Bruno Javoišs
Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks,
latvietis, kurš 1963. gadā Rīgas radiotornī pacēla Latvijas brīvvalsts karogu
Latvija, Lietuva un Igaunija ir pieprasījušas (vai vēl tikai grasās pieprasīt) no Krievijas kompensāciju par okupācijas laikā nodarītajiem postījumiem. Igaunija gan vēl it kā minstinās – prasīt vai neprasīt? Taču, ja zaglis ir pieķerts, viņam laikam pienāktos atvainoties un nozagto atdot. Vismaz tā domājam mēs – apzagtie un aplaupītie.
Pagājušā gada beigās staigāju pa tā brīža bezsniega mežu – meklēju eglīti Ziemassvētkiem. Nu nekādi negribēju to ātri atrast. Ja tomēr kādai skaistai virsū uzdūros, žēl bija cirst. Paglāstīju, papaijāju un bridu vien uz priekšu. Domas klejoja tālu atpakaļ gan laikā, gan vietā.
Labi, iedomāsimies, ka krievam reiz pamodīsies sirdsapziņa un viņš samaksās. Par mūsu piesārņoto jūrmalu, nopostītajām lauku saimniecībām, iznerroto dabu, izpostīto rūpniecību, kuģniecību, mežniecību, aizvestajiem un nobendētajiem cilvēkiem, iztukšoto valsts kasi, nolaupīto mantu. Taču kas spēs un vai vispār spēs samaksāt par izjauktajiem desmitiem tūkstošu ģimeņu Ziemassvētkiem!
Ekonomiku un dabu, liekas, esam atjaunojuši un varētu atmest ar roku – lai viņi to kompensāciju iebāž sev… azotē! Bet vai kādreiz būs iespējams kompensēt tās asaru straumes, kas izlijušas pie Ziemsvētku eglītēm mājās palikušo ģimenēs, pie skujiņas uz Vorkutas, Noriļskas, Džezkasganas un Mordāvijas lēģeros ieslodzīto neēvelētu dēļu galda barakas vidū, dūrē sažņaugtajā rokā pufaikas kabatā, pie bleķa krūzītēm cietumu kamerās?!
Tagad Baltijas valstis pašas maksā kādu simbolisku kompensāciju saviem politiski represētajiem. Mēģinot šo statusu formulēt vismaz tik pilnīgi, cik pašreizējos apstākļos iespējams. Tas ir – galīgi nepilnīgi. Jo represēti taču tika ne vien tie, kurus arestēja, spīdzināja, mērdēja cietumos, izsūtīja, nošāva! Vai viņu sievas, vīrus, tēvus, mātes, brāļus, māsas, bērnus, kuriem pie Ziemassvētku galda bija jāskatās uz tukšajiem krēsliem un jāiededz svecītes par iztrūkstošajiem ģimenes locekļiem, kādam pavērsies mute nosaukt par nerepresētiem?!
Varbūt teiksit: pilnīgi formulēt nemaz nevar – nepietiktu naudas. Tātad laikam būtu vien jāsamierinās. Ja vien reizēm neuzmāktos līdz šim neviena valsts ierēdņa neatbildēts jautājums: no kādiem apcirkņiem Latvijas valsts smeļas naudu, lai kompensētu līdz ar krievu okupācijas sākumu žīdu kopienām atņemtos īpašumus? Varbūt viņi, tie nabaga žīdiņi, māk labāk pieprasīt? Jeb skaļāk bļaut gvaltes? Un kāpēc viņiem atņemto būtu jākompensē Latvijas valstij, nevis Krievijai?! Ak, Krievija nemaksā? Nu tad jāpaciešas un jāpagaida, kamēr sāks maksāt. Tāpat kā ciešas un gaida latvieši, leiši, igauņi-bāleliņi, krievi un citi Baltijas valstīs 1940. un pēckara gados dzīvojušie aplaupītie un apdalītie!
…Varbūt tiešām būtu labāk par to vispār nedomāt? Nedomāju jau ar – parasti darbu steigā neatliek laika. Tikai tad, Ziemsvētku priekšvakarā mežā (drusku atgādināja Mordāvijas mežu siluetu) eglīti meklējot, domas tādas “vaļīgākas” bija. Uzmācās vēlēšanās: kaut cilvēku, kas par šīm lietām aizdomājas, būtu vairāk! Kaut mēs uz neatgriešanos nenogrimtu biznesa firmu reklāmu kaudzēs, kaut mūs neapdullinātu uzmācīgā mūzika supermarketos un tirgus plačos, spožo vizuļu kalni veikalu skatlogos, reklāmas aģentu sirēnu dziesmas telefonu klausulēs.
Varbūt vienmēr, vai vismaz pirmssvētku laikā, derētu atsaukt atmiņā tos laikus un vietas, kad tā nav bijis. Tuvus, mīļus cilvēkus, kam nebija lemts līdz mūsu dienām nodzīvot. Kas zin’, varbūt viņi ir laimīgāki par mums! Kas zin’! Taču no tā, ka viņu nav mūsu vidū, mēs taču laimīgāki neesam… un nekad nespēsim būt. Līdz kamēr mūs pašu vairs nebūs. Tāpēc, kamēr esam, laikam būtu gudri svētku gaidās ne vien priecāties, bet arī uz kādu brītiņu paklusēt. Varbūt pavisam, pavisam īsiņu. Tikai tik, draudziņ, lai viņi saprot, ka neesam viņus aizmirsuši. Varētu taču būt, ka tieši tāda ir tā kompensācija, pēc kuras viņi ilgojas visvairāk.
Raksts publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 2(352) (2016. gada 22. janvāris – 2. februāris)