Saruna ar mācītāju, bijušo iekšlietu ministru Ēriku Jēkabsonu 
Nedrīkstam ļauties eiforijai
DDD: Šajās dienās aprit 25 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm. Divdesmit piecus gadus Latvija ir it kā brīva un neatkarīga valsts. Vai, jūsuprāt, šajos gados ir izdarīts viss, lai mēs varētu lepoties ar savu tautu un valsti?
Ēriks Jēkabsons: Esmu pārliecināts, ka tas, ka esam atguvuši neatkarību, ir milzīgs panākums. Tas bija Dievišķais spēks un pašas latviešu tautas griba un alkas pēc brīvības. Ne tikai Vīzija, iekšējas gaidas, ilgas un sapņi, bet arī ticība saviem spēkiem, un ticībā balstīta rīcība. Taču jau diezgan drīz pēc neatkarības atgūšanas arī rietumu valstu politologi runāja par tā saucamo izdegšanas sindromu Austrumeiropas valstīs un nācijās, kas atguva savu neatkarību.
Uzreiz pēc neatkarības atgūšanas bija pacēlums, taču jau pēc pāris gadiem bija milzīga vilšanās, jo izrādījās, ka neatkarība nav kaut kāds abstrakts glorificēts labklājības stāvoklis – parādījās tādi jēdzieni kā korupcija, kolaboracionisms, nodevība, vērtību trūkums, morālā degradācija, valsts izzagšana utt., un neapstiprinājās sauklis “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”. Pastalās jau brīvība tika saņemta, bet pēc pavisam neilga laika visi bez iebildumiem pieņēma, ka sabiedrībā, tālaika valdībā un politisko kustību vidē notika šķelšanās un dažādas domstarpības. Paralēli darbojās arī Krievijas specdienesta cilvēki, kuri mēģināja ietekmēt neatkarīgās Latvijas identitāti un paturēt savu ietekmi.
Atbildot uz jautājumu, varu teikt, ka no vienas puses varam būt priecīgi un pateicīgi, ka mums ir politiski de jure neatkarīga Latvija, bet, vai valsts un nācija ir patiešām brīva, tas ir cits jautājums. Es domāju, ka noteikti nav. Iznīcības briesmas, draudi, ka Latvija varētu zaudēt savu neatkarību, pastāv – un ne jau tikai Krievijas militārā vai kāda Āfrikas vandāļu, vai cita apdraudējuma dēļ, bet tādēļ, ka mums trūkst spēcīgu politisko līderu, tauta izmirst, izceļo un daļēji degradējas u.tml. Pat lielākas valstis nekā Latvija ir tikušas tādējādi apdraudētas. Šobrīd absolūti nav laika ļauties tādai eiforijai, ka viss ir kārtībā, ka ir tikai tādas nenozīmīgas lokālas politiskas ķildas.
DDD: Daudzi intervijās laikrakstam “DDD” ir atzinuši, ka latviešu tauta ir īpaši apdraudēta, jo mums nav spēcīga nacionālās ideoloģijas pamata. Kā lielākie draudi bēgļu masveida ieplūšanai tiek minēta tieši ienācēju spēcīgā reliģiskā pārliecība, vienotas vērtības. Kādēļ, jūsuprāt, latviešu tautai nav vienotas nācijas izjūtas?
Ē.J.: Socioantropologi ir veikuši dažādus pētījumus, analizējot nāciju un valstu – arī Baltijas, Austrumeiropas, Lielbritānijas, Norvēģijas, Āfrikas un Jaunzēlandes – etniskos un reliģiskos priekšstatus. Lūk, šajos pētījumos, ko veikuši Japānas, Amerikas, Rietumeiropas pētnieki, ir atzīts, ka latvieši atšķirībā no lietuviešiem ir visai viegli asimilējama nācija. Latvieši tiek dēvēti par tā saucamo atvērto tipu, pretēji lietuviešiem, kuri ir slēgtais tips. Mani personīgie vērojumi arī liek piekrist šādam apgalvojumam. Lietuvieši ir lielāki cīnītāji, un viņu dzīvesveidu, pasaules uztveri spēcīgi ietekmē katolicisms – viena Dieva un absolūto vērtību kodekss, kurā kristīgā reliģija un kristīgā ētika ir saaudusies ar nacionālo apziņu. Kā arī šajos pētījumos atzīts, latviešiem ir ļoti bagāta un unikāla folklora, bet viņi nav bijuši spējīgi radīt filozofiskus, ētiskus un nacionālus priekšstatus, kas nepieciešami valstiskuma un stipras nācijas izveidei. Tas ir absolūto vērtību trūkums. Man liekas, lai gan liela daļa latviešu ir kristieši, viena Dieva un desmit baušļu atziņa, tomēr pagāniskās, ko neuzskatu par kaut ko sliktu, jeb subjektīvās noslieces vairāk ir estētiskas nekā ētiskas.
Lielais filozofs Sorens Kierkegārs (Søren Kierkegaard) runāja par atšķirībām starp dzejnieku un pravieti, starp apustuli un misionāru. Domāju, ka visvairāk mums pietrūkst spēja atšķirt ārējo estētisko no dziļākās garīgās būtības un spēka. Izraēla gadu tūkstošus bija paverdzināta tauta, kas dzīvoja trimdā, tāpat kā mēs, viņi bija diasporā, glābās no faraona un ceļoja uz Apsolīto zemi, kuru sasniegt nemaz nebija tik viegli. Taču viņiem bija Mozus, desmit baušļi, pravieši. Vēsturiskā pieredze, garīgie meklējumi veidoja jūdu tautas nacionālo kopību.
Arī amerikāņus kā nāciju vieno lepnums par vēsturi veidojošiem sasniegumiem – Konstitūcija, pilsoņu karš, cīņa pret verdzību, cīņa par brīvību. Tās ir lietas, kas joprojām ir svarīgas ikvienam amerikānim. Tajā pašā laikā Amerikas Konstitūcijas dibināšanas tēvi ietvēra sevī to labāko, kas ir bijis Eiropā, – kristīgā reliģija, grieķu filozofija un Romas likumi. Amerikas Konstitūcijas dibinātāji saprata, ka cilvēka daba ir korumpēti savtīga, ka cilvēks pēc savas dabas ir grēcīgs, kam vieglāk darīt ļauno, savtīgo, egoistisko, miesīgo, nekā garīgo, svēto, nesavtīgo, tādēļ noteica robežas, kuras indivīds nedrīkst pārkāpt, lai neaizskartu citu indivīdu.
DDD: Tā diemžēl ir vienmēr, ka pašaizliedzība, nesavtība ir īpašības, kuru nostiprināšana prasa lielu gribasspēku.
Ē.J.: Jā. Un politikā dabiskais instruments ir uzurpēt varu un izmantot to savās personīgās interesēs.
DDD: Mēs nevaram sevi pielīdzināt amerikāņiem – amerikāņu nācija tikai veidojas, saplūstot dažādu tautību pārstāvjiem.
Ē.J.: Jūdaisms, islāms, budisms, konfuciānisms, piemēram, Korejā, Ķīnā, ir spējuši radīt tās stiprās nācijas. Domāju, ka mēs, latvieši, vēl esam izaugsmes procesā. Mēs esam ļoti tuvu savas nacionālās pašapziņas, nācijas sajūtas izveidei, bet mums joprojām nav visiem vienoti saprotama latviešu tautas vēstures stāsta un ideoloģijas, mums nav skaidri apzinātas pamatvērtības – vienalga, vai tā ir kultūra, Dziesmusvētki vai mūsu varonīgie karavadoņi. Mēs esam unikāli, bet paši to vēl neesam atzinuši un pieņēmuši un nemācam to saviem bērniem un bērnu bērniem.
Latviešiem – heroiska vēsture
DDD: Mani skumdina, ka latviešiem tiek “iepotēts”, ka esam zemnieku un dziedātāju tauta. Man gribētos likt šīm nacionālajām iezīmēm pretim citas – mēs esam cīnītāji un revolucionāri. Tieši šis gars, manuprāt, šobrīd būtu jāmodina latviešos – pietiek dziedāt un dancot svešajiem ienācējiem par prieku. Ir ļoti labi, ka mākam apstrādāt zemi, sanākt kopā un dziedāt, bet, vai mēs esam gatavi aizstāvēt savu zemi un tautu? Kā jums šķiet, vai nav apzināti mēģinājumi latviešos iznīdēt saimniektautas sajūtu?
Ēriks Jēkabsons: Domāju, ka tas neapšaubāmi tiek darīts mērķtiecīgi. Citu valstu dienestiem, protams, gribas Baltiju un Latviju ar tās unikālo kultūru pakļaut sev. Es šeit nerunāju tikai par Krievijas slepenajiem dienestiem – tā pat ir vispasaules globalizācijas ideoloģija, kurai ir daudz novirzienu, sākot ar Sorosu, Rotšildiem u.c. Tā ir organizētā noziedzība, ne tikai kriminālā, bet arī filozofiskā, ideoloģiskā un politiskā nozīmē. Nav brīnums, ka tā atrod kopīgas intereses ar transatlantisko organizēto noziedzību. Tā nav konspirācijas teorija, kas centralizēti pārvalda pasauli. Globālisti ar savu antinacionālo filozofiju ir sabiedrotie cilvēku kontrabandistiem, narkotiku dīleriem un nelegālo ieroču tirgoņiem. Ja pašiem latviešiem nav spēcīgi garīgie, etniskie jeb valstiskie pamati, tad jau daudz vieglāk viņus ir izšūpot, kā teikts Bībelē, “lokās kā vējā pūstas niedres”. Arī par laiku pēc Atmodas mēs varētu teikt: “Jūs bijāt skaistā, Dieva svētītā gājienā, kas jūs ir kavējis paklausīt Patiesībai?”
Vēlos padalīties ar Kronvaldu Ata apcerējumu “Par tēvu zemes mīlestību”. Viens no Tēvzemes mīlestības avotiem ir Latvijas vēsture. Tēvijas vēsture mums māca pazīt senču dzīvi, paplašinot garīgo apvārsni, un vienprātīgi dzīvot. Tēvzemes mīlestības avots ir arī krietnāko latviešu tautas dēlu cieņā un godā turēšanā. Cildinot savus varoņus, mēs augsim viņu garā bezbailīgi un droši.
Mums ir heroiska vēsture, kurā varam smelties nacionālo pašapziņu. Kā unikālu vēsturisku personību, kuru, manuprāt, neesam patiesi izpratuši, varu minēt lībiešu virsaiti un ķēniņu Kaupo. Tas ir ļoti interesants vēsturisks stāsts, kura galvenā būtība ir tā, ka Kaupo izdevās apvienot savā starpā karojošas ciltis un likt pamatus latviešu nācijas izveidei. Pateicoties Romas pāvesta Inocenta III īpašajai attieksmei pret Kaupo un mīlestībai pret tā laika dēvēto Terra Mariana jeb Māras zemi, kas bija Livonijas teritorija, Kaupo tika sniegts tiem laikiem milzīgs atbalsts, kas deva viņam iespēju apbruņot latviešu ciltis, tās apvienot un nosargāt savas teritoriju. Vēstures hronikā fakti liecina, ka Kaupo ir izdevies divas reizes nosargāt Rīgu no Polockas krievu uzbrukumiem. Kaupo stāsts ir Holivudas filmas cienīgs varoņa eposs – stāsts par latvju cīnītājiem, kuri, neskatoties uz atšķirībām reliģijā, sašķeltību ciltīs, kopā cīnījās. Un tādu stāstu latviešiem taču ir tik daudz, piemēram, mūsu sarkanie strēlnieki, kuri ar savu nacionālo lepnumu bija unikāli karotāji, kurus stiprināja sapnis par nacionālu valsti, kaut arī viņi tika pievilti no sociāla taisnīguma un utopijas sludinātājiem.
DDD: Latviešiem ir arī jālepojas ar leģionāriem un nacionālajiem partizāniem, kuri divpadsmit gadus uzturēja bruņotu cīņu pret padomju okupantiem. Mums patiešām ir daudz varoņstāstu, tikai tos neizceļ, uzsverot, ka latvieši tāda kalpu tauta vien ir. Par īpaši kaitnieciskiem uzskatu bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas aicinājumus pavilkt visam apkašā strīpu un sākt visu no baltas lapas. Absurdi! Kaut kā nav manīts, ka žīdu tauta teiktu – aizmirsīsim vēsturi, holokaustu un sāksim visu no baltas lapas. Vēsture taču veido tautas nacionālo apziņu!
Ē.J.: Protams. Leģionāri, sevišķi nacionālie partizāni, kā arī latviešu strēlnieki bija Latvijas patrioti, un mērķis viņiem bija viens, taču izvēlētais ceļš uz mērķi, manuprāt, bija balstīts uz nepareiziem pamatiem un īstenas nacionālās ideoloģijas trūkuma.
Vēl ļoti spilgta vēsturiska personība ir Kalpaks – cittautieši par viņa varonību nemaz nezina.
DDD: Domāju, ka arī daudzi latvieši nemaz nezina, ko viņš ir paveicis.
Ē.J.: Man bija tas gods izvadīt pēdējā gaitā vienu no kalpakiešiem. Savulaik viņš dalījās savos stāstos, ka Kalpaks kā komandieris savus kara biedrus, pirms izšķirošās cīņas uzrunājot, teicis: “Es ticu, ka mēs uzvarēsim, es zinu, ka uzvarēsim – jūs ticat?” Un viņi visi korī atbildējuši: “Mēs ticam!” Līdzīgi var minēt analoģiju ar Kristu. Kristus, palīdzot cilvēkiem, viņus stiprina jautājot: “Vai tu tici, ka varu tev palīdzēt?” Cilvēks atbild: “Ticu.” Kristus saka: “Tava ticība tev ir palīdzējusi, celies un staigā.” Un paralizētie ceļas un staigā, aklie atgūst redzi.
Tas, ka mums ir heroiska vēsture, ka mēs esam varoņu nācija, nav šaubu.
DDD: …Tikai šķiet, ka mēs paši sev vairs neticam. Latvieši neapzinās, cik liela vērtība ir sava valsts un nacionālā neatkarība. Jūsuprāt, vai tad, ja Atmodas laikā būtu vairāk upuru, ja nevis dziesmotā revolūcijā, bet militārā kaujā Latvija būtu atbrīvojusies no PSRS žņaugiem, šodien mēs labāk apzinātos, kāda vērtība ir brīvība un neatkarība?
Ē.J.: Es domāju, ja būtu bijis vairāk cīņas, asiņu, tas, iespējams, būtu mainījis daudz ko. Diemžēl ne tikai latviešu, bet visu cilvēku mentalitāte ir pakļauta pūļa kategorijām, ka kādreiz gribas ne tikai pateikt, bet pat pļauku iedot – kā nav kauna tev runāt, ka Kalpaks gāja bojā no rikošeta?! Ka kaut kādas nejaušas lodes nošāva mūsu dokumentālistus, kuru darbs un vēstis izgāja pasaulē. Tātad jebkuru lietu, ko esam darījuši un darām, ienaidnieks var noniecināt. Bet, ja tas noniecinājums parādās pašu latviešu vidū…
Valstiskums jau nebalstās tikai uz de jure, uz preambulām, satversmēm, konstitūcijām – ja nav pašas dzīvās tautas, ja nav līderi, ja nav cīnītāju, patriotu, ja nav patriotisma kā tāda, tad ir tā, kā tagad. Bet kā lai to patriotismu iemācās jaunā paaudze, ja ģimenēs valstij un tautai nozīmīgos datumos mājās netiek pat aizdegtas svecītes. Pat, ja dzīvoju trūkumā un grūtos apstākļos, bet, ja esmu latvietis, tad tas ir mans datums, Latvija ir mana valsts un mana tauta, un tajā dienā vienalga, vai esmu cietumā vai Īrijā, vai esmu laukos bez apkures, es aizdedzinu svecīti un atceros, ka esmu latvietis.
Vai tiešām – jo sliktāk, jo labāk?
DDD: Vai jums nešķiet, ka vairumam cilvēku ir vienalga, kas notiek Latvijā, ko dara valdība, kāda ir valsts politika – viņi domā, ka pietiek reizi četros gados aiziet uz vēlēšanām, lai uzskatītu, ka pienākums pret valsti un savu tautu ir izpildīts? Vai tad ikvienam nav ik dienas jādomā, kā uzlabot savas tautas dzīvi, kā nepieļaut tās bojāeju? Kā lai cilvēkos pamodina pienākuma apziņu – varbūt jāpiedzīvo kas līdzīgs nesenajiem notikumiem Ķelnē, lai cilvēki sāktu rūpīgāk pārdomāt, piemēram, bēgļu uzņemšanas jautājumu?
Ēriks Jēkabsons: Jā. Domāju, ka cilvēki pamostas tikai tad (un tas ir visur pasaulē), kad piedzīvo tiešas traģēdijas, vardarbību, izvarošanas u.tml. Ļoti līdzīgā veidā tas izraisīja arī Romas impērija sabrukumu, kad tās komforts un labklājība tika pakļauti agresīvu kriminālu barbaru vardarbīgam iebrukumam – slepkavošanai, laupīšanai u.tml. Līdzīgā mērā tas notiek šobrīd arī Eiropā. Bet par latviešiem runājot – arī tas varētu būt līdzīgi. Domāju, ka latviešiem ļoti grūti būt patriotiskiem tāpēc, ka viņi domā, ka politiķi, tie 100 cilvēki, premjeri, prezidenti un Saeima ir stulbi, dumji, kas neprot vadīt, pārvaldīt un atveseļot valsti un tās ekonomiku. Viņi nesaprot, ka politika nav tikai Saeima, Ministru kabinets un vēlēšanas, bet gan dzīve – politika ir sabiedriskās attiecības, process un norises. Bet mums ir sportisti, kam pūlis uzgavilē, un visa tauta vienojas – varbūt tas ir veids, kā stiprināt patriotismu?
DDD: Manuprāt, tas nav īsts patriotisms, jo īstens nacionālists no pūļa patriota atšķiras ar to, ka bez karodziņa pavicināšanas un himnas nodziedāšanas viņš ir gatavs ziedot daļu savas labklājības, drošības, laika vispārējam tautas labumam. Ko līdz būt latvietim hokeja spēlē, ja, izejot uz ielas, esi gatavs runāt krievu valodā, un fakts, ka latvieši nevar dabūt Latvijā darbu, jo nezina krievu valodu, tevi neuztrauc?! Vai jums nešķiet, ka visā pasaulē globalizatori baidās no patiesa nacionālisma, jo tautas ar zemu pašcieņu ir vieglāk kontrolējamas?
Ē.J.: Latvijā tiek ačgārni vērtēti priekšstati, kas ir nacionālisms. To jauc ar šovinismu. No Latvijas dibināšanas laikiem līdz mūsdienām Latvija ir nacionāla valsts. Mēs esam liela nācija, trīsreiz lielāka nekā Izraēla, divreiz lielāka nekā Beļģija un citas valstis. Es uzskatu, ka Latvija ir liela nācija, un Latvijas valsts nācijā ir ne tikai latvieši, bet arī lojālie pilsoņi, neatkarīgi no viņu etniskās vai reliģiskās piederības. Tātad nacionāla nācija jeb nacionālisms nav nacionāls šovinisms. Sevi par nacionālu nāciju sauc amerikāņi, francūži, vācieši. Neviena no šīm valstīm nav nacionāli šovinisti. Tāpat latvieši.
DDD: Šovinisms ir savas nācijas stādīšana augstāk par citām.
Ē.J.: Protams.
DDD: Bet neviens nav teicis, ka man savās mājās ir jāatrodas zemāk par zāli un jābūt kādam par kājslauķi.
Ē.J.: Tieši tā! Latviešiem trūkst patriotisma, trūkst nacionālās pašcieņas, kurai nemaz nav jābūt bāzētai akadēmiskās zināšanās par Latvijas vēsturi. Mums netrūkst vienkāršo stāstu par varonīgajiem latviešiem, tikai mēs par tiem klusējam.
Bēgļu masas – muļķīgas ignorances sekas
DDD: Visticamāk, latviešiem nāksies sastapties ar vēl vienu pārbaudījumu – masveida imigrāciju, kuras briesmas jau tagad izjūt daudzas Eiropas valstis. Vai tiešām iepriekš nebija paredzams, ka miljoniem bēgļu dosies uz Eiropu? Vai to nevarēja novērst jau agrāk?
Ēriks Jēkabsons: Varēja un vajadzēja iepriekš paredzēt. Tas ir līdzīgi kā ar Latvijas patriotisma izpratnes sajūtas jeb dimensijas trūkumu. Nākotnes notikumu paredzēšana bija neiespējama tieši tāpēc, ka cilvēki tikai veģetē, nezinot šos varoņu stāstus, pat neorientējoties savas tautas vēsturē.
Kad biju iekšlietu ministrs, tad šis nelegālo imigrantu invāzijas jautājums saistībā ar cilvēku kontrabandu un transnacionālo mafiju, ko visa pasaule tagad pieredz, tika apspriests gan ES elites kuluāros Briselē, gan Londonā – visur, kur tikāmies. Pēc aizkulišu sarunām varēja nojaust, ka šis jautājums (problēma) agri vai vēlu eskalēsies. Neformālo sarunu laikā ar Eiropas Savienības vadošajiem politiķiem, kuri visiem pazīstami kā samērā liberāli, toleranti un politkorekti, izskanēja neslēptas bažas, ka būs imigranti, ka būs kaut kādas kvotas, solidaritātes nepieciešamība šo jautājumu risināšanā, taču nebija nojausmas par šo bēgļu apjomu un problēmas nopietnību sakarā ar teroraktu skaita pieaugumu. Viņi teica: “Tikai nelaidiet iekšā bēgļus, jo būs problēmas, ar kurām netiksit galā.”
Tādējādi jautājums par iespējamiem bēgļiem bijis aktuāls jau sen. Neformāli par to runāju arī ar mūsu vadošajiem politiķiem, bet viņu attieksme bija – nu, Ēriks jau teologs, filozofs, diez vai tā būs, mums tagad citi jautājumi – Latvenergo privatizācija, uzņēmumi, vēlēšanas, pašvaldības, utt., nav laika filozofiskai apcerei par to, kas varētu būt nākotnē. Bet tas jau nebija balstīts tikai kaut kādā intelektuālā apcerē, bet jau faktos. Un te gan jāpiemin cīņas filozofija – ja gribi mieru, gatavojies karam.
Manuprāt, pat miera laikā valdībai un prezidentam ir jādomā šādās kategorijās. Protams, ir svarīgi rūpēties par valsts un cilvēku labklājību, par saimniecību un ekonomiku, bet, tā kā esam skaitliski neliela nācija ar nelielu teritoriju, kurai blakus ir Vācija, Krievija, tad labam valsts vadītājam ir jādomā gan par robežu aizsardzību, gan par to, kas te iebrauc, izbrauc, par drošību, policiju, tiesībsardzi. Mums ir sava armija, sava policija, savi uzņēmēji, sava nodokļu politika – tātad jādomā, kā mēs pašpārvaldīsim savu valsti un savu tautu. Un tad noteikti ir jāredz, kas notiek pasaulē un kas var draudēt. Bet Latvijā diemžēl tas tā nav noticis un nenotiek… Ir nepieciešams izveidot domnīcas ar ekspertu līdzdalību, lai analizētu šādu procesu gaitu un iespējamo apdraudējumu Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem. Esmu informējis jau atsevišķus ministrus par NATO sabiedroto atbalsta sniegšanu, šādu procesu analīzei caur izspēlētu krīzes scenārija simulāciju (“War Gaming”).
DDD: Vēsturnieks Uldis Ģērmanis ir teicis: “Nekur nav teikts vai rakstīts, ka latvietim neizbēgami jābūt vientiesīgam.” Bet tieši kā vientieši uzvedas mūsu valsts vadītāji un daļa sabiedrības. Domāju, ka pat tad, ja mūs sāktu bombardēt, sabiedrībai mēģinātu iestāstīt, ka viss jau ir labi. Kaut vai spridzina, izvaro, aplaupa, bet meklē atrunas, ka ne jau visi ir tādi. Kāpēc tāda apmātība?
Ē.J.: Es domāju, ka to arī nekad nevarēs līdz galam saprast, taču atslēgas vārds, manuprāt, ir bailes, bet viens no sinonīmiem varētu būt – gļēvums. Svaigā atmiņā ir PSRS okupācija, totalitārisma laiki, deportācijas, iznīcināšanas – ka tikai atkal kaut kas nenotiek. Latvieši ir estētiska tauta, bet ētika ir kaut kas dziļāks, jo tā nes absolūto patiesību un profētiskās vērtības, runājot arī par aizsargāšanu un cīnīšanos. Es domāju, ka tā arī ir atbilde – ir bailes jeb nav drosmes.
Baiļu pretstats nav vis drosme. No Kristīgā vai garīgā aspekta var teikt, ka baiļu pretstats ir mīlestība. Bailes par savu ģimeni, draugiem ir pašsaglabāšanās instinkts, tā ir reālas situācijas novērtēšana un veselīgs pašaizsardzības instinkts. Tātad baiļu pretstats nav drosme, bet mīlestība. Arī Kalpaks un citi cīnītāji nav domājuši, ka būs varoņi, ja upurēs savas dzīvības – viņi vienkārši mīlēja un aizstāvēja savu zemi, savu tautu, māju un ģimeni un devās cīņā par šo vērtību nosargāšanu. Tieši šī mīlestība rada drosmi.
Vērtību surogāti
DDD: Es jums pilnīgi piekrītu, bet cilvēki ļoti atšķirīgi uztver mīlestības jēdzienu. Piemēram, liberāļi runā par mīlestību, aicinot ielaist Latvijā tā saucamo bēgļu masas. Arī daļa kristiešu svētulīgi runā par mīlestību, nepadomājot, kādas briesmas latviešu tautai nodarīs durvju atvēršana migrantiem. Manuprāt, tas ir aplams priekšstats par mīlestību.
Ēriks Jēkabsons: Protams, ir jāatšķir garīgā, Dievišķā mīlestība no sekulārā humānisma un pseido-mīlestības surogāta. Ateismā vai liberālismā balstīta mīlestība ir primitīvs vienkāršojums. Tieši šī liberāļu “aklās mīlestības” izpausme ir novedusi pie migrantu masu vardarbības un haosa Eiropā. Mīlestībai bez patiesības ir tendence kļūt par gļēvumu. Savukārt patiesībai bez mīlestības ir tendence kļūt par cinismu.
Vēsturiski patrioti-cīnītāji gājuši visnežēlīgākajās kaujās, lai aizstāvētu savu zemi, savu valsti, savu māju un ģimeni, un tādi cīnītāji nekad nekļūs par marodieriem, gļēvuļiem, nodevējiem… Bet tiem vandāļiem, kas tagad pa pasauli ceļo, nav ne bruņnieciskuma, ne ētiskas uzvedības kodeksa – viņi ir viszemiskākie, drausmīgākie kriminālisti, kas slepkavo, izvaro, apzog.
DDD: Gļēvais teiks, ka tā ir drosme, sava spēka apzināšanās – pieņemt imigrantus. Manuprāt, mūsu valsts vadītāji un bēgļu uzņemšanas atbalstītāji ir lieli egoisti, kuri nespēj domāt par vispārības labumu.
Ē.J.: Būtu jau labi, ja tas būtu tikai pseido-intelektuāli pamatots egoisms, bet tas ir tāds gļēvs, bailīgs nodevēju pašsaglabāšanās instinkts – Stokholmas sindroms. Ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli.
DDD: Egoistisks instinkts, kas ved uz iznīcību ne tikai viņus pašus, bet arī visu tautu.
Ē.J.: Atmodas laikos, lai runātu par kalpošanu Dievam, par pilnības un garīguma ceļu un kristīgām tradīcijām, man iznāca tikties ar pazīstamiem Latvijas intelektuāļiem un dzejniekiem. Atceros, ka viens no viņiem teica: “Ērik, tā jūsu kristietība ir tāda garīga bērnība. Jūs sakāt, ka tur ir absolūtās vērtības, ka tā ir absolūtā labuma, svētuma, pilnības definīcija, ka ļaunums ir grēks un nodevība u.tml. “New age” filozofija apgalvo, ka ļaunuma vispār neesot, jo Dievs ir labs, un tas ko jūs, kristieši, saucat par ļaunumu, ir tikai zemākās pakāpes labums. Piemēram, varētu likties, ka esmu kolaboracionists, bet esmu dzejnieks, un esmu kompartijā, tiekos ar tiem dažiem čekistiem, runāju, kaut ko tur esmu pateicis un ziņojis, bet toties es izdodu grāmatas, un Latvija mani mīl un manus darbus lasa – un viss notiek. Samaksāju savas nodevas un neesmu nekāds nodevējs – varbūt jūs esat nodevēji…” Tā ir ar to mīlestību. Principā tas cilvēks sadarbojas ar komunistisko režīmu, ar KGB, viņš maksā pilnas nodevas, un viņa dēļ cilvēki arī cieta, bet viņam ir pārliecība, ka viņš bijis tautas mīlulis un kalpo tautai cēlu mērķu vārdā.
DDD: Un viņš, izmantojot sabiedrības uzticību, arī pārējiem audzina šādu apziņu. Ne reizi vien esam rakstījuši par tā saucamās inteliģences nodevīgumu – patiesībā tā nav inteliģence, tikai galma iztapoņas.
Gribi mieru, gatavojies karam
DDD: Jūs pieminējāt tādu jēdzienu kā lojalitāti. Mācītājs Kārlis Zuika lojalitāti definēja kā gatavību ziedot savu dzīvību, karot par Latviju un, galvenais, par latviešu tautu. Kas, tavuprāt, ir lojalitāte? Kas ir lojalitātes kritērijs?
Ēriks Jēkabsons: Domāju, ka tāpat kā ticību Dievam, tāpat kā mīlestību draudzību vai lojalitāti otram cilvēkam vai valstij un tautai mēs nekad līdz galam nevarēsim izmērīt. Cilvēkam nav iespējams sasniegt pilnīgu brīvību. Brīvība ir ceļš, process, nemitīga brīvības tapšana.
To varēs pārbaudīt, un tas nāks gaismā tikai tad, kad būs nopietna krīzes situācija – vajāšanas, ciešanas, militāras vai kara situācijas –, tikai tad varēs redzēt, kas ir kas. Bet pirms tam mums jāatceras, ka valsts un tauta nav tikai tāds amorfs kultūras un etniski antropoloģisks veidojums, kas nejauši plūst un mainās pats no sevis. Visas pasaules vēsturē var redzēt, ka ir valsts nācijas pamatlicēji un veidotāji, kas rūpējas par šīs valsts attīstību un izaugsmi. Un šajā nozīmē ir vajadzīga struktūra un instrumenti, kas maksimāli nodrošina šo lojalitāti. Tas ir nemitīgs process, bet, kā mēs zinām, ir likuma burts un likuma gars. Un tā ir tā nemitīgā dilemma, kam ir jākalpo kā stimulam izaugsmei un attīstībai. Iespējams, ka arī tie, kuri pēc pases un pilsonības skaitās latvieši, kuri teorētiski ir lojāli, bijuši, kā jau esam to pieredzējuši, nodevēji un kolaboracionisti. Tāpēc jau akcents ir jāliek uz valsts patriotisko, kulturālo, militāro aizsardzību.
DDD: Kā cilvēkiem sevi pasargāt šajā gan fiziski, bet vairāk laikam morāli grūtajā laikā, kad agrāk pieņemtās vērtības, ētiskie pamati tiek apšaubīti?
Ē.J.: Domāju, ka cilvēkam vispirms pašam sevi ir jāmobilizē un jāsaprot notiekošie procesi – ne tikai, sekojot mediju virsrakstiem, bet dziļākiem principiem un būtībai. Jebkuram cilvēkam ir jāmeklē informācijas avoti par notiekošo, pastiprināti ir jālasa un jāpēta, kas notiek pasaulē, Eiropā un arī Latvijā. Un vienalga, kādi šie procesi ir – labvēlīgi vai nelabvēlīgi Latvijai. Ir pašiem jābūt politiski un sociāli aktīviem. Nevar stāvēt malā, uz visu noskatīties ar kritisku aci un gaidīt, kad kāds līderis izvedīs valsti no muļļāšanās dūksnāja.
Viena no iespējamajām sabiedrības aktivitātēm ir individuālā aizsardzība – pašaizsardzība, kā tas ir pat tādā valstī ar milzīgu budžetu kā Amerikas Savienotās Valstis, kur esmu ilgus gadus dzīvojis un arī pats darbojies ar drošības jautājumiem. Viņiem ir nepieņemami, ja kaut kādā skaistā pilsētā vai priekšpilsētā uzrodas zināma ranga cilvēki, ar kuru ierašanos saistās uzbrukumi bērniem, palielinās noziedzība. Ja kaut kas tāds notiek, vietējie pēc darba pa vairākiem kopā braukā apkārt un patrulē. Amerikā to sauc par “Neighbourhood Watch”, lai nodrošinātu kārtību. Pēc šādu patruļu parādīšanās kārtība atjaunojas.
DDD: Varmākas zina, ka ir tādi, kas viņus, ja būs vajadzīgs, noliks pie vietas?
Ē.J.: Jā, tieši tā. Liberāļi domā, ka noziedzība un vardarbība mazināsies, ja cilvēkiem tiks atņemti pašaizsardzības līdzekļi – ieroči. Es pieturos pie tā, ka ne šautenes un revolveri nogalina cilvēkus, bet cilvēks nogalina cilvēku. Var pat aizliegt ieroču glabāšanu un nēsāšanu, tāpat slepkavos ar nažiem un zobeniem, kā jau tas notiek tagad.
DDD: Kādreiz varbūt fiziskā nošaušana ir mazāks ļaunums nekā garīga dvēseļu sakropļošana. Tieši to šobrīd varam novērot, jo liberālo pseidovērtību izplatīšana traumē un nogalina visu patiesi cilvēcisko un skaisto.
Ē.J.: Protams – cilvēkam ir jāspēj sevi aizsargāt. Labi, ja cilvēki prot un zina, kā aizsargāties, kad uzbrūk uz ielas vai ielaužas mājā. Gribi vai ne, bet sagatavošanas skola ir vajadzīga. Jebkurš normāls tēvs vai māte saviem pusaudžu bērniem mācīs, ka naktī iet uz ielas ir bīstami, jo var uzbrukt, aplaupīt, izvarot u.tml. Mums bērni tam ir jāsagatavo, lai cik mums tas viss nepatiktu. Tāpēc vēlreiz atgādināšu – gudrība “ja gribi mieru, gatavojies karam” nav nekāda bezjēdzīga ieroču žvadzināšana, bet gan visnormālākā pašaizsardzība.
DDD: Mūsu sabiedrība šobrīd ir ļoti neaizsargāta, jo, manuprāt, neviens tā īsti nezina, kas jādara, ja pēkšņi notiek militārs uzbrukums. Jāpļaujas vienīgi uz NATO – un viss? Notiek izvairīšanās apspriest šāda situācijas.
Ē.J.: Jā, notiek izvairīšanās no šīs tēmas – strausa politika. Tas ir pilnīgi nepareizi. Šveice – “miera osta” – piemēram, ir viena no vismilitarizētākajām valstīm pasaulē: tur ir Zemessardze, tur visiem mājās ir ieroči, viņi ir apmācīti un zina, kā ieročus lietot u.tml. Viņi ir gatavi visiem scenārijiem, ja notiek valsts okupācija, invāzija, ja pārtūkst komunikācijas, kad valdība nevar apziņot visus cilvēkus, ka ir militāras briesmas valstī – viņiem ir vesela virkne scenāriju, un viņi zina, ko darīt, lai sevi aizsargātu. Mana pārliecība, ka mums arī Latvijā vajadzētu šādu modeli – ir nopietni pie tā jāstrādā. Vēl būtu labi arī pašaizsardzības kursi gan puišiem, gan meitenēm. Esmu pieaicināts konsultēt sabiedriskās iniciatīvas veidotajos pašaizsardzības kursos, kas drīzumā tiks organizēti Rīgā un, iespējams, arī citur Latvijā.
Man bija tas gods studēt korejiešu un Japānas cīņas mākslu. Interesantākais, ka šīs cīņas prasmes attīsta arī cilvēka morālo un psiholoģisko dimensiju, tiek attīstīta spēja paredzēt un preventīvi izvairīties no konflikta situācijas. Un ne velti visās senajās kultūrās, runājot ne tikai par Japānu un Koreju, kur kristīgā ticība, reliģija un ētika ir saaudusies ar konfuciānisma filozofiju, mācīja pašaizsardzību un cīņas prasmes ar zobenu, kas arī attīsta cilvēka personību un rada morālo spēka apziņu, kam ir milzīga nozīme.
DDD: Uzkrītoši, ka cilvēkus aicina būt sportiskiem, lai uzlabotu veselību, bet mudinājumus būt fiziski un garīgi spēcīgiem, lai aizstāvētu savu tautu un Tēvzemi, uzskata par naida kurināšanu, aicinājumu uz vardarbību. Manuprāt, tas ir absurdi!
Ē.J.: Es absolūti piekrītu. Lai situācija mainītos, ir nepieciešami līderi, kuriem cilvēki sekotu, ir vajadzīga Mācība. Mūsu valsts vadītāji ir kā kolhoza priekšsēdētāji, nav tautas līderi, kuriem rūp tautas intereses, tie ir varas un amatu iegūšanas shēmu spēlmaņi.
DDD: Valsts vadītājiem nav valstiskas domāšanas – viņi ir sīki egoistiski. Valsti šobrīd vada dažāda ranga menedžeri, grāmatveži, namu pārvaldes direktori…
Ē.J.: Trūkst saimnieka mentalitātes. Bet tādiem kvazi vai pseidopolitiķiem tas var likties tāds smīnošs moments – vai nu puišiem un meitenēm tagad nu trenēties un iet uz tādiem pašaizsardzības kursiem, mums taču ir NATO?! Bet tas NATO var nobrukt, un mūsu sabiedrotie ne vienu vien reiz mūs ir nodevuši. Tikai pašiem ir jābūt gataviem aizsargāt savu ģimeni, savus tuviniekus un savu tautu. Ar to arī ir jāsāk.
DDD: Ir teikts – sargā pats sevi, tad arī Dievs tevi sargās. Dari un Dievs pieliks savu palīdzību.
Ē.J.: Protams, tieši tā!
DDD: Un neviena tauta nav iznīcināta pretošanās karā, aizstāvot savu zemi. Iznīkušas ir tikai tās tautas, kas diplomātiski pakļāvušās. Čečenus pat lielajai Krievijai neizdevās iznīcināt.
Ē.J.: Čečeni ir lielisks piemērs – viņi uzvarēja pirmajā karā pret Krieviju, cieta milzīgus zaudējumus, atdeva savas dzīvības, bet tagad ir dubultojuši savu iedzīvotāju skaitu. Kā viņiem tas izdevās? Atbilde un spēks meklējams tautas nacionālajā pašapziņā ar primāro mērķi, lai neizzustu latvieši, augt, attīstīties un vairoties Latvijai. Tieši to novēlu arī mums – latviešiem!
DDD: Paldies par sarunu!
Intervēja Liene Apine
“DDD” Nr.2(352) (2016. gada 22. janvāris – 2. februāris) un Nr.3(353)