Saruna ar Mikroķirurģijas centra vadītāju, mikroķirurgu Dr.med. Mārtiņu Kapicki 
Aplamie priekšpieņēmumi
DDD: Tie, kuri izmanto sociālās saziņas tīklus, piemēram, feisbuku, ir pamanījuši jūsu aktīvo reakciju uz Latvijā un pasaulē notiekošo. Lielākajai sabiedrības daļai ir vienalga, kāpēc jums nav?
Mārtiņš Kapickis: Domāju, ka lielai daļai nav vienalga – viņi vienkārši nemāk izteikt savu viedokli vai arī baidās izteikties, jo uzreiz var dabūt pa degunu. Viedokļa, īpaši, ja tas ir samērā radikāls, izteikšana Latvijā diemžēl vienmēr ir saistīta ar nepatikšanām. Manuprāt, daudzi tāpēc arī neizsakās. Man ir vienalga, vai kādam tas patīk vai ne, tādēļ es neslēpju savas domas. Esmu ārsts un ārstēju tā, kā tas ir vajadzīgs. Ar tādu pašu domu pieeju arī šīm lietām. Mani neinteresē, kā cilvēks jūtas, ja viņa skatījums uz problēmu ir nereāls. Piemēram, ja pie manis atved cilvēku, kuram ir infekcija, tad viņam vajag palīdzēt. Tas, ka viņš gribētu, lai es viņam uzlieku rokas, izrunāju vārdus, mani neinteresē, jo zinu savu ārstēšanas metodi. Esmu empātisks un viņa sāpes saprotu, bet man nav ar viņu kopā jāraud, lai viņam palīdzētu. Politisko un sociālo procesu vērtējumā ir tieši tas pats. Svarīgi ir lietas nosaukt to īstajos vārdos.
DDD: Visticamāk jau cilvēki baidās no citu – it īpaši to, kuru rokās ir zināma vara ietekmēt viņu dzīves – sabiedrības locekļu reakcijas. Kāpēc tie, kuru rokās ir iespējas kaut ko reālu darīt, lai uzlabotu dzīvi, nekā nedara?
M.K.: Neesmu pārliecināts, bet domāju, ka šiem cilvēkiem ir, kā mēs medicīnas zinātnē to saucam, nepareizs priekšpieņēmums. Visas savas domas viņi balsta uz nepareizu iepriekšpieņēmumu. Un līdz ar to, manuprāt, liela viņu daļa patiešām arī tic tam, ko sludina. Nelaime ir tā, ka viņu priekšpieņēmums, uz ko viņi balstās, ir nepareizs. Tas ir tāpat kā medicīnā – cilvēks atnāk pie ārsta ar savu priekšpieņēmumu, ka viņam var palīdzēt pilnīgi bez sāpēm. Bet, ja viņam būs kaut nelielas sāpes, viņš uzskatīs ārstu par sliktu. Taču viņa priekšpieņēmums ir pavisam nepareizs, jo viņa pataloģijai pilnīgi bez sāpēm palīdzēt nevar.
DDD: Droši vien visbiežāk cilvēki vēlas, lai ārstēšanas rezultāts būtu momentāns.
M.K.: Jā. Kad es saku cilvēkam – ārstēšanas process ir sešus, astoņus vai pat desmit mēnešus ilgs, viņš saka: “Fui, tu esi slikts ārsts.” Viņam ir nepareizs priekšpieņēmums par šo slimību, par medicīnu, un viņš iet apkārt, meklēdams “balto tēvu”, kas pateiks, ka roku uzlikšana, murmināšana un divu tablešu lietošana viņu izārstēs. Medicīna nespēj melot, bet soda par nepareiziem priekšpieņēmumiem. Socioloģijā, politikā un žurnālistikā arī soda, bet bieži vien to saprot, kad ir jau par vēlu. Diemžēl politiķu, sociologu, žurnālistu nepareizu iepriekšpieņēmumu sludināšana ietekmē visas sabiedrības domāšanas struktūru.
Labdarība uz citu rēķina
DDD: Šobrīd ļoti aktuāls ir tā saucamo bēgļu uzņemšanas jautājums. Tie, kuri jau ir uz savas ādas izjutuši negatīvās sekas, par to neklusē, taču politiķi, mediji turpina stāstīt, ka mums nav, no kā baidīties. Vai tiešām viņi paši tic tam, ko ik dienas cenšas iestāstīt tautai?
Mārtiņš Kapickis: Nav tik vienkārši. Ja cilvēks ir pieņēmis savu priekšpieņēmumu par patiesību, tad viņu pārliecināt par pretējo nav iespējams, iekams viņš pats personīgi ar to nesastopas.
DDD: Kamēr neizjūt savu aplamo uzskatu sekas uz savas ādas?
M.K.: Jā, uz savas ādas. Cilvēki, kuri sludina, ka bēgļu ienākšana nav nekas bīstams, ka spēsim uzņemt visus, dzīvo pilnīgos maldos. Viņi nesaprot arī to, ka tie, kuri ir pret bēgļu masveida ielaišanu Latvijā, nav jau pret cilvēkiem, kuri bēg no kara šausmām, bet gan pret veidu, kā tas tiek realizēts. Un tās atkal ir divas dažādas lietas – ja kāds saka, ka negrib dzīvot tādā valstī, kur vairums ir pret bēgļiem, tad ir jautājums, ko ar to “pret bēgļiem” saprot? Es esmu pret to, ka šie bēgļi nāk iekšā un veģetē uz šīs valsts (nodokļu maksātāju) rēķina. Neesmu pret to, ka šiem cilvēkiem tiek sniegta palīdzība, bet gan pret to, ka šo palīdzību definē kā sociālo spilvenu un ka tā ir pat lielāka nekā jebkuram mūsu sabiedrības loceklim, kam tā patiešām ir vajadzīga.
DDD: Droši vien vajadzētu jau arī saprast, kas patiesībā ir bēgļi. Lai ietekmētu sabiedrības domas, tiek atgādināts, ka latvieši Otrā pasaules kara laikā arī devās bēgļu gaitās, tādēļ šodien ir mūsu pienākums palīdzēt tiem, kuri stihiski ienāk Eiropā. Vai jums šis salīdzinājums šķiet adekvāts?
M.K.: Tās atkal ir divas dažādas lietas. Kad pajautā latviešiem, kuri ir bēguši, izrādās, ka viņu viedoklis par bēgļiem ir pavisam citādāks nekā tiem jaunā laikmeta pārstāvjiem, kuriem liekas, ka tas ir tas pats. Tiem cilvēkiem, kuri pēc Otrā pasaules kara bēga, neviens valodas kursus nerīkoja, viņus par velti neviens nebaroja, viņiem pašiem bija kaut kas jādara, lai nopelnītu iztiku sev un savai ģimenei. Tas jau vien ir kaut kas cits. Un no kultūras viedokļa – latvietis aizbraucot uz Ameriku, Austrāliju vai Vāciju, nemēģināja tur ieviest savu kārtību. Bet šī kultūra, kas tagad nāk iekšā, pilnībā pārtaisa visu Eiropas kultūru. Un jautājums tiem cilvēkiem, kuri sludina, ka dos visu, lai tikai nāk iekšā – kurš būs tas devējs?
DDD: Visticamāk, vienkāršie cilvēki, kuri, nebūdami bēgļi, spiesti ik dienas smagi strādāt, lai parūpētos par savu ģimeni.
M.K.: Jā. Un ievērojiet, ka jebkura populistiska labdarība ir vienmēr uz citu cilvēku rēķina. To var atkārtot un atkārtot. Tas ir tas pats, kā Ziemassvētkos iet uz bērnu namiem un dot bērniem cepumus, sakot – esmu par to, lai šo bērniņus ņemtu uz ģimenēm. Laba vēlme, bet tad nedod cepumus, bet vienkārši ņem. Un tāpat pateikt – es šo bēgli paņemšu uz nedēļu, iedošu tējiņu, aizvedīšu uz koncertu u.tml. Stop! Ja gribi viņu integrēt – integrē, bet neliec to darīt man. Nesaku, ka slikti ir integrēt, bet saku – neliec to darīt man. Es pats izvēlēšos – darīt to vai ne. Ir svarīgi, protams, sašķirot, svarīgi ir saprast, kurš ir bēglis, kas bēdzis no kara zonas, un kurš ir ekonomiska labuma meklētājs, lai zinātu, kuram ir patiešām jāpalīdz. Par to pat nerunāju; runāju par pamatu – ka jebkura populistiska labdarība, par ko runā un rāda televīzijā un dod balvas, vienmēr ir uz kāda cita rēķina.
DDD: Valdība apgalvo, ka Latvija kopumā uzņemšot tikai 776 bēgļus. Vai varam ticēt, ka šis skaitlis nepalielināsies, ka citi bēgļi mums vairs nebūs jāuzņem?
M.K.: Tas ir kārtējais priekšpieņēmums – protams, būs. Ja durvis tiek atvērtas – būs. Kāpēc, lai nebūtu? Nevajag sevi mānīt. Tas, ka valdība apturēs citu bēgļu ierašanos, ir apmāns.
DDD: Cilvēkus tas uztrauc, bet politiķi mēģina nomierināt, ka daudzi no tiem, kuri ieradīsies Latvijā, nepaliks šeit, bet dosies uz citām Eiropas valstīm, kur dzīves līmenis ir augstāks.
M.K.: Tā ir bezjēdzīga spriedelēšana par to, kā būtu, ja būtu. Un uz to nav atbildes. Cilvēki izfilozofē kaut ko. Tāpat kā medicīnā es nevaru griezt uz “varbūt”, bet varu operēt, redzot prognozi. Un tajā brīdī, kad valdība pieņem lēmumu uzņemt Latvijā bēgļus, es nevaru domāt, ka varēsim šo procesu kontrolēt, jo redzu jau prognozi, ka ar to noteikti nebeigsies.
Jo sliktāk, jo labāk…
DDD: Ar ko latviešiem vajadzētu rēķināties? Kā latvietim aizsargāt sevi, savu ģimeni un tautu?
Mārtiņš Kapickis: Šajā ziņā esmu pesimistisks. Latvietim nav ideoloģijas, uz kuras viņš balstās – mēs katrs pat savus bērnus audzinām citādāk! Viens savu bērnu koncertā kušinās, bet otrs tam ļaus darīt visu – mums nav kopējas platformas un vērtības, kuras ieaudzināt bērnos. Nerunājot nemaz par to, kā skatāmies uz politiku, kā mēs braucam pa ielu utt. Un tā ir aisberga redzamā daļa. Tā kā mums nav kopējas ideoloģijas (nerunājot pat par reliģiju), islāma kultūrai Latvijā, kāda tā ir šobrīd, vienkārši nav ko likt pretī. Šī jau ir tā nelaime, ka cilvēki ir gatavi ielaist valstī kaut ko, kam ir ļoti spēcīga identitāte un stipra sapratne, kā tiek virzītas idejas, kā tās īstenot, kā tiek audzināti bērni utt. Mums kā sabiedrībai šai spēcīgajai ideoloģijai pretī nav ko likt. Šajā ziņā esmu pesimists.
DDD: Tātad jāsaka – jo sliktāk, jo labāk? Kamēr cilvēki nesaskarsies ar aplamā lēmuma traģiskajām sekām, tikmēr nekas nemainīsies?
M.K.: Tam kausam ir jāapgāžas. Mēs varam ar jums runāt, bet tam kausam ir jāpiepildās un jāapveļas. Un mēs to piedzīvosim.
DDD: Droši vien, ka visgrūtāk ir cilvēkiem, kuri saprot, ka tas kauss gāzīsies?
M.K.: Protams, tā ir bijis vienmēr. Tā bija Otrā pasaules kara priekšvakarā, kad Latvija sevi mānīja, ka kara nebūs. Man iznāca palasīt tā laika avīzes, kurās rakstīja, ka angļi mūs aizsargā, esam drošībā – vārdu sakot, viss ir ļoti skaisti. Bet tad izlasīju kādu latviešu militārista pilota grāmatu, kurā viņš 1939. gadā rakstīja: “Mums ir jāizvēlas, jāsaprot, ka tūlīt šeit būs karš.” Tādu cilvēku bija ļoti maz, un viņus kušināja.
DDD: Ļoti līdzīgi tam, kas notiek šodien.
M.K.: Jā, identiski.
DDD: Ieslēdzot televīziju, radio, top skaidrs, ka visi tie, kuri ir pret bēgļu uzņemšanu, ir visbriesmīgākie cilvēki pasaulē. Citu viedokļu vispār nav.
M.K.: Viedoklis ir, bet man ir pilnīgi skaidrs, ka ar šo (nezinu, kuri par to maksā) popularizēto viedokli, kuru pat Latvijas Radio popularizē dažādos veidos, cilvēkiem būs jāsastopas. Es ar to cīnos, cik varu, mēģinot brīdināt par briesmīgajām sekām, kas mūs gaida, ja nekontrolēti ielaidīsim Latvijā bēgļus. Atkal gribas vilkt paralēles ar medicīnu, jo arī pacientam ir savas idejas, kā būtu jānotiek ārstēšanai. Saku: “Labi, ej, bet zinu, ka tu būsi atpakaļ.”
DDD: Un jūs tādu pacientu pieņemsit atpakaļ?
M.K.: Man ir izvēle – ārstēt vai ne. Brīdinājis esmu. Ja tā nav akūta situācija, jebkuram pacientam varu pateikt, ka viņu neārstēšu. Kas cilvēkiem, starp citu, ir jāzina. Nav tā, ka ārstam būtu pienākums ārstēt visus. Bet bēgļu jautājumā problēma ir tajā, ka aplamo lēmumu smago seku slogu nesīsim visi – ne tikai valdība, bet katrs sabiedrības loceklis.
Esmu sapratis, ka dzīvojam laikmetā, kurā jebkurš skats uz realitāti tiek nozākāts. Cilvēka daba tiek definēta citādāk, nekā īstenībā tā ir. Mēs noliedzam, ka cilvēks pēc būtības ir ļauns. Amerikas konstitūcijas tēvi, ja palasa literatūru, konstitūciju un varas dalīšanu balstīja uz to, ka cilvēks ir ļauns un nevar nevienam uzticēties. Tāpēc ir vajadzīga varas dalīšana – parlaments, izpildvara, tiesu sistēma, lai cits citu pakārtotu kontrolei. Ja mediji (ceturtā vara) var atļauties bļaut par to, ka kāds viņiem kaut ko pārmet – nu, pagaidiet… Ja viņi grib būt demokrātiskas valsts sastāvdaļa, viņiem jābūt tikpat kontrolētiem kā parlamentam, kā tiesu varai, kā pārējiem šīs demokrātijas instrumentiem. Bet tas tā nenotiek.
DDD: Jo viņiem patīk vara un nesodāmības sajūta.
M.K.: Jā, nesodāmība.
DDD: Es pat teiktu, ka mediji dažkārt ir pirmā, nevis ceturtā vara, jo to ietekme uz sabiedrisko domu ir milzīga.
M.K.: Pilnīgi piekrītu. Un caur mazajiem ruporiem, internetu, sociālajiem tīkliem mums ir vienīgā iespēja kaut ko darīt.
Latviešu tautai trūkst ideoloģijas
DDD: Jūs iepriekš pieminējāt, ka bēgļi ir drauds Latvijai, jo latviešu tautai nav spēcīgas nacionālās identitātes sajūtas, nav savas ideoloģijas. Kā jūs vērtējat liberāļu uzbrukumus grozījumiem Izglītības likumā, ko mēdz dēvēt arī par tikumības likumu. Starp citu, ārlietu ministrs Rinkēvičs, kurš lielās ar savu homoseksualitāti, komentējot grozījumus Izglītības likumā, paziņoja, ka šis likums neiederas demokrātiskā Latvijas valstī. Kā jūs vērtējat kņadu, ko sacēla šie grozījumi Izglītības likumā?
Mārtiņš Kapickis: Nevaru pateikt – neesmu šo jautājumu pētījis. Bet vienu lietu noteikti varu sacīt – tie, kas uzbrūk šiem grozījumiem un salīdzina tos ar Krievijas ietekmi, nespēj loģiski domāt. Ja mēs dzīvotu pēc grozījumu pretinieku loģikas, tad gadījumā, ja Ziemeļkorejas diktators Kims Čonins uzskata, ka zagt ir slikti, bet mēs esam pret viņu, mums ir jāzog. Tātad šajā lietā ar Kimu Čoninu, lai cik traģiski tas nebūtu, mums ir viens viedoklis. Un šinī gadījumā, kad mūsu uzskati par ētiku (vai par citu ko) ir vienādi ar Krieviju, tad, lūk, tikumības aizstāvji tiek pasludināti par diversantiem, kuriem Kremlis maksā.
DDD: Krievu roka…
M.K.: Jā, krievu roka. Lai arī pilnīgi pretējās sabiedrībās kādreiz sakrīt vienāds skatījums uz kādu lietu, tas nenozīmē, ka šīs sabiedrības viena otru uzpērk vai ietekmē. Zinu, ka Latvijā noteikti lielai daļai cilvēku ir uzskats, ka tikumība ir jāsargā un tā ir jāmāca skolās, taču viņi baidās par to runāt, jo viņus nosunīs. Uzskats par tikumību ir ļoti līdzīgs tam, ko mēģina pieņemt, bet tie, kas bļauj, tiem vienmēr ir lielāka privilēģija runāt un vara. Un tajā brīdī, kad latvietis saka – jā, es uzskatu, ka skolās vajag mācīt tikumību – viņš jau tiek saukts par nodevēju. Cilvēki, kuri sludina šo pakaļ skriešanu, nesaprot, kā veidojas priekšpieņēmumi sabiedrībā.
Es atkal pieskaros medicīnai, jo mana skola ir medicīna un tā nekad nemelo – sekas medicīnā nekad nemelo. Cilvēks var izvairīties no ziņas par audzēju un teikt, ka viņam tā nav, bet viņš nomirst. Un ir pilnīgi vienalga, ko viņš par to domā. Un te ir tieši tas pats. Tajā brīdī, kad cilvēks sāk noliegt realitāti, lai justos labi, ir jārēķinās, ka sekas būs jo īpaši briesmīgas. Un tas ir viens no ļoti svarīgiem apstākļiem, ka viņi – tikumiskās audzināšanas pretinieki – ļoti labi jūtas, kad noliedz realitāti, pataisa sevi par “baltiem”, paceļot sevi pāri pār citiem, tos noniecinot.
DDD: Bet tas ir ļoti bīstami – dzīvot ilūzijās, mānot sevi. Dzīvojot eiforijā, ātrāk vai vēlāk cilvēks pamostas, labākajā gadījumā, pie sasistas siles.
M.K.: Bet manipulēšanu, ko “baltie tēvi” piekopj, ļoti bieži cilvēki nesaprot, un tieši tā paša iemelsa dēļ, ka latviešu tautai nav spēcīgas identitātes, nav fundamentālas vērtību sistēmas. Viņi neatpazīst manipulēšanu, kas ir vislielākā nelaime. Ja man nav skaidrs, kas ir ļaunums, tad mani var ietekmēt, pasakot, ka tas taču ir ļauni – nepieņemt bēgļus. Ja cilvēkam ļaunums ir relatīvs, tad jebkura manipulācija viņu ietekmēs emocionāli. Bet, ja man ir skaidrs fundamentāls skats uz pasauli, ja es skaidri zinu, kas ir labs un kas slikts, tad mēģinājumi manipulēt, spēlēties ar manu apziņu mani sakaitinās, padarīs niknu, bet neietekmēs.
Starp citu, par muļķību ir jābūt dusmīgam! Ļaunums ir pārspraust robežas uz citu rēķina un manipulēt, ka dusmoties par to ir slikti. Bet liela daļa sabiedrības pakļaujas manipulācijai, emocionālai ietekmēšanai, jo viņiem nav fundamentālās ideoloģijas par to, kas ir labs un kas ļauns, un izpratne, kā šīs lietas atšķirt. Viņi balstās uz to, ko pasaka žurnālisti, kuriem ir vesela kaudze aplamu iepriekšpieņēmumu. Un paradoksāli, bet viena liela daļa no žurnālistiem tiešām domā, ka ir labi cilvēki.
DDD: Viņiem jau tā ir sagrozītas smadzenes, ka, staigājot ar kājām gaisā, viņi domā, ka tas ir pareizi.
M.K.: Un ar runāšanu to diemžēl nevar izmainīt. Arī ar pacientu lietas nevar izrunāt, iekams viņš pats ar to nesaskaras. Un cik ar pusaudžiem neesam cīnījušies (tāpat arī savā laikā ar mani), bet, kad gadiem ejot, pats reāli nonāku līdz tam, par ko vecāki runāja, sāku saprast – jā, tēvam un mātei bija taisnība. Vai tad toreiz mamma mani ar labiem vārdiem un mīlestību varēja pārliecināt? Toreiz viņas mīlestību uzskatīju par naidu, jo viss, ko viņa darīja, bija pret manu pasaules uzskatu. Jūra ir līdz ceļiem.
DDD: Acīmredzot ir jāļauj notikt tam, kas notiks.
M.K.: Es domāju, ka sabiedrība iet viļņiem, un tā vai citādi mēs neizvairīsimies no trešā pasaules kara. Nerunāju par bruņotu konfliktu, bet tas jau notiek – tā ir ideoloģiska sadursme. Un šī sadursme nenotiek tikai starp Rietumu un Musulmaņu pasauli, bet primāri ir Rietumu pasaules iekšējā sadursme. Kristus teica apmēram šādi: tāda valsts nevar pastāvēt, kur mājā ir ienaids citam pret citu. Pašreiz Eiropas Savienībā tā ir. Ņemot vērā šo absolūti radikālo liberālismu un fundamentālo vērtību sabrukumu, tā vienkārši nevar pastāvēt.
Mums nav fundamentālu pamatvērtību, uz kā balstīties. Pajautājiet cilvēkiem, kuri sanākuši kopā jubilejā, kā viņi definē ļaunumu, un būsit pārsteigti, cik atšķirīgi katrs domā. Vienkārši veiciet šo testu, lai pārliecinātos, ka nerunāju muļķības! Tad, kā mēs varam izvērtēt, ko tas politiķis runā, ja mums nav vienots arguments, lai saprastu, vai viņš nerunā stulbības?
Atbildes ir jāmeklē dvēselē
Mārtiņš Kapickis: Mums nav fundamentālu pamatvērtību, uz kā balstīties. Pajautājiet cilvēkiem, kuri sanākuši kopā jubilejā, kā viņi definē ļaunumu, un būsit pārsteigti, cik atšķirīgi katrs domā. Vienkārši veiciet šo testu, lai pārliecinātos, ka nerunāju muļķības! Tad, kā mēs varam izvērtēt, ko tas politiķis runā, ja mums nav vienots arguments, lai saprastu, vai viņš nerunā stulbības?
DDD: Tas varbūt tāpēc, ka cilvēki visticamāk negrib paskatīties uz Augšu – uz Radītāju, kur ir atbildes, bet katrs domā, ka viņš ir tas gudrākais.
M.K.: Tieši tā tas ir – tas ir pamatjautājums.
DDD: Bet, kurš tad ir tas, kas pateiks priekšā, kas ir labs un kas slikts, – vai dakteris Kapickis?
M.K.: Ja cilvēks meklē patiesības atbildes sevī, tad arī Hitleram ir taisnība. Bet, ja cilvēks meklē ārpus sevis, tad agrāk vai vēlāk viņš nonāks pie Viņa. Un to nesaku es, bet gan Nīče – tajā brīdī, kad jūs nogalināt Dievu, jūs arī zaudējat spēju izvērtēt labu un ļaunu. Es tagad interpretēju, bet, kas ir lasījuši Nīčes “Tā runāja Zaratustra”, tur var to atrast.
DDD: Ja noliedzam Dieva esamību, tad zūd atskaites punkts. Tad labs ir tikai tas, kas konkrētajā brīdī izdevīgs egoistiskajam indivīdam.
M.K.: Pirms vairākiem gadiem žurnālā “Rīgas Laiks” bija lasāma fizikas profesora un Nobela prēmijas laureāta Stīvena Veinberga eseja (raksts tulkots no angļu valodas) “Dzīve bez Dieva”. Viņš bija tajā pašā laivā, kurās Hokings un citi mūsdienu agresīvie, karojošie ateisti. Viņš raksta: “Mums dabā nav nekādas norādes par to, kas ir labs un kas ir ļauns. Un mums nav sevī iekšēji nekādās pārliecības par to, ka varam to izvērtēt.” To saka godīgs ateists. Un, ja pieņemam to kā savas dzīves iepriekšpieņēmumu, pie tā var apstāties. Tātad Dieva nav, laba un ļauna patiesībā nav, un mums jebkurš arguments, jebkurš strīds savā starpā, kurš vērsts uz patiesības meklējumu, ir bezjēdzīgs. Nevienam taču nav taisnība. Bet strīda esamība sabiedrībā jau norāda uz to, ka tomēr uzskatām, ka pastāv absolūta taisnība, un mēs runājam par ko Augstāku. Vai mēs to zinām – tas jau ir cits jautājums.
DDD: Tātad strīdniekiem, lai atrastu risinājumu, ir jāmeklē kāds kopīgs, abu atzīts atskaites punkts.
M.K.: Protams.
DDD: Un agrāk vai vēlāk nonākam pie Augstākā – pie Radītāja.
M.K.: Protams. Tā principā ir manu uzskatu formēšanas galvenā lieta. Man ļoti bieži nav skaidrs, kā tad ir pareizi, bet es skatos, kas ir atklāts Rakstos. Ja, piemēram, cilvēkiem prasa, vai mūsdienu pensiju sistēma ir laba vai slikta, lielākā daļa pateiks, ka laba. Es saku, ka tā ir nenormāli ļauna. Uz ko es balstos? Balstos uz to, ko Kristus teica farizejiem: “Klausieties, ja jūs aicināt cilvēkus nest savus ienākumus uz templi un māciet, ka tādēļ viņiem savi vecāki vairs nav jāuztur, jūs esat čūsku dzimums…” Ideja bija tāda – bērniem ir jāuztur savi vecāki vecumā, jo viņi mazi tika audzināti. Tātad nevis valstij vai kaimiņam, bet bērniem bija jāuztur savi vecāki. Taču pastāvošā pensiju sistēma valstī paredz, ka tiek ņemts no katra, no kura var paņemt, un atdots jebkuram, kas nav pat strādājis. Es pilnīgi mierīgi, bez sirdsapziņas pārmetumiem varu pateikt – negodīga sistēma. Vai varu tajā ko izmainīt? Nē, varu tikai tā pateikt.
DDD: Būtu saprātīgi, ja ļautu cilvēkam strādāt tik ilgi, cik viņš ir spējīgs to darīt, jo darbs ļauj justies vajadzīgam un uztur pie dzīvības. Iešana pensijā, domāju, daudzus nogalina, pat tīri fiziski.
M.K.: Te jau atkal ir jautājums, kas ir sociālais taisnīgums un kā to izvērtēt? Kad cilvēks ar smagu darbu no sanitāra ir izaudzis par izcilu ārstu, tad mūsdienu sociālais taisnīgums viņam uzliek progresīvo nodokli. Bet kādā sakarā?!
DDD: Tas viņam ir sods par centību…
M.K.: Mēs aktīvus, ekonomiski aktīvus cilvēkus sodām. Kāpēc? Tāpēc, ka šī soda uzlicēji pieņem, ka visi turīgie zog. Tātad šajā situācijā visi ir ļauni. Bet, kad jāielaiž iekšā bēgļi, tad pēkšņi visi ir labi un balti. Tātad atkal jāatgriežas pie tā, ka mums nav fundamentāla kopēja uzskata par to, kas ir labs un kas ir ļauns. Un cilvēki dzīvo pilnīgā sajukumā. Tad atnāk “baltais tēvs” un “baltā māte”, nomanipulē, un cilvēki skrien pakaļ, raud ar asarām un jūtas labi, dalot cepumus “dzīves pabērniem”.
Ļaunie mīti
DDD: Vairākās intervijās jūs esat stāstījis par savu rūgto pieredzi adopcijā. Ap Ziemassvētku laiku vēroju reklāmas televīzijā, kur stāstīja, ka adopcija ir gandrīz tas pats, kas aiziet uz veikalu pēc piena – atnāciet, paņemiet bērnu un radiet ģimeni. Vai tā atkal nav mītu radīšana?
Mārtiņš Kapickis: Tā ir ļaunu mītu radīšana. Valsts ir ieinteresēta šādu mītu radīšanā. Jo jebkurš bērns, kas dzīvo bērnunamā, ir ļoti, ļoti dārgs valstij, un ir izdevīgāk viņus nodot adopcijai. Šeit nav runa par to, par ko Tiesībsargs bieži runā – bērnu labākās intereses. Tās tādā veidā netiek atspoguļotas. Bērnu labākās intereses būtu tad, ja sastaptos pieaugušie, kas ir gatavi būt par vecākiem, ar bērniem, kuriem vecāki patiešām ir vajadzīgi. To ar adopciju nevar panākt. Protams, ir ļoti daudz labu stāstu, bet adopcija nedrīkst kļūt par valsts politiku. Mēs nesen bijām Gruzijā, kur pamatā nav bērnunamu. Vai tad viņi ir morāli augstāki cilvēki? Nē! Viņiem nācijas vērtību fundamentā ir iekšā tas, ka radinieki paņem bērnus, ja kaut kas notiek ar vecākiem.
DDD: Latviešiem tāda ir krustvecāku loma – parūpēties par bērniem, ja ar vecākiem kas notiks.
M.K.: Tas radās Viduslaikos – mēra laikā. Krustvecāki nav nekas biblisks. Bet tam ir ļoti fundamentāls ekonomisks pamatojums, kad varēja būt drošs, ka, ja ar vecākiem kaut kas notiktu, būs, kas paņem bērnus un audzina, balstoties uz Kristīgām vērtībām.
DDD: Adopcija ir citas sarunas vērta tēma – tai pieskāros tādēļ, lai atklātu, ka pat šādos jautājumos notiek manipulēšana ar cilvēku apziņu. Loģisks ir jautājums – kam tas ir izdevīgi?
M.K.: Nezinu, kam tas ir izdevīgi. Zinu vienīgi to, ka cilvēka ļaunajai dabai kopumā tas ir izdevīgi, nav jābūt pat valstij, Sorosam vai vēl kam. Un cilvēka ļaunā daba sevi tā nomaskēs par baltu, ka pats nepamanīsi. Sevi no šī konteksta neesmu izņēmis.
DDD: Tikai vēlāk pats kodīsi sev pirkstos.
M.K.: Sev, saviem bērniem un nācijai. Un tā ir tā lielākā nelaime. Tajā brīdī, kad cilvēki meklē labā un ļaunā atskaiti sevī, viņi paliek sevi zem mežonīga sitiena – un nevis varbūt, bet simtprocentīgi piedzīvos ciešanas. Zinu, ka daudzi, to dzirdot, lec ārā no biksēm – tieši tā paša iemesla dēļ, ka neviens, lūk, man nenorādīs, kas ir labs un kas slikts, jo es esmu noteicējs – karalis! Un tajā brīdī sākas milzīga nelaime. Kas tu par karali!
Prātā nāk Bībeles līdzība par bagāto, kam bija milzīga raža, ko viņš savāca šķūņos, viņam palika vēl pāri, un viņš teica: “Uzcelšu vēl šķūņus, kur visu salikšu un dzīvošu labi, dzeršu vīnu un baudīšu dzīvi.” Bet Kristus teica: “Muļķi, rīt tavu dzīvību atprasīs.” Un te tiek parādīts, cik ļoti mēs esam kungi pār visu. Ir Radītājs, kas to nosaka. Un vai nu tu ieklausies Viņa vēstī, vai…
DDD: Man tas šķiet loģiski – ja vēlos labi dzīvot, tad ir jāizzina Noteikumi, kādus devis Radītājs – Augstākais Saprāts.
M.K.: Ja tas būtu tik vienkārši, tik pašsaprotami, tad liela daļa cilvēku ietu šo ceļu. Bet diemžēl tas nav tik vienkārši.
Tajā brīdī, kad cilvēks uzskata, ka viņam ir taisnība un viņš ir šīs taisnības autors, viņš pārējos var sākt mierīgi neieredzēt, nosaucot par fašistiem, par tumsoņām, par jebkādu niecību un “fobu”, jo viņam ir ideoloģiskā pārākuma sajūta. Un šī sajūta var rasties tikai tad, kad cilvēks iedomājas, ka viņš ir šīs ideoloģijas autors.
Zālamans arī ir teicis, ka sapratne, kā šī pasaule kustas, neļauj mums vieglāk dzīvot. Ja paskatāmies, kāda veidā gadu tūkstošiem Dievs uz cilvēkiem ir runājis, bet mēs to nedarām, – esam lemti katastrofai.
Pseidoliberālisms nav brīvība
Mārtiņš Kapickis: Par teoloģiju var strīdēties un diskutēt, piemēram, kā Luters un Kalvins strīdējās par vakarēdienu – vienu no Baznīcas atribūtiem. Bet tāpēc jau viņi viens otru neuzskatīja par muļķi. Ir lietas, par kurām ir jāstrīdas, tāpat kā zinātnei ir lietas, par kurām ir jāstrīdas. Arī jautājumā par bēgļiem būtu nevis jāuzspiež viens viedoklis (“populārs”), bet gan jādiskutē. Un tie, kuri izsaka citādu viedokli, nebūtu jānosoda. Ja nemaldos, Voltērs ir teicis: “Es nepiekrītu jūsu viedoklim, taču esmu gatavs atdot dzīvību, lai jūs to varētu paust.” Tā ir viena no demokrātijas pamatidejām.
DDD: Interesanti, ka tieši tie cilvēki, kuri sevi pasludinājuši par demokrātijas aizstāvjiem, liberāļiem, pārmet citiem neiecietību, lai gan paši izturas neiecietīgi un pat naidpilni pret citu atšķirīgajiem viedokļiem. Kad jādod iespēja izskanēt citām domām, pašpasludinātie demokrāti pārvēršas par totalitārisma iedzīvinātājiem.
M.K.: Tāpēc es arī saucu to par pseidoliberālismu. Īsts liberālisms ir domas brīvība. Kā piemērs ir Amerikas konstitūcijas radīšana, kur parādīja, ka cilvēks ir brīvs darīt visu, kamēr tas nepārsniedz otra cilvēka brīvību.
DDD: Šaut vari, tikai ne uz mani.
M.K.: Tieši tā. Un tajā brīdī, kad valsts un mediji grib kontrolēt šīs brīvības, viss beidzas. Kad valsts kā institūcija pieņem vienu ideoloģisku nostādni par bēgļiem, viss beidzas. Tāpēc šajā ziņā, kā jau teicu, esmu pesimistisks.
Jāsaprot viena lieta, kuru arī viegli var pārprast, – proti, ideoloģiju (jeb tautas pašapziņu), par kuru runāju, nedrīkst noteikt valsts. Tieši tāpat kā laba un ļauna sapratne nav manis kā cilvēka noteikta, bet ārpus manis. Tas nāk no reformācijas, ka arī karalis ir pakļauts Dieva likumiem.
DDD: Problēmas cēlonis ir apstāklī, ka valsts vadītāji ir ievēlēti, bet vēsturē ir piemēri, kādas sekas ir muļķu vairākuma lēmumiem (Sokrāts tika noindēts, jo vairākums nobalsoja). Valsts vadītājam ir jābūt Dieva sūtnim, un valstij ir jābūt hierarhiski veidotai.
M.K.: Subordinācija tiek iznīcināta visās dzīves sfērās. Bērns netiek mācīts teikt “labdien”, ienākot bērnudārzā. Bet, ja audzinātāja aizrāda bērnam, ka pieaugušie cilvēki ir jāsveicina, tad viena daļa vecāku pārmet: “Jūs uzspiežat bērnam savas vērtības.” Tā ir maza bilde, mazs attēls, kas parāda, cik tālu faktiski mēs kā tauta esam no vienas kopīgas ideoloģijas.
Skolotājs nevar aizrādīt – tas skaitās pārprastas liberālās brīvības pārkāpums. Kur tad īsti sākās mana brīvība un kur tā beidzas? Vai visi uz šīs zemes ir vienādi? Nav vienādi un nebūs vienādi. Bērns nav vienāds ar vecākiem, jo vecāki uztur bērnus. Skolotājs nav vienāds ar skolnieku, jo skolotājs māca bērnu, utt.
Nebaidīties no atbildēm
DDD: Ko šajā laikā darīt vienkāršajiem cilvēkiem?
Mārtiņš Kapickis: Ir ļoti svarīgi akli neticēt visam, ko kāds stāsta. Ir jāspēj uzdot jautājumus un godprātīgi arī uz tiem atbildēt, nevis slēpties aiz sev izdevīgiem iepriekšpieņēmumiem. Pirms ticēt, pārliecināties, vai tas patiešām ir saskaņā ar realitāti. Protams, cilvēkam nav atbildes uz visiem jautājumiem, tādēļ ir jāmeklē pie tā, kuram ir – pie Dieva. Ir svarīgi nekļūt pašlepniem.
DDD: Iespējams, daudzi baidās pat meklēt patiesību, meklēt atbildi uz jautājumu: kā būtu pareizāk? Ja viņi saņems atbildi, tad nevarēs vairs izlikties, ka nezina – būs jāpārvar savas bailes un kaut kas arī jādara, lai pretotos nepareizajam. Taču cilvēki ir tik slinki…
M.K.: Jā, tas nav viegli, vieglāk ir nedomāt. Kad esi uzzinājis, kā ir pareizi, vairs nav tiesības nereaģēt.
Tā vai citādi, mēs atgriežamies pie Radītāja, jo nav cita kritērija, lai pateiktu, kas ir labs un kas slikts. Ja izslēdzam Radītāju, tad rodas jautājums: vai noziegums, kas izdarīts vienatnē, ir noziegums vai nav? Nē, jo neviens taču neredzēja. Biologs Davkins sludina, ka kropļi patiesībā būtu jāabortē. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir saskaņā ar viņa priekšpieņēmumu par pasauli. Tas ir ļoti normāli saskaņā ar naturālisma reliģiju, ko viņš sludina. Un kā var pateikt, ka tas ir ļaunums? Ja reiz Radītāja nav, kāpēc Hitlers nevarēja iznīcināt jūdus? Kāpēc latviešus nevarēja sūtīt uz Gulagu – kāpēc gan nē, ja tā bija Staļina ekonomiskā teorija, nevis personiska vēršanās pret latviešiem? Un, ja Dieva nav, tad kāpēc ne? Nevar cilvēki atbildēt uz šo jautājumu. Viņi neatbildēs uz jautājumu par bēgļiem, ja nemeklēs patiesību šajā laba un ļauna kritērijā. Kas tad ir šie cilvēki, kas nāk iekšā? Kā varam pateikt, vai viņi nāk ar laba vai ļauna nodomiem?
DDD: Un, ja viņi būs ļauni, kāda būs mūsu reakcija, kā sevi aizsargāsim?
M.K.: Mēs sevi nevarēsim aizsargāt, tas cilvēkiem ir jāsaprot. Runājot atkal par medicīnu, ja bērns ir priekšlaicīgi dzimis, viņam nav normāla aizsardzības mehānisma. Viņu izliek ārējā vidē ar iepriekšpieņēmumu, ka mikrobi taču neuzbruks, ka mikrobi taču pamatā nav ļauni, un tie ir vajadzīgi, lai nodrošinātu apkārtējo vidi. Mēs esam neaizsargāti, mēs pat no labiem mikrobiem aiziesim bojā, jo mums nav imunitātes – Latvijai nav imunitātes. Nevajag sevi mānīt, mums tās nav, un tuvākajos simts gados, ja nesāksim meklēt atbildes uz jautājumu: “Kā tu zini, ka zini?” – arī nebūs.
Es pat nerunāju “pret” bēgļiem – cilvēkiem ir jāpalīdz, ja ir tāda patiesa vajadzība, bet liberālie “baltie tēvi” un “baltās mātes” šo teikuma daļu par patiesu vajadzību manis teiktajā parasti nedzird vai apzināti dzēš! Ir jāpalīdz, bet neviens nedrīkst veģetēt uz otra rēķina. Nevienam nedrīkst neko atņemt paziņojot: es izdomāšu, kā tev vajadzēs palīdzēt otram cilvēkam.
Bībelē runa ir par samārieti, kurš nāca pāri kalniem no Jeruzalemes uz Samariju. Viņa ceļā bieži gadījās bandīti, kuri viņu piekāva un atņēma visu. Tad nāca farizejs, nāca priesteris, un nāca arī samarietis, kurš vienīgais viņam palīdzēja. Priesteris nevarēja palīdzēt ne jau tāpēc, ka viņš būtu bijis bija absolūts ļaunuma iemiesojums, bet gan tāpēc, ka likums to neļāva – viņš, ejot uz templi, nedrīkstēja apgānīties. Farizejam bija līdzīga argumentācija, bet samarietis aizveda viņu uz tuvāko krogu, samaksāja krodziniekam, sakot: “Lūk, tev nauda, rūpējies par viņu.” Viņš neteica: “Es tev atvedu cietušo, rūpējies, jo izdomāju, ka tā ir labi darīt, tāpēc tev arī tā ir jādomā, ka tas ir labi.” Patiesībā man būtu vienalga, ko krodzinieks par to domā, jo es viņam piedāvāju parūpēties par cietušo samarieti par saviem līdzekļiem, un krodzinieks to izdara. Tieši tas pats ir šeit – neviens nedrīkst atvest manā krogā cilvēku tāpēc, ka tā ir “labi darīt”, un viņu te atstāt man uz kakla. Es kā krodzinieks arī drīkstu pastāvēt un esmu samarieša pusē. Un tas nav nekāds ļaunums, nekāds egoisms. Neviens nevar man pievest pilnu krogu ar sasistiem samariešiem un pateikt: “Tev viņi jāpieņem un jāuztur.”
Novēlu cilvēkiem nebūt vientiesīgiem un akli neticēt visam, ko saka valsts vadībā esošie “baltie tēvi” un “baltās mātes”.
Intervēja Liene Apine
Intervija lasāma laikrakstā “DDD” Nr.1(351) un Nr. 2(352) (2016. gada 22. janvāris – 2. februāris)