos katoļus, luterāņus, baptistus, adventistus, arī pareizticīgos u.c. kristiešus, kuriem valsts un nācijas intereses stāvētu pāri visam un kuri būtu gatavi par tām arī aktīvi cīnīties ne tikai ar runām sprediķos un rakstiem saziņas līdzekļos, bet vajadzības gadījumā arī, izejot ielās. Sākumā šādu ļaužu būtu maz, bet ticu, ka ar laiku viņu rastos arvien vairāk.
Nezinu, cik korekti ir salīdzināt, bet man neviļus gribas vilkt paralēles ar tiem nacionālkomunistiem, kas 1990. gadā atdalījās no PSKP, jo iestājās par neatkarīgu Latviju, kam vairums partijas biedru nepiekrita. Lūk, arī tagad vajadzētu visiem kristiešiem-nacionāļiem mierīgi, bez naida izvirdumiem un traču rīkošanas atdalīties no kosmopolītiem, lai viņi turpina sludināt iecietību pret homoseksuālismu, aicina mīlēt migrantus un okupantus vairāk par paša tautu… un tādā garā sekmīgi bruģē sev ceļu uz elli. Bet mēs iesim citu ceļu, to, kas ved uz Valsts, Tautas un Rases mūžīgu pastāvēšanu ne tikai debesīs, bet arī tepat uz zemes.
Protams, šādā gadījumā mums būs gribot negribot jāstājas pret tiem, kas mūs grib iznīcināt, nevis, kā to dara mūsu pašreizējie viltus kristiešu vadoņi, lūdzot no Dieva veselību tādām personām, kuras Viņš varbūt tieši par to arī ir sodījis ar smagu saslimšanu, ka savā politiskajā darbībā tās cenšas mūsu tautu iznīcināt… Jāsaprot, ka visiem labi būt mēs nekad nevaram un nebūsim, bet, savai Tautai un Tēvzemei kalpojot, gan neviena maksa mums nevar būt par augstu.
Tātad, cienījamie Latvju Patrioti, ir jāsāk rīkoties! Viegli tas nebūs, un arī ātri ne, bet jāsaprot, ka tas, kurš neko negrib darīt, atradīs 100 iemeslu slinkumam, savukārt darbarūķis atradīs 100 iespējas visas grūtības pārvarēt. Līdzīgs precedents pasaulē jau ir bijis – Anglikāņu baznīcas rašanās; kāpēc nevarētu būt, piemēram, Letorikāņu baznīca (nosaukums kā tāds, protams, ir otršķirīgs jautājums)? Tikai jāatceras, ka mūsu baznīcai ir jābūt dibinātai nevis uz kosmopolītiski-sorosiskiem, bet nacionālistiski-patriotiskiem pamatiem! Un lai nu Dievs mums palīdz šai lietā!
SAULES MŪŽU LATVIJAI UN LATVJU TAUTAI!!! DIEVS AR MUMS!!!
Raksts publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 4(354) (2016. gada 19. februāris – 3. marts)