Mīliet patiesību!
Ingūna Rībena, Saeimas deputāte
Manai paaudzei ir ļoti daudzveidīgas attiecības ar patiesību: mēs esam pieredzējuši gan komunistu totālo cenzūru, gan juku laiku absolūto visatļautību, gan mūsdienu Eiropas velnišķīgi suicidālo pašcenzūru, par ko Roko Butiljone trāpīgi teic, ka “visi viedokļi ir atļauti, bet tiem, kas domā, ka pastāv patiesība, šo uzskatu nav atļauts paust”.
Mūsu bagātā pieredze rāda, ka nekas – ne cenzūra, ne represijas – nevar apklusināt patiesību. Vienaldzība gan. Patiesība apklust, kad to vairs neviens nemeklē.
Tāpēc arī nekādas politiskas brīvības, nekādi “simtie panti” patiesībai neko negarantē. Vienīgi mīlestība. Tauta, valsts, baznīca, civilizācija, kas patiesību nemīl vairāk par sevi pašu, ir lemta bojāejai – tā nosmok pati savos melos. Cik mums ir atlicis dzīvot? Es nezinu atbildes skaitļos. Bet es zinu, ka tas ir tieši tik, cik mēs būsim gatavi patiesību mīlēt vairāk nekā paši sevi. Un lai cik vientuļi mēs pasaulē justos – vai tad nav vērts līdz pēdējiem spēkiem peldēt starp dzīvajām zivīm pret straumi, nevis starp beigtajām pa straumei?
Tikt vaļā no trim varām!
Jānis Ozols, Ārsts psihoterapeits
Parasti Jaungada vēlējumos teikts, ko vajadzētu iegūt.
Man latviešiem vispirms gribētos novēlēt tikt vaļā no trim varām, kas mūsu dzīvi un valsts likumus padarījušas aplam nejēdzīgus: augļotājiem, tostarp ne tikai no baņķieriem, bet arī naudas mijējiem, spēļu biznesa, apdrošinātājiem un t.s. “investoriem”; advokātiem, kuri uzmetušies pat starpniekiem it visur, un lieltirgotājiem.
Ja tas izdotos, mūsu dzīve kļūtu daudz sakarīgāka, arī politiķi kļūtu citādāki.
Lai pie tā tiktu, novēlu daudz izglītoties, veidot pašiem savu, latvisko pasaules izpratni un mazāk skatīties TV.
Un, protams, strādāt, nevis gausties.
No kopības sajūtas uz vienības spēku!
Ēriks Jēkabsons, mācītājs, bijušais iekšlietu ministrs
Viens no tēvzemes mīlestības avotiem ir tautas kopības gars. Taču kopības sajūta nav tas pats, kas vienības spēks. Mums ir jāradinās upurus nest, mīlestību rādīt un draudzību kopt. Ja mēs sāksim kaut ko labu darīt tautai, tad izaugsim arī brangi un stalti tēvzemes mīlestībā. “Ar savienotiem spēkiem iespēj arī tie maziņie brīnum daudz,” saka Kronvaldu Atis.
Ja nebūs šo vērtību, nebūs stipru ģimeņu, nebūs stipras latviešu tautas un Latvijas Valsts! Sargāsim mūsu svētās robežas un novērtēsim mums atvēlēto laiku un telpu, lai Latvija un latvieši dzīvotu mūžīgi!
Svētīgu, mīlestības un gara spēka piepildītu Jauno gadu!
No kopības sajūtas uz vienības spēku!
Turēsimies ierindā!
Juris Narkēvičs, Zvērināts advokāts
Uz jautājumu, ko latviešiem es novēlētu 2016. gadā, es atbildēšu ar stāstu par mācību, kuru negaidīti guvu no kādas izklaidējošas filmas par gladiatoru.
Tā ir šāda. To laiku pasaules galvaspilsētas Romas Kolizeja cirka arēnā tika iztriekts bariņš beztiesīgu vergu, kuriem jāmirst dīkā pūļa izpriecai. Skatoties citu asinīs, mokās, nocirstos locekļos, izsalkušais pūlis uzgavilē tā brīža ķeizaram un slavē tā varu.
Drošai iznīcībai lemtie gladiatori veras arēnas vārtos un nezina, vai uz viņiem rīdīs plēsīgus zvērus, sūtīs kaujas ziloņus, kara ratus. Gladiatoru nāve ir bezjēdzīga; mirklis – un viņu vietā nokaušanai sūtīs nākošos; ķeizara vara alkst par asinīm pirkta pūļa atbalsta.
Filmas varonis uzņemās iniciatīvu izdzīvot un pieprasīja nāviniekiem nostāties un ievērot kaujas ierindu. “Atsevišķi mēs katrs iesim bojā,” viņš paskaidroja. “Lai kas iznāktu pa šiem vārtiem, mēs izdzīvosim, ja turēsimies kaujas ierindā.”
Ierindā – tas prasa saprast, kur Tu atrodies un kāpēc Tu to dari. Ierindā – tas nozīmē paļauties uz sevi, ka nepametīsi savu vietu. Ierindā – tas nozīmē paļauties uz savējiem, ka vienmēr kāds stāvēs, pastāvēs un cīnīsies par to pašu lietu, lai arī cik daudzi pamestu ierindu ātrai, labprātīgai bojāejai. Nepametot ierindu, Tu glābsi savējos un viņi Tevi. Un mēs izdzīvosim, kā tas darīts gadu tūkstošus. Lai arī kurš ķeizars būtu iedomājies, ka izlēmis mūsu likteni. Lai arī kas iznāktu pa asiņainās arēnas vārtiem.
Pasargāsim mīlestības liesmiņu!
Sarmīte Fišere, Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāja
Svētie Raksti mums saka: “Tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs.” Mēs jūtam, ka esam iegājuši šajā laikā, bet tomēr centīsimies pasargāt atlikušo mīlestības liesmiņu ar savu silto elpu, ar drauga plecu, ar draudzīgu pieskārienu, ar piedošanu, saprašanu, teikdami “nē” vienaldzībai, redzot otra cilvēka bēdas un ciešanas. Lai vairāk mūs pašus iepriecina tas, ka esam palīdzējuši saviem līdzcilvēkiem!
Būsim priecīgi! Dieva mieru mūsu dvēselēs! Uz to lai Dievs mums palīdz!
Es iemīlējos latviešos!
Genādijs Koroļovs, Starptautiskā labdarības fonda “Ukrainas Dvēsele” direktors
2015. gads ir kļuvis man par Latvijas atklāšanas gadu. Tas ir, es ne tikai iemācījos precīzi atpazīt katru no trijām Baltijas valstīm, es iemīlējos Latvijā un latviešos. Apbrīnojama un neatkārtojama daba bagātīgā daudzveidībā diezgan mazā teritorijā; eiropeisks dzīves aprīkojums un ukrainim tuvs, saprotams viensētas dzīves stils; unikālas tradīcijas, ornamenti, kultūra ar neapšaubāmu līdzību ukraiņiem – tādu es ieraudzīju Latviju. Bet vissiltākie iespaidi – tie ir cilvēki. Cilvēki, kas atnāk palīgā, negaidot lūgumu, atvērti un patiesi, draudzīgi un mērķtiecīgi, patriotiski un stipri, ar kuriem es sadraudzējos un kuros es iemīlējos. Jaunajā 2016. gadā es novēlu laikraksta “DDD” lasītājiem un visai latviešu tautai vienotību, vienprātību, mieru un ar Ukrainu kopīgu kustību deokupācijas un dekolonizācijas virzienā. Dievs, svētī Latviju! Slava Ukrainai!
Būsim gudri!
Armands Birkens, Grupas “Čikāgas piecīši” dalībnieks un dziesmu autors
Ko novēlēt? Novēlu izvēlēties gudri. Lai gudras būtu mūsu izvēles attiecībā uz to, ko ikdienā darām. Kur ejam, strādājam, iepērkamies, ēdam, dzeram, dzīvojam. Ko sakām, atbalstām, dziedam, rakstām, lasām, dejojam, dzejojam, gleznojam, ēdam, dzeram, ģērbjam. Ko citiem iesakām. Par ko cīnāmies, balsojam, stāvam, krītam. Kam dodam, ziedojam, palīdzam, ticam. Ko mīlam, ienīstam. Kuru mīlam, skūpstam, apprecam, cienām.
Lai gudri būtu mēs! Gudrāki, par mūsu ienaidniekiem!
Ar veselīgu, mīļu, kvēlu, un patriotisku sveicienu Jaunā gadā!
Daudz, ļoti daudz laimes!
Ivo Pavlovičs, LELB mācītājs
Jaunajā gadā pierasts vēlēt daudz laimes. Laimes vēlējumi izskan ne vien jaunajā gadā, bet arī svinīgos pasākumos, jubilejās. Pavadot kādu tālā ceļā, arī tiek vēlēta laime. Droši vien varētu sacīt, ka šajos vēlējumos katrs ieliek savu domu un savu sapratni par laimi. Arī es jaunajā gadā pavisam tradicionāli vēlēšu – daudz laimes, bet piebilstot, ka šajā laimes vēlējumā vēlos ielikt Aristoteļa izpratni. Šis viens no ietekmīgākajiem rietumu filozofiem laimi definē šādi: “Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.” To es gribu vēlēt visai mūsu valstij un tautai – ar tikumību apvienotu labklājību.
Labklājība šķiet tāda saprotama, pat izmērāma lieta, lai gan… arī to nevar ielikt šauri materiālās kategorijās. Ne vienmēr naudas un mantas daudzums liecina par to, ka cilvēkam tiešām klājas labi. Manuprāt, labklājība ir tas stāvoklis, kad pietiek un paliek pāri labiem darbiem. Tas ir tad, kad cilvēks jūt sātu un zina mēru. Ja kāds to zina un jūt, tad jau viņš ir ceļā uz tikumu.
Tikumība ir vārds, kas pagājušajā gadā raisīja daudz diskusiju – tas bija viens no apspriestākajiem vārdiem, jo izrādījās, ka daudzi, pat mācīti un izglītoti ļaudis, vai nu nezina, vai ir aizmirsuši, kas tā tikumība ir. Tikumība ir cilvēka tiekšanās uz labo, tīro, skaisto un svēto domās, vārdos un darbos. Šī tiekšanās nav iedomājama bez augstākā atskaites punkta – Dieva. Ja cilvēks ir Viņā un ar Viņu, tad tas ir ceļš uz laimi.
Laimīgu Jums jauno – Tā Kunga žēlastības 2016. gadu!
Guntiņa, atslēdziņa, bērniņš!
Ieva Skangale, Brīvmāksliniece, skolotāja
Mīļie latvieši – DDD lasītāji! Novēlu Jums Jaunajā gadā atklāt sevī brīnumainos mūžīgās dvēseles spēkus, kas plūst no mūsu tautas gara viedības pūra!
Bija man, bija man
Trīs lietiņas glabājamas:
I guntiņa, atslēdziņa,
I bērniņš šūpulī.
Guntiņa – jo esam Prometeju tauta, kam jāsargā un jānes skaidra saprāta, radošuma gaisma.
Atslēdziņa – jo esam sensenā baltu tikuma un jēgpilnas dzīvošanas gudrības noslēpuma glabātāji.
Bērniņš šūpulī – jo tas esam mēs katrs, tas ir katrā no mums, ikviena mūsu skaistās kultūras iecere. Tas ir katrs patiesi dzīvais graudiņš, kas vērtīgāks par zelta kalnu. Tā ir mūsu tautas nākotne. Varbūt visas cilvēces…
Un, jo dziļāka savilktos nakts ap mums, jo spožāk mums katram ir jāmācās spīdēt pāri pār nakti!
Veiksmi, izkāpjot no vilciena!
Leonards Inkins, ASF “Latvietis” dalībnieks
Esam pieraduši, satiekot kādu, teikt “labdien”, jautāt, kā iet, bet mums bieži ir vienalga, vai diena ir laba un kā sokas satiktajam. Vienkārši tā ir pieņemts, tā esam audzināti.
Nevēlēsim daudz, bet kaut mazumiņu darīsim cita labā!
Iedomāsimies vilcienu, kam priekšā ir lokomotīve, aiz tās piekabināti dažādi vagoni, kuros esam mēs. Lokomotīvē ir komunisti un čekisti, kas nenogurstoši kurina krāsni, lai viņu vadītais vilciens neapstātos ne uz mirkli. Vagonos esošie latvieši centīgi pienes kurinātājiem malku. Ar ko vēl nodarbojas latvieši? Viņi, savā starpā cīnoties un sacenšoties, cenšas no viena vagona pārvākties uz, viņuprāt, labāku. Labākais vagons ir arī tuvāk lokomotīvei.
Viņi dibina partijas, piedalās vilciena pašpārvaldes vēlēšanās, centīgi kalpo mašīnistiem, un to visu sauc par cīņu latviešu tautas labā… Un dažiem no viņiem ir arī panākumi. Kungs tāds un tāds no lepnā vagona dažreiz ierodas apciemot tos. Ar iedvesmojošām runām un reklāmas rullīšiem tos uzmundrina. Bet rūgtā patiesība ir tāda, ka visiem vilciena iemītniekiem vietu lepnajā vagonā nepietiek, un vienīgais, kā tur tikt, ir kādu citu no turienes izstumt.
Šis vilciens brauc uz Maskavu. Neatkarīgi no tā, kurš kurā vagonā atrodas un kā jūtas, vilciens turpina braukt uz Maskavu.
Kāda šim pastāstam ir morāle? Jākāpj no šī vilciena ārā un jāpaliek Latvijā. Izkāpušiem jāveido sava latviešu valsts.
Ja paliksim šai vilcienā, drīz pa logu ieraudzīsim Kremli un Sarkano laukumu, bet Latvijā dzīvos visi, izņemot latviešus.
Veiksmi 2016. gadā visiem latviešiem, lai mūsu tauta Latvijā pastāvētu vienmēr!
Aizgriezīsimies no vecās pasaules!
Dainis Rūtenbergs, Latvietis, kurš tika tiesāts par okupanta slotaskāta salaušanu
Ir 21. gadsimts. Ir redzēta pasaule, kā sacīt jāsaka, aiz dzelzs priekškara. Ir savulaik dzirdētas runas: “Latvija brīva būs, mēs pārradīsimies savā Tēvzemē.” Bet vai daudzi ir atgriezušies no vecās pasaules? Nē, jo Latvija nav izdarījusi pilnīgu attīrīšanos. Viegli jau sacīt, bet kāds teiks: “Nu, ko tad mēs.” Protams, ērtāk ir aizbraukt jau no skolas sola. Vai kāds no lielajiem un arī mazajiem iebildīs jautājumam: kas darās tiesu plauktā? Kāpēc veikalos pērk importa pārtiku un strādājošie neprotestē par ilgajām darba stundām (Ķekavas p/f). Centrāltirgū atklāti ved svešus produktus, bet mūsu lauciniekiem jāmaksā zemes nodokļi, taču kontrabandistiem tīk īre un uzturēšanās atļaujas. Kad Valsts valodas inspekcija sodīs visus, kas neievēro LV likumus? Kam mums krievu skolas? Tā varētu daudz un dikti sacīt. Esiet modri un sāciet runāt par latviešu tautai svarīgo nevis pie pusdienu galda, bet atklāti visur – darbā, uz ielas.
Nāk atkal jauns pavasaris, tātad arī kārtējais krievu okupantisko palieku sabuntujs – 9. maijs. Beidzot tas būtu jānoprotestē. Tas ir smagi, ja represētajiem un viņu radiniekiem jāskatās TV ziņu kastē uzvara – par ko? Cik var?! Tātad – par izdošanos šajā saspringtajā laikā, jo latviešiem cīņa nav galā!
Noticiet saviem spēkiem!
Kristaps Kašs, Latviešu patriots
Manai tautai – manai ģimenei 2016. gadam.
Ir aizritējis kārtējais gads latviešu tautas dzīvē. Tas nav bijis priecīgākais un veiksmīgākais, tomēr nebūt arī ne drūmākais gads. 2015. gads nebija nedz Baigais gads, nedz mēra gads, nedz neražas gads. Mēs šo gadu nodzīvojām savā valstī. Mēs varam būt neapmierināti ar valdību, bet mums nav pamata sūkstīties par šo zemi, kuru mūsu tēvi ir izcīnījuši mūsu brīvībai. Mūsu zemē nav milzu dabas stihiju un pie mums nav kara kā Ukrainā, nav teroraktu kā Francijā. Un tikai mūsu pašu rokās un prātos ir spēks nosargāt mūsu trauslo brīvību un mieru, virzīties uz labklājību un pārticību. Mēs to varam, jo izturības mums gana! Simtiem gadu mēs esam spējuši izdzīvot un uzvarēt ienaidnieka pārspēku, Impērijas ir nākušas mūs nīdēt, bet ir sagruvušas un kaunā atkāpušās. Katra no tām ir sabrukusi, vislielākajā mērā pateicoties tieši latviešiem.
Kā arvien, mūsu ienaidnieki cenšas ar melu palīdzību pazemot un vājināt latviešu tautas spēku. Bet es Jums saku: “Mēs esam stipri! Laiks to ir rādījis!” Visi pēdējo gadu notikumi pasaulē liecina, ka mēs tuvojamies lielu pārmaiņu laikam. Es zinu, ka latviešu tauta būs gatava jebkādiem pārbaudījumiem, lai arī daudzi šobrīd tam netic. Tāpēc es novēlu latviešu tautai 2016. gadā noticēt sev! Neklausoties īgņās, čīkstuļos un nodevējos – noticiet katrs saviem spēkiem! Lai katram piepildās Raiņa vārdi:
“Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver
Pats esi kungs, pats laimei durvis ver!”
Laimes sajūta – mūsu pašu rokās!
Edmunds Jansons, Ārsts internists
Jaunajā gadā ir pieņemts novēlēt Laimīgu Jauno gadu! Laimes sajūta ir mūsu pašu rokās. Dāvāsim līdzcilvēkiem labus vārdus, uzsmaidīsim ne tikai gadu mijā, bet arī ikdienā! Dāvinot labas emocijas citiem, mēs paši tās gūstam. Jo vairāk ir laimīgu cilvēku, jo stiprāka, veselīgāka un nesatricināmāka ir sabiedrība! Smaidīsim un būsim laimīgi!