Šogad 11. septembrī atzīmējam latviešu tautas dzejnieka, dižgara Raiņa 150. dzimšanas dienu. Savās piezīmēs Rainis raksta: “Vēstures gaitā uzvarēs tas, kas fizisko spēku pratīs savienot ar daili, ar cilvēces uzkrātajām zināšanām. Patiesa varoņa ideāls: smalks garīgs spēks, kad iededzies par lielu ideju, un reizē bezbailīga, tēraudcieta griba un pārliecība. Spēks un dvēseles smalkums – tāds ir nākotnes cilvēks.” “Ja dzīvi nav vēlēšanās veidot uz varonības pamatiem, tad to veido uz meliem. Uz gļēvulību. Uz izlikšanos. Uz nodevību. Tad ir bail no varoņa, jo drosmīgais traucētu mieru tur, kur pie galda sēž iztapoņas. Vai dzejnieks lai būtu liekulis, kas par varonību un brīvību gan raksta grāmatās, bet dzīvē, savu ādu sargādams, lūko iztapīgi ar netaisnību sadzīvot un pat ēst no vienas bļodas?” “Tas, kas ir vecs un vairs lāgā netic savam spēkam, lūko visgudri sadzīvot, piekāpties. Jaunas domas arvien ir bīstamas, sevišķi tādas, kas ved uz nākotni, jo tās aizskar tagadni. Jaunas domas seklā laikmetā uzdrīkstas domāt un teikt vienīgi dzejnieki un trimdinieki, cilvēki, kam nav ko zaudēt – nedz cienījamu stāvokli varas vīru pulkā, nedz veikalu, kas zeļ un plaukst tieši tāpēc, ka ir ievērota piesardzība un veikla viduvējība.”
Par mūsu tautas Dzejnieku
Saruna ar LNF priekšsēdētāju Aivaru Gardu
DDD: Tomasa Kārlaila grāmatā “Varoņi, varoņu kults un varonīgums vēsturē” ir publicēts jūsu rakstītais priekšvārds, kurā citējat Raini. 11. septembrī pieminēsim Raiņa 150 gadu jubileju. Kas Rainis ir mums, latviešiem?
Aivars Garda: Jau šīs grāmatas priekšvārdā es Raini dēvēju par mūsu tautas varoni, un tā arī uzskatu. Viņš un Aspazija ir bijuši mums atsūtīti pravieši. Ko nozīmē Aspazijas dzejas darbs par ģēniju “Prologs”, kas tika publicēts mūsu avīzē, godinot Aspazijas 150. jubileju? Šādu darbu spēj radīt vienīgi sirdī ļoti izcila dzejniece. Un izcils dzejnieks, protams, ir arī Rainis.
Citātos, kas ir publicēti mūsu sarunas sākumā un pieminētās grāmatas priekšvārdā, Rainis būtībā ir izteicis pats sevi. Ja viņš to ir rakstījis, tad skaidrs, ka viņš ir ģēnijs no ģēnijiem. Man ir žēl, ka mūsu šodienas publiski plaši pazīstamie dzejnieki ir tik nožēlojami – viņi neatbilst Raiņa vēstij. Vēlos jautāt: kur jūs esat, mūsdienu dzejnieki, rakstnieki, komponisti, zinātnieki, filozofi, politiķi? Vai tiešām uz jums ir attiecināmi Raiņa vārdi: “Tas, kas ir vecs un vairs lāgā netic savam spēkam, lūko visgudri sadzīvot, piekāpties.”
Interesanti, Rainis atzīst, ka jaunas domas arvien ir bīstamas, it sevišķi tādas, kas saredz nākotni, jo tās aizskar tagadni. Un jaunas domas seklā laikmetā uzdrīkstas domāt un teikt vienīgi dzejnieki un trimdinieki, cilvēki, kam nav ko zaudēt – ne cienījamu stāvokli varas vīru pulkā, ne veikalu, kas zeļ un plaukst tieši tāpēc, ka ievēro piesardzību…
DDD: Šobrīd saulītē tiek celts un godināts Imants Ziedonis. Arī viņš tiek dēvēts par tautas dzejnieku.
A.G.: 2001.gadā mēs aizsūtījām vēstuli Imantam Ziedonim, kurā citējām Raini un uzdevām jautājumu: vai Imants Ziedonis ir tas, kurš sēž pie galda ar iztapoņām, vai arī viņš piecelsies un teiks, ka pietiek?! Atbildi mēs nesaņēmām.
Kas tad Imantu Ziedoni ceļ saulītē? Tās pašas viduvējības. Var jau būt, ka viņš pats nav gluži viduvējība – ir sliktāki dzejnieki par viņu. Bet runa jau šeit ir par to, vai dzejnieks ir ģeniāls, vai ir varonis, kurš aizstāv savu tautu un virza to uz nākotni? Vai viņš spēj nostāties pret pastāvošo, netaisnīgo varu?
Raiņa biogrāfija rāda, ka viņš nostājās pret netaisnīgo varu – viņš pats pieskaitīja sevi pie trimdiniekiem un dzejniekiem. Tātad viņš atļāvās teikt taisnību, jo viņš bija dzejnieks un arī trimdinieks, un viņam šeit nebija vietas. Mums šodien ir tāds stāvoklis, ka diemžēl dzejnieku vidū tādu, kas saka patiesību – nav. Man ir prieks, ka mūsu avīzes “DDD” veidotāji un lasītāji, kas arī mums raksta, nav tik gļēvi kā mūsdienu Latvijas dzejnieki. Mūsu lasītāji raksta to, ko viņi domā – viņi raksta taisnību, kaut gan paši nebūdami ne trimdinieki, ne dzejnieki, bet ar kaut ko tomēr riskē.
Iepriekšējā numurā bija publicēts stāsts par Zviedriju, kur cilvēki baidās abonēt patriotisku avīzi. Arī šeit, Latvijā, zinu, ka daži cilvēki baidās pasūtīt mūsu avīzi, jo tad to redzēs pastnieks… Bailīgums ir pārņēmis ne tikai mūsu tautu, bet pat zviedrus. Tas mani pārsteidz – domāju, ka zviedri ir tikai ļoti netikumiski, jo atbalsta homoseksuālismu, viņu laulības, bet izrādās, viņi ir vēl arī bailīgi.
DDD: 1925. gadā Rainis bija izvirzīts Valsts prezidenta amatam. Varbūt viņa prezidentūra būtu izcils ieguldījums latviešu tautas un valsts attīstībā?
A.G.: Domāju, jā. Taču, kad Rainis atgriezās no trimdas, latvieši tolaik neparādīja viņam vajadzīgo godu. Par prezidentu viņu neievēlēja. 1. balsojumā Rainis ieguva visvairāk balsis, taču pietrūka līdz nepieciešamajai 51, un LSDSP viņa kandidatūru atsauca. Pietrūka tikai dažas balsis, bet tomēr. Tātad Rainis izlika sevi visu – savu prasmi, kā visu mīlēts, pazīstams dzejnieks, kā lielais ģēnijs – vēliet mani, nesīšu jums to Jauno Laiku, kas šalkās trīs, kurš nenāks, ja ļaudis to nevedīs – un ļaudis Raini neievēlēja. Tas jau vien liecina, ka ar mūsu tautu jau tad nebija kaut kas kārtībā. Tātad virsroku ņēma merkantilās intereses.
Es uzskatu, ja Rainis būtu ievēlēts par mūsu Valsts prezidentu un tiktu tautas atbalstīts, tad ļoti iespējams, mums arī nebūtu bijis Padomju okupācijas, vai arī tas būtu bijis citādāk – daudz mīkstākā formā. Rainis mums pārstāvēja visu Augstāko – viņš bija Augstāko Spēku sūtīts mums.
DDD: Pravietis?
A.G.: Viņš bija pravietis, un savus pravietojumus viņš izteica dzejā, lugās, kas ir nepārspējamas. Daudz nerunāšu, jo neesmu rainists. Protams, jaunībā Raini esmu studējis – lielāko daļu viņa darbu esmu lasījis, esmu lasījis arī Jāņa Kalniņa biogrāfisko grāmatu par Raini. Man Rainis bija blakus Balzakam un Ļevam Tolstojam – uzskatīju viņus par saviem dzīves skolotājiem, kamēr atradu Dzīvās Ētikas Mācību. Arī pēc tam, kad atradu Dzīvās Ētikas Mācību, viņi manās acīs nekļuva mazāki – Rainis manās acīs vēl tikai pieauga.
DDD: Ko jūs novēlētu saistībā ar Raiņa jubileju?
A.G.: Lasiet Raini un iedziļinieties!
Diemžēl baidos šodien iet uz kādu Raiņa lugu, ja tāda tiktu uzvesta, lai nesabojātu savu priekšstatu par Raini. Teātris ir ļoti zemā līmenī.
DDD: Ja mums ir Rainis, ja mūsu tautai ir ticis sūtīts tāds pravietis, tad arī mums, latviešiem, ir spēks, lai virzītos uz nākotni.
A.G.: Domāju, ka jā – tas ir viens no kritērijiem. Tā gluži nevarētu teikt, ka latviešu tauta noraidīja Raini. Viņš jau no trimdas sūtīja savu dzeju uz Latviju, un visi bija sajūsmā, jo cienīja un mīlēja Raini.
DDD: Tagad jau arī ciena, tikai varbūt daudzi neizprot viņa dziļumu un plašumu – to nākotni, kas ielikta viņa darbos.
A.G.: Politiķi un mūsu dzejnieki arī īpaši neciena. Ja dzejnieki cienītu Raini, viņi gribētu viņam līdzināties un nesēdētu pie klāta galda ar iztapoņām. To arī varam novēlēt mūsu dzejniekiem – esiet dzejnieki kā Rainis, nevis iztapoņas, pakalpiņi!
Intervēja Līga Muzikante